2010.–2019. gads
Tas Kungs ir mana gaisma
Zemteksta piezīmes
Tēma

Tas Kungs ir mana gaisma

Mūsu spējas būt stingriem un uzticīgiem un sekot Glābējam, neskatoties uz dzīves likstām, lielā mērā stiprina taisnīgas ģimenes un uz Kristu centrēta vienotība mūsu bīskapijās un draudzēs.

Šajā Lieldienu laikā mēs domājam un priecājamies par pestīšanu, ko sniedzis mūsu Glābējs, Jēzus Kristus.1

Kņada, kas izplatījusies pa visu Zemi pasaulīgā ļaunuma dēļ, rada ievainojamības sajūtas. Nekrietnības, nevienlīdzības un netaisnības ietekme, pastāvot plašajām saziņas iespējām, daudziem liek justies tā, it kā dzīve būtu iedzimti netaisnīga. Lai arī cik zīmīgas būtu šīs likstas, tās nedrīkst novērst mūsu uzmanību no prieka par Kristus dievišķīgo aizlūgšanu mūsu labā. Glābējs burtiskā nozīmē „[guva] uzvaru pār nāvi”. Ar žēlastību un līdzjūtību Viņš uzņēmās uz Sevis mūsu nekrietnības un pārkāpumus, tādējādi atpestot mūs un apmierinot taisnības prasības par visiem, kas nožēlos grēkus un ticēs Viņa vārdam.2

Viņa brīnišķīgais Izpirkšanas upuris ir izcili nozīmīgs un pārsniedz mirstīga cilvēka sapratni. Šī izcili labvēlīgā rīcība dāvā mieru, kas pārsniedz visu saprašanu.3

Kā tad mums tikt galā ar skarbo realitāti, kas mūs ieskauj?

April 2015 General Conference

Manai sievai, Marijai, vienmēr ir patikušas saulespuķes. Viņa priecājas, kad tās parādās ceļmalās — gluži neticamās vietās. Uz māju, kur dzīvoja mani vecvecāki, ved zemes ceļš. Kad mēs braucām pa to ceļu, Marija parasti izsaucās: „Vai tu domā, ka mēs šodien redzēsim tās apbrīnojamās saulespuķes?” Mūs pārsteidza tas, ka saulespuķes krāšņi auga augsnē, ko bija skārušas lauksaimniecības un sniega tīrīšanas ierīces un tādu materiālu uzkrāšanās, ko nevar uzskatīt par labvēlīgu augsni savvaļas puķēm.

April 2015 General Conference

Viena no neparastām jaunu savvaļas saulespuķu īpašībām, papildus augšanai nelabvēlīgā augsnē, ir tas, kā jaunā zieda pumpurs seko Saules kustībai debesjumā. Pateicoties tam, tas, pirms izplaukt savā krāšņi dzeltenajā krāsā, saņem dzīvību uzturošo enerģiju.

Līdzīgi jaunajai saulespuķei, kad mēs sekojam pasaules Glābējam, Dieva Dēlam, mēs plaukstam un kļūstam krāšņi, neskatoties uz daudzajiem šausmīgajiem apstākļiem, kas mūs ieskauj. Viņš patiesi ir mūsu gaisma un dzīvība.

Līdzībā par kviešiem un nezālēm Glābējs paziņoja Saviem mācekļiem, ka tie, kas grēko un dara netaisnību, tiks sapulcināti no Viņa valstības.4 Taču runājot par uzticīgajiem, Viņš teica: „Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.”5 Kā cilvēki un Kristus mācekļi, kas dzīvo naidīgā un satrauktā pasaulē, mēs varam plaukt un ziedēt, ja esam sakņojušies savā mīlestībā pret Glābēju un pazemībā sekojam Viņa mācībām.

Mūsu spējas būt stingriem un uzticīgiem, un sekot Glābējam, neskatoties uz dzīves likstām, lielā mērā stiprina taisnīgas ģimenes un uz Kristu centrēta vienotība mūsu bīskapijās un draudzēs.6

Cik ir pulkstenis mājās?

Ģimenes loma Dieva plānā ir „sniegt mums laimi, palīdzēt mums mācīties pareizus principus mīlošā gaisotnē un sagatavot mūs mūžīgajai dzīvei”.7 Skaisto reliģisko tradīciju ievērošana mājās ir jāiedveš mūsu bērnu sirdīs.

