„Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!”
Džīna A. Stīvensa
Pirmā padomniece Sākumskolas vispārējā prezidijā
Attīstot lielāku ticību un paļāvību uz To Kungu, mēs varam iegūt Viņa spēku, lai tiktu svētīti un pestīti.
Ir tikai dažas emocijas, ko var salīdzināt ar maigajām jūtām, kļūstot par vecākiem. Nav nekā jaukāka, kā sagaidīt mīļu bērniņu tieši no debesīm. Manam jaunākajam brālim šajā ziņā bija īpaši emocionāla pieredze. Viņa pirmais dēliņš piedzima priekšlaicīgi un svēra tikai 2 mārciņas un 14 unces (1,3 kg). Hanters savas dzīves pirmos divus mēnešus pavadīja slimnīcā, jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā. Šie mēneši bija emocionāli smags laiks visai ģimenei, cerot un lūdzot To Kungu pēc Viņa palīdzības.
Mazais Hanters bija tik bezpalīdzīgs. Viņš cīnījās, lai gūtu spēku, kas bija nepieciešams, lai dzīvotu. Mīlošā tēva spēcīgā roka bieži sniedzās pretī sava dēla mazajai rociņai, lai atbalstītu savu viegli ievainojamo, mazo bērnu.
Un tā tas ir ar visiem Dieva bērniem. Mūsu Debesu Tēvs sniedzas pretī katram no mums ar Savu bezgalīgo mīlestību. Viņam ir vara pār visām lietām un vēlme palīdzēt mums mācīties, pilnveidoties un atgriezties pie Viņa. Tas parāda mūsu Tēva mērķi — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.1
Attīstot lielāku ticību un paļāvību uz To Kungu, mēs varam iegūt Viņa spēku, lai tiktu svētīti un pestīti.
Mormona Grāmatas lapas caurvij šī brīnišķīgā tēma — Tā Kunga spēks pestīt Viņa bērnus. Nefijs ar to iepazīstināja grāmatas pirmajā nodaļā. 20. pantā mēs lasām: „Bet lūk, es, Nefijs, parādīšu jums, ka Tā Kunga sirsnīgā žēlastība ir pār visiem tiem, kurus Viņš ir izvēlējies viņu ticības dēļ, lai padarītu tos varenus pat līdz spējai izglābties.”2
Pirms vairākiem gadiem es ļoti personiski iepazinu šajā pantā izteiktās patiesības. Es sapratu, cik tuvu mūsu Debesu Tēvs ir patiesībā un cik ļoti Viņš vēlas mums palīdzēt.
Kādu vakaru, tuvojoties naktij, es braucu mašīnā ar bērniem un pamanīju kādu zēnu, kurš vienatnē gāja pa ceļu. Kad es viņam pabraucu garām, mani pārņēma skaidra apjausma, ka man vajag braukt atpakaļ un viņam palīdzēt. Bet noraizējusies, ka viņu varētu nobiedēt, ka pie viņa naktī apstājas svešinieks, es turpināju braukt tālāk. Spēcīgā apjausma atkal nāca manā prātā ar vārdiem: „Dodies palīdzēt šim zēnam!”
Es aizbraucu atpakaļ pie viņa un prasīju: „Vai tev nevajag palīdzēt? Man ir sajūta, ka man tev ir jāpalīdz.”
Viņš pagriezās pret mums un, asarām līstot pār saviem vaigiem, teica: „Vai jūs varētu? Es lūdzu Dievu, lai kāds man palīdzētu.”
Uz viņa lūgšanu tika atbildēts ar iedvesmu, ko es saņēmu. Šī pieredze, kurā tika saņemta tik skaidra vadība no Gara, ir neaizmirstama un joprojām mājo manā sirdī.
Un tagad, pēc 25 gadiem, un, pateicoties sirsnīgai Dieva žēlastībai, es pirms dažiem mēnešiem no jauna satiku šo puisi. Es atklāju, ka šī pieredze nav tikai mans stāsts, — tas ir arī viņa stāsts. Deriks Nenss tagad ir tēvs, un viņam ir pašam sava ģimene. Arī viņš nav aizmirsis šo gadījumu. Tas ir palīdzējis veidot pamatu mūsu ticībai, ka Dievs dzird un atbild uz mūsu lūgšanām. Mēs abi to esam izmantojuši, lai mācītu saviem bērniem, ka Dievs ir nomodā par mums. Mēs neesam vieni.
