2010–2017
    Taisnīguma, mīlestības un žēlsirdības vienots notikums
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Taisnīguma, mīlestības un žēlsirdības vienots notikums

    Jēzus Kristus cieta, nomira un piecēlās no mirušajiem, lai dāvātu mums mūžīgo dzīvi.

    Nenodrošinoties ar nekādām drošības trosēm, saitēm vai kāpšļiem, divi brāļi — 14 gadus vecais Džimmijs un 19 gadus vecais Džons (tie nav īstie vārdi) — nolēma uzkāpt stāvajā klintī Snova kanjona nacionālajā dabas parkā, manā dzimtajā dienvidu Jūtā. Tuvojoties nogurdinošā kāpiena beigām, viņi atklāja, ka viņu priekšā atrodas klintsradze, kas neļauj šķērsot atlikušos pāris metrus līdz klints virsotnei. Viņi nespēja tai tikt pāri un vairs arī nevarēja doties atpakaļ. Viņi bija slazdā. Piesardzīgi manevrējot, Džons atrada atbalsta punktu pēdām, lai varētu pacelt savu jaunāko brāli uz klintsradzes, nogādājot viņu drošībā. Taču viņš pats nevarēja pārvarēt klintsradzi. Jo vairāk viņš sasprindzinājās, lai atrastu vietu, kur pieķerties ar pirkstiem vai kājām, jo vairāk viņa muskuļi rāvās krampī. Viņš sāka krist panikā un baidīties par savu dzīvību.

    Nespējot ilgāk noturēties, Džons nolēma, ka viņa vienīgā iespēja ir mēģināt lēkt, cenšoties saķert klintsradzi. Ja viņam paveiktos, viņš ar savu roku spēku varētu pievilkties pie klintsradzes un nonākt drošībā.

    Pats saviem vārdiem viņš stāstīja:

    „Pirms lēciena es pateicu Džimmijam, lai viņš iet un sameklē pietiekami stipru koka zaru, ko man pasniegt pretī, lai gan es zināju, ka klinšainajā virsotnē nekā tāda nav. Tas bija tikai izmisīgs mēģinājums viņu apvārdot, lai viņu dabūtu prom no mana redzesloka. Ja mans lēciens neizdotos, es vismaz gribēju pārliecināties, lai mans mazais brālis neredz, kā es krītot nositos.

    Dodot Džimmijam pietiekami daudz laika, lai viņš vairs nebūtu manā tuvumā, es noskaitīju savu pēdējo lūgšanu — es gribēju, lai mana ģimene zina, ka es viņus mīlu, un lai Džimmijs pats varētu droši nonākt mājās —, un tad es lēcu. Es atspēros ar pietiekami lielu spēku, lai lēcienā ar rokām varētu aizsniegt klintsradzi. Bet, kad es iecirtu rokas klintsradzē, es sajutu neko citu, kā vien smilšainu un plakanu akmens virsmu. Es joprojām atceros to smilšaino sajūtu savās rokās, kad tur karājos un apzinājos, ka nav nekā, kur pieķerties — ne malas, ne kores, nekā, ko sagrābt vai satvert. Es jutu, kā mani pirksti lēnām sāk slīdēt pa smilšaino virsmu. Es zināju, ka manai dzīvei ir beigas.

    Bet tad pēkšņi, kā zibens spēriens vasaras vētrā, kaut kur virs klints malas izšāvās divas rokas, satverot manas plaukstas ar tādu spēku un apņēmību, kas bija daudz lielāks, nekā šo roku izmērs. Mans mazais, uzticīgais brālis nebija aizgājis meklēt neesošo koka zaru. Noprotot to, ko es plānoju darīt, viņš nebija pakustējies ne centimetru. Viņš vienkārši bija gaidījis — klusi, gandrīz bez elpas, apzinoties, ka es būšu pietiekami liels muļķis, lai lēktu. Kad es to izdarīju, viņš mani satvēra, turēja un neļāva man nokrist. Šīs spēcīgās brāļa rokas man todien izglāba dzīvību, kad es bezpalīdzīgi karājos tik augstu virs zemes, ka krītot es noteikti būtu nosities.”1

