2010.–2019. gads
Evaņģēlija mūzika
Zemteksta piezīmes
Tēma

Evaņģēlija mūzika

Evaņģēlija mūzika ir priekpilna garīga sajūta, kas nāk no Svētā Gara. Tā sniedz sirds pārmaiņu.

Pirms daudziem gadiem es klausījos radio interviju ar kādu jaunu ārstu, kurš strādāja Navaho Nācijas slimnīcā. Viņš pastāstīja par kādā naktī piedzīvoto, kad kāds vecs indiānis ar gariem matiem ienāca neatliekamās palīdzības palātā. Jaunais ārsts paņēma savus pierakstus, pienāca pie vecā vīra un teica: „Kā es varu jums palīdzēt?” Vecais vīrs uz viņu skatījās un neko neteica. Ārsts nepacietīgi mēģināja viņu vēlreiz uzrunāt. „Es nevaru jums palīdzēt, ja jūs ar mani nerunājat,” viņš teica. „Pastāstiet, kāpēc jūs esat atnācis uz slimnīcu.”

Vecais vīrs uz viņu paskatījās un teica: „Vai jūs protat dejot?” Kad jaunais ārsts apdomāja dīvaino jautājumu, viņam ienāca prātā, ka varbūt viņa pacients ir cilts dziednieks, kurš, saskaņā ar cilts paražām, cenšas izdziedināt slimos ar dziesmas un dejas palīdzību, nevis izrakstot medikamentus.

„Nē,” teica ārsts, „es nedejoju. Vai jūs dejojat?” Vecais vīrs apstiprinoši pamāja ar galvu. Tad ārsts jautāja: „Vai jūs varētu man iemācīt dejot?”

Vecā vīra atbilde daudzus gadus manī ir raisījusi pārdomas. „Es tev varu iemācīt dejot,” viņš teica, „bet tev ir jādzird mūzika.”

Dažkārt savās mājās mēs veiksmīgi iemācām deju soļus, bet ne tik veiksmīgi palīdzam saviem ģimenes locekļiem sadzirdēt mūziku. Un, kā jau vecais dziednieks labi zināja, bez mūzikas dejot ir grūti. Dejojot bez mūzikas, nevar just piepildījumu, un tas ir dīvaini — pat apkaunojoši. Vai jūs kādreiz to esat mēģinājuši?

Mācības un Derību 8. nodaļā Tas Kungs Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam mācīja: „Lūk, Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu, kurš nāks pār tevi un kurš mitīs tavā sirdī” (2. pants). Mēs mācāmies deju soļus ar prātu, bet mūziku mēs dzirdam ar sirdi. Evaņģēlija deju soļi ir lietas, ko mēs darām; evaņģēlija mūzika ir priekpilna garīga sajūta, kas nāk no Svētā Gara. Tā sirdī rada pārmaiņas un ir visu taisnīgo vēlmju avots. Deju soļi prasa disciplīnu, bet dejotprieku mēs pieredzēsim tikai tad, kad dzirdēsim mūziku.

Ir cilvēki, kuri izsmej Baznīcas locekļus par to, ko mēs darām. Tas ir saprotami. Tie, kuri bieži dejo, liekas savādi vai dīvaini, vai, Svēto Rakstu vārdiem sakot, „īpaši” (skat. 1. Pētera 2:9) tiem, kuri nedzird mūziku. Vai jūs kādreiz esat apstājušies pie luksofora sarkanās gaismas blakus automašīnai, kurā vadītājs dejo un dzied no visas sirds, taču jūs nedzirdat ne skaņu, jo jūsu logi ir aizvērti? Vai tas neizskatījās nedaudz dīvaini? Ja mūsu bērni mācīsies deju soļus, nemācoties sadzirdēt un sajust skaisto evaņģēlija mūziku, laika gaitā viņi dejojot sāks justies neērti un vai nu pametīs dejošanu, vai, kas ir gandrīz tikpat slikti, turpinās dejot tikai tāpēc, ka jutīs spiedienu no tiem, kuri dejo viņiem apkārt.

Visiem mums, kuri cenšas mācīt evaņģēliju, ir izaicinājums padarīt šo mācību par ko vairāk nekā tikai deju soļiem. Mūsu bērnu laime ir atkarīga no viņu spējas sadzirdēt un iemīlēt skaisto evaņģēlija mūziku. Kā lai mēs to izdarām?

Pirmkārt, mums pašiem sava dzīve ir jāuzgriež uz pareizās garīgās frekvences. Pirms ilga laika, vēl pirms digitālā laikmeta, mēs savu mīļāko radio staciju meklējām, rūpīgi griežot radio stacijas meklētāja rādītāju, līdz tas perfekti sakrita ar radiostacijas frekvenci. Tuvojoties pareizajai frekvencei, mēs dzirdējām tikai klusumu. Taču, kad mēs beidzot bijām precīzi noregulējuši, mēs varējām skaidri sadzirdēt mūsu mīļāko mūziku. Mums dzīvē ir jānoskaņojas pareizajai frekvencei, lai sadzirdētu Gara mūziku.

Kad mēs pēc kristībām saņemam Svētā Gara dāvanu, mēs tiekam piepildīti ar debesu mūziku, kas mūs pavada, kad esam pievērsušies Baznīcai. Mūsu sirdis tiek izmainītas, un „mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu” (Mosijas 5:2). Taču Gars necieš nelaipnu attieksmi, lepnību vai skaudību. Ja mēs savās dzīvēs pazaudējam šo maigo ietekmi, bagātīgie evaņģēlija skaņdarbi ātri vien sāk skanēt nepareizi un galu galā apklust. Alma uzdeva tiešu jautājumu: „Ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?” (Almas 5:26).

