2010.–2019. gads
    Redzi, Dieva Jērs
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Redzi, Dieva Jērs

    Mūsu svētdienu dievkalpojumi ir pārveidoti tā, lai liktu uzsvaru uz Tā Kunga Svētā Vakarēdiena priekšrakstu kā svētu un atzītu mūsu iknedēļas pielūgsmes kulmināciju.

    Es jutos diezgan pārliecinoši, līdz ieraudzīju asaras šo jauno kordziedātāju acīs. Ar savām asarām viņi pauž daudz daiļrunīgāku sprediķi, nekā es jebkad spētu izteikt.

    Raugoties no ūdens malas, pāri dedzīgajam ļaužu pūlim, kuri gribēja tikt kristīti ar viņa roku, Jānis, dēvēts par Kristītāju, noskatījās, kā iztālēm apņēmīgiem soļiem viņam tuvojas viņa brālēns Jēzus no Nācaretes, lai prasītu veikt to pašu priekšrakstu. Godbijīgi, bet pietiekami skaļi, lai tuvumā esošie ļaudis sadzirdētu, Jānis, izrādot apbrīnu, kas turpina iedvesmot mūs pat pēc diviem tūkstošiem gadu, pateica: „Redzi, Dieva Jērs.”1

    Tas ir pamācoši, ka šis Jēzus priekšgājējs, par kuru tik ilgi bija pravietots, nesauca Viņu par „Jehovu”, „Glābēju” vai „Pestītāju”, vai pat par „Dieva Dēlu” — kaut arī tie visi bija atbilstoši tituli. Nē, Jānis izvēlējās agrīnāko un, iespējams, visplašāk atpazīto tēlu savu ļaužu reliģisko tradīciju ietvaros. Viņš izmantoja upurjēra simbolu, kas tika pienests, lai izpirktu kritušo pasauli un visus tās kritušos cilvēkus no grēkiem un bēdām.

    Lūdzu, ļaujiet man uz brīdi atsaukt atmiņā šī stāsta priekšvēsturi.

    Pēc izraidīšanas no Ēdenes dārza Ādams un Ieva sastapās ar iznīcinošu nākotni. Atdarījuši mums visiem mirstības un laicīgās dzīves durvis, viņi bija izvēlējušies aizvērt sev durvis uz nemirstību un mūžīgo dzīvi. Sava pārkāpuma dēļ, kuru tie bija apzināti izvēlējušies īstenot mūsu visu labā, viņus gaidīja fiziskā nāve un garīgā trimda — mūžīga atšķirtība no Dieva klātbūtnes.2 Ko viņi varēja iesākt? Vai no šī bēdīgā stāvokļa bija rodama kāda izeja? Lai gan mēs neesam pārliecināti, cik lielā mērā viņiem abiem bija ļauts atcerēties tos norādījumus, ko viņi bija saņēmuši, uzturoties dārzā, tomēr viņi atcerējās, ka tiem ir regulāri jāpienes Dievam par upuri neskartu, nevainojamu jēru, sava ganāmpulka pirmdzimto tēviņu.3

    Vēlāk ieradās eņģelis, lai paskaidrotu, ka šis upuris kalpo par atveidu jeb agrīno simbolu tam upurim, ko viņu labā pienesīs pasaules Glābējs, kuram bija jānāk. „Tā ir līdzība ar Tēva Vienpiedzimušā … upuri,” teica eņģelis, „tādēļ … tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi.”4 Par laimi, viņiem tika piedāvāta izeja un augšupceļš.

    Pirmslaicīgajās debesu padomēs Dievs bija apsolījis Ādamam un Ievai (un visiem mums, pārējiem), ka mums palīdzēs Viņa neskartais, nevainojamais un Vienpiedzimušais Dēls — „kopš pasaules radīšanas [nokautais]”5 Dieva Jērs, kā Viņu vēlāk raksturoja apustulis Jānis. Laicīgajā dzīvē upurējot savus simboliski pienestos jēriņus, Ādams un viņa pēcnācēji apliecināja, ka viņi izprot un paļaujas uz Svaidītā Jēzus pienesto Izpirkšanas upuri.6 Vēlāk par šī priekšraksta izpildīšanas vietu bija jākļūst tuksnesī uzslietajam Tabernaklam un pēc tam — Salamana celtajam templim.

