2010.–2019. gads
Par to, kā būt patiesiem
Zemteksta piezīmes
Tēma

Par to, kā būt patiesiem

Es lūdzu, lai mēs pretotos kārdinājumam pievērst uzmanību sev, un tā vietā tiektos pēc daudz dižāka goda — kļūt par pazemīgiem, neviltotiem Jēzus Kristus mācekļiem.

18. gadsimta beigās Krievijas Katrīna Lielā paziņoja, ka viņa dažu ārzemju sūtņu pavadībā apceļos impērijas dienvidu daļu. Tā apgabala gubernators Grigorijs Potjomkins izmisīgi gribēja atstāt iespaidu uz šiem ciemiņiem. Un tā viņš pielika lielas pūles, lai izceltu valsts sasniegumus.

Kādu daļu sava ceļojuma Katrīna kuģoja lejup pa Dņepras upi, lepni norādot sūtņiem gar krastu plaukstošo ciemu virzienā, kurus piepildīja čakli un laimīgi iedzīvotāji. Bija tikai viena problēma: tas viss bija tikai, lai izrādītos. Runā, ka Potjomkins darbnīcu un māju fasādes bija veidojis no kartona. Viņš pat bija novietojis strādīga izskata zemniekus, lai radītu plaukstošas ekonomikas iespaidu. Bet, kad ciemiņi pazuda aiz nākamā upes līkuma, Potjomkina vīri sapakoja neīsto ciematu un steidzās pa upes straumi, lai sagatavotos Katrīnas nākamā ciemata apmeklējumam.

Lai arī mūsdienu vēsturnieki apšauba šī stāsta patiesumu, tomēr termins „Potjomkina sādža” ir palicis pasaules vārdu krājumā. Tagad šis termins attiecas uz jebkuru mēģinājumu likt citiem noticēt, ka mēs esam labāki nekā patiesībā.

Vai mums ir labas sirds vēlmes?

Tā ir daļa no cilvēka dabas — gribēt izskatīties, cik labi vien iespējams. Tādēļ jau daudzi no mums tik smagi strādā pie savas mājas fasādes un tādēļ mūsu jaunie Ārona priesterības brāļi pārliecinās, lai katrs matiņš ir savā vietā, gadījumā, ja izdotos satikt to īpašo cilvēku. Tur nav nekā slikta, ja mēs nospodrinām savas kurpes, iesmaržojamies vai pat noslēpjam savus netīros traukus, pirms ierodas mājskolotāji. Tomēr, ja tas tiek darīts pārspīlēti, tad šī vēlme atstāt iespaidu no kaut kā lietderīga var pārtapt maldināšanā.

Tā Kunga pravieši vienmēr ir brīdinājuši par tiem, kas „tuvojas [Tam Kungam] tikai ar savu muti un [Viņu] godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no [Viņa]”.1

Glābējs bija saprotošs un līdzjūtīgs pret grēciniekiem, kuru sirds bija pazemīga un patiesa. Taču Viņš sacēlās taisnīgās dusmās pret liekuļiem, tādiem kā rakstu mācītājiem, farizejiem un saduķejiem — pret tiem, kas mēģināja izskatīties taisnīgi, lai iegūtu pasaules uzslavu, ietekmi un bagātības, bet tajā pašā laikā apspieda cilvēkus, kurus viņiem vajadzēja svētīt. Glābējs salīdzināja viņus ar „nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību”.2

Mūsdienās Tas Kungs līdzīgā veidā nosoda tos priesterības nesējus, kas cenšas „apslēpt savus grēkus vai apmierināt savu lepnību, savu tukšo godkāri”. Kad viņi to dara, Tas Kungs saka, ka „debesis attālinās; Tā Kunga Gars tiek apbēdināts; un kad tas ir prom, āmen tā cilvēka priesterībai vai pilnvarām”.3

Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc dažreiz mēs cenšamies izskatīties aktīvi, veiksmīgi un uz ārieni orientēti, kamēr iekšienē — kā Atklājējs teica efeziešiem — esam „atstāj[uši] savu pirmo mīlestību”?4

Dažkārt mēs, iespējams, esam novērsuši savu uzmanību no evaņģēlija būtības, pieņemot „dievības izskat[u]” par „tās spēku”.5 Tas ir īpaši bīstami, kad mēs savu mācekļa ārējo izpausmi veidojam tādu, lai atstātu iespaidu uz pārējiem ar mērķi gūt personīgu labumu vai ietekmi. Šajā brīdī pastāv risks kļūt par tādiem kā farizeji, un tagad ir īstais brīdis izvērtēt mūsu sirds vēlmes, lai nekavējoties veiktu nepieciešamās izmaiņas savā dzīvē.

Potjomkina programmas

Šis kārdinājums — izskatīties labākiem, nekā mēs esam, — ir sastopams ne tikai mūsu personīgajā dzīvē, bet to tikpat labi var sastapt mūsu Baznīcas aicinājumos.

Piemēram, es zinu kādu stabu, kura vadītāji šim gadam izvirzīja dažus ambiciozus mērķus. Lai arī mērķi likās vērtīgi, tie galveno uzsvaru lika uz cēliem un iespaidīgiem paziņojumiem, vai arī uz skaitļiem un procentiem.

Pēc tam, kad šie mērķi tika apspriesti un par tiem vienojās, kaut kas sāka uztraukt staba prezidentu. Viņš domāja par sava staba locekļiem — piemēram, par kādu jaunu māti ar maziem bērniem, kas nesen kļuva par atraitni. Viņš domāja par staba locekļiem, kas cīnījās ar šaubām vai vientulību, vai nopietnām veselības problēmām un kuriem nebija veselības apdrošināšanas. Viņš domāja par staba locekļiem, kas centās tikt galā ar izjukušu laulību, atkarībām, zaudētu darbu un garīgām slimībām. Un, jo vairāk viņš domāja par tiem, jo vairāk viņš uzdeva sev pazemīgu jautājumu: vai mūsu jaunie mērķi kaut ko izmainīs šo staba locekļu dzīvē?

Viņš sāka domāt, kādi būtu bijuši viņu staba mērķi, ja viņi sākumā būtu pajautājuši: „Kāds ir mūsu kalpošanas mērķis?”

Un tā staba prezidents atkal uzrunāja savas padomes, un viņi kopā izvirzīja citas prioritātes. Viņi nolēma, ka viņi neļaus „izsalkušajam, … trūkumcietējam, … kailajam, … slimajam un nomocītajam paiet [sev] garām un [neļaus sev] neievērot tos”.6

Viņi izvirzīja jaunus mērķus, apzinoties, ka šo jauno mērķu panākumi ne vienmēr būs izmērāmi, vismaz to ne vienmēr varēs izdarīt cilvēks — jo kā gan lai kāds izmēra personīgo liecību, Dieva mīlestību vai līdzjūtību pret citiem?

Bet viņi arī zināja, ka „daudz kam no tā, ko var saskaitīt, nav nozīmes. Daudz kas, ko nevar saskaitīt, ir patiešām nozīmīgs”.7

Interesanti, vai mūsu organizāciju un personīgie mērķi dažreiz nav Potjomkina sādžas mūsdienu variants. Vai tie izskatās iespaidīgi no attāluma, bet nepievēršas mūsu mīļoto līdzcilvēku īstajām vajadzībām?

Mani dārgie draugi un priesterības nesēji, ja Jēzus Kristus apsēstos mums blakus un palūgtu atskaiti par mūsu pārvaldījumu, es neesmu pārliecināts, ka Viņš daudz koncentrētos uz programmām un statistiku. Tas, ko Glābējs gribētu zināt, ir mūsu sirds vēlmes. Viņš gribētu zināt, kā mēs mīlam un kalpojam tiem, par kuriem mēs esam atbildīgi, kā mēs izrādām mīlestību savām dzīvesbiedrēm un kā mēs atvieglojam viņu ikdienas nastu. Un Glābējs vēlas zināt, kā jūs un es kļūstam tuvāki Viņam un mūsu Debesu Tēvam.