Mans tēvocis Vons Robertss Kimbals bija labs students, centīgs rakstnieks un BJU futbola komandas saspēles vadītājs. 1941. gada 8. decembrī, nākamajā dienā pēc uzbrukuma Pērlhārborai, viņš iestājās ASV jūras spēkos. Kā jauniesaucamais veicot kādu uzdevumu Albānijā, Ņujorkā, viņš iesniedza īsu rakstiņu žurnālam Reader’s Digest. Par to viņam samaksāja 200 dolārus, un viņa rakstiņš tika izdots 1944. gada maija izdevumā ar nosaukumu „Cik ir pulkstenis mājās?”.

Viņa rakstā, žurnālā Reader’s Digest, kur viņš attēlojis sevi jūrnieka lomā, ir rakstīts:

„Cik ir pulkstenis mājās?

Kādu vakaru Albānijā, Ņujorkā, es pajautāju kādam jūrniekam, cik bija pulkstenis. Viņš izvilka milzīgu pulksteni un atbildēja: „Divdesmit pāri septiņiem.” Es zināju, ka bija vēlāks. „Tavs pulkstenis ir apstājies, vai ne?” es pajautāju.

„Nē,” viņš teica, „es joprojām lietoju Kalnu dienas laiku. Es esmu no Jūtas dienvidiem. Kad es pievienojos jūras spēkiem, tētis iedeva man šo pulksteni. Viņš teica, ka tas man palīdzēšot atcerēties mājas.

Kad pulkstenis rāda pieci no rīta, es zinu, ka tētis dodas slaukt govis. Un katru vakaru, kad tas rāda septiņi trīsdesmit, visa ģimene ir ap bagātīgi klātu galdu, un tēvs pateicas Dievam par to, kas ir uz tā, un lūdz Viņam pieskatīt mani …,” viņš nobeidza. „Es varu pietiekami vienkārši noskaidrot, cik pulkstenis ir tur, kur atrodos. Es vēlos zināt, cik pulkstenis ir Jūtā.””8

Drīz pēc šī rakstiņa iesniegšanas Vons tika nozīmēts dienēt uz kuģa Klusajā okeānā. 1945. gada 11. maijā, dienējot uz ASV transportkuģa Bunker Hill pie Okinavas, kuģi uzspridzināja divas pašnāvnieku vadītas lidmašīnas.9 Gandrīz 400 matrožu gāja bojā, tostarp mans tēvocis Vons.

Elders Spensers V. Kimbals izteica sirsnīgu līdzjūtību Vona tēvam, pieminot Vona cienīgumu un Tā Kunga apgalvojumu, ka „tie, kas mirst Manī, nebaudīs nāvi, jo tā tiem būs salda”.10 Vona tēvs maigi teica, ka, lai arī Vons tika apglabāts jūrā, Dieva roka paņems Vonu uz viņa debesu mājām.11

Divdesmit astoņus gadus vēlāk prezidents Spensers V. Kimbals runāja par Vonu vispārējā konferencē. Viņš teica: „Es labi pazinu šo ģimeni. … Es kopā ar [viņiem] esmu uz ceļiem piesaucis Dievu varenā lūgšanā. … Viņu mājās sniegtās mācības ir devušas šai lielajai ģimenei mūžīgas svētības.” Prezidents Kimbals meta izaicinājumu katrai ģimenei —„mesties ceļos … divreiz dienā, lai lūgtu par saviem dēliem un meitām”.12

Brāļi un māsas, ja mēs uzticīgi kopā ar ģimeni lūdzam Dievu, studējam Svētos Rakstus, noturam ģimenes mājvakarus, dodam priesterības svētības un ievērojam sabata dienu, mūsu bērni zinās, cik pulkstenis ir mājās. Viņi būs sagatavoti mūžīgajām mājām debesīs, neskatoties uz to, kas viņus varētu piemeklēt šajā sarežģītajā pasaulē. Ļoti svarīgi, lai mūsu bērni zinātu, ka mājās viņi ir mīlēti un ir drošībā.

Vīri un sievas ir vienlīdzīgi partneri.13 Viņiem ir atšķirīgi, tomēr savstarpēji papildinoši pienākumi. Sieva var dzemdēt bērnus, kas svētī visu ģimeni. Vīrs var saņemt priesterību, kas svētī visu ģimeni. Taču ģimenes padomē sievas un vīri kā vienlīdzīgi partneri pieņem vissvarīgākos lēmumus. Viņi lemj, kā bērni tiks mācīti un disciplinēti, kā tiks tērēta nauda, kur viņi dzīvos, kā arī pieņem daudzus citus ģimenes lēmumus. Šie lēmumi tiek pieņemti kopīgi pēc tam, kad ir meklēta Tā Kunga vadība. Mērķis ir mūžīgā ģimene.