Tajā vakarā Deriks pēc skolas bija palicis uz kādu nodarbību un nokavējis pēdējo autobusu. Tā kā viņš bija jauns pusaudzis, viņš bija pārliecināts, ka varēs paspēt aiziet mājās, un sāka iet.
Kopš viņš bija sācis iet pa nomaļo ceļu, bija pagājusi pusotra stunda. Joprojām esot vairākas jūdzes projām no mājām un neredzot apkārt nevienu ēku, viņš nobijās. Izmisumā viņš aizgāja aiz kādas grants kaudzes, nometās ceļos un lūdza Debesu Tēva palīdzību. Tikai dažas minūtes pēc tam, kad Deriks bija atgriezies atpakaļ uz ceļa, es apstājos, lai piedāvātu palīdzību, pēc kā viņš bija lūdzis.
Un tagad, daudzus gadus vēlāk, Deriks atceras: „Tas Kungs zināja par mani, sīciņu un nepieredzējušu zēnu. Un, neskatoties uz visu to, kas tobrīd norisinājās pasaulē, Viņš zināja par manu situāciju un mīlēja mani tik ļoti, lai sūtītu palīdzību. Kopš šī nomaļās ceļmalas gadījuma, Tas Kungs ir atbildējis uz manām lūgšanām vairākkārt. Viņa atbildes ne vienmēr nāk uzreiz un ir saprotamas, bet tas, ka Viņš zina par mani, ir redzams kā šodien, tā arī tajā vientulīgajā vakarā. Ikreiz, kad tieku pasaules rūpju nomākts, es zinu, ka Viņam vienmēr ir plāns, lai es varētu droši atgriezties mājās.”
Kā Deriks teica, — ne vienmēr uz lūgšanu atbilde nāk ātri. Bet mūsu Debesu Tēvs mūs pazīst un dzird mūsu sirds lūgšanas. Viņš paveic Savus brīnumus lūgšanu pēc lūgšanas, palīdzot katram cilvēkam.
Mēs varam paļauties, ka Viņš mums palīdzēs, — ne vienmēr tā, kā mēs vēlamies, bet veidā, kas mums vislabāk palīdzēs augt. Pieņemt Viņa gribu var būt grūti, bet ir svarīgi kļūt līdzīgiem Viņam un atrast mieru, ko Viņš mums piedāvā.
Mēs varam sajusties tā, kā aprakstīja K. S. Lūiss: „Es lūdzu, jo nevaru sev palīdzēt. … Es lūdzu, jo man visu laiku ir kaut kas nepieciešams — gan nomodā, gan miegā. Tas nemaina Dievu. Tas maina mani.”3
Svētajos Rakstos ir daudz pantu par cilvēkiem, kuri ir uzticējušies Tam Kungam un kuriem Viņš ir palīdzējis un tos atbrīvojis. Padomājiet par jauno Dāvidu, kurš, paļaujoties uz To Kungu, izbēga no drošas nāves zem varenā Goliāta rokas. Padomājiet par Nefiju, kurš, lūdzot Dievu ticībā, tika atbrīvots no saviem brāļiem, kuri mēģināja atņemt viņa dzīvību. Atcerieties jauno Džozefu Smitu, kurš pazemīgi lūdza Tā Kunga palīdzību. Viņš tika atbrīvots no tumsas varas un saņēma brīnumainu atbildi. Katrs no viņiem saskārās ar īstiem un grūtiem pārbaudījumiem. Katrs rīkojās saskaņā ar ticību un uzticējās Tam Kungam. Katrs saņēma Viņa palīdzību. Un arī mūsdienās Dieva spēks un mīlestība joprojām izpaužas Viņa bērnu dzīvēs.
