2010.–2019. gads
Mīlestība — evaņģēlija būtība


Mīlestība — evaņģēlija būtība

Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu, nemīlot sava laicīgā ceļojuma līdzbiedrus.

Mani mīļie brāļi un māsas, kad mūsu Glābējs kalpoja starp cilvēkiem, kāds ieinteresēts likumu zinātājs Viņam vaicāja: „Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

Matejs ir pierakstījis Jēzus atbildi:

„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”1

Marks papildina šo stāstu ar Glābēja paziņojumu: „Cita lielāka baušļa par šiem nav.”2

Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu, nemīlot sava laicīgā ceļojuma līdzbiedrus. Un tāpat mēs nevaram pilnībā mīlēt līdzcilvēkus, ja nemīlam Dievu — mūsu visu Tēvu. Apustulis Jānis saka mums: „Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.”3 Mēs visi esam mūsu Debesu Tēva gara bērni un tādējādi — brāļi un māsas. Ja mēs paturēsim prātā šo patiesību, mums būs vieglāk mīlēt visus Dieva bērnus.

Patiesībā, mīlestība ir evaņģēlija pamatu pamats, un Jēzus Kristus ir mūsu Piemērs. Viņa dzīve ir mīlestības mantojums. Slimos Viņš dziedināja, nomāktos Viņš uzmundrināja, grēciniekus Viņš izglāba. Beigās sadusmots pūlis atņēma Viņa dzīvību. Tomēr no Golgātas kalna atskan vārdi: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara,”4 — augstākais apliecinājums līdzjūtībai un mīlestībai šajā laicīgajā dzīvē.

Mēs varam paust mīlestību caur daudzām īpašībām, piemēram, esot laipni, pacietīgi, nesavtīgi, saprotoši un piedodoši. Runājot par saskarsmi ar līdzcilvēkiem, šīs un vēl citas līdzīgas īpašības palīdzēs izrādīt mīlestību, kas mājo mūsu sirdīs.

Parasti mēs izrādām savu mīlestību ikdienas mijiedarbībā citam ar citu. Pats būtiskākais ir mūsu spēja saredzēt citu vajadzības un atsaukties uz tām. Man allaž bijusi dārga noskaņa, ko vieš šis īsais dzejolītis:

Es brīžam naktīs raudu

Par tuvredzību savu,

Kas citu vajadzības liedz jaust un saredzēt,

Bet man nekad nav nācies

Nožēlot to stundu,

Kad pārāk laipni steidzu citiem palīdzēt.5

Nesen es uzzināju par kādu aizkustinošu mīlošas laipnības piemēru, kam bija neparedzētas sekas. Tas notika 1933. gadā, kad Lielās depresijas dēļ bija ļoti grūti atrast darbu. Šis stāsts norisinājās Amerikas Savienoto Valstu austrumdaļā. Arlīna Baisekere bija tikko kā absolvējusi vidusskolu. Pēc ilgiem darba meklējumiem viņa galu galā atrada šuvējas darbu apģērbu ražotnē. Ražotnes darbiniekiem maksāja tikai par katru pareizi uzšūtu drēbju gabalu, ko viņi katru dienu sašuva kopā. Jo vairāk drēbju viņi saražoja, jo vairāk viņiem maksāja.

Kādudien, drīz pēc darba uzsākšanas, Arlīnai bija jāveic kāda šūšanas operācija, kas viņu mulsināja un dzina izmisumā. Viņa sēdēja pie šujmašīnas, cenšoties izārdīt neveiksmīgi sašūto apģērba gabalu, pie kura tobrīd strādāja. Šķita, ka nav neviena, kas varētu palīdzēt, jo visas citas šuvējas steidza padarīt pēc iespējas vairāk. Arlīna jutās bezpalīdzīga, viņu pārņēma bezcerība. Viņa klusītiņām sāka raudāt.

Iepretim Arlīnai sēdēja Bernīze Roka. Viņa bija vecāka, ar lielāku pieredzi šūšanā. Redzot Arlīnas satraukumu, Bernīze pameta savu darbu un apsēdās līdzās Arlīnai, laipni pamācot un palīdzot. Viņa palika līdzās, kamēr Arlīna atguva pārliecību un spēja veiksmīgi pabeigt iesākto. Pēc tam Bernīze devās atpakaļ pie savas šujmašīnas, zaudējusi iespēju pabeigt tik daudz, cik būtu varējusi, ja nebūtu devusies palīgā.

Pateicoties šai mīlošajai palīdzībai, Bernīze un Arlīna kļuva par draudzenēm uz mūžu. Pēc laika viņas apprecējās un viņām piedzima bērni. Kaut kad 50–tajos gados Bernīze, kura bija baznīcas locekle, iedeva Arlīnai un viņas ģimenei Mormona Grāmatu. 1960. gadā Arlīna kopā ar vīru un bērniem kristījās, kļūdami par baznīcas locekļiem. Vēlāk viņi tika saistīti Dieva svētajā templī.

