Tēva loma — mūsu mūžīgais liktenis
Lerijs M. Gibsons
Nesen atbrīvotais pirmais padomnieks Jauno vīriešu vispārējā prezidijā
Kaut mēs katrs baudītu Tēva svētību pilnību šajā dzīvē un Viņa darba un Viņa godības piepildījumu, kļūstot par tēviem savās ģimenēs uz visu mūžību.
Mans tēvs deva man zīmīgu mācību, kad biju jauns. Viņš pamanīja, ka mani sāka pārāk valdzināt laicīgās lietas. Kad man bija nauda, es nekavējoties to iztērēju — gandrīz vienmēr savām vajadzībām.
Kādu pēcpusdienu viņš paņēma mani līdzi, lai nopirktu jaunas kurpes. Universālveikala otrajā stāvā viņš aicināja mani kopā ar viņu paskatīties pa logu.
„Ko tu redzi?” viņš pajautāja.
„Ēkas, debesis, cilvēkus,” es atbildēju.
„Cik daudz?”
„Ļoti daudz!”
Viņš tad no kabatas izvilka šo monētu. Pasniedzot to man, viņš pajautāja: „Kas tas ir?”
Es uzreiz teicu: „Sudraba dolārs!”
Ņemot talkā savas ķīmijas zināšanas, viņš teica: „Ja šo sudraba dolāru izkausētu un sajauktu ar pareizajām vielām, sanāktu sudraba nitrāts. Ja mēs pārklātu šo logu ar sudraba nitrātu, ko tad tu redzētu?”
Man nebija ne jausmas, tādēļ viņš aizveda mani pie pilnauguma spoguļa un pajautāja: „Ko tagad tu redzi?”
„Es redzu sevi.”
„Nē,” viņš teica, „tu redzi, kā sudrabs tevi atstaro. Ja tu koncentrēsies uz sudrabu, tu redzēsi vienīgi sevi, un līdzīgi priekškaram, tas neļaus tev skaidri saredzēt mūžīgo likteni, ko Debesu Tēvs ir sagatavojis vienīgi tev.”
„Lerij,” viņš turpināja, „„[nedzenies] pēc šīs pasaules lietām, bet [dzenies] vispirms uzcelt Dieva valstību un nostiprināt Viņa taisnību, un visas šīs lietas [tev] taps piemestas.”” (Džozefa Smita tulkojums, Mateja 6:38.)
Viņš ieteica man glabāt šo dolāru un nekad nepazaudēt. Katru reizi, kad uz to paskatījos, man bija jādomā par mūžīgo likteni, ko Debesu Tēvs man ir sagatavojis.
Es mīlēju savu tēvu un to, kā viņš mācīja. Es vēlējos līdzināties viņam. Viņš iedēstīja manā sirdī vēlmi būt labam tēvam, un mana dziļākā vēlēšanās ir dzīvot saskaņā ar viņa piemēru.
Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, ir bieži teicis, ka mūsu lēmumi nosaka mūsu likteni un tiem ir mūžīgas sekas (skat. „Decisions Determine Destiny” [Baznīcas izglītības sistēmas svētbrīdis, 2005. g. 6. nov.], 2. lpp., lds.org/broadcasts).
Vai tad mums nevajadzētu izkopt skaidru skatījumu par savu mūžīgo likteni, it īpaši par to, ko Debesu Tēvs vēlas, lai mēs sasniegtu, — tēva mūžīgo lomu? Ļausim, lai mūsu mūžīgais liktenis nosaka visus mūsu lēmumus. Lai cik sarežģīti šie lēmumi būtu, Tēvs mūs atbalstīs.
Es uzzināju par šāda skatījuma spēku, kad pievienojos saviem 12 un 13 gadus vecajiem dēliem 50/20 sacīkstē. 50/20 sacīkste sastāv no 50 jūdžu (80 km) garas distances, kas jānosoļo 20 stundās vai ātrāk. Mēs sākām 9-os vakarā un soļojām visu nakti un lielāko daļu nākamās dienas. Tās bija mokošas 19 stundas, taču mēs to paveicām.