Kristus gaisma iedēsta ģimenes mūžīgo raksturu visu Dieva bērnu sirdīs. Viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, kurš nav no mūsu ticības, izteica to šādi: „Tik daudz kas dzīvē ir svešs, [taču] … ģimene ir īsta, reāla un mūžīga; tā ir jāpieskata, par to ir jārūpējas un tai ir jābūt uzticīgam.”14

Baznīca palīdz mums koncentrēties uz Glābēju kā vienotai ģimenei

Papildus ģimenei, arī Baznīcas loma ir zīmīga. „Baznīca nodrošina organizāciju un līdzekļus Jēzus Kristus evaņģēlija mācīšanai visiem Dieva bērniem. Tā sniedz priesterības pilnvaras glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstu pildīšanai visiem, kas ir cienīgi un vēlas tos saņemt.”15

Pasaulē zeļ strīdi un nekrietnība, un lielākais uzsvars tiek likts uz atšķirībām kultūrā un nevienlīdzību. Baznīcā, izņemot vienības, kurās runā atšķirīgās valodās, mūsu bīskapijas un draudzes tiek dalīties pēc ģeogrāfiskā principa. Mēs nedalām pēc šķiras vai dienesta pakāpes.16 Mēs priecājamies par to, ka visas rases un kultūras pulcējas kopā taisnīgā draudzē. Mūsu draudzes ģimene ir svarīga mūsu progresam, laimei un personīgajiem pūliņiem vairāk līdzināties Kristum.

Kultūratšķirības bieži vien rada šķelšanos cilvēku starpā un dažreiz ir par iemeslu vardarbībai un diskriminācijai.17 Mormona Grāmatā ļoti satraucošā valodā ir aprakstītas ļaunu priekšteču tradīcijas, kas noved pie vardarbības, kara, ļauniem darbiem, nekrietnības un pat pie veselu tautu iznīcināšanas.18

Nav labākas vietas Svētajos Rakstos par 4. Nefija grāmatu, lai raksturotu Baznīcas kultūru, kas ir būtiska mums katram. 2. pantā var lasīt: „Visi ļaudis bija pievērsti Tam Kungam uz visas zemes virsas, gan nefijieši, gan lamanieši, un tur nebija strīdu un domstarpību viņu starpā, un katrs cilvēks godīgi rīkojās pret citiem.” 16. pantā mēs lasām: „Un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku.” Tas, ka starp viņiem nebija strīdu, bija „dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs”.19 Mēs tiecamies pēc šādas kultūras.

Dziļas kultūras vērtības un uzskati saaug ar mūsu būtību. Uzupurēšanās, pateicības, ticības un taisnīguma tradīcijas ir jālolo un jāsaglabā. Ģimenēm ir jāizbauda un jāaizsargā tradīcijas, kas stiprina ticību.20

Viena no viszīmīgākajām katras kultūras iezīmēm ir tās valoda. Sanfrancisko reģionā, Kalifornijā, kur es agrāk dzīvoju, bija septiņas draudzes, kurās nerunāja valsts valodā. Mūsu doktrīna par valodu ir noteikta Mācības un Derību 90. nodaļas 11. pantā: „Jo notiks tanī dienā, ka katrs cilvēks dzirdēs evaņģēlija pilnību savā mēlē un savā valodā.”

Kad Dieva bērni lūdz Viņu savā dzimtajā valodā, tad tā ir valoda, kurā viņi pauž savas sirds vēlmes. Skaidrs ir tas, ka sirds valoda ir dārga katram cilvēkam.

Manam vecākajam brālim, Džozefam, ir doktora grāds medicīnā un viņš daudzus gadus strādāja par ārstu Sanfrancisko līča reģionā. Viņa birojā ieradās kāds jauns pacients — gados vecs Baznīcas loceklis, samoānis. Viņš mocījās smagās, vārdzinošās sāpēs. Viņam tika diagnosticēti nierakmeņi, un tika uzsākta atbilstoša ārstēšana. Šis uzticīgais Baznīcas loceklis paziņoja, ka sākotnēji viņš tikai vēlējās saprast, kas viņam kaiš, lai varētu lūgt savu Debesu Tēvu samoāņu valodā par savām veselības problēmām.

