Priesterības vīrs
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Jūs varat būt lielisks paraugs, viduvējs paraugs vai slikts paraugs. Jums varētu šķist, ka tas jums nav nozīmīgi, taču Tam Kungam tas ir nozīmīgi.
Mums visiem ir varoņi, it sevišķi jaunībā. Es piedzimu un uzaugu Prinstonā, Ņūdžersijā, ASV. Vispopulārākās sporta komandas mūsu apkaimē bija no Ņujorkas pilsētas. Tajās tālajās dienās tur bija apmetušās trīs profesionālas beisbola komandas: „Brooklyn Dodgers”, „New York Giants” un „New York Yankees”. Filadelfija bija vēl tuvāk mūsu mājām, un šajā pilsētā bija „Athletics” un „Phillies” beisbola komandas. Šajās komandās man bija daudz potenciālu beisbola varoņu.
Džo Dimadžio, kurš spēlēja „New York Yankees” komandā, kļuva par manu beisbola varoni. Kad mani brāļi un draugi spēlēja beisbolu skolas stadionā, pie mūsu mājām, es mēģināju vēzēt beisbola nūju tā, kā to, manuprāt, darīja Džo Dimadžio. Tas bija pirms televīzijas izgudrošanas (tie ir aizvēsturiski laiki), tādēļ man bija tikai fotoattēli no avīzēm, pēc kā varēju atdarināt viņa vēzienu.
Bērnībā tēvs aizveda mani uz Jenkiju stadionu. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju Džo Dimadžio spēlējam. Savā prātā es varu redzēt viņu vēzējam nūju, it kā es joprojām būtu tur, un redzu balto beisbola bumbu ielidojam tribīnēs, tieši viņam priekšā.
Manas beisbola prasmes nekad nelīdzinājās mana bērnības varoņa prasmēm. Taču tās dažas reizes, kad es labi trāpīju beisbola bumbai, es atdarināju viņa spēcīgo vēzienu, cik vien labi spēdams.
Kad mēs izvēlamies varoņus, mēs apzināti vai neapzināti sākam atdarināt to, ko apbrīnojam viņos visvairāk.
Par laimi, mani gudrie vecāki nolika manā zēna ceļā lielus varoņus. Mans tēvs aizveda mani uz Jenkiju stadionu tikai vienu reizi, lai es redzētu sava beisbola varoņa spēli, taču katru svētdienu viņš ļāva man skatīt priesterības vīru, kurš kļuva par varoni. Šis varonis veidoja manu dzīvi. Mans tēvs bija mazas draudzes prezidents, kura tikās mūsu mājās. Starp citu, svētdienas rītā nokāpjot pirmajā stāvā, cilvēks jau atradās baznīcā. Mūsu draudzē nekad nebija vairāk par 30 apmeklētājiem.
Kāds jauns vīrietis veda savu māti uz sapulcēm mūsu mājās, taču viņš pats nekad neienāca iekšā. Viņš nebija baznīcas loceklis. Tas bija mans tēvs, kuram izdevās, izejot ārā pie viņa, kur viņš bija novietojis savu automašīnu, ieaicināt viņu mūsu mājās. Viņš tika kristīts un kļuva par manu pirmo un vienīgo Ārona priesterības vadītāju. Viņš kļuva par manu priesterības varoni. Es joprojām atceros koka statuju, ko viņš man iedeva kā balvu par kāda projekta izpildīšanu, — kad mēs saskaldījām malku kādai atraitnei. Es mēģinu līdzināties viņam, kad vien pamatoti uzslavēju kādu Dieva kalpu.
Es izvēlējos vēl vienu varoni šajā mazajā baznīcas draudzē. Viņš bija ASV jūras kājnieku kareivis, kurš nāca uz mūsu sapulcēm savā zaļajā jūras kājnieku uniformā. Tas bija kara laiks, tādēļ tas vien padarīja viņu par manu varoni. Jūras kara spēki bija nosūtījuši viņu uz Prinstonas Universitāti papildus izglītības gūšanai. Taču vairāk par viņa militārās uniformas apbrīnošanu es vēroju viņu spēlējam amerikāņu futbolu Palmera stadionā Prinstonas Universitātes komandā — kapteiņa lomā. Es redzēju viņu spēlējam universitātes basketbola komandā un arī skatījos, kā viņš spēlēja beisbola komandā kā labākais bumbas ķērājs.
Taču viņš izdarīja vēl vairāk, — viņš kādā darbadienā atnāca uz manām mājām, lai parādītu man, kā sviest basketbola bumbu gan ar kreiso, gan labo roku. Viņš pateica, ka man noderēs šīs iemaņas, jo kādu dienu es spēlēšu basketbolu labās komandās. Toreiz es to neapzinājos, taču vairākus gadus viņš bija man patiesa priesterības vīra paraugs.