Ierodoties mājās, mēs burtiski ierāpojām mājā, kur brīnišķīga sieva un māte bija sagatavojusi jaukas vakariņas, kurām mēs nemaz nepieskārāmies. Mans jaunākais dēls, galīgi zaudējis visus spēkus, aizmiga uz dīvāna, kamēr mans vecākais dēls aizrāpoja lejup pa kāpnēm uz savu guļamistabu.
Pēc sāpīgas atpūtas es piegāju pie sava jaunākā dēla, lai pārliecinātos, ka viņš vēl ir dzīvs.
„Vai ar tevi viss ir kārtībā?” es pajautāju.
„Tēt, tas bija visgrūtākais, ko jebkad esmu darījis, un es nekad negribu to atkārtot.”
Es nevēlējos viņam teikt, ka arī es to nekad nevēlējos atkārtot. Tā vietā es pateicu viņam, cik ļoti lepojos ar viņu, jo viņš bija paveicis ļoti grūtu uzdevumu. Es zināju, ka tas sagatavos viņu citiem grūtiem uzdevumiem, ar ko viņš saskarsies nākotnē. Paturot to prātā, es teicu: „Dēls, es vēlos tev kaut ko apsolīt. Kad tu dosies misijā, tev nekad nevajadzēs nostaigāt 50 jūdzes vienā dienā.”
„Labi, tēt! Tad es došos.”
Šie vienkāršie vārdi piepildīja manu sirdi ar pateicību un prieku.
Tad es devos lejā pie sava vecākā dēla. Es apgūlos pie viņa un tad pieskāros viņam. „Dēls, vai jūties labi?”
„Tēt, tas bija visgrūtākais, ko jebkad esmu darījis, un es nekad mūžā negribu to atkārtot.” Viņa acis aizvērās, tad atvērās, un viņš teica: „Ja vien mans dēls to vēlēsies.”
Man sariesās asaras, kad pateicu, cik pateicīgs es esmu par viņu. Es pateicu viņam, ka zināju, ka viņš būs daudz labāks tēvs par mani. Es biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem, jo jau šajā agrīnajā vecumā viņš apzinājās, ka viens no viņa vissvētākajiem priesterības pienākumiem bija — būt par tēvu. Viņš nemaz nebaidījās no šīs lomas un titula — no titula, ko pats Dievs vēlas, lai mēs lietotu, kad sarunājamies ar Viņu. Es zināju, ka mans pienākums bija uzpūst tēva apziņas oglēm, lai to liesma sāktu degt manā dēlā.
Šie Glābēja vārdi man kā tēvam kļuva daudz nozīmīgāki:
„Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jāņa 5:19.)
„Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.” (Jāņa 8:28.)
Man ļoti patīk būt vīram un tēvam — precētam ar izraudzītu Debesu vecāku meitu. Es mīlu viņu. Tā ir viena no vispiepildošākajām manas dzīves daļām. Tonakt es cerēju, ka mani pieci dēli un viņu māsa vienmēr redzēs manī prieku, kas izriet no mūžīgās laulības, tēva lomas un ģimenes.
Tēvi, es esmu pārliecināts, ka esat dzirdējuši teicienu: „Sludini evaņģēliju vienmēr un, kad nepieciešams, lieto vārdus” (piedēvēts Asīzes Franciskam). Katru dienu jūs mācāt saviem bērniem to, ko nozīmē būt par tēvu. Jūs ieliekat pamatu nākamajai paaudzei. Jūsu dēli mācīsies, kā būt par vīriem un tēviem, vērojot, kā jūs pildāt šīs lomas. Piemēram:
Vai viņi zina, cik ļoti jūs mīlat viņu māti un cik ļoti jums patīk būt par viņu tēvu?
Viņi mācīsies, kā izturēties pret savu nākotnes sievu un bērniem, kad vēros, kā jūs izturaties pret katru no viņiem, gluži, kā to vēlētos Debesu Tēvs.
Pateicoties jūsu paraugam, viņi var iemācīties, kā cienīt, godāt un aizsargāt sievietību.
Jūsu mājās viņi var iemācīties prezidēt pār savu ģimeni mīlestībā un taisnīgumā. Viņi var iemācīties, kā apgādāt un aizsargāt savu ģimeni — gan laicīgi, gan garīgi (skat. „Ģimene — vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.).
