2010.–2019. gads
Priesterība un personīgā lūgšana
Zemteksta piezīmes
Tēma

Priesterība un personīgā lūgšana

Dievs var mums dāvāt spēku priesterībā jebkurai situācijai. No mums vienkārši tiek prasīts lūgt pazemībā.

Es pateicos par man doto uzticību — uzrunāt Dieva priesterības nesējus visā pasaulē. Es sajūtu šīs iespējas nozīmīgumu, tāpēc ka zinu par uzticēšanos, ko Tas Kungs jums ir dāvājis. Kad jūs saņēmāt priesterību, jūs saņēmāt tiesības runāt un rīkoties Dieva vārdā.

Šīs tiesības kļūs par realitāti vienīgi tad, kad saņemsiet iedvesmu no Dieva. Vienīgi tad jūs spēsiet runāt Viņa vārdā. Un vienīgi tad jūs varēsiet rīkoties Viņa vārdā. Varbūt jūs esat pieļāvuši kļūdu, domājot: „Ak, tas nav tik grūti. Es varētu saņemt iedvesmu, ja mani kādreiz palūgtu uzstāties vai ja man vajadzētu dot priesterības svētību.” Vai arī kāds diakons vai skolotājs varētu mierināt sevi ar domu: „Kad būšu vecāks vai kad mani aicinās par misionāru, tad es zināšu, ko Dievs teiktu un ko Dievs darītu.”

Padomājiet par dienu, kad jums būs jāzina tas, ko Dievs teiktu un ko Viņš darītu. Šī diena jau ir pienākusi mums visiem — lai kāds arī būtu jūsu aicinājums priesterībā. Es uzaugu ASV austrumos Otrā pasaules kara laikā. Baznīcas locekļi dzīvoja tālu cits no cita, un degvielas daudzums tika normēts. Es biju vienīgais diakons draudzē. Baznīcas locekļi atdeva gavēņa ziedojumu aploksnes draudzes prezidentam, kad viņi ieradās uz gavēņa un liecību sapulci mūsu mājās.

Kad biju 13 gadus vecs, mēs pārcēlāmies uz Jūtu un apmeklējām lielu bīskapiju. Es atceros savu pirmo uzdevumu — doties pa mājām vākt gavēņa ziedojumus. Es paskatījos uz uzvārdu uz vienas no aploksnēm, kas man tika iedota, un ievēroju, ka tas bija tāds pats, kā vienam no Mormona Grāmatas trīs lieciniekiem. Tādēļ es ar pārliecību pieklauvēju pie durvīm. Kāds vīrs atvēra durvis, drūmi paskatījās uz mani un tad uzkliedza man, lai eju prom. Es devos prom ar noliektu galvu.

Tas bija pirms gandrīz 70 gadiem, taču es joprojām atceros sajūtu, kas man todien bija pie tā durvju sliekšņa, ka man bija kaut kas jāpasaka vai jāizdara. Ja vien es būtu lūdzis ticībā, pirms todien devos ārā, es, iespējams, būtu saņēmis iedvesmu brīdi ilgāk uzkavēties pie tā durvju sliekšņa, uzsmaidīt un teikt kaut ko līdzīgu šim: „Patīkami iepazīties. Paldies par to, ko jūs un jūsu ģimene līdz šim ir ziedojusi. Ceru, ka jūs satikšu nākamajā mēnesī.”

Ja būtu to pateicis un izdarījis, viņš laikam būtu vēl vairāk apskaities — un pat aizvainots. Taču tagad es zinu, kā es tad būtu juties. Tā vietā, lai izjustu skumjas vai neveiksmi, kad devos prom, es būtu varējis sajust maigo uzslavu savā prātā un sirdī: „Labi darīts.”

Katram no mums ir jārunā un jārīkojas Dieva vārdā brīžos, kad mūsu pašu spriestspēja bez iedvesmas nebūs pietiekama. Šādi brīži var piemeklēt mūs tad, kad nebūs laika sagatavoties. Ar mani tā bieži ir noticis. Tas notika pirms daudziem gadiem kādā slimnīcā, kur kāds tēvs man un manam pāriniekam pateica, ka, pēc ārstu teiktā, viņa trīs gadus vecā meita no gūtajiem savainojumiem nomirs pēc dažām minūtēm. Kad es uzliku savas rokas uz viņas galvas vienīgās vietas, kas nebija notīta ar pārsējiem, man kā Dieva kalpam bija jāzina, ko Viņš darītu un teiktu.

Manā prātā un pār manām lūpām nāca vārdi, ka viņa dzīvos. Man blakus stāvošais ārsts riebumā nosprauslājās un palūdza mani paiet malā. Es izgāju no šīs slimnīcas telpas, jūtot mieru un mīlestību. Šī mazā meitenīte izdzīvoja un savā pēdējā dienā šajā pilsētā pirms Svētā Vakarēdiena sanāksmes es viņu redzēju nākam pa eju starp solu rindām. Es joprojām atceros prieku un gandarījumu, ko sajutu par to, ko biju pateicis un izdarījis Tā Kunga kalpībā šai mazajai meitenītei un viņas ģimenei.

Tas, kā atšķīrās manas sajūtas toreiz slimnīcā no skumjām, ko sajutu, kad kā diakons devos prom no tā vīra durvju priekšas, bija tādēļ, ka biju uzzinājis par lūgšanas saistību ar priesterības spēku. Kā diakons, es vēl nebiju iemācījies, ka ir nepieciešama atklāsme, lai gūtu spēku runāt un rīkoties Dieva vārdā, un atklāsmes saņemšana brīdī, kad mums tā ir nepieciešama, prasa lūgšanu un rīkošanos ticībā, lai ar mums būtu Svētais Gars.

