2010.–2019. gads
Priesterība — svēta dāvana
Zemteksta piezīmes
Tēma

Priesterība — svēta dāvana

Katram no mums ir uzticēta viena no visdārgākajām dāvanām, kas jebkad dāvāta cilvēcei.

Viena no manām spilgtākajām atmiņām ir par priesterības sanāksmes apmeklējumu, kad biju tikko ordinēts diakons, un sākuma garīgās dziesmas dziedāšanu Ak, Dieva Dēli, [nāciet] jūs ar priesterības spēku”.1 Šovakar visiem, kas sapulcējušies šeit, Konferenču centrā, un, patiesi, visā pasaulē, es atbalsoju šīs īpašās garīgās dziesmas garu un saku jums: „Ak, Dieva Dēli, [nāciet] jūs ar priesterības spēku.” Apdomāsim savus aicinājumus, apsvērsim savus pienākumus, noteiksim savu atbildību un sekosim Jēzum Kristum, mūsu Kungam. Lai arī mēs atšķiramies pēc vecuma, paražām vai tautības, mēs visi esam vienoti kā viens savos priesterības aicinājumos.

Ikvienam no mums ļoti nozīmīga ir Ārona priesterības atjaunošana, kad Jānis Kristītājs to piešķīra Oliveram Kauderijam un Džozefam Smitam. Tāpat arī svarīgs notikums ir Melhisedeka priesterības atjaunošana, ko Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra Džozefam un Oliveram.

Ar vislielāko nopietnību veiksim aicinājumus un pienākumus, kas saistīti ar mums doto priesterību.

Es sajutu lielu atbildības sajūtu, kad tiku aicināts par sekretāru savā diakonu kvorumā. Es ļoti apzinīgi sagatavoju nepieciešamos pierakstus, jo vēlējos šajā aicinājumā darīt to labāko, ko spēju. Es ļoti lepojos ar savu darbu. Kopš tā laika mans mērķis katrā aicinājumā ir bijis darīt visu, ko spēju, cik vien labi spēju.

Es ceru, ka katram jaunajam vīrietim, kurš ir ordinēts Ārona priesterībā, ir dota garīga sapratne par aicinājuma, kurā viņš ir ordinēts, svēto raksturu, kā arī dotas iespējas no sirds pildīt šo aicinājumu. Man kā diakonam radās šāda iespēja, kad bīskapība man palūdza aiznest Svēto Vakarēdienu kādam slimniekam aptuveni jūdzes (1,5 km) attālumā no mūsu lūgšanu nama. Tajā īpašajā svētdienas rītā, pieklauvējis pie brāļa Raita durvīm un sadzirdējis viņa vārgo balsi saucam: „Ienāciet!”; es iegāju ne tikai viņa pieticīgajā mājiņā, bet arī istabā, kur mājoja Tā Kunga Gars. Es piegāju pie brāļa Raita gultas un uzmanīgi pie viņa lūpām pieliku maizes gabaliņu. Tad es turēju ūdens glāzi, lai viņš no tās dzertu. Dodoties prom, es redzēju asaras viņa acīs, kad viņš teica: „Lai Dievs tevi svētī, manu zēn.” Un Dievs tiešām mani svētīja — es spēju novērtēt Svētā Vakarēdiena svētos simbolus un priesterību, kas man bija.

Neviens mūsu bīskapijas diakons, skolotājs vai priesteris nekad neaizmirsīs zīmīgos ceļojumus uz Klarkstonu, Jūtu, uz Martina Herisa, viena no Mormona Grāmatas trīs lieciniekiem, kapavietu. Kad nostājāmies ap augsto granīta stabu, kas ir uzstādīts pie viņa kapa, un kad viens no kvoruma vadītājiem skaļi nolasīja caururbjošos vārdus no „Trīs liecinieku liecības”, kas atrodami Mormona Grāmatas sākumā, mēs iemīlējām šo svēto pierakstu un tajā atrodamās patiesības.