    Diemžēl, šis rituāls ar nevainojamu jēriņu pienešanu, kas simbolizēja patiesu grēku nožēlu un uzticīgu dzīvesveidu, īsti labi nedarbojās, kā tas vairākkārt atklājas Vecajā Derībā. Dažkārt tā tikumīgā apņemšanās, ar kādu vajadzēja pienest šos upurus, nesaglabājās pat tik ilgi, lai pagūtu nožūt uz akmeņiem izlietās asinis. Lai kā arī būtu, ar to nepietika, lai novērstu pirmajā paaudzē pastrādāto brāļa slepkavību, kad Kains nogalināja savu brāli Ābelu.7

    Ņemot vērā šādus — gadsimtiem ilgus — pārbaudījumus un likstas, nav brīnums, ka debesu eņģeļi priekā gavilēja, kad beidzot piedzima Jēzus — Mesija, par kuru tik ilgi bija pravietots. Pēc Savas neilgās laicīgās kalpošanas, šķīstākais no visiem Pashā jēriem sagatavoja Savus mācekļus Savai nāvei, iedibinot Tā Kunga Svēto Vakarēdienu — daudz personīgāk piemērojamu formu priekšrakstam, kas tika iedibināts ārpus Ēdenes dārza. Tā ietvaros vēl arvien bija jāpienes ziedojumi, tam vēl arvien bija nepieciešams upuris, taču tagad tas tika veikts ar daudz dziļāku, daudz introspektīvāku un personīgāku simbolisko nozīmi, nekā pirmdzimtā jēra asins izliešana. Pēc Savas Augšāmcelšanās Glābējs runāja par to ar nefijiešiem, sakot:

    „Jums vairs nevajag upurēt Man ar asins izliešanu. …

    jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu. Un, kas nāk pie Manis ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, to Es kristīšu ar uguni un ar Svēto Garu. …

    Tādēļ nožēlojiet grēkus un … topiet izglābti.”8

    Mani mīļotie brāļi un māsas, ņemot vērā aizrautīgo uzsvaru uz pastiprinātu evaņģēlija apguvi mājās, būtu izšķiroši svarīgi atcerēties — mums vēl arvien ir pavēlēts, ka mums „ir jāiet lūgšanas namā un jāpienes savi Svētie Vakarēdieni [Viņa] svētajā dienā”.9 Turklāt, lai mums būtu vairāk laika pievērsties ģimenē balstītai evaņģēlija apguvei, mūsu svētdienu dievkalpojumi ir pārveidoti tā, lai vienkāršotu sanāksmju grafiku, liekot pienācīgu uzsvaru uz Tā Kunga Svētā Vakarēdiena priekšrakstu kā svētu un atzītu mūsu iknedēļas pielūgsmes kulmināciju. Mums būtu jāatceras un pēc iespējas personīgāk jāattiecina uz sevi tas, ka Kristus nomira aiz salauztas sirds, pilnīgā vienatnē uzņemoties visas cilvēces ģimenes grēku un bēdu slogu.

    Tā kā mums ir sava daļa pie šī nāvējošā sloga, šis brīdis prasa izrādīt cieņu. Tādēļ mēs tiekam mudināti ierasties uz mūsu dievkalpojumiem savlaicīgi un godbijīgi, pienācīgi ģērbtiem dalībai šajā svētajā priekšrakstā. Mūsdienās „svētdienas drēbes” ir zaudējušas savu kādreizējo nozīmību, un aiz cieņas pret Viņu, kura klātbūtnē mēs ienākam, mums vajadzētu atjaunot šo sabata ģērbšanās un pošanās tradīciju, kad un kur vien mēs varam.

    Runājot par punktualitāti, novēlota ierašanās allaž tiks mīloši atvēlēta tām svētītajām mātēm, kurām, paliekot iepakaļ ar saviem bērniem, uzkodām un autiņbiksīšu somām, apbrīnojamā juceklī vispār ir palaimējies ierasties baznīcā. Turklāt mūsu starpā būs arī citi, kuri sabata rītā neizbēgami atradīs savu „vērsi — iestigušu muklājā”. Taču, uzrunājot šo otro grupu, mēs sakām: gadījuma rakstura novēlošanās ir saprotama, taču, ja jūsu vērsis iestieg muklājā katru svētdienu, mēs jums silti iesakām pārdot savu vērsi vai nosusināt muklāju.

    Tā pat arī, būdami apustuļi, mēs lūdzam, lai jūs palīdzētu mazināt mūsu namu svētnīcās valdošo troksni. Mums ļoti patīk citam ar citu sarunāties, un mums to vajadzētu darīt, jo tas ir viens no Baznīcas apmeklējuma priekpilnajiem aspektiem, taču to nevajadzētu skaļi turpināt vietās, kuras ir īpaši iesvētītas pielūgsmei. Es baidos, ka apmeklētāji, kuri nav no mūsu ticības, jūtas satriekti, dzirdot, kā dažkārt varētu šķist, negodbijīgu troksni vietā, ko vajadzētu atpazīt kā lūgšanas, liecību, atklāsmju un miera vietu. Iespējams, tas nedaudz satriec arī debesu būtnes.

