2010–2019
Kādiem vīriem?
Aprīlis 2014


Kādiem vīriem?

Kādas izmaiņas mūsos ir nepieciešamas, lai mēs kļūtu par tādiem vīriem, kādiem mums jābūt?

Skatoties uz šo pasaules mēroga sanāksmi, mums tiek atgādināts, ka nekur pasaulē nav nekā līdzīga. Vispārējās konferences priesterības sanāksmes mērķis ir mācīt priesterības nesējiem to, kādiem vīriem mums jābūt (skat. 3. Nefija 27:27), un iedvesmot mūs sasniegt šo ideālu.

Manos Ārona priesterības gados Havaju salās, pirms pusgadsimta, un, kad biju misionārs Anglijā, mēs pulcējāmies sanāksmju namos un (ar pastiprinātu piepūli) klausījāmies priesterības sesiju pa telefonu. Vēlākajos gados noteiktās baznīcas atrašanās vietās, kur bija uzstādīti lielie satelīta uztveršanas šķīvji, bija pieejamas satelīta pārraides, lai mēs tās varētu gan dzirdēt, gan redzēt. Mēs bijām sajūsmā par šīm tehnoloģijām. Tikai daži varēja iedomāties, kāda būs šodienas pasaule, kur katrs, kam viedtālrunī, planšetdatorā vai datorā ir interneta pieslēgums, var saņemt šīs pārraides vēstījumus.

Tomēr šai plašajai pieejamībai Tā Kunga kalpu balsīm, kas ir tas pats, kas Tā Kunga balss (skat. M&D 1:38), ir maza vērtība, ja vien mēs nemeklējam iegūt Viņa vārdu (skat. M&D 11:21) un nesekojam tam. Vienkārši izsakoties, vispārējās konferences un priesterības sesijas mērķis ir izpildīts tikai tad, ja mēs esam gatavi rīkoties, — ja mēs esam gatavi mainīties.

Pirms vairākiem gadu desmitiem es kalpoju par bīskapu. Ilgākā laika posmā es iepazinos ar vīrieti no manas bīskapijas, kas bija daudzus gadus vecāks par mani. Šim vīrietim bija problēmas attiecībās ar sievu un viņš bija atsvešinājies no saviem bērniem. Viņš pūlējās saglabāt savu darbu, viņam nebija tuvu draugu, un viņam bija tik grūti saskarsmē ar draudzes locekļiem, ka viņš vairs nevēlējās kalpot baznīcā. Vienā no nopietnām pārrunām par viņa dzīves izaicinājumiem, viņš pieliecās pie manis — noslēdzot pēdējo no mūsu daudzajām sarunām — un teica: „Bīskap, man ir nejauks raksturs, un tāds es vienkārši esmu!”

Šis izteikums mani tajā vakarā satrieca, un kopš tā brīža tas mani ir uztraucis. Pēc tam, kad šis vīrietis nolēma, — tiklīdz kāds no mums nolemj: „Tāds es vienkārši esmu,” mēs zaudējam spēju mainīties. Mēs tikpat labi varam pacelt balto karogu, nolikt ieročus, piekāpties cīņā un vienkārši padoties, — jebkādas izredzes uzvarēt ir zaudētas. Lai gan daži no mums varētu domāt, ka tas, ko es saku, nav par jums, iespējams, katram no mums ir vismaz viens vai divi slikti ieradumi, par kuriem mēs sakām: „Tāds es vienkārši esmu.”

Mēs sanākam uz šo priesterības sapulci, jo tas, kādi mēs esam tagad, nav tas, par kādiem mēs varam kļūt. Mēs šovakar esam sanākuši Jēzus Kristus vārdā. Mēs esam sanākuši ar pārliecību, ka Viņa Izpirkšana katram no mums — neatkarīgi no mūsu vājībām, kļūdām un atkarībām — sniedz spēju mainīties. Mēs sanākam ar cerību, ka mūsu nākotne, neatkarīgi no mūsu pagātnes, var būt labāka.