Toreiz mūsu mērķis bija kļūt līdzīgiem Mosijas dēliem. Par viņiem bija teikts:

„Tie bija kļuvuši stipri patiesības zināšanā; jo tie bija vīri ar veselu saprātu un viņi bija cītīgi pētījuši Rakstus, lai viņi varētu zināt Dieva vārdu.

Bet tas vēl nav viss; viņi bija daudz nodevušies lūgšanām un gavēšanai; tādēļ tiem bija pravietojuma gars un atklāsmes gars, un kad viņi mācīja, viņi mācīja ar Dieva spēku un pilnvarām.”2

Es nevaru iedomāties cienījamāku mērķi jaunajam vīrietim par to, kā tikt raksturotam par tādu cilvēku, kādi bija drosmīgie un taisnīgie Mosijas dēli.

Kad pienāca mana 18. dzimšanas diena un kad es gatavojos iestāties obligātajā militārajā dienestā, kas no jauniem vīriešiem tika prasīts Otrā pasaules kara laikā, mani rekomendēja Melhisedeka priesterības saņemšanai, taču vispirms man bija jāpiezvana savam staba prezidentam Paulam C. Čaildam, lai norunātu interviju. Viņš bija cilvēks, kas mīlēja un saprata Svētos Rakstus, un viņa nolūks bija panākt, lai visi citi līdzīgi tos mīlētu un saprastu. No dažiem saviem draugiem dzirdējis par viņa diezgan detalizētajām un rūpīgajām intervijām, es vēlējos, lai manas garīgās zināšanas tiktu minimāli atklātas; tādēļ, kad viņam piezvanīju, es ierosināju, lai mēs tiktos nākamajā svētdienā tikai stundu pirms viņa Svētā Vakarēdiena sanāksmes laika.

Viņa atbilde: „Ak, brāli Monson, tas mums nedotu pietiekami laika, lai rūpīgi izpētītu Svētos Rakstus.” Tad viņš ierosināja laiku — trīs stundas pirms viņa Svētā Vakarēdiena sanāksmes, un viņš norādīja man paņemt līdzi savu Svēto Rakstu krājumu, kurā es veicu savas piezīmes un norādes.

Kad svētdienā ierados viņa mājās, mani sirsnīgi sveicināja, un tad sākās intervija. Prezidents Čailds teica: „Brāli Monson, tev ir Ārona priesterība. Vai tev jebkad ir kalpojuši eņģeļi?” Es atbildēju — nē. Kad viņš pajautāja, vai es zināju, ka man bija tiesības uz šādu kalpošanu, es atkal atbildēju, ka nezināju.

Viņš norādīja: „Brāli Monson, no galvas noskaiti Mācības un Derību 13. nodaļu.”

Es sāku: „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru Ārona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas … atslēgas”.

„Apstājies,” prezidents Čailds norādīja. Tad mierīgā, laipnā tonī viņš pamācīja: „Brāli Monson, nekad neaizmirsti, ka tev kā Ārona priesterības nesējam ir tiesības uz eņģeļu kalpošanu.”

Likās, ka todien istabā atradās eņģelis. Es nekad neesmu aizmirsis šo interviju. Es joprojām sajūtu tā svinīgā notikuma garu, kad mēs kopā lasījām par Ārona priesterības un Melhisedeka priesterības pienākumiem, atbildību un svētībām — par svētībām, kuras gūstam ne tikai mēs, bet arī mūsu ģimenes un citi cilvēki, kuriem mums ir privilēģija kalpot.

Mani ordinēja par elderu, un dienā, kad devos dienēt jūras spēkos, manas bīskapijas bīskapības loceklis pievienojās mūsu ģimenei un draugiem vilcienu stacijā, lai atvadītos no manis. Tieši pirms vilciena atiešanas viņš ielika manā rokā mazu grāmatiņu ar nosaukumu Misionāra rokasgrāmata. Es pasmējos un piebildu, ka nedodos misijā.

