Liecinieks

Prezidents Boids K. Pekers

Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents

Es vēlos ar jums dalīties patiesībās, kuras ir visvairāk vērts zināt.

Kara un neskaidrības laiki spēj saasināt mūsu uzmanību uz to, kas patiešām ir svarīgi.

Otrais pasaules karš man bija liela garīgā nemiera laiks. Es biju atstājis savas mājas Brigamsitijā, Jūtā, esot ar liecības drusciņām, un sajutu vajadzību pēc kā vairāk. Gandrīz visi mūsu vecākās klases studenti dažu nedēļu laikā tika nosūtīti uz karadarbības zonu. Kad tiku izvietots Išimas salā, nedaudz uz ziemeļiem no Okinavas, Japānā, es cīnījos ar šaubām un neskaidrību. Es vēlējos personīgu liecību par evaņģēliju. Es vēlējos zināt!

Kādā bezmiega naktī es izgāju no savas telts un iegāju bunkurā, kas bija veidots no 190 litru lielām degvielas mucām, kas bija piepildītas ar smiltīm un saliktas rindā, un sakrautas cita virs citas, lai veidotu norobežotu vietu. Jumta nebija, un, ierāpojis iekšā, es paskatījos zvaigžņotajās debesīs un nometos ceļos lūgšanā.

Kad biju ticis gandrīz līdz pusei, tas notika. Es jums nevarētu aprakstīt, kas notika, pat ja gribētu. Tas ir pāri manām izteiksmes spējām, taču tas ir tikpat skaidri, kā tas bija tonakt, pirms vairāk nekā 65 gadiem. Es zināju, ka tā bija ļoti privāta, ļoti personīga izpausme. Beidzot es pats zināju. Es zināju pilnīgi droši, jo man tas tika dots. Pēc kāda laika es izrāpoju no šī bunkura un devos jeb „lidoju” uz savu gultu. Atlikušo nakts daļu es sajutu prieku un apbrīnu.

Tā vietā, lai domātu, ka esmu kaut kas īpašs, es domāju, — ja kas tāds ir noticis ar mani, tas var notikt ar ikvienu. Es joprojām tā domāju. Turpmākajos gados es nonācu pie izpratnes, ka šāda pieredze ir vienlaikus gan gaisma, kurai sekot, gan nasta, kas jānes.

Es vēlos ar jums dalīties patiesībās, kuras ir visvairāk vērts zināt, — tajā, ko esmu iemācījies un pieredzējis gandrīz 90 dzīves gados un vairāk nekā 50 gados kā Augstākais pilnvarotais. Lielākā daļa no tā, ko esmu uzzinājis, ir to lietu kategorijā, ko nevar iemācīt, bet var iemācīties.

Kā pārsvarā viss vērtīgais, tās zināšanas, kurām ir mūžīga vērtība, iegūstamas tikai caur personīgu lūgšanu un apdomāšanu. Apvienojumā ar gavēšanu un Svēto Rakstu studēšanu tas mums palīdzēs saņemt Svētā Gara iedvesmas, atklāsmes un pamudinājumus. Tas mums nodrošina norādījumus no augšienes, mācoties priekšrakstu pēc priekšraksta.

Atklāsmēs ir apsolīts, ka „tas saprāta līmenis, ko mēs sasniedzam šajā dzīvē, celsies ar mums augšāmcelšanās reizē”, un „[zināšanas un saprāts tiek iegūts] caur … uzcītību un paklausību” (M&D 130:18–19).

Viena mūžīgā patiesība, ko esmu uzzinājis, ir tāda, ka Dievs dzīvo. Viņš ir mūsu Tēvs. Mēs esam Viņa bērni. “Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, un Svētajam Garam” (Ticības apliecinājumi 1:1).