    Mani mīļotie brāļi un māsas, šodien ir Lieldienu svētdiena. Mums gan vienmēr tas būtu jāatceras (mēs to apsolām mūsu iknedēļas Svētā Vakarēdiena lūgšanās), bet šī ir vissvētākā gada diena, lai īpaši pieminētu brālīgās un apņēmības pilnās rokas, kas aizsniedzās līdz nāvīgam bezdibenim, lai mūs paglābtu no mūsu kritieniem, neveiksmēm, ciešanām un grēkiem. Uz šī Džona un Džimmija ģimenes stāsta pamata, es izsaku savu pateicību par Tā Kunga, Jēzus Kristus, Izpirkšanu un Augšāmcelšanos un apliecinu Dieva dievišķā plāna notikumus, kas sagatavoja ceļu un piešķīra jēgu mīlestībai, ko Jēzus pret mums izjūt.2

    Mūsu laicīgajā sabiedrībā nav populāri runāt par Ādamu un Ievu vai Ēdenes dārzu, vai viņu „veiksmīgo krišanu”, kļūstot mirstīgiem. Tomēr vienkāršā patiesība ir tāda, ka mēs nevarētu pilnībā saprast Kristus Izpirkšanu un Augšāmcelšanos un mēs nespētu pienācīgi novērtēt Viņa dzimšanas vai nāves unikālo mērķi — citiem vārdiem, mēs nevarētu patiesi svinēt Ziemassvētkus vai Lieldienas, ja mēs nesaprastu, ka Ādams un Ieva patiešām dzīvoja un krita Ēdenē, piedzīvojot visas sekas, ko radīja šī krišana.

    Es nezinu visu, kas uz šīs Zemes notika pirms tam, bet es zinu, ka šos divus cilvēkus radīja dievišķā Kunga roka, ka kādu laiku viņi vieni dzīvoja paradīzē, kur nebija ne nāves, ne iespējas nākotnē veidot ģimeni, un ka soli pa solim, izvēloties pārkāpt Dieva bausli, viņiem nācās atstāt Ēdenes dārzu, taču tas deva iespēju viņiem radīt bērnus, pirms viņi saskārās ar fizisko nāvi.3 Viņu ciešanas un sarežģītos apstākļus pastiprināja arī pārkāpuma garīgās sekas — viņi tika atšķirti no Dieva klātbūtnes. Tāpēc, ka arī mums vajadzēja piedzimt tajā pašā kritušajā pasaulē, un tāpēc, ka arī mēs pārkāptu Dieva likumus, arī mums tika piespriests tas pats sods, ar ko saskārās Ādams un Ieva.

    Kāds posts! Visa cilvēce tika nolemta nāvei un dzīvei bez Dieva klātbūtnes — katram vīrietim, sievietei un bērnam bija jātuvojas savai nāvei un jācieš garīgas mokas. Vai tādai bija jābūt dzīvei? Vai tādam bija jābūt cilvēka pieredzes gūšanas iznākumam? Vai mēs visi vienkārši karājamies aukstā kanjonā, kādā pamestā Visumā, katrs meklējot atbalsta punktu un kaut ko, pie kā pieķerties — un sajūtot neko citu, kā vien smiltis, kas slīd caur mūsu pirkstiem, jūtot, ka nekas mūs nevar glābt, ka nav nekā, pie kā pieturēties, un ka pavisam noteikti nav neviens, kurš varētu mūs satvert? Vai mūsu vienīgais dzīves mērķis ir tukši eksistenciāli vingrinājumi — vienkārši lēkt, cik augstu vien varam, noturēties šajā dzīvē vismaz 70 gadus un tad ciest neveiksmi, krist un tā turpināt mūžīgi?

    Atbilde uz šiem jautājumiem ir nepārprotams un mūžīgs — nē! Līdztekus senajiem un mūsdienu praviešiem, es liecinu, ka „viss ir darīts Tā gudrībā, kurš zina visu”.4 Tādēļ kopš brīža, kad pirmie vecāki tika izraidīti no Ēdenes dārza, Dievs un mūsu visu Tēvs, paredzot Ādama un Ievas lēmumu, sūtīja eņģeļus no debesīm, lai viņiem — un laika gaitā arī mums — paziņotu, ka visi šie notikumi tika izplānoti, lai mēs varētu iegūt mūžīgu laimi. Tā bija daļa no Viņa dievišķā plāna, kurā Viņš paredzēja, ka Glābējs, pats Dieva Dēls, vēl viens „Ādams”, kā apustulis Pāvils Viņu nodēvēja5, nāks laiku pilnībā, lai izpirktu pirmā Ādama pārkāpumu. Šī Izpirkšana sniedza pilnīgu uzvaru pār fizisko nāvi, bez nosacījumiem piešķirot augšāmcelšanos katram cilvēkam, kurš jebkad ir dzimis šajā pasaulē. Pateicoties tai, mēs visi varam saņemt žēlsirdīgu personīgo grēku piedošanu, sākot no Ādama laika, līdz pat pasaules galam, kas ir atkarīga no grēku nožēlošanas un paklausības dievišķajiem baušļiem.