Svarīgi, lai Baznīcas locekļi saprastu evaņģēliju savas sirds valodā, lai viņi varētu lūgt Dievu un rīkoties saskaņā ar evaņģēlija principiem.21

Lai arī ir tik daudz dažādu valodu un skaistu, pacilājošu kultūras tradīciju, mūsu sirdīm ir jābūt saaustām vienotībā un mīlestībā.22 Tas Kungs uzsvērti paziņoja: „Lai katrs cilvēks ciena savu brāli kā sevi pašu. … Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”23 Lai arī mēs augstu vērtējam pieņemamu kultūras daudzveidību, mūsu mērķis ir visādā ziņā būt vienotiem Jēzus Kristus evaņģēlija kultūrā, paražās un tradīcijās.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca nekad nav bijusi stiprāka

Mēs apzināmies, ka dažiem Baznīcas locekļiem ir jautājumi un bažas, kad viņi cenšas nostiprināt savu ticību un liecību. Mums jābūt uzmanīgiem, lai nebūtu kritizējoši vai tiesājoši pret tiem, kam ir bažas — vai nu lielas, vai mazas. Tajā pašā laikā tiem, kam ir bažas, ir jādara viss, ko viņi spēj, lai nostiprinātu savu ticību un liecību. Vislabākais veids, kā atrisināt jautājumus vai bažas, ir pacietīgi un pazemīgi studēt un apdomāt evaņģēlija principus, kā arī lūgt par to sapratni un dzīvot saskaņā ar tiem, un apspriesties ar atbilstošajiem vadītājiem.

Daži ir apgalvojuši, ka mūsdienās vairāk Baznīcas locekļu pamet Baznīcu un ka tagad pastāv vairāk šaubu un neticības nekā agrāk. Tā vienkārši nav patiesība. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca nekad nav bijusi stiprāka. Baznīcas locekļu skaits, kas izņem savus vārdus no Baznīcas pierakstiem, vienmēr ir bijis ļoti mazs un ir kļuvis zīmīgi mazāks pēdējos gados.24 Pieaugums tādās uzskatāmi izmērāmās jomās kā endaumentu saņēmušie Baznīcas locekļi ar derīgu tempļa rekomendāciju, pieaugušie, kas ir pilnas desmitās tiesas maksātāji, un misijā kalpojošie, ir bijis ievērojams. Ļaujiet man vēlreiz atkārtot — Baznīca nekad nav bijusi stiprāka. Taču „atcerie[ties] — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs”.25 Mēs sniedzamies pretī ikvienam.

Ja drūmā realitāte, ar kuru pašreiz saskaraties, liekas tumša un smaga, un gandrīz nepanesama, atcerieties, ka dvēseli stindzinošā tumsā Ģetzemanes dārzā un neaptveramās mokās un sāpēs Golgātā Glābējs paveica Izpirkšanu, kas atraisa visšausmīgākos šīs dzīves slogus. Viņš to izdarīja jūsu labā, un Viņš to izdarīja manā labā. Viņš to izdarīja tāpēc, ka mīl mūs, un tāpēc, ka klausa Tēvam un mīl Viņu. Mēs tiksim izglābti no nāves — pat no jūras dziļumiem.

Mūsu aizsardzība šajā dzīvē un mūžībā rodama personīgā un ģimenes taisnīgumā, Baznīcas priekšrakstos un sekošanā Glābējam. Tas ir mūsu patvērums no vētras. Tiem, kas jūtas vieni, es saku — jūs varat apņēmīgi rīkoties taisnīgumā, zinot, ka Izpirkšana aizsargās un svētīs jūs vairāk, nekā jūs spējat saprast.

Mums ir jāatceras Glābējs, jātur noslēgtās derības un jāseko Dieva Dēlam, līdzīgi kā jauna saulespuķe seko saules gaismai. Sekošana Viņa gaismai un piemēram dos mums prieku, laimi un mieru. Kā ir pasludināts 27. psalmā un kādā iemīļotā garīgajā dziesmā: „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana.”26

Šajā Lieldienu nedēļas nogalē, kā viens no Glābēja apustuļiem, es svinīgi liecinu par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos. Es zinu, Viņš dzīvo. Es pazīstu Viņa balsi. Es liecinu par Viņa dievišķumu un Izpirkšanas īstenumu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.