„Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles”

Elders Roberts D. Heilzs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Kad izmantojam savu rīcības brīvību, lai paklausītu, tas nozīmē mēs izvēlamies „[rīkoties] pareizi, [nebaidoties] seku”.

Brāļi un māsas, no visām mācībām, kuras mēs apgūstam no Glābēja dzīves, neviena nav skaidrāka un spēcīgāka par paklausības mācību.

Glābēja paraugs

Pirmsmirstīgajā Debesu padomē Lucifers sacēlās pret Debesu Tēva ieceri. Tie, kuri sekoja Luciferam, beidza savu mūžīgo attīstību, — esiet uzmanīgi, kam jūs sekojat!

Tad Jēzus pauda Savu apņemšanos paklausīt, sakot: „Tēvs, Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.”¹ Savas kalpošanas laikā „Viņš izcieta kārdinājumus, bet nepaļāvās tiem”.² Patiešām Viņš „ir mācījies paklausību no tā, ko cietis”.³

Pateicoties mūsu Glābēja paklausībai, Viņš izpirka mūsu grēkus, padarot iespējamu mūsu augšāmcelšanos un sagatavojot ceļu, lai mēs varētu atgriezties pie mūsu Debesu Tēva, kurš zināja, ka mēs pieļausim kļūdas, mācoties paklausību mirstīgajā dzīvē. Kad mēs paklausām, mēs pieņemam Viņa upuri, jo mēs ticam, ka caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem, priekšrakstiem un baušļiem.⁴

Jēzus mums mācīja paklausīt, izmantojot vienkāršus, viegli saprotamus vārdus: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles,”⁵ un „nāc Man līdzi”.⁶

Tiekot kristīti, mēs „[uzņemamies] Kristus Vārdu” un stājamies „derībā ar Dievu, ka [būsim] paklausīgi līdz [savas] dzīves beigām”.⁷ Ik svētdienu mēs atjaunojam šo kristību derību, pieņemot Svēto Vakarēdienu un liecinot, ka vēlamies turēt baušļus. Mēs meklējam piedošanu par visām domām, sajūtām vai rīcību, kas nav saskaņā ar mūsu Debesu Tēva gribu. Kad nožēlojam grēkus, novēršoties no nepaklausības un sākot atkal paklausīt, mēs izrādām Viņam savu mīlestību.

Paklausības veidi

Dzīvojot pēc evaņģēlija, mēs pieaugam savā izpratnē par paklausību. Reizēm mēs varam tikt kārdināti pielietot to, ko es saucu par „miesīgā cilvēka paklausību”, tas ir, kad mēs nepaklausībā noraidām Dieva likumu, priekšroku dodot savai gudrībai vai vēlmēm, vai pat popularitātei. Tā kā šāda sagrozīta paklausība tiek bieži pielietota, tā pazemina Dieva standartus mūsu kultūrā un mūsu likumdošanā.

Iespējams, ka reizēm baznīcas locekļi iesaistās „selektīvā paklausībā”, paziņojot, ka mīl un godā Dievu, tomēr izvēloties, kurus no Viņa baušļiem un mācībām un kuras Viņa praviešu mācības un padomus tie pilnībā ievēros.

Daži cilvēki paklausa selektīvi, jo viņi nespēj saprast visus baušļa iemeslus, tāpat kā bērni ne vienmēr saprot savu vecāku padomu un noteikumu iemeslus. Taču mēs vienmēr zinām iemeslu, kāpēc mēs sekojam praviešiem, jo šī ir Jēzus Kristus baznīca un tieši Glābējs ir vadījis un vada Savus praviešus visos evaņģēlija laikmetos.

Padziļinoties mūsu izpratnei par paklausību, mēs apzināmies rīcības brīvības būtisko nozīmi. Kad Jēzus bija Ģetzemanes dārzā, Viņš trīs reizes lūdza Savu Tēvu Debesīs, sakot: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”⁸ Dievs neatņēma Glābējam rīcības brīvību, tomēr Viņš žēlastībā sūtīja eņģeli, lai stiprinātu Savu mīļoto Dēlu.

