Saglabāt rīcības brīvību, aizsargājot reliģijas brīvību

Elders Roberts D. Heilzs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Uzticīga mūsu rīcības brīvības pielietošana ir atkarīga no mūsu reliģijas brīvības.

Šī ir Lieldienu svētdiena — pateicības un piemiņas diena, kurā godājam mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos visas cilvēces labā. Mēs pielūdzam Viņu pateicībā par mūsu reliģijas brīvību, brīvību pulcēties, runas brīvību un mūsu Dieva doto rīcības brīvību.

Saskaņā ar praviešu pareģojumiem par šīm pēdējām dienām, kurās mēs dzīvojam, daudzi ir neziņā par to, kas mēs esam un kam mēs ticam. Daži ir „apmelotāji … [un] labā nīdēji”.¹ Citi „ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, [un] tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību”.²

Kad apkārtējie izvēlas, kā atsaukties mūsu uzskatiem, mēs nedrīkstam aizmirst, ka rīcības brīvība ir būtiska daļa no Dieva ieceres visiem Viņa bērniem. Mūžīgā iecere, ar kuru mūs iepazīstināja Debesu padomē, ietvēra rīcības brīvības dāvanu.³

Lielajā padomē Lucifers, pazīstams kā Sātans, pielietoja savu rīcības brīvību, lai iebilstu Dieva plānam. Dievs teica: „Tādēļ, ka … Sātans sacēlās pret Mani un mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību, ko Es, Dievs Tas Kungs, biju tam devis, … Es liku, lai viņš tiktu nogāzts.”⁴

Viņš turpināja: „Un arī trešo daļu no debesu pulkiem novērsa viņš no Manis dēļ viņu rīcības brīvības.”⁵

Rezultātā Debesu Tēva gara bērni, kuri izvēlējās noraidīt Viņa ieceri un sekot Luciferam, zaudēja savu dievišķo likteni.

Jēzus Kristus, izmantojot Savu rīcības brīvību, teica:

„Šeit Es esmu, sūti Mani.”⁶

„Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.”⁷

Kad Jēzus pielietoja Savu rīcības brīvību, lai atbalstītu Debesu Tēva ieceri, Tēvs Viņu izvēlējās un iecēla par mūsu Glābēju, kas bija pirmsordinēts veikt Izpirkšanas upuri par mums visiem. Līdzīgi arī mēs, pielietojot savu rīcības brīvību, lai ievērotu baušļus, spējam pilnībā saprast, kas mēs esam, un saņemt visas svētības, kas ir mūsu Debesu Tēvam, — tajā skaitā, iespēju iegūt ķermeni, pilnveidoties, just prieku, iegūt ģimeni un iemantot mūžīgo dzīvi.

Lai ievērotu baušļus, mums jāzina Baznīcas oficiālā doktrīna, kas neļaus mums novirzīties no Kristus vadības mūžam mainīgo cilvēku untumu dēļ.

Svētības, kuras mēs tagad baudām, ir pateicoties tam, ka pirms šīs dzīves izvēlējāmies sekot Glābējam. Ikviens, kas dzird vai lasa šos vārdus, lai kas jūs nebūtu un lai kāda nebūtu jūsu pagātne, lūdzu, atcerieties: nav par vēlu vēlreiz izdarīt šo izvēli un sekot Viņam.

Pateicoties mūsu ticībai Jēzum Kristum, paļaujoties uz Viņa veikto Izpirkšanu, nožēlojot mūsu grēkus un kristoties, mēs varam saņemt Svētā Gara dievišķīgo dāvanu. Šī dāvana sniedz zināšanas un izpratni, vadību un spēku mācīties un iegūt liecību, spēku un attīrīšanu, lai pārvarētu grēku, mierinājumu un iedrošinājumu nezaudēt ticību grūtībās. Šīs nesalīdzināmās Gara svētības palielina mūsu brīvību un spēku darīt to, kas ir pareizi, jo, „kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība”.⁸

Šajās pēdējās dienās ejot garīgas neatkarības ceļu, mums jāsaprot, ka uzticīga rīcības brīvības lietošana ir atkarīga no mūsu reliģijas brīvības. Mēs jau zinām, ka Sātans nevēlas, lai mums būtu šī brīvība. Viņš mēģināja iznīcināt rīcības brīvību debesīs, un tagad uz Zemes viņš nikni apdraud, uzbrūk un rada apjukumu jautājumā par reliģijas brīvību — kas tā ir un kāpēc tā ir svarīga mūsu garīgajai dzīvei un mūsu pestīšanai.

