2010.–2019. gads
Mēs pacelsimies kopā
Zemteksta piezīmes
Tēma

Mēs pacelsimies kopā

Kā derības ievērojošām sievietēm un vīriešiem, mums ir nepieciešams citam citu iedvesmot un palīdzēt kļūt par tādiem cilvēkiem, kā Tas Kungs vēlētos, lai mēs kļūtu.

Līdztekus iedvesmojošajām runām, mūzikai un lūgšanām, kas allaž ir aizskārušas mūsu sirdis vispārējās konferences laikā, daudzas māsas man ir teikušas, ka visvairāk tām patīk vērot Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus, kad viņi dodas prom no šī paaugstinājuma kopā ar saviem mūžīgajiem partneriem. Vai tad mēs visi negūstam prieku, kad dzirdam, kā brāļi viņām maigi izpauž savu mīlestību?

Packer, Boyd K. Biography

Runājot par savu sievu Donnu, prezidents Boids K. Pekers izteicās šādi: „Mana amata dēļ man ir svēts pienākums teikt patiesību: viņa ir perfekta.”1

April 2015 General Conference

„Viņa ir manas dzīves saulesstars,”2 par savu sievu Harietu teica prezidents Dīters F. Uhtdorfs.

April 2015 General Conference

Prezidents Henrijs B. Airings par savu sievu Ketlīnu stāstīja: „Viņa [ir] cilvēks, kurš vienmēr man ir licis vēlēties būt tik labam, cik vien iespējams būt.”3

President and Sister Monson

Un prezidents Tomass S. Monsons, runājot par savu mīļoto Frensisu, teica: „Viņa bija mana dzīves mīlestība, mana uzticības persona un pats tuvākais draugs. Teikt, ka man viņas pietrūkst, būtu nepateikt tikpat kā neko.”4

Es arī gribētu paust savu mīlestību savam mīļotajam dzīvesbiedram Kreigam. Viņš man ir kā dārga dāvana! Atsaucoties uz manu vīru, lolojama un svēta frāze manā patriarhālajā svētībā apsola, ka ar manu un manu bērnu dzīvēm „viss būs kārtībā viņa uzraudzībā”. Ir skaidrs, ka Kreigs ir šī apsolījuma piepildījums. Aizņemoties Marka Tvena vārdus, es varu teikt, ka „dzīve bez [Kreiga] nebūtu dzīve”.5 Es viņu mīlu ar visu sirdi un dvēseli!

Dievišķās lomas un pienākumi

Šodien es vēlētos pagodināt vīrus, tēvus, brāļus, dēlus un tēvočus, kas zina, kas viņi ir, un kas dara visu, kas viņu spēkos, lai piepildītu tās Dieva dāvātās lomas, kuras ir aprakstītas vēstījumā par ģimeni, kā arī taisnīgi vadot un aizsargājot savas ģimenes un gādājot par tām. Lūdzu, saprotiet, ka es zinu, ka tādas tēmas kā tēva loma, mātes loma un laulība daudziem var būt sāpīgas. Es zinu, ka daži Baznīcas locekļi domā, ka viņu mājas nekad nesasniegs to, ko viņi uzskata par ideālu. Daudziem sāp nevērīgas izturēšanās, pāridarījumu, atkarību, nepareizu tradīciju un kultūras dēļ. Es nespēju attaisnot to vīriešu vai sieviešu rīcību, kas tīši vai neziņas dēļ ir radījuši sāpes, ciešanas un izmisumu viņu mājās. Taču šodien es runāšu par kaut ko citu.

Es esmu pārliecināta, ka vīrs nekad nav licies tik pievilcīgs savai sievai kā tad, kad viņš kalpo savā Dieva dotajā lomā kā cienīgs priesterības nesējs, it īpaši mājās. Man ļoti patīk un ticu šiem prezidenta Pekera vārdiem, kurus viņš veltīja cienīgiem vīriem un tēviem: „Jūsu priesterības spēks jums ir tieši no Tā Kunga, lai aizsargātu jūsu mājas. Būs reizes, kad vienīgais, kas kalpo kā vairogs starp jūsu ģimeni un pretinieka postījumiem, būs šis spēks.”6

Garīgie vadītāji un skolotāji mājās

Šogad es apmeklēju pavisam parasta vīra bēres — mana vīra tēvoča Dona bēres. Viens no tēvoča Dona dēliem dalījās pieredzē, kuru tas piedzīvoja, kad bija mazs bērns, īsi pēc tam, kad viņa vecāki iegādājās viņu pirmo māju. Piecu mazu bērnu dēļ, kurus bija nepieciešams pabarot un apģērbt, tiem nepietika naudas, lai uzliktu žogu pagalmam. Nopietni izturoties pret vienu no viņa dievišķajām lomām, kā savas ģimenes aizsargātājs, tēvocis Dons iedzina dažus koka mietus zemē, paņēma auklu un apsēja to no mieta līdz mietam visapkārt pagalmam. Tad viņš pasauca savus bērnus pie sevis. Viņš parādīja bērniem mietus un auklu un paskaidroja, ka, ja viņi paliks šī pagaidu žoga teritorijā, tie būs drošībā.