Ar vēl vienu pārbaudījumu Glābējs saskārās Golgātā, kur Viņš būtu varējis pasaukt eņģeļu leģionus, lai Viņu noņemtu no krusta, taču Viņš pats izvēlējās paklausīgi izturēt līdz galam un pabeigt Savas Izpirkšanas upuri, lai arī tas prasīja lielas ciešanas un nāvi.

„Glābēja paklausība” ir garīgi nobriedusi paklausība. To motivē patiesa mīlestība pret Debesu Tēvu un Viņa Dēlu. Kad mēs labprātīgi paklausām, kā to darīja mūsu Glābējs, mēs iemīlam mūsu Debesu Tēva vārdus: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”⁹ Un mēs gaidām to brīdi, kad, ieejot mūsu Debesu Tēva klātbūtnē, dzirdēsim: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. … Ieej sava kunga priekā.”¹⁰

Kad izmantojam savu rīcības brīvību, lai paklausītu, tas nozīmē mēs izvēlamies „[rīkoties] pareizi, [nebaidoties] seku”.¹¹ Tas prasa paškontroli un sniedz pārliecību, mūžīgu laimi un piepildījuma sajūtu mums un, caur mūsu piemēru, arī apkārtējiem; un tas vienmēr ietver dziļi personisku apņemšanos atbalstīt priesterības vadītājus un ievērot viņu mācības un padomus.

Sekas

Izvēloties paklausīt, vienmēr ir noderīgi atcerēties savu izvēļu sekas. Vai Lucifers un viņa sekotāji saprata, kādas sekas bija tam, ka tie izvēlējās noraidīt Debesu Tēva ieceri? Ja saprata, kādēļ gan viņi veica tik briesmīgu izvēli? Mēs sev varētu uzdot līdzīgu jautājumu: kādēļ gan kāds no mums izvēlas būt nepaklausīgs, ja mēs zinām grēka mūžīgās sekas? Rakstos ir sniegta atbilde: Kains un daži Ādama un Ievas bērni izvēlējās nepaklausīt, jo „viņi mīlēja Sātanu vairāk nekā Dievu”.¹²

Atslēga tam, lai mēs būtu paklausīgi kā Glābējs, ir mūsu mīlestība pret Glābēju. Tiecoties būt paklausīgi mūsdienu pasaulē, mēs pasludinām savu mīlestību un cieņu pret visiem Debesu Tēva bērniem. Tomēr nav iespējams, ka šī mīlestība pret citiem izmainītu Dieva baušļus, kas tika doti mūsu labumam! Piemēram, bauslis — „tev nebūs zagt; … nedz nogalināt, nedz darīt ko līdzīgu tam”¹³, — ir balstīts garīgā likumā, kas aizsargā visus Dieva bērnus — pat nedzimušos. Ilga pieredze rāda, ka tad, kad mēs neievērojam šo likumu, posts ir neizmērojams. Tomēr daudzi uzskata, ka ir pieņemami izbeigt nedzimuša bērna dzīvību izvēles vai izdevīguma dēļ.

Nepaklausības attaisnošana neizmaina garīgo likumu un tā sekas, bet rada apjukumu, nepastāvību, noklīšanu svešos ceļos, maldīšanos un bēdas. Mums kā Kristus mācekļiem ir svēts pienākums atbalstīt Viņa likumus un baušļus, un derības, ko uzņemamies uz sevis.

1831. gada decembrī daži no brāļiem tika aicināti palīdzēt mazināt nedraudzīgās jūtas, kas bija izveidojušās pret Baznīcu. Caur pravieti Džozefu Smitu Tas Kungs vadīja viņus neparastā, pat pārsteidzošā veidā:

„Apklusiniet savus ienaidniekus; aiciniet tos stāties jums pretī gan publiski, gan personiski. …

Tādēļ lai viņi izklāsta savus spēcīgos apgalvojumus pret To Kungu.

… Tur nevienam ierocim, kas ir vērsts pret jums, neveiksies;

un ja kāds cilvēks pacels balsi pret jums, viņš tiks satriekts Manis noliktajā laikā.