Mums kā pēdējo dienu svētajiem ir jāpaļaujas uz četriem reliģijas brīvības stūrakmeņiem un jāsargā tie.

Pirmais no tiem ir brīvība ticēt. Nedz indivīdi, nedz valdības nedrīkst kritizēt, vajāt vai uzbrukt nevienam cilvēkam par viņa vai viņas uzskatiem par Dievu. Tas ir ļoti personiski un ļoti būtiski. Agrīna mūsu ticības deklarācija par reliģijas brīvību nosaka:

„Neviena valdība nevar pastāvēt mierā, ja vien nav noteikti un uzturēti neaizskarti tādi likumi, kas nodrošinās katram cilvēkam sirdsapziņas brīvību. …

… Civilajiem miertiesnešiem ir jāapvalda noziegumi, bet nekad nav jākontrolē sirdsapziņa … [vai] nav jāapspiež dvēseles brīvība.”⁹

Kopš tā brīža šī fundamentālā ticības brīvība ir atzīta Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārīgajā cilvēktiesību deklarācijā un citos nacionālos un starptautiskos cilvēktiesību dokumentos.¹⁰

Otrais reliģijas brīvības stūrakmens ir brīvība dalīties savā ticībā un uzskatos ar citiem. Tas Kungs mums pavēl: „Un māciet [evaņģēliju] saviem bērniem, … kad jūs esat atsēdušies savos namos.”¹¹ Vēl Viņš teica saviem mācekļiem: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”¹² Kā vecāki, pilnlaika misionāri un Baznīcas misionāri, mēs paļaujamies uz reliģijas brīvību, lai mācītu Tā Kunga doktrīnu savās ģimenēs un visā pasaulē.

Trešais mūsu reliģijas brīvības stūrakmens ir brīvība veidot reliģisku organizāciju, baznīcu un mierīgi pielūgt kopā ar citiem. Vienpadsmitais Ticības apliecinājums vēsta: „Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visuvareno Dievu, saskaņā ar mūsu sirdsapziņu, un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur vai ko tie vēlas.” Šo principu atbalsta starptautiski cilvēktiesību dokumenti un daudzu valstu konstitūcijas.

Ceturtais reliģijas brīvības stūrakmens ir brīvība dzīvot saskaņā ar mūsu ticību — brīva ticības pielietošana ne tikai mājās un lūgšanu namā, bet arī publiskās vietās. Tas Kungs mums pavēl ne tikai lūgt slepenībā¹³, bet arī iet uz priekšu un „ļaut, lai [mūsu] gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga [mūsu] labos darbus un godā [mūsu] Tēvu, kas ir debesīs”.¹⁴

Daži cilvēki jūtas aizskarti, kad mēs publiskojam mūsu reliģiju, tomēr tie paši cilvēki, kas uzstāj, ka sabiedrībai ir jāciena viņu uzskati un rīcība, bieži vien ne visai dedzīgi pauž tādu pašu cieņu pret ticīgajiem, kas arī vēlas, lai tiktu cienīti viņu uzskati un rīcība. Vispārējs cieņas trūkums pret reliģiskiem uzskatiem strauji deģenerējas sociālā un politiskā neiecietībā pret reliģiskiem cilvēkiem un institūcijām.

Izjūtot pieaugošu spiedienu klanīties laicīgiem standartiem, atteikties no mūsu reliģijas brīvības un pakļaut mūsu rīcības brīvību, apdomājiet, ko par mūsu pienākumiem māca Mormona Grāmata. Almas grāmatā mēs lasām par Amlisiju, „ļoti viltīgu” un „ļaunu vīru”, kurš tiecās kļūt par ļaužu ķēniņu un „atņemt tiem viņu baznīcas tiesības un priekšrocības; … [kas] ļoti satrauca baznīcas ļaudis”.¹⁵ Kēniņš Mosija bija mācījis viņiem pacelt savas balsis par to, kas, viņuprāt, bija pareizs.¹⁶ Tādējādi viņi „sapulcējās kopā, katrs cilvēks pēc sava prāta, vai tas bija par vai pret Amlisiju, atsevišķās grupās, un bija daudz pārrunu … citam ar citu.”¹⁷