Kādu dienu mājskolotāji, kad tie pietuvojās mājai, izbrīnā vēroja, kā pieci mazi bērni paklausīgi stāvēja pie auklas un ar ilgām vēroja bumbu, kas bija aizripojusi aiz tās robežām, uz ielas. Kāds no mazajiem bērniņiem pieskrēja pie sava tēta, kurš savukārt aizskrēja un paņēma bumbu.

Bērēs vecākais no dēliem, asarām acīs, teica, ka viss, pēc kā viņš jebkad savā dzīvē ir tiecies, ir būt tādam kā viņa mīļotais tēvs.

April 2015 General Conference

Prezidents Ezra Tafts Bensons ir teicis:

„Ak, Israēla vīri un tēvi, jūs varat izdarīt tik daudz savas ģimenes glābšanai un paaugstināšanai! …

Atcerieties savu svēto aicinājumu kā tēvam Israēlā, jūsu vissvarīgāko aicinājumu visā laikā un mūžībā — aicinājumu, no kura jūs nekad netiksiet atbrīvoti.

April 2015 General Conference

Jums ir jāpalīdz veidot mājas, kurās var uzturēties Tā Kunga Gars.”7

Cik ļoti aktuāli šie vārdi ir arī mūsdienās!

Derības vīriešiem ir grūti dzīvot pasaulē, kas ne tikai pazemo dievišķās lomas un atbildības, bet arī sūta viltus priekšstatus par to, ko nozīmē būt „īstam vīrietim”. Viena no šīm nepatiesajām vēstīm ir: „Pasaule griežas tikai ap mani”. Otrā svaru kausā ir degradējošais un izķēmojošais priekšstats, ka vīri un tēvi vairs nav nepieciešami. Es lūdzu jūs neklausīties Sātana melos! Viņš pats ir zaudējis šo svēto privilēģiju — jebkad kļūt par vīru vai tēvu. Tāpēc, ka viņš ir greizsirdīgs uz tiem, kam ir šīs svētās lomas, kuras viņš nekad nepildīs, „viņš tiecas, lai visi cilvēki varētu būt nelaimīgi — līdzīgi viņam pašam”!8

Iedvesmošana un palīdzēšana mūsu savstarpēji papildinošajās lomās

Brāļi un māsas, mēs cits citam esam nepieciešami! Kā derības ievērojošām sievietēm un vīriešiem, mums ir nepieciešams citam citu iedvesmot un palīdzēt kļūt par tādiem cilvēkiem, kā Tas Kungs vēlētos, lai mēs kļūtu. Turklāt mums ir nepieciešams sastrādāties, lai iedvesmotu jauno paaudzi un palīdzētu viņiem sasniegt savu dievišķo potenciālu kā mūžīgās dzīves mantiniekiem. Mēs varētu darīt, kā elders Roberts D. Heilzs un viņa sieva Marija ir darījuši, un sekot parunai: „Spārno mani un es spārnošu tevi, un mēs pacelsimies kopā.”9

Svētie Raksti mūs ir mācījuši, ka „nav labi cilvēkam būt vienam”. Tāpēc mūsu Debesu Tēvs „darī[ja] palīgu, kas atbilstu viņam”.10 Frāze palīgu, kas atbilstu, nozīmē — „palīgu, kas ir piemērots, cienīgs, lai būtu kopā ar viņu”.11 Kā piemēru varētu minēt mūsu rokas — tās ir līdzīgas viena otrai, taču nav identiskas. Patiesībā, tās ir tieši pretējas, taču tās papildina viena otru un ir piemērotas viena otrai. Strādājot kopā, tās kļūst spēcīgākas.12

Baznīcas rokasgrāmatas nodaļā par ģimenēm ir lasāms šāds apgalvojums: „Vīriešu un sieviešu garu būtība ir tāda, ka tie papildina viens otru.”13 Lūdzu, ievērojiet, ka tur ir teikts nevis „sacenšas viens ar otru”, bet gan „papildina viens otru”! Mēs esam, lai palīdzētu, iedvesmotu un līksmotu cits ar citu, kad mēs cenšamies kļūt pēc iespējas labāki, cik vien spējam būt. Māsa Barbara B. Smita ir gudri mācījusi: „Mēs iegūstam daudz vairāk prieka, kad mēs priecājamies par otra panākumiem, nevis tikai par saviem.”14 Kad mēs cenšamies „papildināt”, nevis „sacensties”, ir daudzreiz vieglāk iepriecināt vienam otru!

