2010.–2019. gads
    Atbildes uz lūgšanām
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Atbildes uz lūgšanām

    Tēvs zina par mums, zina mūsu vajadzības un sniegs mums pilnīgu palīdzību.

    Jēzus Kristus evaņģēlija svarīga un mierinoša mācība ir tā, ka mūsu Debesu Tēvam pret Saviem bērniem ir pilnīga mīlestība. Savas pilnīgās mīlestības dēļ Viņš mūs svētī ne vien atbilstoši mūsu vēlmēm un vajadzībām, bet arī saskaņā ar Savu bezgalīgo gudrību. Kā vienkārši to pateica pravietis Nefijs: „Es zinu, ka [Dievs] mīl Savus bērnus.”1

    Viena no šīs pilnīgās mīlestības šķautnēm ir mūsu Debesu Tēva iesaistīšanās mūsu dzīves sīkumos pat tad, ja mēs to neapzināmies vai nesaprotam. Mēs tiecamies saņemt dievišķu vadību no Tēva, izsakot sirsnīgas un dedzīgas lūgšanas. Ja mēs godājam savas derības un tiecamies kļūt līdzīgāki mūsu Glābējam, mēs esam tiesīgi saņemt pastāvīgu2 dievišķo vadību caur Svētā Gara ietekmi un iedvesmu.

    Svētajos Rakstos tiek mācīts: „Jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat”,3 un Viņš zina visas lietas, jo „visas lietas ir [Viņa] acu priekšā”.4

    Pravietis Mormons ir tam piemērs. Viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu sava darba rezultātus. Tomēr viņš saprata, ka Tas Kungs gādīgi viņu vada. Kad viņš sajuta iedvesmu savā pierakstā iekļaut Nefija mazās plāksnes, Mormons pierakstīja: „Un es daru to ar gudru nodomu, jo tā man to čukst Tā Kunga Gars, kas ir manī. Un tagad es nezinu visas lietas, bet Tas Kungs zina visas lietas, kurām jānāk, tāpēc Viņš vada mani, lai es darītu pēc Viņa gribas.”5 Lai gan Mormons nezināja, ka nākotnē tiks nozaudētas 116 manuskripta lappuses, Tas Kungs to zināja un sagatavoja veidu, kā pārvarēt šo šķērsli vēl ilgi pirms tā rašanās.

    Tēvs zina par mums, zina mūsu vajadzības un sniegs mums pilnīgu palīdzību. Dažreiz šī palīdzība tiek sniegta uzreiz tajā brīdī vai drīz vien pēc tam, kad esam lūguši pēc dievišķas palīdzības. Dažkārt mūsu dziļākās un taisnīgākās vēlmes netiek piepildītas tā, kā mēs bijām cerējuši, taču mēs atklājam, ka Dievs ir sagatavojis dižākas svētības. Un dažreiz mūsu taisnīgās vēlmes netiek piepildītas šajā dzīvē. Es dalīšos trīs dažādos piemēros, atklājot veidus, kā Debesu Tēvs mēdz atbildēt, kad Viņam izsakām savas lūgšanas.

    Mūsu jaunāko dēlu aicināja kalpot par misionāru Francijā, Parīzes misijā. Gatavojoties šai kalpošanai, mēs kopā ar viņu devāmies iegādāties nepieciešamos kreklus, uzvalkus, kaklasaites, zeķes un mēteli. Diemžēl mētelis, kuru viņš vēlējās, nebija pieejams vajadzīgajā izmērā. Tomēr veikala pārdevēja norādīja, ka mētelis būs pieejams pēc pāris nedēļām un tiks nogādāts misionāru apmācību centrā Provo vēl pirms mūsu dēla aizbraukšanas uz Franciju. Mēs samaksājām par mēteli un vairāk par to nedomājām.