Šajās diskusijās Baznīcas locekļiem un citiem bija iespēja sanākt kopā, piedzīvot vienotības garu un sajust Svētā Gara ietekmi. „Un notika, ka tautas balss nāca pret Amlisiju, ka viņš netika iecelts par ķēniņu.”¹⁸

Kā Jēzus Kristus mācekļiem, mums ir pienākums strādāt kopā ar līdzīgi domājošajiem ticīgajiem un pacelt savas balsis par to, kas ir pareizs. Lai gan Baznīcas locekļiem nekad nevajadzētu apgalvot vai pat netieši norādīt, ka viņi runā Baznīcas vārdā, kā pilsoņi, mēs visi esam aicināti savu spēju robežās ar pārliecību un mīlestību dalīties savā personīgajā liecībā — „katrs cilvēks pēc sava [paša] prāta”.¹⁹

Pravietis Džozefs Smits teica:

„Es drosmīgi pasludinu debesu priekšā, ka tikpat gatavs esmu mirt, lai aizstāvētu prezbiteriāņa, baptista vai jebkura laba cilvēka, kas pieder jebkurai konfesijai, tiesības; jo tas pats princips, kas nomīdītu kājām pēdējo dienu svēto tiesības, spēs nomīdīt arī Romas katoļu vai citas konfesijas tiesības, kas nebūs tik populāra vai būs pārāk vāja, lai spētu sevi aizstāvēt.

Tā ir brīvības mīlestība, kas iedvesmo manu dvēseli, — pilsoniska un reliģiska brīvība visai cilvēcei.”²⁰

Brāļi un māsas, mēs esam atbildīgi par šīs svētās brīvības un tiesību nosargāšanu sev un mūsu pēcnācējiem. Ko jūs un es varam darīt?

Pirmkārt, mēs varam būt informēti. Esiet lietas kursā par jautājumiem sabiedrībā, kam var būt ietekme uz reliģijas brīvību.

Otrkārt, savu spēju robežās apvienojieties ar citiem, kam arī ir svarīga uzticība reliģijas brīvībai. Strādājiet plecu pie pleca, lai aizsargātu reliģijas brīvību.

Treškārt, dzīvojiet savu dzīvi tā, lai būtu labi piemēri tam, kam jūs ticat, — vārdos un darbos. Tas, kā mēs dzīvojam saskaņā ar mūsu reliģiju, ir daudz svarīgāk par to, ko mēs varam pateikt par mūsu reliģiju.

Mūsu Glābēja Otrā atnākšana tuvojas. Nenovilcināsim sagatavošanos šai lielajai dienai. Atcerieties virsnieku Moroniju, kurš pacēla brīvības karogu ar šiem vārdiem: „Mūsu Dieva, mūsu reliģijas un brīvības, un mūsu miera, un mūsu sievu, un mūsu bērnu piemiņai!”²¹ Atcerēsimies cilvēku reakciju: pielietojot savu rīcības brīvību, viņi „skriešus sanāca kopā” un noslēdza derību rīkoties.²²

Mani mīļotie brāļi un māsas, neejiet! Skrieniet! Skrieniet, lai saņemtu rīcības brīvības svētības, sekojot Svētajam Garam un pielietojot brīvību, kuru Dievs mums ir devis pildīt Viņa gribu.

Es sniedzu savu īpašo liecību šajā īpašajā Lieldienu dienā, ka Jēzus Kristus pielietoja Savu rīcības brīvību, lai pildītu mūsu Tēva gribu.

Mēs dziedam par mūsu Glābēju: „Viņš lēja asinis par mums un dzīvību atdeva.”²³ Un tāpēc, ka Viņš to darīja, mums ir nenovērtējama iespēja „brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi” caur Viņa veiktās Izpirkšanas spēku un svētībām.²⁴ Lai mēs varētu brīvi izvēlēties sekot Viņam šodien un vienmēr, es lūdzu Viņa svētajā Vārdā, patiesi Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.