2010.–2019. gads
Piepildīt mūsu mājas ar gaismu un patiesību
Zemteksta piezīmes
Tēma

Piepildīt mūsu mājas ar gaismu un patiesību

Lai mēs un mūsu ģimenes izturētu pasaules spiedienu, mums jābūt piepildītām ar gaismu un evaņģēliju patiesību.

Manu sirdi piepilda Gars, klausoties, kā šīs ģimenes māca svēto patiesību: „Dievs mums devis ģimenes”.1 Iedvesmojoša mūzika ir tikai viens no veidiem, kā mēs varam sajust Gara čukstus, piepildot mūs ar gaismu un patiesību.

General Women's Session April 2015

Būt piepildītai ar gaismu un patiesību man kļuva īpaši svarīgi, pateicoties kādai vairākus gadus senai pieredzei. Es piedalījos sanāksmē, kurā Jauno sieviešu vispārējās padomes locekles mācīja, kā veidot garīgi stipras ģimenes un mājas. Lai vizuāli to nodemonstrētu, Jauno sieviešu vadītāja parādīja divas limonādes skārdenes. Vienā rokā viņa turēja tukšu skārdeni un otrā — neatvērtu, pilnu ar limonādi. Vispirms viņa saspieda tukšo skārdeni. Tā sāka ieliekties un tad spiediena rezultātā saplīsa. Pēc tam ar otru roku viņa saspieda neatvērto skārdeni. Tā nemainīja savu formu. Tā neieliecās vai nesaplīsa kā tukšā skārdene, jo tā bija pilna.

Mēs šo demonstrāciju pielīdzinājām mūsu individuālajām dzīvēm un mūsu mājām un ģimenēm. Kad mūs piepilda Gars un evaņģēlija patiesība, mums ir spēks stāties pretī ārējiem pasaules spēkiem, kas „spiežas” uz mums. Tomēr, ja mēs neesam garīgi piepildītas, mums nav iekšēja spēka pretoties ārējam spiedienam, un, kad šie spēki „spiežas” uz mums, mēs varam saplīst.

Sātans zina: lai mēs un mūsu ģimenes izturētu pasaules spiedienu, mums jābūt piepildītām ar gaismu un evaņģēlija patiesību. Tādēļ viņš dara visu, kas ir viņa spēkos, lai vājinātu, izkropļotu un iznīcinātu evaņģēlija patiesību un neļautu mums nonākt līdz šai patiesībai.

Daudzas no mums ir kristījušās un saņēmušās Svētā Gara dāvanu, kura loma ir atklāt un mācīt patiesību par visu.2 Līdz ar šīs dāvanas doto privilēģiju nāk arī atbildība meklēt patiesību, dzīvot saskaņā ar mums zināmo patiesību, dalīties ar patiesību un aizstāvēt to.

Viena no vietām, kur vislabāk censties būt piepildītām ar gaismu un patiesību, ir mūsu pašu mājas. Dziesmas piedziedājuma vārdi mums atgādina: „Dievs mums devis ģimenes, lai kļūtu mēs tādi, kā vēlētos Viņš.”3 Ģimenes ir Tā Kunga darbnīcas šeit, uz Zemes, lai palīdzētu mums mācīties un dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Mēs ienākam savās ģimenēs ar svētu pienākumu palīdzēt stiprināt citam citu garīgi.

Stipras mūžīgās ģimenes un Gara piepildītas mājas nerodas pašas no sevis. Ir nepieciešams liels darbs, laiks un katra ģimenes locekļa ieguldījums. Katrs nams ir citāds, taču ikviens nams, kurā kaut viens cilvēks meklē patiesību, var radīt pozitīvas pārmaiņas.

Mums nemitīgi tiek dots padoms padziļināt mūsu garīgās zināšanas caur lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu, pārdomājot un dzīvojot saskaņā ar praviešu vārdiem. Uzstājoties vispārējā konferencē par to, kā saņemt liecību par gaismu un patiesību, prezidents Dīters F. Uhtdorfs teica:

„Mūžīgais un Visvarenais Dievs … runās uz tiem, kas vērsīsies pie Viņa no sirds un ar patiesu nolūku.

Viņš runās ar viņiem caur sapņiem, vīzijām, domām un sajūtām.”

Prezidents Uhtdorfs turpināja: „Dievs rūpējas par jums. Viņš sadzirdēs jūsu personīgos jautājumus un atbildēs uz tiem. Atbildes uz jūsu lūgšanām nāks Viņa veidā un laikā, un tādēļ jums ir jāmācās ieklausīties Viņa balsī.”4

Kāds īss ģimenes vēstures stāsts ilustrē šo padomu.

Pirms vairākiem mēnešiem es lasīju mana vecvectēva māsas Elizabetes Steilijas Vokeres liecību. Kad Elizabete vēl bija bērns, viņas ģimene emigrēja no Šveices uz Ameriku.

Pēc laulībām Elizabete kopā ar vīru un bērniem dzīvoja Jūtas štatā, netālu no Nevadas robežas, kur vadīja pasta staciju. Viņu nams bija ceļotāju pieturvieta. Gan dienu, gan nakti viņiem bija jābūt gataviem pagatavot un pasniegt maltītes ceļotājiem. Tas bija smags, nogurdinošs darbs, un viņiem bija maz laika atpūtai. Tomēr vislielākās bažas Elizabetei sagādāja cilvēku, kurus viņi satika, sarunas.