    Mūsu dēls ieradās misionāru apmācību centrā jūnijā, un mētelis tika piegādāts tikai dažas dienas pirms viņa plānotās izlidošanas augustā. Viņš neuzlaikoja mēteli, bet steigšus to ielika savā bagāžā kopā ar drēbēm un citām mantām.

    Kad Parīzē, kur kalpoja mūsu dēls, pienāca ziema, viņš mums rakstīja, ka viņš ir izņēmis no somas mēteli, to uzvilcis un konstatējis, ka tas ir krietni par mazu. Tāpēc mums bija jāiemaksā papildu nauda viņa bankas kontā, lai viņš Parīzē varētu nopirkt citu mēteli. Viņš to izdarīja. Būdams nedaudz aizkaitināts, es uzrakstīju viņam un pateicu, ka viņš to mēteli var kādam atdot, jo pats to nevalkās.

    Vēlāk mēs no viņa saņēmām šādu epastu: „Šeit ir ļoti, ļoti auksti. … Šķiet, ka vējš mums pūš cauri, lai gan mans jaunais mētelis ir lielisks un diezgan smags. … To otru mēteli es atdevu [citam misionāram mūsu dzīvoklī], kurš teica, ka ir lūdzis par to, lai tiktu pie labāka mēteļa. Viņš ir samērā jauns Baznīcas loceklis, un misijā viņu atbalsta tikai viņa mamma … un misionārs, kas viņu kristīja. Tāpēc tas mētelis bija atbilde uz lūgšanu, un man par to ir liels prieks.”6

    Debesu Tēvs zināja, ka šim misionāram, kurš kalpoja Francijā, aptuveni 10 000 kilometru attālumā no mājām, būs ļoti nepieciešams jauns mētelis aukstā ziemas laikā Parīzē un ka viņam nebūs līdzekļu, lai to iegādātos. Debesu Tēvs zināja arī to, ka mūsu dēls no apģērbu veikala Provo, Jūtā, saņems mēteli, kas viņam būs par mazu. Viņš zināja, ka šie divi misionāri kopīgi kalpos Parīzē un ka šis mētelis būs atbilde uz pazemīgu un dedzīgu lūgšanu, ko sacīs misionārs, kuram ir kāda neatliekama vajadzība.

    Glābējs mācīja:

    „Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.

    Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.

    Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.”7

    Citās situācijās, kad mūsu taisnīgās vēlmes netiek piepildītas tā, kā bijām cerējuši, gala rezultātā tas patiesībā var nākt mums par labu. Piemēram, Jēkaba dēlu, Jāzepu, viņa brāļi apskauda un ienīda tādā mērā, ka viņi izplānoja Jāzepa slepkavību. Tā vietā viņi pārdeva viņu, lai viņš būtu vergs Ēģiptē.8 Ja kādam kādreiz ir bijis iemesls justies tā, it kā uz viņa lūgšanām netiek atbildēts, kā viņš bija cerējis, tad tas varētu būt Jāzeps. Patiesībā, viņa šķietamā neveiksme gala rezultātā bija liela svētība viņam un izglāba viņa ģimeni no bada. Vēlāk, kad viņš bija kļuvis par uzticamu vadītāju Ēģiptē, būdams ar lielu ticību un gudrību, viņš sacīja saviem brāļiem:

    „Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.

    Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas.

    Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku.

    Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs.”9

    Kad mūsu vecākais dēls apmeklēja koledžu, viņš tika pieņemts nepilna laika studentu darbā, kuru viņš ļoti vēlējās. Bija ļoti liela varbūtība, ka pēc augstskolas beigšanas tas varētu kļūt par pastāvīgu darbu. Viņš četrus gadus smagi strādāja šajā studentu darbā, kļuva augsti kvalificēts, un viņa kolēģi un vadītāji viņu ļoti cienīja. Savu mācību pēdējā gadā, kā uz zižļa mājiena, vismaz pēc mūsu dēla domām, kļuva pieejama pastāvīgas darba vietas vakance, un viņš bija galvenais kandidāts uz šo vietu. Viņš bija cerību pilns, un viss norādīja, ka viņš patiešām iegūs šo darbu.