Katrs no jums būsiet priesterības vīra paraugs, vai nu jūs to vēlaties, vai ne. Jūs kļuvāt par aizdegtu sveci, kad pieņēmāt priesterību. Tas Kungs ielika jūs svečturī, lai jūs dotu gaismu visiem apkārtējiem. Tas ir sevišķi patiesi attiecībā uz jūsu priesterības kvoruma biedriem. Jūs varat būt lielisks paraugs, viduvējs paraugs vai slikts paraugs. Jums varētu šķist, ka tas jums nav nozīmīgi, taču Tam Kungam tas ir nozīmīgi. Viņš par to izteicās šādi:
„Jūs esat pasaules gaišums. Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.
Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.
Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”1
Es tiku svētīts ar lielisku priesterības nesēju paraugiem kvorumos, kuros man bija tā privilēģija kalpot. Jūs varat darīt to, ko viņi izdarīja manā labā, esot par paraugu citiem.
Es esmu ievērojis trīs kopējas rakstura īpašības, kas piemita priesterības nesējiem, — maniem varoņiem. Viena ir lūgšana, otra — kalpošanas ieradums, un trešā — nelokāma apņēmība būt godīgiem.
Mēs visi lūdzam Dievu, taču priesterības nesējs, par kādu jūs vēlaties būt, lūdz bieži un ar patiesu nolūku. Vakaros jūs metīsieties ceļos un pateiksieties Dievam par dienas svētībām. Jūs pateiksieties Viņam par vecākiem, skolotājiem un lieliskiem paraugiem, kam varat sekot. Jūs sevišķi aprakstīsiet savās lūgšanās, kurš un kā ir svētījis jūsu dzīvi aizvadītās dienas laikā. Tas prasīs vairāk nekā dažas minūtes un vairāk nekā nedaudz pārdomu. Tas jūs pārsteigs un izmainīs.
Kad jūs lūgsiet pēc piedošanas, jūs atklāsiet, ka piedodat citiem. Kad jūs pateiksieties Dievam par Viņa laipnību, jūs domāsiet par citiem, nosaucot vārdā, kam nepieciešama jūsu laipnība. Arī šī pieredze katru dienu pārsteigs jūs un ar laiku izmainīs jūs.
Es jums apsolu, ka viens veids, kā šāda dedzīga lūgšana izmainīs jūs, ir, ka jūs patiesi sajutīsiet, ka esat Dieva bērns. Kad zināsiet, ka esat Viņa bērns, jūs arī zināsiet, ka Viņš daudz no jums sagaida. Tāpēc ka esat Viņa bērns, Viņš sagaidīs, ka jūs rīkosieties saskaņā ar Viņa mācībām un Viņa mīļā Dēla, Jēzus Kristus, mācībām. Viņš sagaidīs, ka jūs būsiet dāsni un laipni pret citiem. Viņš būs vīlies, ja jūs būsiet lepns un egocentrisks. Viņš svētīs jūs ar vēlmi likt citu cilvēku intereses augstāk par savējām.
Daži no jums jau esat nesavtīgas priesterības kalpošanas paraugi. Tempļos visā pasaulē priesterības nesēji ierodas pirms saullēkta. Un daži kalpo ilgi pēc saulrieta. Šajā pasaulē nav nekādas atzinības vai publiskas pateicības par šādu sava laika un pūliņu ziedošanu. Es esmu devies kopā ar jauniešiem kalpot cilvēkiem garu pasaulē, kuri nav spējīgi paši sev iegūt tempļa svētības.
Kad redzu prieku un nevis nogurumu to cilvēku sejās, kuri tur kalpo gan agros rītos, gan vēlos vakaros, es zinu, ka šāda veida nesavtīgai priesterības kalpošanai ir lielas balvas šajā dzīvē, taču tās ir tikai sīkums salīdzinājumā ar prieku, ko šie cilvēki baudīs garu pasaulē kopā ar tiem, kuriem viņi būs kalpojuši.
Es esmu redzējis tādu pašu prieku to cilvēku sejās, kuri runā ar citiem par svētībām, kas gūstamas no piederības Dieva valstībai. Es pazīstu kādu draudzes prezidentu, kurš gandrīz katru dienu atved cilvēkus pie misionāriem, lai viņi tos mācītu. Tikai pirms dažiem mēnešiem viņš pats vēl nebija baznīcas loceklis. Tagad, pateicoties viņam, misionāri māca klausītājus, un draudze aug gan skaitliski, gan spēka ziņā. Vēl zīmīgāk ir tas, ka viņš ir gaisma citiem, kuri atvērs savas mutes un tādējādi pasteidzinās to, kā Tas Kungs pulcina Debesu Tēva bērnus.
Lūdzot Dievu un kalpojot citiem, jūsu zināšanas par to, ka esat Dieva bērns, un jūsu jūtas pret Viņu pieaugs. Jūs sāksiet vairāk apzināties to, ka Viņš ir apbēdināts, ja jūs jebkādā veidā neesat godīgs. Jums būs lielāka apņēmība turēt savu vārdu Dievam un citiem. Jūs vairāk apzināsieties to, ja paņemsiet kaut ko, kas jums nepieder. Jūs būsiet godīgāki attiecībās ar saviem darba devējiem. Jums būs lielāka apņēmība ierasties laikus un izpildīt katru darbu, ko Tas Kungs jums ir devis un ko jūs esat apņēmušies veikt.