Brāļi, ar visas savas dvēseles spēku es lūdzu jūs apdomāt šo jautājumu: Vai jūsu dēli redz, ka jūs cenšaties darīt to, ko no viņiem vēlas Debesu Tēvs?
Es ceru, ka atbilde ir jā. Ja atbilde ir nē, nav par vēlu mainīties, taču jums ir jāsāk jau šodien. Un es liecinu, ka Debesu Tēvs jums palīdzēs.
Tagad jūs, jaunie vīrieši, kurus es ļoti mīlu, zināt, ka gatavojaties saņemt Melhisedeka priesterību, svētos tempļa priekšrakstus, izpildīt savu pienākumu un atbildību — kalpot pilnlaika misijā un tad, pārāk ilgi negaidot, apprecēties templī ar Dieva meitu un nodibināt ģimeni. Tad jums ir jāvada sava ģimene garīgajās lietās, kā vada Svētais Gars (skat. M&D 20:44; 46:2; 107:12).
Es esmu vaicājis daudziem jaunajiem vīriešiem visā pasaulē: „Kāpēc tu esi šeit?”
Pagaidām neviens nav atbildējis: „Mācīties, kā būt par tēvu, lai es varētu būt gatavs un sagatavojies saņemt visu, kas ir Debesu Tēvam.”
Apskatīsim jūsu Ārona priesterības pienākumus, kā tie ir aprakstīti Mācības un Derību 20. nodaļā. Esiet vērīgi pret to, ko jūs jutīsiet, kad es attiecināšu šos pienākumus uz jūsu kalpošanu jūsu ģimenē.
„[Aiciniet] vis[us] [savas] [ģimene] [locekļus] nākt pie Kristus” (59. pants).
„Vienmēr uzrau[giet] [viņus] un [esiet] ar tiem, un stiprin[iet] tos” (53. pants).
„Sludin[iet], māc[iet], izskaidro[jiet], skubin[iet] un krist[iet]” savas ģimenes locekļus (46. pants).
„Skubin[iet] tos lūgt Dievu balsī un slepenībā un izpildīt visus ģimenes pienākumus” (47. pants).
„Skat[ieties], lai [jūsu] [ģimenē] nebūtu nekrietnības, nedz cietsirdības savā starpā, nedz melu, aprunāšanas, nedz ļauna runāšanas” (54. pants).
„Skat[ieties], lai [jūsu] [ģimene] bieži sanāktu kopā” (55. pants).
Palīdziet savam tēvam pildīt viņa patriarha pienākumus. Atbalstiet savu māti ar priesterības spēku, kad tēvs nav klāt (skat. 52., 56. pants).
Kad jums to palūdz, „ordinē[jiet] citus priesterus, skolotājus un diakonus” savā ģimenē (48. pants).
Vai tas neizklausās pēc tēva darba un lomas?
Ārona priesterības pienākumu pildīšana sagatavo jūs, jaunie vīrieši, tēva lomai. Mācību materiāls Pienākums pret Dievu var palīdzēt jums apgūt savus pienākumus un izveidot konkrētus plānus to izpildīšanai. Tas var būt jūsu ceļvedis un palīgs, kad meklējat Debesu Tēva gribu un izvirzāt mērķus, lai to izpildītu.
Debesu Tēvs ir nolicis jūs šeit, šajā īpašajā laikā, kādam konkrētam darbam un mūžīgam nolūkam. Viņš vēlas, lai jūs skaidri redzētu un saprastu šo nolūku. Viņš ir jūsu Tēvs, un jūs vienmēr varat vērsties pie Viņa pēc vadības.
Es zinu, ka Debesu Tēvam rūp katrs no mums personīgi un Viņam ir individuāls plāns mums, lai mēs piepildītu savu mūžīgo likteni. Viņš ir sūtījis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu Kristu, lai palīdzētu mums pārvarēt savas nepilnības caur Izpirkšanu. Viņš ir svētījis mūs ar Svēto Garu, lai Viņš būtu mums par liecinieku, pavadoni un ceļvedi uz mūsu mūžīgo galamērķi, ja mēs paļausimies uz Viņu. Kaut mēs katrs baudītu Tēva svētību pilnību šajā dzīvē un Viņa darba un Viņa godības piepildījumu, kļūstot par tēviem savās ģimenēs uz visu mūžību (skat. Mozus 1:39). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.