Pravietis Džozefs Smits

Elders Lorenss E. Korbridžs

no Septiņdesmitajiem

Attēls

Atklāsmes, kas tika izlietas pār Džozefu Smitu, apliecina, ka viņš bija Dieva pravietis.

Pirmā vīzija

Kāds jauns zēns lasa Bībeli, un viņa skatiens pievēršas vienam Svēto Rakstu pantam. Šis ir brīdis, kas izmainīs pasauli.

Viņš dedzīgi vēlas uzzināt, kura baznīca var vest viņu pie patiesības un glābšanas. Viņš ir izmēģinājis gandrīz visu citu un tagad pievēršas Bībelei, un lasa šos vārdus: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”¹

Viņš atkal un atkal pārdomā šos vārdus. Tas ir pirmais gaismas stars tumsā. Vai šī ir atbilde, ceļš ārā no apjukuma un tumsības? Vai tas var būt tik vienkārši? Palūdziet Dievam, un Viņš atbildēs? Visbeidzot viņš nolemj, ka viņam ir, vai nu jālūdz Dievam, vai arvien jāpaliek tumsībā un apjukumā.

Un, lai arī viņš ļoti dedzīgi vēlas saņemt atbildi, viņš neieskrien kādā klusā stūrī un nenober steidzīgu lūgšanu. Viņam ir tikai 14 gadi, taču savā steigā uzzināt viņš nav pārsteidzīgs. Šī nebūs nenozīmīga lūgšana. Viņš nolemj, kur doties un kad mēģināt lūgt. Viņš sagatavojas runāt ar Dievu.

Pienāk liktenīgā diena. Tas ir „skaistas, skaidras dienas rīts agrā pavasarī [1820-ajā] gadā.² Viņš ieiet klusā, tuvējā mežā, kokiem slejoties augstu virs viņa galvas. Viņš atnāk uz vietu, kurp jau agrāk bija nolēmis iet. Viņš nometas ceļos un sāk paust savas sirds vēlmes lūgšanā.

Aprakstot to, kas notiek tālāk, viņš saka:

„Es ieraudzīju gaismas stabu spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.

… Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas Personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „[Džozef,] šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”³

Tikai 24 gadus vēlāk Džozefs Smits un viņa brālis Hairams mirs tā dēļ, kas šeit aizsākās.

Pretestība

Džozefs teica, ka 17 gadu vecumā eņģelis pateica viņam, ka viņa „vārds būs par laba un ļauna atziņu starp visām tautām, … [starp visiem cilvēkiem]”.⁴ Šis pravietojums turpina piepildīties šodien, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai izplešoties pa visu pasauli.

Pretestība, kritika un antagonisms ir patiesības pavadoņi. Jebkad, kad patiesība attiecībā par cilvēka likteni un nolūku tiek atklāta, tai vienmēr būs pretspēks. Sākot ar Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā un līdz Kristus kalpošanai, un tālāk līdz mūsdienām, vienmēr ir bijušas un būs pūles maldināt, novirzīt no pareizā ceļa, pretoties un izjaukt dzīvības ieceri.

Meklējiet Cilvēku, kurš tika netaisnīgi vajāts vairāk par visiem cilvēkiem, Cilvēku, kuram visvairāk pretojās, kuru izaicināja, noraidīja, sita, pameta un sita krustā, Cilvēku, kurš pazemojās visam, un tur jūs atradīsiet patiesību, — Dieva Dēlu, visas cilvēces Glābēju. Kāpēc gan viņi neatstāja Viņu mierā?

Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš ir patiesība, un patiesībai vienmēr tiks izrādīta pretestība.

Un tad meklējiet cilvēku, kurš pasaulei deva vēl vienu liecību par Jēzu Kristu un citus Svētos Rakstus, meklējiet cilvēku, kurš bija darbarīks evaņģēlija pilnības un Jēzus Kristus baznīcas atjaunošanai uz Zemes, meklējiet šo cilvēku un sagaidiet, ka cilvēki pret viņu netaisni izturēsies. Kāpēc gan viņu neatstāt mierā?

Kāpēc? Tāpēc, ka viņš mācīja patiesību, un patiesībai vienmēr tiks izrādīta pretestība.

Atklāsmes plūdi

Atklāsmes, kas tika izlietas pār Džozefu Smitu, apliecina, ka viņš bija Dieva pravietis. Aplūkosim dažas no tām, aplūkosim daļu gaismas un patiesības, kas tika atklāta caur viņu un kas spīd klajā kontrastā ar vispārpieņemtiem uzskatiem viņa laikā un mūsdienās.