Tādēļ turiet Manas pavēles; tās ir patiesas un uzticamas.”¹⁴

Rakstos atrodamās mācības

Rakstos ir daudz piemēru par praviešiem, kuri apguva mācības par paklausību caur savu pieredzi.

Džozefam Smitam tika mācīts par to, kādas sekas ir tam, ka viņš padevās sava labdara, drauga un pierakstītāja Martina Herisa spiedienam. Atsaucoties uz Martina lūgumiem, Džozefs lūdza Tam Kungam atļauju aizdot Mormona Grāmatas manuskripta pirmās 116 lappuses, lai Martins varētu tās parādīt savai ģimenei, taču Tas Kungs teica Džozefam atbildēt ar „nē”. Martins lūdzās, lai Džozefs vēlreiz lūgtu To Kungu. Pēc Džozefa trešā lūguma Tas Kungs deva atļauju pieciem noteiktiem cilvēkiem pārlasīt manuskriptu. „Svēti soloties, Martins apņēmās ievērot šo vienošanos. Kad viņš pārradās mājās un izjuta spiedienu no citiem, viņš aizmirsa par savu svinīgo zvērestu un ļāva citiem aplūkot manuskriptu, un viltības rezultātā viņš to pazaudēja.”¹⁵ Sekas bija tādas, ka Tas Kungs norāja Džozefu un neļāva turpināt Mormona Grāmatas tulkošanu. Džozefs cieta un nožēloja savu pārkāpumu — padošanos citu cilvēku spiedienam. Pēc kāda laika Džozefam tika ļauts atsākt tulkošanas darbu. Džozefs apguva vērtīgu mācību par paklausību, kas viņam noderēja visu atlikušo dzīvi!

Pravietis Mozus ir vēl viens piemērs. Kad Mozus paklausīgi apņēma etiopiešu sievu, Mirjama un Ārons kurnēja pret viņu. Taču Tas Kungs norāja viņus, sakot: „Vaigu pret vaigu Es ar [Mozu] runāju.”¹⁶ Tas Kungs izmantoja šo gadījumu, lai mācītu baznīcas locekļus mūsu atklāšanā. 1830. gadā Hairems Peidžs paziņoja, ka ir saņēmis atklāsmi baznīcai. Tas Kungs aizrādīja viņam un mācīja svētos: „Un tu būsi, tāpat kā Ārons, paklausīgs tam, ko Es došu [Džozefam],”¹⁷ „jo viņš tās saņem tāpat kā Mozus.”¹⁸

Paklausība nes svētības, „un kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta”.¹⁹

Paklausība tiek mācīta ar priekšzīmi. Mēs mācām savus bērnus ar savu dzīvesveidu: „Mācies gudrību savā jaunībā, jā, mācies savā jaunībā turēt Dieva baušļus.”²⁰

Paklausība mūs padara aizvien stiprākus, spējīgākus uzticīgi izturēt pārbaudes un pārbaudījumus nākotnē. Paklausība Ģetzemanē sagatavoja Glābēju paklausīt un izturēt līdz galam Golgātā.

Mani mīļotie brāļi un māsas, Almas vārdi pauž manas sirds sajūtas:

„Un tagad, mani mīļotie brāļi, es esmu sacījis šīs lietas uz jums, lai es varētu pamodināt jūsos jūsu pienākuma apziņu pret Dievu, lai jūs varētu staigāt nevainojami Viņa priekšā, …

Un tagad es gribu, lai jūs būtu pazemīgi, un būtu pakļāvīgi un lēnprātīgi; … būdami vienmēr uzcītīgi Dieva baušļu turēšanā.”²¹

Es sniedzu savu īpašo liecību, ka mūsu Glābējs dzīvo. Pateicoties tam, ka Viņš paklausīja, „katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies …, ka Viņš ir [mūsu Glābējs]”.²² Kaut mēs mīlētu Viņu tik ļoti un ticētu Viņam tik pilnīgi, lai paklausītu, turētu Viņa baušļus un atgrieztos, lai dzīvotu mūžīgi kopā ar Viņu mūsu Dieva valstībā. Šī ir mana lūgšana Jēzus Kristus Vārdā, āmen.