2010–2019
Ko tu domā?
Aprīlis 2014


Ko tu domā?

Es lūdzos jūs uzdot šādu jautājumu, izrādot maigas rūpes pret cita cilvēka pieredzi: „Ko tu domā?”

Pirms četrdesmit viena gada es iekāpu 18 riteņu kravas automašīnā ar savu skaisto sievu, Dženu, un mūsu dēliņu Skotiju, kurš bija zīdaiņa vecumā. Mēs vedām smagu būvmateriālu kravu cauri vairākiem štatiem.

Tajās dienās nebija nekādu noteikumu par drošības jostu un zīdaiņu autokrēsliņu lietošanu. Mana sieva turēja mūsu dārgo dēliņu rokās. Viņas komentāram: „Mēs tiešām esam augstu virs zemes,” vajadzēja dod man mājienu par viņas sajūtām un nojautām.

Laižoties lejā pa Donnera kalnu pāreju, stāvu autostrādes posmu, kravas automašīnas kabīne pēkšņi un negaidīti piepildījās ar bieziem dūmiem. Redzamība bija apgrūtināta, un mēs tik tikko spējām elpot.

Bremzes vien nav pietiekamas, lai ātri samazinātu smagas kravas automašīnas ātrumu. Lietojot dzinēja bremzes un pārslēdzoties uz zemāku pārnesumu, es izmisīgi centos apturēt automašīnu.

Kad nobraucu ceļa malā un pirms vēl pilnīgas apstāšanās, mana sieva atvēra kabīnes durvis un izlēca ārā ar bērniņu rokās. Es bezpalīdzīgi noskatījos, kā viņi kūleņoja pa zemi.

Tiklīdz kravas automašīna apstājās, es izlēcu no dūmojošās kabīnes. Saglabājoties augstam adrenalīna līmenim, es skrēju pa akmeņiem un nezālēm un apskāvu viņus. Dženas apakšdelmi un elkoņi bija nobrāzti un asiņoja, taču, par laimi, viņa un mūsu dēls bija dzīvi un elpoja. Es vienkārši cieši viņus apskāvu un turēju, kamēr putekļi nosēdās lielceļa malā.

Kad mana sirdsdarbība normalizējās un es atguvu elpu, es izdvesu: „Ko gan tu domāji? Vai zini, cik tas bija bīstami? Jūs varējāt aiziet bojā!”

Viņa paskatījās uz mani, asarām ritot pa apkvēpušajiem vaigiem, un pateica kaut ko, kas iedūrās manā sirdī un joprojām skan manās ausīs: „Es tikai centos izglābt mūsu dēlu.”

Tobrīd es aptvēru, ka viņa domāja, ka dzinējs bija aizdedzies, un baidījās, ka kravas automašīna eksplodēs un mēs iesim bojā. Savukārt es zināju, ka tā bija elektriska kļūme — bīstama, taču ne nāvīga. Es paskatījos uz savu dārgo sievu, maigi bružājot mūsu mazā dēliņa galvu, un brīnījos, kāda sieviete gan darītu kaut ko tik drosmīgu.

Šī situācija varēja būt emocionāli tikpat bīstama, kā mūsu dzinēja kļūme. Par laimi, mēs pavadījām dziedējošu klusuma brīdi un, katram no mums uzskatot, ka vainojama ir otra persona, galu galā izrādījām emocijas, kas mutuļoja aiz sakaitētajiem vārdu izvirdumiem. Kopējas mīlestības un baiļu sajūtas par otra drošību nodrošināja, ka bīstamais negadījums nekļuva par liktenīgu pārbaudījumu mūsu dārgajai laulībai.

Pāvils brīdināja: „No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas … ceļ un nes svētību klausītājiem” (Efeziešiem 4:29). Viņa vārdi atskan ar zināmu šķīstību.

Ko frāze „neviens nekrietns vārds” nozīmē jums? Mēs visi regulāri sajūtam spēcīgas dusmu sajūtas — gan savas, gan citu. Mēs esam redzējuši, kā neapvaldītas dusmas izvirst sabiedriskās vietās. Mēs to esam pieredzējuši kā emocionālu „īssavienojumu” sporta pasākumos, politikas jomā un pat savās mājās.

Bērni dažreiz runā ar saviem mīļajiem vecākiem tā, it kā viņu mēles būtu asi naži. Laulātie draugi, kas kopīgi ir piedzīvojuši dažas no visbagātīgākajām un maigākajām pieredzēm, zaudē vīziju un pacietību un paceļ balsis viens pret otru. Mēs visi, lai arī esam mīloša Debesu Tēva derības bērni, esam nožēlojuši pārsteidzīgus, paštaisnus spriedumus un esam runājuši dzēlīgiem vārdiem, pirms sapratām situāciju no cita cilvēka skatupunkta. Mums visiem ir bijusi iespēja uzzināt, kā postoši vārdi var pārvērst bīstamu situāciju liktenīgā situācijā.

Nesenā vēstulē no Augstākā prezidija skaidri norādīts: „Jēzus Kristus evaņģēlijs māca mums mīlēt visus cilvēkus un izturēties pret visiem laipni un pieklājīgi — pat tad, kad mēs nepiekrītam” (Augstākā prezidija vēstule, 09.01.2014.). Kāds meistarisks atgādinājums, ka mēs varam un mums vajadzētu turpināt piedalīties pieklājīgā dialogā, it īpaši tad, kad skatāmies uz pasauli no citāda skatupunkta.