No visiem citiem tituliem, ko Viņš varētu izmantot, Viņš izvēlējās tikt saukts par „Tēvu”. Glābējs pavēlēja: „Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs, kas esi debesīs!” (3. Nefijs 13:9; skat. arī Mateja 6:9). Tas, ka Viņš izmanto vārdu „Tēvs”, ir mācība mums visiem, kad mēs nākam pie izpratnes par to, kas šajā dzīvē ir vissvarīgākais.

Vecāku loma ir svēta privilēģija, un atkarībā no uzticības tā var kļūt par mūžīgu svētību. Galīgais visu baznīcas aktivitāšu mērķis ir tāds, lai vīrs un viņa sieva, un viņu bērni varētu būt laimīga ģimene.

Tie, kuri neapprecas, vai tie, kuriem nevar būt bērni, netiek izslēgti no mūžīgajām svētībām, pēc kurām tie tiecas, taču pašlaik nespēj sasniegt. Mēs ne vienmēr zinām, kā vai kad svētības nāks, taču apsolījums par mūžīgo pieaugumu netiks liegts nevienam uzticīgam cilvēkam, kurš ir noslēdzis un tur svētas derības.

Jūsu slepenās ilgas un asaru pilnie lūgumi aizkustinās gan Tēva, gan Dēla sirdi. Jums tiks dots personīgs solījums no Viņiem, ka jūsu dzīve būs piepildīta un ka neviena būtiska svētība jums nezudīs.

Kā Tā Kunga kalps, rīkojoties šajā amatā, kurā es esmu ordinēts, es dodu tiem, kas atrodas šādos apstākļos, solījumu, ka nebūs nekā tāda, kas ir būtisks jūsu glābšanai un paaugstināšanai, kas noliktajā laikā netiks jums dots. Rokas, kas pašlaik ir tukšas, tiks piepildītas, un sirdis, kas pašlaik sāp nepiepildītu sapņu un ilgu dēļ, tiks dziedinātas.

Vēl viena patiesība, ko esmu uzzinājis, ir tāda, ka Svētais Gars ir īsts. Viņš ir Dievības trešais loceklis. Viņa uzdevums ir liecināt par patiesību un taisnīgumu. Viņš izpaužas daudzos veidos, tostarp miera un drošības sajūtās. Kad nepieciešams, Viņš var sniegt mierinājumu, vadību un pamācību. Svētā Gara klātbūtne mūsu dzīvē tiek saglabāta, taisnīgi dzīvojot.

Svētā Gara dāvana tiek piešķirta ar evaņģēlija priekšrakstu. Cilvēks, kuram ir pilnvaras, uzliek savas rokas uz jaunā baznīcas locekļa galvas un saka šādus vārdus: „Saņem Svēto Garu.”

Šis priekšraksts vien mūs manāmi neizmaina, taču, ja mēs uzklausām pamudinājumus un atbilstoši rīkojamies, mēs saņemsim Svētā Gara svētību. Ikviens mūsu Debesu Tēva dēls un meita var uzzināt, ka Moronija solījums ir patiess: „Ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu.” (Moronija 10:5; uzsvars pielikts.)

Dievišķa patiesība, ko esmu ieguvis savā dzīvē, ir mana liecība par To Kungu, Jēzu Kristu.

Visa, ko mēs darām un kas balstīts visās atklāsmēs, sākumā un pamatā ir Tā Kunga Vārds — pilnvaras, ar kurām mēs rīkojamies baznīcā. Katra lūgšana, ko saka pat mazi bērni, tiek noslēgta Jēzus Kristus Vārdā. Katra svētība, katrs priekšraksts, katra ordinācija, katra oficiāla rīcība tiek veikta Jēzus Kristus Vārdā. Šī ir Viņa baznīca, un tā ir nosaukta Viņa Vārdā — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca (skat. M&D 115:4).

Mormona Grāmatā ir kāds nozīmīgs notikums, kad nefijieši „lūdza Tēvu [Tā Kunga] Vārdā”. Tas Kungs parādījās un vaicāja:

„Ko jūs gribat, lai Es jums dotu?