Kāpēc mēs esam šeit?

Mums varētu būt noderīgi ieskatīties dziļāk savā sirdī. Piemēram, mēs varētu sev uzdot jautājumu: „Kāpēc mēs kalpojam Jēzus Kristus Baznīcā?”

Mēs pat varētu sev jautāt: „Kāpēc mēs esam šodien šeit, šajā sanāksmē?”

Es pieņemu: ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu virspusēji, es varētu teikt, ka es esmu šeit, jo prezidents Monsons mani aicināja uzstāties.

Tā man īsti nebija izvēles.

Turklāt arī mana sieva, kuru es ļoti mīlu, sagaida, ka es apmeklēšu šo sanāksmi. Un kā gan lai es viņai pasaku nē?

Bet mēs visi zinām, ka pastāv labāki iemesli, kāpēc apmeklēt mūsu sanāksmes un dzīvot kā uzticamiem Jēzus Kristus mācekļiem.

Es esmu šeit, jo es vēlos no visas savas sirds sekot savam Kungam, Jēzum Kristum. Es gribu darīt visu, ko Viņš man lūdz šajā dižajā darbā. Es vēlos tikt Svētā Gara iedvesmots un dzirdēt Dieva balsi, kad Viņš runā caur Saviem ordinētajiem kalpiem. Es esmu šeit, lai kļūtu labāks cilvēks, lai tiktu manu brāļu un māsu Kristū iedvesmoto piemēru pacilāts un lai mācītos daudz efektīvāk kalpot trūkumcietējiem.

Īsumā, es esmu šeit, jo es mīlu savu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu.

Es esmu pārliecināts, ka tieši šī iemesla dēļ arī jūs esat šeit. Tieši tāpēc mēs esam gatavi nest upurus, lai sekotu Glābējam, un ne tikai par to paziņot. Tieši tāpēc mēs nesam ar godu Viņa svēto priesterību.

No dzirksteles līdz ugunskuram

Neatkarīgi no tā, vai jūsu liecība ir plaukstoša un veselīga, vai arī jūsu darbošanās Baznīcā vairāk atgādina Potjomkina sādžu, labās ziņas ir tās, ka jūs varat balstīties uz jebkuru spēku, kas jums ir. Šeit, Jēzus Kristus Baznīcā, jūs varat nobriest garīgi un tuvoties Glābējam, pielietojot evaņģēlija principus no dienas dienā.

Ar pacietību un neatlaidību pat vismazākā mācekļa izpausme vai niecīgākā ticības dzirksts var kļūt par iesvētītas dzīves spēcīgu ugunskuru. Patiesībā, tieši tā lielākā daļa ugunskuru aizsākas — no nelielas dzirksteles.

Tādēļ, ja jūs jūtaties mazi un vāji, lūdzu, vienkārši nāciet pie Kristus, kurš darīs vājības par spēku.8 Vājākais starp mums, caur Dieva labvēlību, var kļūt garīgi stiprs, tāpēc ka Dievs „neuzlūko cilvēka vaigu”.9 Viņš ir mūsu „uzticīgs Dievs, … kas derību tur un dara žēlastību tiem, … kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus”.10

Tā ir mana pārliecība — ja Dievs var aizsniegt un atbalstīt nabadzīgu vācu bēgli no vienkāršas ģimenes kara sagrautā valstī, kas atrodas ļoti tālu no Baznīcas galvenās mītnes, tad Viņš var aizsniegt arī jūs.