Es to nesen piedzīvoju ticības pilno svēto dzīvēs Zimbabvē un Botsvānā. Gavēņa un liecību dievkalpojumā, mazā draudzē, es izjutu pazemību un jutos vienlīdz iedvesmota no daudzu bērnu, jauniešu un pieaugušo liecībām. Katrs no viņiem dalījās spēcīgos ticības apliecinājumos par Jēzu Kristu. Pārbaudījumu un sarežģītu apstākļu ieskauti, viņi katru dienu dzīvo, uzticoties Dievam. Viņi atzīst Viņa roku savās dzīvēs un bieži to pauž ar frāzi: „Esmu ļoti pateicīgs Dievam.”
Pirms dažiem gadiem kāda ticīga ģimene sniedza piemēru mūsu draudzes locekļiem, parādot šo pašu uzticību Tam Kungam. Arnam un Venitai Geitreliem bija laimīga dzīve, kad Arnam tika diagnosticēts vēzis agresīvā stadijā. Prognozes bija briesmīgas, — viņam bija atlikušas tikai dažas nedēļas, ko dzīvot. Ģimene vēlējās vēl pēdējo reizi sanākt kopā. Tā nu visi bērni sapulcējās kopā, daži atbrauca no tālienes. Viņiem bija atvēlētas tikai 48 dārgas stundas, lai pabūtu kopā. Geitreli rūpīgi izvēlējās lietas, kas viņiem bija visnozīmīgākās, — ģimenes kopbildi, ģimenes vakariņas un sesiju Soltleikas templī. Venīda teica: „Kad mēs nācām ārā pa tempļa durvīm, mēs zinājām, ka tā bija pēdējā reize, kad mēs visi būsim kopā šajā dzīvē.”
Tomēr viņi atstāja templi ar pārliecību, ka ir kas daudz vairāk par šo dzīvi. Pateicoties svētajām tempļa derībām, viņiem ir cerība, ka Dievs turēs Savus apsolījumus. Viņi varēs būt kopā mūžīgi.
Nākamie divi mēneši bija piepildīti ar tik daudzām svētībām, ka tās nevar saskaitīt. Arna un Venitas ticība un paļaušanās uz To Kungu, kā teica Venita, pieauga: „Es tiku vadīta. Es mācījos, ka varu sajust mieru raižpilnos brīžos. Es zināju, ka Tas Kungs par mums gādā. Ja tu paļaujies uz To Kungu, tu patiešām vari pārvarēt jebkurus dzīves pārbaudījumus.”
Viena no viņu meitām piebilda: „Mēs vērojām savus vecākus un redzējām viņu piemēru. Mēs redzējām viņu ticību un to, kā viņi ar to tika galā. Es nekad nelūgtu šo pārbaudījumu, bet es nekad no tā arī neatteiktos. Mūs ieskāva Dieva mīlestība.”
Arna nāve, protams, nebija iznākums, uz kādu Geitreli cerēja. Bet viņu krīze nebija ticības krīze. Jēzus Kristus evaņģēlijs nav padarāmo lietu saraksts, — tas drīzāk dzīvo mūsu sirdīs. Evaņģēlijs ir „nevis svari, bet spārni”.4 Tas nes mūs. Tas palīdzēja Geitreliem. Viņi juta mieru vētras laikā. Viņi cieši turējās cits pie cita un pie tempļa derībām, ko bija slēguši un turējuši. Viņu spēja paļauties uz To Kungu pieauga, un viņi tika stiprināti ticībā Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanas upurim.
Lai cik tālu mēs būtu tikuši mācekļa ceļā, neatkarīgi no tā, kādas ir mūsu rūpes un pārbaudījumi, mēs neesam atstāti vieni. Jūs neesat aizmirsti. Līdzīgi Derikam, Āfrikas svētajiem, Geitrelu ģimenei, — mēs varam izvēlēties sniegties pēc Dieva rokas savās vajadzībās. Mēs varam stāties pretī saviem pārbaudījumiem ar lūgšanu un paļaušanos uz To Kungu. Un šajā procesā mēs kļūstam līdzīgāki Viņam.
Tas Kungs runā ar katru no mums, sakot: „Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!”5
Es dalos savā pazemīgajā, bet skaidrajā liecībā, ka Dievs, mūsu Tēvs, mūs pazīst personīgi un sniedzas pretī, lai palīdzētu. Caur Viņa Mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, mēs varam pārvarēt šīs pasaules grūtības un droši nonākt mājās. Es lūdzu, kaut mums pietiktu ticības paļauties uz Viņu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.