Tā vietā, lai minētu, vai mājskolotāji ieradīsies, vai ne, bērni ģimenēs, kurās jūs esat aicināts mācīt, ar nepacietību gaidīs jūsu apmeklējumu. Mani bērni ir saņēmuši šo svētību. Bērnībā viņiem bija priesterības varoņi, kas palīdzēja viņiem noteikt savu kursu kalpošanā Tam Kungam. Šis svētītais paraugs tagad jau turpinās trešajā paaudzē.
Ar savu vēstījumu es vēlos arī izteikt pateicību.
Es pateicos jums par jūsu lūgšanām. Es pateicos, ka jūs metaties ceļos, atzīstot faktu, ka jums nav visu atbilžu. Jūs lūdzat debesu Dievu, lai pateiktos Viņam un lūgtu Viņa svētības sev un savām ģimenēm. Es pateicos jums par kalpošanu citiem un par brīžiem, kad jūs nesajutāt nekādu vajadzību pēc tā, lai citi atzītu jūsu kalpošanu.
Mēs esam pieņēmuši šo, Tā Kunga, brīdinājumu, — ja mēs meklēsim atzinību par savu kalpošanu šajā pasaulē, mēs varam sev liegt lielākas svētības. Jūs atcerēsieties šos vārdus:
„Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.
Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.”2
Tie, kas man ir bijuši par lieliskiem priesterības nesēju paraugiem, tik viegli neatzīst, ka viņiem piemīt varoņa īpašības. Patiesībā viņiem, šķiet, ir grūti saskatīt to, ko es tik ļoti viņos apbrīnoju. Es minēju, ka mans tēvs bija uzticīgs baznīcā — mazītiņas draudzes prezidents Ņūdžersijā. Vēlāk viņš bija baznīcas Svētdienas skolas vispārējās padomes loceklis. Tomēr es šodien piesardzīgi runāju, ar pieticību par viņa priesterības kalpošanu, jo viņš bija pieticīgs.
Tas pats attiecas uz jūras kājnieku kareivi, kurš bija mans bērnības varonis. Viņš nekad man nestāstīja par savu priesterības kalpošanu vai saviem sasniegumiem. Viņš vienkārši kalpoja. Par viņa uzticību es uzzināju no citiem. Pat ja viņš saskatīja sevī rakstura īpašības, kuras es apbrīnoju, es to nevarēju noteikt.
Tādēļ mans padoms jums, kas vēlaties svētīt citus ar savu priesterību, ir saistīts ar jūsu dzīvi, kas ir privāta pret visiem, izņemot Dievu.
Lūdziet Viņu. Pateicieties Viņam par visu labo savā dzīvē. Jautājiet Viņam, lai zinātu, kādus cilvēkus Viņš ir nolicis jūsu ceļā, kuriem jūs varat kalpot. Lūdzieties, lai Viņš palīdzētu jums sniegt šo kalpošanu. Lūdziet, lai jūs varētu piedot un lai jums taptu piedots. Tad kalpojiet viņiem, mīliet viņus un piedodiet viņiem.
Svarīgāk par visu, atcerieties, ka no visas kalpošanas, ko varat sniegt, neviena nav svarīgāka, kā palīdzēt cilvēkiem izvēlēties — sagatavoties mūžīgajai dzīvei. Dievs ir devis visaptverošus norādījumus mums par to, kā lietot savu priesterību. Viņš tam ir pilnīgs piemērs. Šo piemēru daļēji mēs redzam vislabākajos Viņa mirstīgajos kalpos:
„Un Dievs Tas Kungs runāja uz Mozu, sakot: Debesis — to ir daudz, un cilvēkam tās nav saskaitāmas; bet Man tās ir uzskaitītas, jo tās ir Manas.
Un kā viena zeme paies un tās debess, patiesi tā cita nāks; un nav gala Maniem darbiem, nedz Maniem vārdiem.
Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”3
Mums ir jāpalīdz šajā darbā. Katrs no mums var veikt pozitīvas pārmaiņas. Mēs esam sagatavoti savam laikam un vietai šī svētā darba veikšanai pēdējās dienās. Katrs no mums esam svētīti ar tādu cilvēku piemēriem, kuri ir padarījuši šo darbu par sevišķi svarīgu nolūku savai dzīvošanai uz Zemes.
Es lūdzu, lai mēs varētu palīdzēt cits citam pacelties līdz šai iespējai.
Dievs Tēvs dzīvo un atbildēs uz jūsu lūgšanām pēc palīdzības, kas jums ir nepieciešama, lai labi Viņam kalpotu. Jēzus Kristus ir augšāmcēlies Kungs. Šī ir Viņa baznīca. Priesterība, ko jūs turat godā, ir spēks rīkoties Viņa Vārdā Viņa darbā, lai kalpotu Dieva bērniem. Kad jūs no visas sirds veiksiet šo darbu, Viņš stiprinās jūs un jūsu pūles. Šo es apsolu Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, Vārdā, āmen.