    Taču viņu nepieņēma. Neviens no mums to nespēja saprast. Viņš bija labi sagatavojies, labi izgāja interviju, bija viskvalificētākais kandidāts un bija sacījis lūgšanas ar lielām cerībām un gaidām! Viņš bija satriekts un sagrauts, un šī epizode lika mums visiem neizpratnē raustīt plecus. Kāpēc Dievs bija viņu pametis viņa taisnīgajā vēlmē?

    Tikai pēc vairākiem gadiem atbilde kļuva pavisam skaidra. Ja pēc absolvēšanas viņš būtu saņēmis savu sapņu darbu, viņš būtu palaidis garām būtisku iespēju, kas ir bijusi ļoti liela svētība viņa dzīvē. Dievs zināja beigas no paša sākuma (Viņš vienmēr to zina), un šajā gadījumā atbilde uz daudzām taisnīgām lūgšanām bija „nē”, par labu daudz labākam iznākumam.

    Un dažreiz atbilde, ko mēs tik taisnīgi, izmisīgi un dedzīgi meklējam lūgšanā, šajā dzīvē netiek dota.

    Māsa Patrīcija Parkinsone piedzima ar normālu redzi, bet septiņu gadu vecumā viņa sāka to zaudēt. Deviņu gadu vecumā Peta sāka apmeklēt nedzirdīgo un neredzīgo skolas Ogdenā, Jūtā, apmēram 145 km attālumā no savām mājām, tāpēc viņai nācās dzīvot skolas tuvumā, kas rosināja deviņgadīga bērna ilgas pēc mājām.

    11 gadu vecumā viņa bija pilnīgi zaudējusi redzi. 15 gadu vecumā Peta atgriezās mājās, lai apmeklētu vietējo vidusskolu. Viņa mācījās universitātē un absolvēja ar bakalaura grādu komunikācijas traucējumu un psiholoģijas jomā, un pēc varonīgas cīņas ar šaubu pilniem universitātes uzņemšanas ierēdņiem viņa iestājās augstskolā un ieguva maģistra grādu runas valodas patoloģijā. Tagad Peta strādā ar 53 pamatskolas audzēkņiem un savā skolas rajonā uzrauga četrus runas valodas tehniķus. Viņai pieder pašai sava māja un savs auto, ar kuru brauc draugi un ģimenes locekļi, kad Petai vajadzīgs transports.

    Pat Parkinson

    10 gadu vecumā Petai bija paredzēta vēl kāda medicīniska procedūra viņas redzei, kas turpināja pasliktināties. Viņas vecāki vienmēr bija stāstījuši, kas ir gaidāms saistībā ar viņas medicīnisko aprūpi, bet kaut kāda iemesla dēļ par šo procedūru viņi nestāstīja. Kad vecāki viņai tomēr pateica par ieplānoto procedūru, Peta, mātes vārdiem runājot, „bija ļoti apbēdināta”. Peta aizskrēja uz otru istabu, taču vēlāk atgriezās un ar zināmu sašutumu teica vecākiem: „Ļaujiet man jums pateikt. Es to zinu, Dievs to zina, un arī jums tas būtu jāzina. Es visu atlikušo mūžu būšu neredzīga!”

    Pirms vairākiem gadiem Peta devās uz Kaliforniju apciemot ģimenes locekļus, kas tur dzīvoja. Kad viņa atradās ārā kopā ar savu trīs gadus veco brāļadēlu, viņš teica: „Tante Peta, kāpēc tu vienkārši nepaprasi, lai Debesu Tēvs tev dāvā jaunas acis? Jo, ja tu paprasīsi Debesu Tēvam, Viņš tev dāvās visu, ko tu vēlies. Tev vienkārši Viņam ir jāpaprasa.”