Viņš atbildēja: „Paņem to tik un tā. Tā var noderēt.”

Tā tiešām noderēja. Man vajadzēja cietu, četrstūrainu priekšmetu, ko ielikt savas jūrnieka somas apakšā, lai mans apģērbs paliktu stingrs un tādēļ mazāk burzītos. Misionāra rokasgrāmata bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, un tā 12 nedēļas man labi kalpoja manā jūrnieka somā.

Vakarā, pirms Ziemassvētku atvaļinājuma, mūsu domas kavējās pie mājām. Kazarmās bija kluss, taču tad klusumu pārtrauca mans draugs blakus kojā — mormoņu zēns, Lelands Merils —, kurš sāka vaidēt no sāpēm. Es pajautāju, kas ir par iemeslu viņa vaidiem, un viņš teica, ka jutās ļoti slikti. Viņš nevēlējās iet uz bāzes ambulanci, jo zināja, ka, tā darot, liegs sev iespēju doties mājās nākamajā dienā.

Likās, ka, stundām ritot, viņam kļuva arvien sliktāk. Beidzot, zinot, ka es biju elders, viņš palūdza man dot viņam priesterības svētību.

Es nekad iepriekš nebiju devis priesterības svētību, es nekad nebiju saņēmis svētību, un es nekad nebiju pieredzējis, kā svētība tiek dota. Klusībā lūdzot pēc palīdzības, es atcerējos par Misionāra rokasgrāmatu savas jūrnieka somas apakšā. Es ātri iztukšoju somu un pieliku grāmatiņu pie naktslampas. Tur es izlasīju, kā svētīt saslimušos. Daudziem jūrniekiem ziņkārīgi noskatoties, es devu priesterības svētību. Pirms es saliku visu atpakaļ somā, Lelands Merils gulēja kā bērns. Viņš pamodās nākamajā rītā un jutās labi. Katrs no mums sajuta milzīgu pateicību par priesterības spēku.

Gadiem ejot, man ir bijis vairāk iespēju dot svētības tiem, kam tās bija nepieciešamas, nekā es varētu saskaitīt. Ar katru iespēju es esmu sajutis dziļu pateicību par to, ka Dievs ir uzticējis man šo svēto dāvanu. Es godāju priesterību. Es esmu atkārtoti pieredzējis tās apliecinājumus. Es esmu redzējis tās spēku. Es esmu brīnījies par brīnumiem, ko tā ir veikusi.

Brāļi, katram no mums ir uzticēta viena no visdārgākajām dāvanām, kas jebkad dāvāta cilvēcei. Kad godāsim savu priesterību un dzīvosim tā, lai būtu cienīgi visos laikos, priesterības svētības plūdīs caur mums. Man ļoti patīk vārdi, kas rakstīti Mācības un Derību 121. nodaļas 45. pantā, kas pasaka, kas mums ir jādara, lai būtu cienīgi: „Lai … tava sirds ir pilna žēlsirdības pret visiem cilvēkiem un pret ticības saimi un lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē; un priesterības mācība pilēs tavā dvēselē kā rasa no debesīm.”

Kā Dieva priesterības nesēji, mēs darām Tā Kunga, Jēzus Kristus, darbu. Mēs esam atsaukušies Viņa aicinājumam; mēs esam Viņa kalpībā. Mācīsimies no Viņa. Sekosim Viņa pēdās. Dzīvosim saskaņā ar Viņa norādījumiem. Tā darot, mēs būsim sagatavojušies jebkurai kalpošanai, ko Viņš aicinās mūs veikt. Šis ir Viņa darbs. Šī ir Viņa Baznīca. Patiesi, Viņš ir mūsu kapteinis, godības Ķēniņš, tieši Dieva Dēls. Es liecinu, ka Viņš dzīvo, un to daru Viņa svētajā Vārdā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.