Pateicoties līdzjūtībai, ko Bernīze izrādīja, pametot savu darbu, lai palīdzētu cilvēkam, kuru nepazina, bet kas bēdājās un kam vajadzēja palīdzību, neskaitāmi cilvēki — gan dzīvie, gan mirušie — var baudīt evaņģēlija glābšanas priekšrakstus.

Katru dzīves dienu mums tiek dota iespēja izrādīt mīlestību un laipnību pret apkārtējiem. Prezidents Spensers V. Kimbals ir teicis: „Mums jāpatur prātā, ka mirstīgie, ko satiekam stāvvietās, birojos, liftos un citviet, ir tā cilvēces daļa, ko Dievs devis mums, lai mēs to mīlētu un tai kalpotu. Mēs negūsim lielu labumu no runām par vispārēju cilvēces sadraudzību, ja nespēsim izturēties pret apkārtējiem kā pret saviem brāļiem un māsām.”6

Bieži vien iespēja izrādīt mīlestību paveras pavisam negaidīti. Par piemēru šādai iespējai var minēt to, kas teikts 1981. gada oktobra laikrakstā. Šis stāsts par mīlestību un līdzjūtību atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka esmu glabājis šo avīzes izgriezumu vairāk nekā 30 gadus.

Raksts vēsta, ka Aļaskas aviolīnijas tiešais lidojums no Ankoridžas Aļaskā uz Sietlu Vašingtonā, kurā devušies 150 pasažieru, ticis novirzīts uz nomaļu Aļaskas pilsētu, lai pārvestu smagi ievainotu bērnu. Divgadīgais zēns bija savainojis rokas artēriju, uzkrizdams stikla lauskai, spēlējoties netālu no savām mājām. Pilsēta atradās 450 jūdžu (725 km) attālumā no Ankoridžas un pavisam noteikti nebija iekļauta lidojuma maršrutā. Taču mediķi no notikuma vietas bija izsūtījuši izmisīgu saucienu pēc palīdzības, tādēļ lidojums tika novirzīts, lai uzņemtu bērnu un nogādātu Sietlā, kur viņu varētu ārstēt slimnīcā.

Kad lidmašīna piezemējās netālu no nomaļās pilsētas, mediķi informēja pilotu, ka stiprās asiņošanas dēļ puisēns neizturēs lidojumu līdz Sietlai. Tika pieņemts lēmums novirzīties no kursa vēl par 200 jūdzēm (320 km), lai tiktu līdz Džūno — pilsētai, kur atradās tuvākā Aļaskas slimnīca.

Kad zēns bija nogādāts Džūno, lidmašīna devās uz Sietlu, par vairākām stundām atpaliekot no grafika. Neviens no pasažieriem nesūdzējās, kaut arī lielākā daļa no viņiem kavēja savas tikšanās un turpmākos lidojumus. Turklāt, minūtēm un stundām ritot, viņi vāca ziedojumus, savācot ievērojamu summu zēna un viņa ģimenes vajadzībām.

Kad lidmašīna tuvojās Sietlas lidostai, pasažieri uzgavilēja, dzirdot, kā pilots izziņo vēsti, kas nodota pa radio, — ar zēnu viss būs kārtībā.7

Man prātā nāk Svēto Rakstu vārdi: „Žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība, … un, kas tiks atrasts pēdējā dienā, kam tā būs, tam labi klāsies.”8

Brāļi un māsas, dažas no vislielākajām iespējām attiecībā uz mīlestības paušanu paveras mums savās pašu mājās. Mīlestībai būtu jābūt ģimenes dzīves pamatu pamatā, diemžēl bieži vien tas tā nenotiek. Cilvēku starpā var būt pārāk daudz nepacietības, pārāk daudz strīdu, pārāk daudz ķildu, pārāk daudz asaru. Prezidents Gordons B. Hinklijs skumji vaicā: „Kādēļ ir tā, ka [tie], kurus mīlam [visvairāk], tik bieži kļūst par mērķi mūsu skarbajiem vārdiem? Kādēļ ir tā, ka dažkārt mūsu vārdi ir kā dunči, kas atstāj dziļas rētas?”9 Katram no mums var būt sava atbilde uz šo jautājumu, taču patiesībā nav svarīgi, kādi ir mūsu iemesli. Lai ievērotu bausli — mīlēt citam citu, mums jāizturas citam pret citu laipni un cieņpilni.

Protams, ir tādi brīži, kad nākas piemērot disciplīnu. Taču atcerēsimies padomu, kas dots Mācībā un Derībās, proti — ja mums nepieciešams citiem kaut ko pārmest, pēc tam jāizrāda vēl lielāka mīlestība.10

Es ceru, ka mēs allaž izturēsimies pret apkārtējiem saudzīgi un iejūtīgi, ņemot vērā viņu domas, jūtas un apstākļus. Nepazemosim un nenoniecināsim citus! Labāk izrādīsim līdzjūtību un iedrošināsim! Mums jābūt uzmanīgiem, lai ar paviršiem izteikumiem vai rīcību nesagrautu otra pašapziņu.