    Mūsu Svētā Vakarēdiena sanāksmēs valdošo godbijību vairos arī tas, ja prezidējošās amatpersonas ieņems paaugstinājumu krietnu brīdi pirms sanāksmes sākuma, klausoties prelūdijā un parādot godbijīgu piemēru, kam mums, pārējiem, būtu jāseko. Ja uz paaugstinājuma esošie tērzē, mums nevajadzētu brīnīties, ka arī draudzē tiek tērzēts. Mēs izsakām atzinību tām bīskapībām, kuras ir atteikušās no paziņojumiem, kas novirza mūs no pielūgsmes gara. Es, piemēram, nespēju iztēloties, ka tāds priesteris kā Caharija, atrodoties Tā Kunga sendienu templī, gatavodamies izmantot savu vienīgo priestera privilēģiju, kas tam tiek dota tikai reizi mūžā, — es vienkārši nespēju iztēloties, ka viņš pie altāra ieturētu pauzi, lai atgādinātu mums, ka drīzumā noslēgsies reģistrācija uz mazskautu darināto mašīnīšu sacensībām, kuras notiks jau pēc sešām nedēļām.

    Brāļi un māsas, Tā Kunga iesvētītā stunda ir pati svētākā stunda mūsu nedēļā. Paklausot pavēlei, mēs pulcējamies dalībai visregulārāk pieņemtajā priekšrakstā visā Baznīcā. To darot, mēs atceramies To, kurš vaicāja, vai Viņam varētu iet secen tas biķeris, kas Tam bija jāizdzer, tikai, lai turpinātu uzsākto, zinot, ka mūsu dēļ tas nedrīkst iet secen. Mums būtu lietderīgi paturēt prātā, ka šo pašu brīdi šī biķera simbols lēni tuvojas mums, kad to cauri rindām nes 11 vai 12–gadīgs diakons.

    Pienākot šai svētajai stundai, kad mēs dāvājam Tam Kungam savu upuri, mums nākas padomāt par saviem personīgajiem grēkiem, nepilnībām un likstām, jo tieši tādēļ mēs šurp esam nākuši. Taču varbūt šī grēku nožēla būtu nedaudz sekmīgāka, ja mēs padomātu arī par to cilvēku salauztajām sirdīm un skumstošajiem gariem, kuri ir pulcējušies ap mums. Iespējams, netālu no mums sēd tie, kuri ir lējuši asaras (uzskatāmi vai iekšēji) visu Svētā Vakarēdiena dziesmas un priesteru lūgšanu laiku. Vai mēs varētu klusi ņemt to vērā un piedāvāt tiem savu mazo mierinājuma garoziņu un mazītiņo līdzjūtības kausiņu, — vai mēs varētu veltīt to viņiem? Vai arī kādam citam raudošam, grūtību māktam Baznīcas loceklim, kurš nav ieradies uz dievkalpojumu un, ja vien mēs nerīkosimies pestīšanas garā, neatnāks arī nākamnedēļ? Vai tiem mūsu brāļiem un māsām, kuri nav no šīs Baznīcas, tomēr joprojām ir mūsu brāļi un māsas? Šajā pasaulē netrūkst ciešanu — gan Baznīcā, gan ārpus tās —, tādēļ, paraugoties jebkurā virzienā, jūs atradīsiet kādu, kam šķiet, ka viņu māc nepanesamas ciešanas vai nebeidzami sirdēsti. Viens no veidiem, kā „vienmēr atcerēties Viņu”10, ir pievienoties varenajam Dziedinātājam Viņa nebeidzamajā darbā, atvieglojot nomākto cilvēku slogus un remdējot satraukto cilvēku sāpes.

    Mīļotie draugi, kaut ik nedēļu visā pasaulē vienojoties, lai, kā mēs ceram, izrādītu arvien svētāku atzinību Kristus cēlajai Izpirkšanas dāvanai visas cilvēces labā, mēs pienestu uz Svētā Vakarēdiena altāra vairāk asaru par Viņa ciešanām un vairāk sāpju par Viņa bēdām! Un, tad lūdzot, atceroties un atjaunojot savas derības, kaut mēs gūtu no šī svētā brīža vairāk pacietības savās ciešanās un vairāk pateicības par mums sniegto palīdzību!11 Pēc šādas pacietības un palīdzības, pēc šāda svētuma un cerības es lūdzu jūsu visu labā, lūdzot Tā Vārdā, kurš lauza dārgo piedošanas maizi un lēja svēto pestīšanas vīnu, — paša Jēzus Kristus, dārgā, žēlastīgā un svētā Dieva Jēra, Vārdā, āmen.