Elizabete teica, ka līdz tam viņa vienmēr nešauboties bija pieņēmusi, ka Mormona Grāmata ir patiesa, ka pravietis Džozefs Smits bija Dieva pilnvarots darīt to, ko viņš darīja, un ka viņa vēstījums bija dzīvības un pestīšanas iecere. Taču viņas dzīve nemaz nelīdzinājās tādai dzīvei, kas varētu stiprināt šādu pārliecību.

Daži no ceļotājiem, kas piestāja viņu namā, bija daudz lasījuši, labi izglītoti, gudri vīri, un pie galda vienmēr izvērtās sarunas, ka Džozefs Smits bija „viltīgs krāpnieks”, kurš pats bija sarakstījis Mormona Grāmatu un tad to izplatījis, lai nopelnītu naudu. Viņi izturējās tā, it kā domāt citādi būtu pilnīgi absurdi un apgalvoja, ka „mormonisms ir muļķības”.

Visas šīs sarunas Elizabetei lika justies izolētai un vientuļai. Nebija neviena, ar ko parunāt, nebija pat laika lūgt — lai gan strādājot viņa lūdza. Viņa bija pārāk iebiedēta, lai teiktu kaut ko tiem, kas izsmēja viņas reliģiju. Viņa teica, ka viņai bija jāpieņem, ka tas, ko viņi teica, ir patiesība, un viņai bija sajūta, ka viņa nevarētu aizstāvēt savu ticību, ja pat mēģinātu to darīt.

General Women's Session April 2015

Vēlāk Elizabete un viņas ģimene pārcēlās. Elizabete stāstīja, ka viņai bija vairāk laika domāt un viņa visu laiku nebija tik ļoti apjukusi. Viņa bieži devās uz pagrabu un lūdza Debesu Tēvu par to, kas viņai radīja raizes, — par šķietami gudro vīru stāstiem, ka evaņģēlijs ir krāpšana, par Džozefu Smitu un Mormona Grāmatu.

Kādu nakti Elizabete redzēja sapni. Viņa teica: „Šķita, ka stāvu līdzās šauram preču vagonu ceļam, kurš veda apkārt zemam pakalnam, pakalna vidū es redzēju vīru, kurš raudzījās lejup un runāja vai šķita uzrunājam jaunu vīrieti, kurš bija nometies ceļos un pārliecies pār caurumu zemē. Viņa rokas bija izstieptas un izskatījās, ka viņš pēc kaut kā sniedzas. Es varēju saskatīt akmens vāku, kas izskatījās noņemts no cauruma, pār kuru bija pārliecies zēns. Uz ceļa bija daudz cilvēku, taču neviens neizrādīja interesi par diviem vīriem nogāzē. Kaut kas šajā sapnī mani tā iespaidoja, ka es pamodos; … es nevienam nevarēju izstāstīt savu sapni, bet biju pārliecināta, ka sapnī redzēju eņģeli Moroniju, kurš deva norādījumus zēnam Džozefam, kad viņš saņēma plāksnes.”

1893. gada pavasarī Elizabete devās uz Soltleiksitijas tempļa iesvētīšanu. Viņa aprakstīja savu pieredzi: „Templī es redzēja tādu pašu attēlu, kā biju redzējusi savā sapnī, man šķiet, tas bija krāsots loga stikls. Es esmu pārliecināta: ja redzētu pašu Kumoras pakalnu, tas nebūtu izskatījies reālāks. Es esmu pārliecināta, ka sapnī man tika parādīts attēls, kurā eņģelis Moronijs deva Džozefam Smitam zelta plāksnes.”

General Women's Session April 2015

Daudzus gadus pēc šī sapņa un dažus mēnešus pirms Elizabetes nāves, gandrīz 88 gadu vecumā, viņa saņēma spēcīgu iedvesmu. Viņa teica: „Man prātā ienāca doma tik skaidri, … it kā kāds man būtu to pateicis: „Neapglabā savu liecību zemē.”5

Pēc vairākām paaudzēm Elizabetes pēcnācēji turpina gūt spēku no viņas liecības. Tāpat kā Elizabete, mēs dzīvojam pasaulē, kurā daudzi skeptiķi un kritiķi izsmej un stājas pretī tām patiesajām mācībām, kas mums ir dārgas. Mēs varam dzirdēt mulsinošus stāstus un pretrunīgus vēstījumus. Tāpat kā Elizabetei, mums būs jādara viss, ko spējam, lai uzturētu to gaismu un patiesību, kas mums tagad ir, it īpaši sarežģītos apstākļos. Atbildes uz mūsu lūgšanām var nenākt pārsteidzošā veidā, taču mums ir jārod klusi brīži, lai gūtu lielāku gaismu un patiesību. Un, kad mēs esam to saņēmuši, mūsu pienākums ir dzīvot saskaņā ar to, dalīties ar to un aizstāvēt to.

Es jums atstāju savu liecību: ja mēs piepildīsim savas sirdis un mājas ar Glābēja gaismu un patiesību, es zinu, ka mums būs iekšējs spēks palikt uzticīgām jebkuros apstākļos. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.