Mani mīļoti brāļi Kristū, radīšanas Dievam, kurš iedvesa dzīvību Visumā, pavisam droši ir spēks iedvest dzīvību jūsos. Pavisam droši Viņš var izveidot no jums neviltotu, garīgu gaismas un patiesības būtni, par kādu jūs vēlaties kļūt.

Dieva solījumi ir droši un noteikti. Mums var tikt piedoti mūsu grēki, un mēs varam tikt šķīstīti no visas netaisnības.11 Un, ja mēs turpināsim pilnībā pieņemt patiesus principus un dzīvot atbilstoši tiem paši un savās ģimenēs, galu galā mēs nonāksim līdz stāvoklim, kad mums „nebūs bada, vairs neslāps. … jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, [mūs] ganīs un [mūs] vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm”.12

Baznīca ir dziedināšanas vieta, nevis vieta, kur slēpties

Taču tas nevar notikt, ja mēs slēpjamies aiz personīgas, dogmatiskas vai organizācijas maskas. Šāda mākslīga māceklība ne tikai neļauj mums saredzēt pašiem sevi, kādi mēs patiesībā esam, bet arī attur mūs no patiesām izmaiņām caur Glābēja Izpirkšanas brīnumu.

Baznīca nav autosalons — vieta, kur izrādīt sevi tā, lai citi varētu apbrīnot mūsu garīgumu, spējas vai labklājību. Tā vairāk līdzinās auto servisam, kur transportlīdzekļi, kam nepieciešams remonts, ierodas, lai tos apkoptu un atjaunotu.

Un vai mums visiem nav nepieciešams remonts, apkope un atjaunošana?

Mēs nākam uz Baznīcu nevis tādēļ, lai apslēptu savas problēmas, bet lai tās dziedinātu.

Un kā priesterības nesējiem, mums ir papildu pienākums — „gan[īt] Dieva ganāmo pulku … , ne piespiesti, bet labprātīgi, nedz [personiska labuma] dēļ, bet no sirds; ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam”.13

Atcerieties, brāļi, ka „Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību”.14

Dižākais, visspējīgākais, visvairāk paveikušais cilvēks, kas jebkad ir staigājis pa šo zemi, arī bija vispazemīgākais cilvēks. Dažus no Saviem visiespaidīgākajiem darbiem Viņš paveica privātos brīžos, klāt esot tikai dažiem vērotājiem, kuriem Viņš lūdza „nestāstīt nevienam” par to, ko Viņš bija izdarījis.15 Kad kāds sauca Viņu par „labu”, Viņš ātri noraidīja komplimentu, uzstājot, ka tikai Dievs ir patiesi labs.16 Skaidrs, ka pasaules slava Viņam neko nenozīmēja; Viņa vienīgais mērķis bija kalpot Savam Tēvam un tam, „kas Viņam labpatīk, to dar[īt] vienumēr”.17 Mēs darītu labi, sekojot mūsu Kunga piemēram.

Lai mēs mīlētu tā, kā Viņš mīlēja

Brāļi, šis ir mūsu augstais un svētais aicinājums — būt par Jēzus Kristus pārstāvjiem, mīlēt, kā Viņš mīlēja, kalpot, kā Viņš kalpoja, „pacel[t] gurdenās rokas un stiprin[āt] nespēcīgos ceļus”18, „rūpē[ties] par nabagiem un trūkumcietējiem”19 un gādāt par atraitnēm un bāreņiem.20

Es lūdzu, brāļi, par to, lai tad, kad mēs kalpojam savā ģimenē, kvorumos, bīskapijās, stabos, sabiedrībā un tautā, mēs pretotos kārdinājumam pievērst uzmanību sev un tā vietā tiektos pēc daudz dižāka goda — kļūt par pazemīgiem, neviltotiem mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus mācekļiem. Ja mēs tā darīsim, mēs atklāsim, ka ejam pa taku, kas ved pie mūsu labākās, vispatiesākās un cēlākās patības. Par to es liecinu mūsu Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.