Vecāki, ja mūsu dzīves nav noregulētas uz vienas frekvences ar evaņģēlija mūziku, mums to vajag izdarīt. Kā prezidents Tomass S. Monsons mums pagājušajā gada oktobrī mācīja, mums vajag apsvērt ceļu, pa kuru staigājam (skat. „Apsver ceļu, kuru staigā!” Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 86.–88. lpp.). Mēs zinām, kā to izdarīt. Mums vajag iet pa to pašu ceļu, pa kuru mēs gājām, kad pirmo reiz izdzirdējām evaņģēlija mūzikas debesu melodiju. Mēs izrādām ticību Kristum, nožēlojam grēkus un pieņemam Svēto Vakarēdienu; mēs spēcīgāk sajūtam Svētā Gara ietekmi, un evaņģēlija mūzika atkal sāk skanēt mūsu dzīvēs.

Otrkārt, kad mēs paši spējam sadzirdēt mūziku, mums ir jācenšas darīt visu iespējamo, lai tā skanētu mājās. To nevar piespiest vai uzspiest. „Nekāds spēks vai ietekme nevar jeb nedrīkst tikt izmantots ar priesterības iedarbību” — jeb mammas vai tēta spēks vai ietekme, kas tiek panākta tāpēc, ka kāds ir vecāks vai spēj skaļāk izteikties, — „kā vien ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību,  … ar neviltotu mīlestību; [un] ar laipnību” (M&D 121:41–42).

Kāpēc šīs īpašības rada pieaugošu spēku un ietekmi mājās? Tāpēc, ka tās ir īpašības, kas ieaicina Svēto Garu. Tās ir īpašības, kas uzskaņo mūsu sirdis evaņģēlija mūzikas saklausīšanai. Izmantojot šīs īpašības, visi dejotāji ģimenē deju soļus izpildīs daudz dabiskāk un ar lielāku prieku, un draudi, iebiedēšana vai piespiešana nebūs nepieciešama.

Kad mūsu bērni ir mazi, mums viņiem vajag dziedāt neviltotas mīlestības šūpuļdziesmu, un, kad viņi ietiepjas un atsakās vakarā iet gulēt, mums viņiem jādzied pacietības šūpuļdziesma. Kad viņi ir pusaudži, mums vajag ignorēt skarbās strīdu un draudu skaņu kombinācijas un tā vietā atskaņot skaistu pārliecināšanas mūziku, — un varbūt nodziedāt pacietības šūpuļdziesmas otro pantiņu. Vecāki var pilnīgā harmonijā izpildīt maiguma un lēnprātības tandēmu. Mēs varam aicināt savus bērnus kopā ar mums dziedāt unisonā, izrādot laipnību kādam grūtībās nonākušam kaimiņam.

Mūzika nesāks skanēt uzreiz. Katrs izglītots mūziķis zina, ka ir nepieciešams cītīgi vingrināties, lai izpildītu skaistu mūziku. Ja sākumā mūzika, ko cenšaties izpildīt, šķiet, neskan labi un tajā trūkst harmonijas, atcerieties, ka to nevar labot ar kritiku. Disharmonija mājās līdzinās tumsai istabā. Norājot tumsu, jūs nekādu labumu negūsiet. Mums ir jāaizstāj tumsa, ieviešot gaismu.

Ja nu basi jūsu ģimenes korī ir pārāk skaļi un valdonīgi vai stīgu instrumenti jūsu ģimenes orķestrī ir pārāk uzmācīgi vai mazliet par asu, vai ja mazās trauksmainās flautiņas neprot melodiju vai ir grūti kontrolējamas, esiet pacietīgi. Ja jūs savās mājās nedzirdat evaņģēlija mūziku, lūdzu, ņemiet vērā šos vārdus: centieties to ieslēgt. Ar Dieva palīdzību pienāks diena, kad evaņģēlija mūzika piepildīs jūsu mājas ar vārdos neaprakstāmu prieku.

Tomēr, pat labi izpildīta, mūzika neatrisinās visas mūsu problēmas. Mūsu dzīves mūzikā joprojām atskanēs gan skaļas, gan klusas, kā arī gan saraustītas, gan līganas notis. Tāda ir dzīve uz Zemes.

Taču, kad mūsu deju soļi tiek izpildīti kopā ar mūziku, tad dažkārt sarežģītie laulības un ģimenes dzīves ritmi virzās pretī harmoniskam līdzsvaram. Pat mūsu grūtākie pārbaudījumi mūzikai piešķirs bagātīgus toņus un aizkustinošus motīvus. Priesterības mācības sāks pilēt mūsu dvēselēs kā rasa no debesīm. Svētais Gars būs mūsu pastāvīgais pavadonis, un mūsu zizlis — skaidra spēka un ietekmes avots — būs nemainīgs taisnīguma un patiesības zizlis. Un mūsu valdīšana būs mūžīga valdīšana. Un bez piespiedu līdzekļiem tā plūdīs pie mums mūžīgi mūžos (skat. M&D 121:45–46).

Es lūdzu, lai tā notiktu ikkatra dzīvē un mājās, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.