Un tie sacīja Viņam: Kungs, mēs gribam, lai Tu teiktu mums vārdu, kā mums jāsauc šī baznīca; jo šeit ir strīdi ļaužu starpā par to.

Un Tas Kungs sacīja uz tiem: Patiesi, patiesi Es saku jums, kāpēc ļaudis kurn un strīdas par šo lietu?

Vai tie nav lasījuši Rakstus, kur teikts, ka jums jāuzņemas Kristus Vārds, kas ir Mans Vārds? Jo ar šo Vārdu jūs tiksit saukti pēdējā dienā;

un, kurš uzņemas Manu Vārdu un pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. …

Tādēļ visu, ko jūs darīsit, dariet Manā Vārdā; tādēļ jums jāsauc baznīca Manā Vārdā; un jūs piesauksit Tēvu Manā Vārdā, lai Viņš svētī baznīcu Manis dēļ” (3. Nefijs 27:2–7).

Tas ir Viņa Vārds, Jēzus Kristus, „jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap. d. 4:12).

Mēs, baznīcas locekļi, zinām, kas Viņš ir: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais. Viņš ir tas, kurš tika nonāvēts, un tas, kurš atkal dzīvo. Viņš ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā. „Atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur [mums] jāceļ savs pamats” (Helamana 5:12). Viņš ir tas enkurs, kas mūs notur un pasargā mūs un mūsu ģimenes dzīves vētru laikā.

Ik svētdienu visā pasaulē, kad kopā pulcējas visdažādāko tautību un valodu cilvēki, Svētais Vakarēdiens tiek svētīts ar vieniem un tiem pašiem vārdiem. Mēs uzņemamies Kristus Vārdu un vienmēr atceramies Viņu. Tas mums tiek uzspiests kā zīmogs.

Pravietis Nefijs paziņoja: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu” (2. Nefija 25:26).

Katram no mums ir jāiegūst sava personīgā liecība par To Kungu, Jēzu Kristu. Tad mēs varam dalīties šajā liecībā ar savu ģimeni un citiem.

To visu darot, atcerēsimies, ka pastāv pretinieks, kurš personīgi tiecas sagraut Tā Kunga darbu. Mums ir jāizvēlas, kam sekot. Mūsu drošību vienkārši nosaka individuāls lēmums sekot Glābējam un tas, ka uzticīgi paliksim Viņa pusē.

Jaunajā Derībā Jānis ir pierakstījis, ka bija tādi cilvēki, kuri nespēja apņemties sekot Glābējam un Viņa mācībām, un „no šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6:66–69).

Pēteris bija ieguvis to, ko var iemācīties ikviens Glābēja sekotājs. Lai uzticīgi kalpotu Jēzum Kristum, mēs pieņemam Viņu par savu Pestītāju un darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai dzīvotu pēc Viņa mācībām.

Pēc daudzajiem gadiem, ko esmu nodzīvojis, mācījis un kalpojis, pēc miljoniem jūdžu, ko esmu ceļojis pa visu pasauli, pēc visa, ko esmu pieredzējis, ir kāda brīnišķīga patiesība, kurā es vēlos dalīties. Tā ir mana liecība par Glābēju Jēzu Kristu.

Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons pēc kādas svētas pieredzes pierakstīja:

„Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!

Jo mēs redzējām Viņu” (M&D 76:22–23).

Viņu vārdi ir arī mani vārdi.

Es ticu un es esmu pārliecināts, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais, un „ar Viņu un caur Viņu, un no Viņa pasaules ir un tika radītas, un to iedzīvotāji ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām” (M&D 76:24).

Es liecinu, ka Glābējs dzīvo. Es pazīstu To Kungu. Es esmu Viņa liecinieks. Es zinu par Viņa lielo upuri un mūžīgo mīlestību pret visiem Debesu Tēva bērniem. Es sniedzu savu īpašo liecību visā pazemībā, taču ar pilnīgu pārliecību, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.