Piedošanai vajadzētu iet roku rokā ar mīlestību. Mūsu ģimenē un tāpat arī draugu vidū var valdīt aizskartas jūtas un nesaskaņas. Jau atkal — nav svarīgi, cik neliela ir problēma. Mēs nedrīkstam un mums nevajadzētu ļaut, lai tā samilzt, saēd un galu galā sagrauj mūs. Citu vainošana neļauj mūsu brūcēm sadzīt. Vienīgi piedošana spēj dziedināt.

Kādu dienu mani apciemoja kāda jauka kundzīte, kuras vairs nav starp dzīvajiem, un negaidīti pastāstīja par dažām lietām, par kurām jūt nožēlu. Viņa stāstīja par kādu atgadījumu, kas noticis pirms daudziem gadiem saistībā ar zemnieku, kurš dzīvoja kaimiņos un ar kuru viņi reiz bijuši labi draugi, bet tad viņu starpā izcēlušās vairākas nesaskaņas. Kādudien zemnieks vaicāja, vai viņš drīkst šķērsot viņas īpašumu, lai pa taisnāko ceļu tiktu līdz savam zemesgabalam. Tad viņa uz brīdi apklusa un, balsij trīsot, teica: „Brāli Monson, es neļāvu viņam šķērsot mūsu īpašumu ne tobrīd, ne citkārt, bet pieprasīju, lai viņš kājām mērotu garāko ceļu uz savu īpašumu. Es rīkojos nepareizi un tagad nožēloju. Viņa vairs nav, bet, ak, kā es vēlētos, kaut varētu pateikt viņam: „Piedod!” Kā es vēlētos, kaut man tiktu dota vēl viena iespēja būt laipnai!”

Klausoties viņā, man prātā nāca Džona Grīnlīfa Vitjēra skumjais novērojums: „No visiem bēdpilnajiem vārdiem, kas runāti vai rakstīti, visskumjākie ir šie: Tas varēja būt.11 Brāļi un māsas, izturoties pret citiem ar mīlestību un laipnu iejūtību, mums nevajadzēs just nožēlu.

Mīlestību var paust dažādos uzskatāmos veidos: ar smaidu, rokas mājienu, laipnu piebildi, komplimentu. Citas izpausmes var nebūt tik uzskatāmas, piemēram, kad mēs izrādām interesi par otra aktivitātēm, laipni un pacietīgi mācām kādu principu vai apmeklējam kādu, kurš ir slims vai piekalts gultai. Mēs varam izrādīt savu mīlestību gan ar šiem vārdiem un rīcību, gan citādi.

Deils Kārnegī, populārais amerikāņu rakstnieks un lektors, ticēja, ka ikvienam cilvēkam piemīt spēja palielināt laimes kopsummu pasaulē, „pasakot pāris sirsnīgus atzinības vārdus kādam, kas jūtas vientuļš vai slīgst bezcerībā”. Viņš teica: „Varbūt rīt jūs jau būsiet aizmirsuši šodien teiktos, laipnos vārdus, bet to adresāts, iespējams, lolos tos visa mūža garumā.”12

Sāksim jau šobrīd, šo pašu dienu, izrādot mīlestību pret visiem Dieva bērniem, vai tie būtu mūsu ģimenes locekļi, paziņas vai pilnīgi svešinieki! Katru rītu ceļoties, apņemsimies būt mīloši un laipni, lai kas arī notiktu!

Mani brāļi un māsas, Dieva mīlestība pret mums ir neaptverama. Savā mīlestībā Viņš sūtīja mums Savu Dēlu, kurš mīlēja mūs tik ļoti, ka atdeva par mums Savu dzīvību, lai mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvi. Gūstot izpratni par šo, ne ar ko nesalīdzināmo dāvanu, mūsu sirdis piepildīsies ar mīlestību pret mūsu Mūžīgo Tēvu, mūsu Glābēju un visu cilvēci. Es lūdzu, kaut tā notiktu! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Mateja 22:36–39.

  2. Marka 12:31.

  3. 1. Jāņa 4:21.

  4. Lūkas 23:34.

  5. Autors nezināms, citēts Richard L. Evans, „The Quality of Kindness”, Improvement Era, 1960. g. maijs, 340. lpp.

  6. The Teachings of Spencer W. Kimball, red. Edward L. Kimball (1982), 483. lpp.

  7. Skat. „Injured Boy Flown to Safety”, Sitka Daily Sentinel (Alaska), 1981. g. 22. okt.

  8. Moronija 7:47.

  9. Gordon B. Hinckley, „Let Love Be the Lodestar of Your Life”, Ensign, 1989. g. maijs, 67. lpp.

  10. Skat. Mācība un Derības 121:43.

  11. „Maud Muller”, The Complete Poetical Works of John Greenleaf Whittier (1878. g.), 206. lpp.; izcēlums pievienots.

  12. Dale Carnegie, citēts, piemēram, Larry Chang, Wisdom for the Soul (2006), 54.