Kad es biju jauna māmiņa vairākiem maziem bērniem, autiņu mainīšanas, trauku mazgāšanas un disciplinēšanas pilnu dienu beigās neviens nedziedāja līdzcietīgāk Sākumskolas dziesmiņu „Ai, cik ļoti priecājos es, tēti sagaidot!”15 Ar nožēlu jāatzīst, ka es tomēr ne vienmēr biju priecīga, kad Kreigs, šķietami ar palēcienu, ienāca pa durvīm pēc garas darba dienas. Viņš vienmēr sveicināja mūs ar apskāvienu un skūpstu un padarīja daudzas smagas un dažkārt pat postošas dienas patīkamā, tētim veltītā laikā. Es vēlos, kaut es būtu bijusi mazāk aizņemta ar nekad nebeidzamajiem darāmo darbu sarakstiem, ar darbiem, kas vēl jāizdara, un būtu koncentrējusi savu uzmanību gudrāk uz to, kas bija pats svarīgākais, tā kā viņš to darīja. Es būtu apstājusies daudz biežāk un izbaudījusi svēto ģimenes laiku, un es būtu viņam pateikusies daudz vairāk par to, ka viņš ir svētījis mūsu dzīves!

Biežāk sacīsim labu cits citam

Pirms kāda laiciņa viena uzticīga Baznīcas māsa dalījās ar dziļām bažām, par kurām viņa jau kādu laiku bija lūgusies. Viņas satraukums bija par māsām viņas bīskapijā. Viņa man pastāstīja, cik ļoti tas viņu sāpināja — noskatīties, ka māsas dažkārt necienīgi runāja ar un par saviem vīriem, pat savu bērnu priekšā. Viņa man stāstīja, ka tad, kad viņa bija jauna sieviete, tā dedzīgi vēlējās un lūdza, lai atrastu un laulātos ar cienīgu priesterības nesēju un veidotu laimīgas mājas kopā ar viņu. Viņa bija uzaugusi mājās, kurās māte valdīja pār saimi un viņas tētis pildīja mātes prasības, lai mājās valdītu miers. Viņa juta, ka ir jābūt kādam labākam veidam. Viņa to neredzēja izpaužamies mājās, kurās viņa uzauga, taču, kad viņa dedzīgi lūdza vadību, Tas Kungs svētīja viņu ar zināšanām par to, kā veidot mājas kopā ar savu vīru, kur Gars būtu silti uzņemts. Es esmu bijusi tajās mājās, un es varu liecināt, ka tā ir svēta vieta!

Māsas un brāļi, cik bieži mēs ar nolūku „sa[kām] labu cits citam”?16

Mēs varētu pārbaudīt sevi, uzdodot dažus jautājumus. Nedaudz pārveidojot, šie jautājumi var tikt piemēroti katram no mums, neatkarīgi no tā, vai esam precējušies vai nē, neatkarīgi no tā, kāda situācija ir mūsu mājās.

  1. Kad bija pēdējā reize, kad es no sirds slavēju savu partneri vienatnē vai mūsu bērnu klātbūtnē?

  2. Kad bija pēdējā reize, kad es pateicos, izrādīju savu mīlestību vai sirsnīgi savā lūgšanā lūdzu par viņu?

  3. Kad bija pēdējā reize, kad es sevi apturēju teikt ko tādu, kas varētu sāpināt otru?

  4. Kad bija pēdējā reize, kad es atvainojos un pazemīgi lūdzu pēc piedošanas, bez tādu frāžu izmantošanas kā „ja vien tu būtu”, vai arī „ja vien tu nebūtu”?

  5. Kad bija pēdējā reize, kad es izvēlējos būt laimīgs, nevis pieprasīt, lai man būtu „taisnība”?

Ja kāds no šiem jautājumiem lika jums sarosīties vai izjust vainas apziņu, atcerieties, ka elders Deivids A. Bednārs mācīja, ka „vainas apziņa mūsu garam ir tas pats, kas sāpes mūsu ķermenim — tā brīdina par briesmām un pasargā no vēl lielāka kaitējuma”.17

Es aicinu katru no mums pievērst uzmanību eldera Džefrija R. Holanda sirsnīgajam lūgumam: „Brāļi un māsas, šajos garajos, mūžīgajos meklējumos kļūt līdzīgākiem mūsu Glābējam, mēs varam censties būt „pilnīgi vīrieši un sievietes”, pašlaik vismaz šādā vienā veidā — neaizvainot ar vārdiem jeb runāt daudz pozitīvāk, runājot jaunā mēlē, eņģeļu mēlē.”18

Kamēr es gatavojos šai iespējai šodien, Svētais Gars mani mācīja, un es esmu apņēmusies teikt vairāk laipnu vārdu, runājot ar un par savu dzīvesbiedru, lai „spārnotu” manas ģimenes vīriešus un izpaustu savu pateicību par veidiem, kā viņi pilda savas dievišķās un papildinošās lomas. Un es esmu apņēmusies sekot teicienam: „Spārno mani un es spārnošu tevi, un mēs pacelsimies kopā.”

Vai jūs man pievienosieties Svētā Gara palīdzības meklēšanā, lai tas mums iemācītu, kā mēs vislabāk varam „spārnot” cits citu mūsu papildinošajās lomās — kā derības dēli un meitas mūsu mīlošajiem debesu vecākiem?

Es zinu, ka caur Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku un mūsu ticību Viņam mēs to varam izdarīt. Es lūdzu, lai mēs uzticētos Viņam, lai Viņš mums palīdzētu sniegt palīdzīgu roku cits citam dzīvot laimīgi un mūžīgi, paceļoties kopā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.