    Kā viens no Viņa ordinētajiem lieciniekiem, es šajā Lieldienu rītā paziņoju, ka Jēzus no Nācaretes bija pasaules Glābējs, „pēdējais Ādams”,6 mūsu ticības Iesācējs un Piepildītājs, mūžīgās dzīves Alfa un Omega. Pāvils paziņoja: „Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.”7 Un pravietis–patriarhs Lehijs teica: „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt. … Un Mesija nāks laika pilnībā, lai Viņš varētu atpestīt cilvēku bērnus no krišanas.”8 Vispilnīgāk to savā divu dienu sprediķī par Jēzus Kristus Izpirkšanu mācīja Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs, paskaidrojot, ka „augšāmcelšanās … nāca … pārkāpuma dēļ”.9

    Tādēļ šodien mēs svinam, ka esam saņēmuši uzvaras dāvanu pār katru kritienu, ko jebkad esam pieredzējuši, pār katrām ciešanām, ko jebkad esam pieredzējuši, pār katru vilšanos, kas mums jebkad ir bijusi, un pār katrām bailēm, ar kurām jebkad esam saskārušies, — nemaz nerunājot par mūsu augšāmcelšanos no nāves un grēku piedošanu. Mēs varam baudīt šo uzvaru to notikumu dēļ, kas tādā nedēļas nogalē kā šī Jeruzālemē notika pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu.

    Sākot no garīgajām ciešanām Ģetzemanes dārzā, līdz pat piesišanai krustā Golgātā, un noslēdzot ar brīnišķīgu svētdienas rītu kapenēs, bezgrēcīgs, šķīsts un svēts vīrs, pats Dieva Dēls, izdarīja to, ko neviens cits mirušais nebija paveicis, nedz arī kādreiz varētu paveikt. Ar Savu spēku Viņš piecēlās no mirušajiem, lai Viņa ķermenis un gars vairs nekad netiktu atdalīti. Pēc paša vēlēšanās Viņš nometa autus, kuros Viņš bija ietīts, rūpīgi noliekot sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, „atsevišķi satītu savā vietā”,10 kā sacīts Svētajos Rakstos.

    Šie pirmo Lieldienu Izpirkšanas un Augšāmcelšanās secīgie notikumi veidoja vissvarīgāko brīdi, visdāsnāko dāvanu, vismokošākās sāpes un vismajestātiskāko tīrās mīlestības izpausmi, kas jebkad ir parādīta šīs pasaules vēsturē. Jēzus Kristus, Dieva Vienpiedzimušais Dēls, cieta, nomira un piecēlās no mirušajiem, lai Viņš, līdzīgi zibenim vasaras vētrā, varētu mūs satvert, kad mēs krītam, noturētu mūs Savā spēkā un, mūsu paklausībā Viņa baušļiem, dāvātu mums mūžīgo dzīvi.

    Šajās Lieldienās es pateicos Viņam un Tēvam, kurš mums Viņu deva, ka Jēzus joprojām uzvaroši stāv pāri nāvei, lai gan Viņš stāv uz rētu klātām kājām. Šajās Lieldienās es pateicos Viņam un Tēvam, kurš mums Viņu deva, ka Viņš joprojām sniedz nebeidzamu labvēlību, lai gan Viņš to sniedz ar caurdurtām plaukstām un rētainām plaukstu locītavām. Šajās Lieldienās es pateicos Viņam un Tēvam, kurš mums Viņu deva, ka mēs varam dziedāt par Ģetzemanes dārzā lietajām asinīm, naglām piedzīto krustu un godības pilno tukšo kapu:

    Ak, pestīšanas iecere,

    Cik diža, gudra tā —

    Ar žēlsirdību taisnīgums

    Tik svēti vienojas!11

    Augšāmceltā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.