Piedaloties šajā sanāksmē ar „patiesu nolūku” mainīties (skat. Moronija 10:4), Garam tiek sniegta pilna piekļuve mūsu sirdīm un prātiem. „Un notiks, ka cik daudz viņi … īstenos ticību Manī” — atcerieties, ticība ir spēka un rīcības princips, — „Es izliešu Savu Garu pār tiem tanī dienā, kad viņi sapulcēsies kopā” (M&D 44:2). Tas nozīmē — šovakar!

Ja jūs domājat, ka jūsu grūtības ir nepārvaramas, ļaujiet man jums pastāstīt par kādu vīrieti, ko mēs 2006. gadā satikām Indijā, ciemā pie Haidarābādas. Šis vīrietis ir paraugs vēlmei mainīties. Apa Rao Nulu bija dzimis Indijas laukos. Kad viņam bija trīs gadi, viņš saslima ar bērnu trieku un kļuva par invalīdu. Sabiedrība viņam mācīja, ka viņa potenciāls bija stipri ierobežots. Taču pusaudža gados viņš satika mūsu misionārus. Viņi viņam mācīja par lielāku potenciālu gan šajā dzīvē, gan nākamajā dzīvē. Viņš tika kristīts un konfirmēts par Baznīcas locekli. Ieguvis lielāku pašpārliecinātību, viņš sev uzstādīja mērķi — iegūt Melhisedeka priesterību un kalpot pilnlaika misijā. 1986. gadā viņš tika ordinēts eldera amatā un aicināts kalpot misijā Indijā. Iešana bija apgrūtinoša, — viņš darīja, ko varēja, balstoties abām rokām uz spieķiem un bieži krītot, — taču viņš nekad nepadevās. Viņš bija apņēmies uzticīgi un cītīgi kalpot misijā, un viņš to izdarīja.

Kad mēs satikām brāli Nulu, gandrīz 20 gadus pēc viņa misijas, viņš mūs ceļa galā priecīgi sagaidīja un pa nelīdzeno, netīro ceļu aizveda līdz divistabu mājai, kurā viņš dzīvoja kopā ar savu sievu un trīs bērniem. Tā bija ļoti karsta un nogurdinoša diena. Iešana viņam vēl aizvien sagādāja grūtības, bet viņš nežēlojās. Pateicoties savai centībai, viņš bija kļuvis par skolotāju, izglītojot ciema bērnus. Ieejot viņa pieticīgajā mājoklī, viņš nekavējoties aizveda mani līdz stūrim un izvilka kastīti, kurā atradās viņa nozīmīgākās lietas. Viņš vēlējās, lai es apskatītu papīra lapiņu. Es lasīju: „Ar laba vēlējumiem un svētībām elderam Nulu, drosmīgam un laimīgam misionāram; [datēts] 1987. gada 25. jūnijs; [parakstīts] Boids K. Pekers.” Toreiz, kad elders Pekers apmeklēja Indiju un uzrunāja misionārus, viņš elderam Nulam apstiprināja viņa potenciālu. Būtībā tas, ko brālis Nulu man pateica tajā 2006. gada dienā, ir tas, ka evaņģēlijs bija izmainījis viņu — uz visiem laikiem!

Kopā ar mums pie Nulu bija ieradies arī misijas prezidents. Viņš bija ieradies, lai intervētu brāli Nulu, viņa sievu un bērnus, lai viņi varētu saņemt savus endaumentus un tikt saistīti, un lai viņu bērni varētu tikt piesaistīti vecākiem. Mēs arī izstāstījām ģimenei, kā viņi var nokļūt līdz Honkongas Ķīnas templim, lai izpildītu šos priekšrakstus. Viņi aiz prieka raudāja, jo viņu ilgi gaidītais sapnis grasījās piepildīties.