Salamana pamācību autors dod šādu padomu: „Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu” (Salamana pamācības 15:1). „Miermīlīga atbilde” ietver pamatotu atbildi — disciplinētus vārdus no pazemīgas sirds. Tas nenozīmē, ka mēs nekad nerunājam tieši vai ka ielaižamies kompromisos ar doktrināru patiesību. Vārdi, kas ir stingri informācijas ziņā, var būt ar maigu garu.

Mormona Grāmata satur pārsteidzošu piemēru par apstiprinošiem vārdiem, kas arī teikti laulības strīda kontekstā. Sārijas un Lehija dēli bija nosūtīti atpakaļ uz Jeruzālemi, lai iegūtu misiņa plāksnes, un nebija atgriezušies. Sārija uzskatīja, ka viņas dēli ir briesmās, un bija dusmu pilna, un vēlējās kādu vainot.

Ieklausieties šajā situācijā, kā to redzēja viņas dēls Nefijs: „Jo [mana māte] bija domājusi, ka mēs esam gājuši bojā tuksnesī, un viņa arī bija kurnējusi pret manu tēvu, stāstot viņam, ka viņš bija vīrs, kas redz vīzijas, sakot: Lūk, tu esi aizvedis mūs prom no mūsu mantojuma zemes, un manu dēlu vairs nav, un mēs ejam bojā tuksnesī” (1. Nefija 5:2).

Tagad apsvērsim, ko varēja domāt Sārija. Viņa bija noraizējusies par saviem ķildīgajiem dēliem, kuriem bija jāatgriežas vietā, kur viņas vīra dzīvība reiz bija apdraudēta. Viņa bija iemainījusi savu jauko māju un draugus pret telti izolētā tuksnesī, pati būdama dzemdētājas stāvoklī. Novesta līdz savu baiļu lūzuma punktam, Sārija, šķiet, varonīgi, ja ne saprātīgi, izlēca no joņojošas kravas automašīnas, cenšoties pasargāt savu ģimeni. Viņa pauda pamatotas bažas savam vīram dusmu, šaubu un pārmetumu valodā — valodā, ko visa cilvēce, šķiet, ļoti labi pieprot.

Pravietis Lehijs klausījās bailēs, kas bija pamatā viņa sievas dusmām. Tad viņš sniedza disciplinētu atbildi līdzjūtības valodā. Vispirms viņam bija zināma patiesība par to, kā situācija izskatījās no viņas perspektīvas: „Un …… mans tēvs runāja uz viņu, sacīdams: Es zinu, ka esmu vīrs, kas redz vīzijas, jo, ja es … būtu palicis Jeruzālemē, [mēs] būtu [gājuši] bojā ar saviem brāļiem” (1. Nefija 5:4).

Tad viņas vīrs izteicās par viņas bailēm par viņu dēlu drošību, kā to viņam neapšaubāmi liecināja Svētais Gars, sakot:

„Bet lūk, es esmu ieguvis apsolīto zemi, par ko es priecājos; jā, un es zinu, ka Tas Kungs izglābs manus dēlus no Lābana rokām. …

Un tādiem vārdiem mans tēvs, Lehijs, mierināja manu māti … attiecībā uz mums” (1. Nefija 5:5–6).

Šodien ir liela nepieciešamība, lai vīrieši un sievietes paustu cieņu cits pret citu, pārvarot lielas uzskatu un uzvedības atšķirības un pretrunīgas darbakārtības. Nav iespējams zināt visu, kas ietekmē mūsu prātus un sirdis, vai pat pilnīgi saprast kontekstu pārbaudījumiem un izvēlēm, ar kurām katrs saskaramies.

Tomēr, kas notiktu ar „nekrietnajiem vārdiem”, par kuriem runāja Pāvils, ja mūsu pašu nostājā vispirms būtu iekļauta iejūtība pret cita cilvēka pieredzi? Pilnībā atzīstot savas nepilnības un savus rakstura negludumus, es lūdzos jūs uzdot šādu jautājumu, izrādot maigas rūpes pret cita cilvēka pieredzi: „Ko tu domā?”

Vai atceraties, kad Tas Kungs pārsteidza Samuēlu un Saulu, izvēloties mazu avju ganu, Dāvidu no Bētlemes, par Israēla ķēniņu? Tas Kungs pateica Savam pravietim: „Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7).

Kad mūsu kravas automašīnas kabīne piepildījās ar dūmiem, mana sieva rīkojās visdrosmīgākajā veidā, ko varēja iedomāties, lai pasargātu mūsu dēlu. Arī es rīkojos kā sargātājs, kad iztaujāju viņu par viņas izvēli. Pārsteidzoši, taču nebija svarīgi, kuram bija vairāk taisnības. Svarīgi bija tas, ka mēs uzklausījām viens otru un centāmies saprast otra skatupunktu.

Vēlme — redzēt caur otra acīm — pārvērtīs „nekrietnos vārdus” svētību nesošā kalpošanā. Apustulis Pāvils to saprata, un zināmā mērā to var pieredzēt arī katrs no mums. Tas var nemainīt situāciju vai neatrisināt problēmu, taču svarīgāka iespējamība ir tā, ka svētību nesošā kalpošana var izmainīt mūs.

Es pazemīgi liecinu, ka mēs varam kalpot, lai nestu svētību citiem, kad runājam līdzjūtības pilnus vārdus un kad izkoptā Svētā Gara dāvana caurdur mūsu sirdi ar iejūtību pret citu jūtām un apstākļiem. Tas dod mums spējas — pārvērst bīstamas situācijas svētās vietās. Es liecinu par mīlošu Glābēju, kurš „uzlūko [mūsu] sirdi” un kuram rūp, ko mēs domājam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.