    Peta teica, ka viņu esot pārsteidzis šis jautājums, bet viņa atbildēja: „Dažreiz Debesu Tēvs tā nerīkojas. Dažreiz Viņam ir nepieciešams, lai mēs kaut ko iemācāmies, tāpēc Viņš nedod visu, ko vēlamies. Dažreiz mums ir jāgaida. Debesu Tēvs un Glābējs vislabāk zina, kas mums nāk par labu un kas mums ir vajadzīgs. Tāpēc Viņi nedos mums visu, ko mēs vēlamies tieši tajā brīdī, kad mēs to vēlamies.”

    Es pazīstu Petu jau daudzus gadus un nesen viņai teicu, ka apbrīnoju to, ka viņa vienmēr ir pozitīva un laimīga. Viņa atbildēja: „Tu taču neesi bijis mājās kopā ar mani, vai ne? Man ir savi „brīži”. Man ir bijušas diezgan smagas depresijas, un es esmu daudz raudājusi.” Tomēr viņa piebilda: „Laikā, kad sāku zaudēt redzi, tas bija savādi, bet es zināju, ka Debesu Tēvs un Glābējs ir kopā ar manu ģimeni un mani. Mēs rīkojāmies pēc iespējas labāk, un, manuprāt, mēs rīkojāmies pareizi. Galu galā esmu bijusi pietiekami veiksmīgs cilvēks, un kopumā esmu bijusi laimīgs cilvēks. Es atceros, ka Viņa roka bija it visur. Tiem, kas man jautā, vai esmu dusmīga, jo esmu akla, es atbildu: „Uz ko lai es dusmojos? Debesu Tēvs šajā visā ir kopā ar mani, es neesmu viena. Viņš ir kopā ar mani visu laiku.”

    Šajā gadījumā Petas vēlme atgūt savu redzi šajā dzīvē netiks piepildīta. Bet viņas moto, ko viņa iemācījās no tēva, ir šāds: „Arī šis paies.”10

    Prezidents Henrijs B. Airings paziņoja: „Tēvs šajā brīdī zina par jums, jūsu sajūtām un visu jūsu apkārtējo cilvēku garīgajām un laicīgajām vajadzībām.”11 Šī dižā un mierinošā patiesība ir atrodama manis stāstītajās trīs pieredzēs.

    Brāļi un māsas, dažreiz uz mūsu lūgšanām tiek atbildēts ātri un ar tādu iznākumu, uz kādu mēs ceram. Dažkārt uz mūsu lūgšanām netiek atbildēts tā, kā mēs ceram, tomēr ar laiku mēs saprotam, ka Dievs mums bija sagatavojis dižākas svētības, nekā mēs sākotnēji cerējām saņemt. Un dažreiz mūsu taisnīgie lūgumi Dievam netiek izpildīti šajā dzīvē.12 Elders Nīls A. Maksvels ir sacījis: „Ticība ietver arī paļaušanos uz Dieva noteikto laiku.”13

    Mēs esam pārliecināti, ka savā veidā un savā laikā Debesu Tēvs mūs svētīs un atrisinās visas mūsu bažas, netaisnības un vilšanās.

    Citējot ķēniņu Benjamīnu: „Un vēl es vēlos, lai jūs padomātu par to, kuri tur Dieva baušļus, svētīto un laimīgo stāvokli. Jo lūk, viņi ir svētīti visās lietās gan laicīgi, gan garīgi; un, ja viņi iztur uzticīgi līdz galam, viņi tiek uzņemti debesīs, lai tādējādi viņi varētu dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī. Ak, atcerieties, atcerieties, ka šīs lietas ir patiesas, jo Dievs Tas Kungs to ir sacījis.”14

    Es zinu, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas.15 Es zinu, ka Viņš kā viszinošs, mīlošs Tēvs pilnībā atbild uz mūsu lūgšanām saskaņā ar Savu bezgalīgo gudrību un tādā veidā, kas gala rezultātā mums sniegs vislielāko labumu un svētības. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.