Dievs ir personiska, cildena būtne, Mūžīgais Tēvs. Viņš ir mūsu Tēvs.
Dievs Tēvs, Jēzus Kristus un Svētais Gars ir atsevišķas būtnes.⁵
Jūs esat vairāk nekā cilvēki. Jūs esat Dieva, Mūžīgā Tēva, bērns un varat kļūt līdzīgi Viņam,⁶ ja ticēsiet Viņa Dēlam, nožēlosiet grēkus, saņemsiet priekšrakstus, saņemsiet Svēto Garu un pastāvēsiet līdz galam.⁷
Jēzus Kristus baznīca mūsdienās ir pamatos tāda pati baznīca, ko Viņš organizēja Savas laicīgās kalpošanas laikā — ar praviešiem un apustuļiem, Melhisedeka un Levija priesterību, elderiem, augstajiem priesteriem, diakoniem, skolotājiem, bīskapiem un Septiņdesmitajiem, kā tas ir aprakstīts Bībelē.
Priesterības pilnvaras tika paņemtas prom no Zemes pēc Glābēja un Viņa apustuļu nāves un tika vēlreiz atjaunotas mūsdienās.
Atklāsme nav beigusies, un debesis nav aizslēgtas. Dievs runā ar praviešiem mūsdienās, un Viņš runās arī ar jums un mani.⁸
Pēc šīs dzīves ir vairāk nekā tikai debesis un elle. Pastāv godības pakāpes, un ir ļoti svarīgi, ko mēs darām šajā dzīvē.⁹
Mums, vairāk par pasīvu ticību Kristum, būtu „[jāgriežas] pie [Viņa] katrā domā”,¹⁰ „[jādara] [viss], ko [mēs] [darām], Dēla Vārdā”,¹¹ „vienmēr [jāatceras] [Viņš] un [jāpilda] Viņa [baušļi], … lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar [mums]”.¹²
Miljardiem cilvēku, kuri dzīvo un nomirst bez evaņģēlija un glābšanai nepieciešamajiem priekšrakstiem, nav zuduši. „Caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem”,¹³ kas tiek veikti gan dzīvajiem, gan mirušo labā.¹⁴
Viss nesākās ar mūsu piedzimšanu. Pirms dzimšanas jūs dzīvojāt Dieva klātbūtnē kā Viņa dēls vai meita un sagatavojāties šai mirstīgajai dzīvei.¹⁵
Laulība un ģimene nav tikai cilvēku savienība — vienīgi līdz nāve mūs šķirs. Caur derībām, kuras noslēdzam ar Dievu, ir paredzēts, ka tās kļūs mūžīgas. Ģimene ir debesu paraugs.¹⁶

Un tā ir tikai daļa no atklāsmes plūdiem, kas tika izlieti pār Džozefu Smitu. No kurienes tās visas ir nākušas — šīs atklāsmes, kas dod gaismu tumsībā, skaidrību šaubās un kas ir iedvesmojušas, svētījušas un padarījušas labākus miljoniem cilvēku? Kas ir ticamāk, — ka viņš to visu pats nosapņoja vai ka viņš saņēma debesu palīdzību? Vai Svētie Raksti, ko viņš laida klajā, izklausās pēc cilvēka vārdiem vai Dieva vārdiem?

Secinājums

Nav nekāda strīda par to, ko Džozefs Smits paveica, vienīgi, — kā viņš to paveica un kāpēc. Un iespēju nav daudz. Viņš bija vai nu liekulis, vai pravietis. Vai nu viņš izdarīja šo visu viens pats, vai viņam bija debesu palīdzība. Skatieties uz pierādījumiem, taču skatieties uz visiem pierādījumiem, uz visu viņa dzīves mozaīku, nevis uz kādu atsevišķu detaļu. Vissvarīgāk, dariet tā, kā darīja jaunais Džozefs, un „[lūdziet] no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un [jums] taps dots”.¹⁷ Tas ir veids, kā uzzināt patiesību ne tikai par Mormona Grāmatu un Džozefu Smitu, bet arī paraugs tam, kā zināt patiesību par visu.¹⁸

Džozefs Smits bija Dieva pravietis, tāpat kā Tomass S. Monsons ir pravietis mūsdienās. Caur Džozefu Smitu Dieva valstības atslēgas vēlreiz ir „nodotas cilvēkam uz zemes, un … evaņģēlijs [velsies] … kā akmens, kas, atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku roku palīdzības … , līdz tas būs piepildījis visu zemi”.¹⁹

Dievs ir mūsu Mūžīgais Tēvs, un Jēzus ir Kristus. Mēs pielūdzam Viņus. Nekas nelīdzinās Viņu radībām, glābšanas iecerei un Dieva Jēra Izpirkšanas upurim. Šajā laiku atklāšanā mēs piepildām Tēva ieceri un baudām Izpirkšanas augļus vienīgi caur paklausību evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem, kas tika atjaunoti caur pravieti Džozefu Smitu. Es sniedzu liecību par Viņiem — Dievu, Mūžīgo Tēvu, un Jēzu Kristu, pasaules Glābēju. Un to es daru Jēzus Kristus Vārdā, āmen.