Kas tiek sagaidīts no priesterības nesēja? Kādas izmaiņas mūsos ir nepieciešamas, lai mēs kļūtu par tādiem vīriem, kādiem mums jābūt? Man ir trīs ieteikumi:

  1. Mums ir jābūt priesterības vīriem! Neatkarīgi no tā, vai mēs esam jaunie vīrieši ar Ārona priesterību, vai vīrieši ar Melhisedeka priesterību, mums ir jābūt priesterības vīriem, izrādot garīgo briedumu, jo esam noslēguši derības. Kā teica Pāvils: „Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu” (1. korintiešiem 13:11). Mums ir jābūt citādiem, jo mums ir priesterība, — ne augstprātīgiem vai iedomīgiem, vai valdonīgiem, — bet pazemīgiem, mācāmiem un lēnprātīgiem. Priesterības un tās dažādo amatu saņemšanai mums vajadzētu kaut ko nozīmēt. Tam nevajadzētu būt paviršam „pārejas rituālam”, kas tiek automātiski izpildīts, sasniedzot noteiktu vecumu, bet gan pārdomātai, svētai derībai. Mums vajadzētu justies tik ļoti priviliģētiem un pateicīgiem, ka ikvienai mūsu darbībai vajadzētu uz to norādīt. Ja mēs par priesterību domājam reti, mums tas ir jāmaina.

  2. Mums ir jākalpo! Priesterības būtība ir „[mūsu] aicinājuma vairošana” (skat. M&D 84:33), kalpojot citiem. Izvairīšanās no mūsu svarīgākā pienākuma — kalpot mūsu sievām un bērniem, baznīcas aicinājumu nepieņemšana vai to pasīva pildīšana, vai rūpēšanās par citiem tikai tad, kad mums tas ir ērti, ir tas, kādiem mums nevajadzētu būt. Glābējs paziņoja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta” (Mateja 22:37), un vēlāk Viņš papildināja, „ja tu Mani mīli, tev būs kalpot Man” (M&D 42:29). Egoisms ir pretstats priesterības pienākumam, un, ja tā ir mūsu rakstura iezīme, mums tā ir jāmaina.

  3. Mums ir jābūt cienīgiem! Man var nebūt eldera Džefrija R. Holanda spēju, kad viņš runāja pirms dažiem gadiem priesterības sesijā, „nostāties jums ļoti tuvu, degunu pret degunu, tā, lai jūs sajustu viņa uzacis” (“Mēs visi esam ieskaitīti”, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 45); bet, dārgie brāļi, mums ir jāmostas un jāsaredz, kā pasaulē vispārpieņemtā rīcība apspiež mūsos priesterības spēku. Ja mēs pat tikai padomājam, ka varam paniekoties ar pornogrāfiju vai Šķīstības likuma pārkāpšanu jebkādā veidā un neizjust tā sekas uz sevis vai savas ģimenes, mēs esam maldos. Moronijs teica: „Skatieties, lai jūs darītu visas lietas cienīgi.” (Mormona 9:29.) Tas Kungs norādīja: „Un tagad Es dodu jums pavēli piesargāties, uzcītīgi pievērst vērību mūžīgās dzīves vārdiem.” (M&D 84:43.) Ja ir kādi neatrisināti grēki, kas mums neļauj būt cienīgiem, mums ir jāmainās.

Vienīgā pilnīgā atbilde uz Jēzus Kristus jautājumu: „Kādiem vīriem jums jābūt?” ir tā, kuru Viņš deva īsi un skaidri: „Tādiem kā Es” (3. Nefija 27:27). Aicinājums — “nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā” (Moronija 10:32) — pieprasa un sagaida izmaiņas. Par laimi, Viņš nav atstājis mūs vienus. „Un, ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. … Tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku” (Etera 12:27). Balstoties uz Glābēja veikto Izpirkšanu, mēs varam mainīties. Par to es esmu pārliecināts. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.