Tovakar, pirms devos pie tām durvīm vākt gavēņa ziedojumus, es pirms gulētiešanas noskaitīju lūgšanu. Taču vairākas nedēļas un mēnešus, pirms saņēmu zvanu no slimnīcas, es lūdzu Dievu un pieliku pūles tā, kā mācīja prezidents Džozefs F. Smits, kas ļautu Dievam dot mums nepieciešamo iedvesmu, lai mums būtu spēks priesterībā. Viņš to pateica vienkārši:

„Mums nevajag piesaukt Viņu daudziem vārdiem. Mums nevajag nogurdināt Viņu ar garām lūgšanām. Taču mums kā pēdējo dienu svētajiem savam pašu labumam ir nepieciešams un vajadzētu lūgt Viņu bieži, liecināt Viņam, ka atceramies Viņu un ka esam ar mieru uzņemties Viņa vārdu, turēt Viņa baušļus, rīkoties taisnīgumā; un ka mēs vēlamies, lai Viņa Gars mums palīdzētu.”1

Un tad prezidents Smits mums pateica, ko mums vajadzētu lūgt kā Viņa kalpiem, kas esam noslēguši derību runāt un rīkoties Dieva vārdā. Viņš teica: „Par ko jums jālūdz? Jums jālūdz, lai Dievs atpazītu jūs, lai Viņš uzklausītu jūsu lūgšanas un lai Viņš svētītu jūs ar Savu Garu.”2

Tas nav tik daudz saistīts ar to, kādus vārdus lietot, taču tas prasīs zināmu pacietību. Tā ir tuvošanās savam Debesu Tēvam nolūkā — tikt Viņa atpazītam personīgi. Viņš ir Dievs pār visu, visu Tēvs, un tomēr ir gatavs pievērst nedalītu uzmanību vienam no Saviem bērniem. Tas varētu būt iemesls, kāpēc Glābējs lietoja vārdus: „[Mūsu] Tēvs, [kas] [esi] [debesīs]! Svētīts lai top Tavs Vārds.”3

Vienkāršāk ir sajust atbilstošo godbijības sajūtu, kad jūs nometaties ceļos vai noliecat galvu, taču ir iespējams sajust, ka tuvināties savam Debesu Tēvam mazāk formālā un pat klusā lūgšanā, kā jums bieži nāksies to darīt savā priesterības kalpošanā. Lielāko darba dienas daļu jums apkārt būs trokšņi un cilvēki. Dievs dzird klusas lūgšanas, taču jums būs jāiemācās norobežoties no traucēkļiem, tāpēc ka brīdis, kad jums būs nepieciešama saikne ar Dievu, varētu nebūt kluss.

Prezidents Smits izteica domu, ka jums būs jālūdz, lai Dievs atpazītu jūsu lūgumu kalpot Viņam. Viņš jau zina par jūsu lūgumu visās detaļās. Viņš aicināja jūs, un, lūdzot Viņam par savu aicinājumu, Viņš atklās jums vairāk to, kas jums jāzina.4

Es došu jums piemēru par to, ko mājskolotājs varētu darīt, lūdzot Dievu. Iespējams, jūs jau zināt, ka jums ir:

„Jāapmeklē mājās katrs baznīcas loceklis, skubinot tos lūgt Dievu balsī un slepenībā un izpildīt visus ģimenes pienākumus. …

Vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus un būt ar tiem, un stiprināt tos;

un skatīties, lai baznīcā nebūtu nekrietnības, nedz cietsirdības savā starpā, nedz melu, aprunāšanas, nedz ļauna runāšanas;

Un skatīties, lai baznīcas locekļi bieži sanāktu kopā, un arī skatīties, lai visi baznīcas locekļi pildītu savus pienākumus.”5

Pat pieredzējis mājskolotājs un viņa jaunākais pārinieks to acīmredzami nevar paveikt bez Svētā Gara palīdzības. Padomājiet par ģimenēm vai pat par atsevišķiem cilvēkiem, kuriem esat aicināts kalpot. Ar cilvēku spriestspēju un labiem nodomiem nebūs pietiekami.

Tādēļ jums ir jālūdz par to, kā pazīt cilvēku sirdis, lai zinātu, kas nav kārtībā to cilvēku dzīvēs un sirdīs, kurus jūs labi nepazīstat un kuri dedzīgi nevēlas, lai jūs tos pazītu. Jums būs jāzina, ko Dievs vēlēsies, lai jūs darītu, lai palīdzētu viņiem, un jādara tas viss, sajūtot, cik vien iespējams, Dieva mīlestību pret viņiem.

Tāpēc ka jums ir tik svarīgi un sarežģīti priesterības aicinājumi, prezidents Smits ierosina, ka tad, kad jūs lūdzat Dievu, jums vienmēr jāizlūdzas no Viņa tas, lai Viņš svētītu jūs ar Savu Garu. Svētais Gars jums būs nepieciešams ne tikai vienu reizi vien, bet tik daudz reižu, cik Dievs to jums dos par pastāvīgu pavadoni. Tāpēc mums ir vienmēr jālūdz, lai Dievs vadītu mūs, kad kalpojam Viņa bērniem.

Tā kā jūs nevarat sasniegt savu priesterības potenciālu bez Gara klātbūtnes, jūs esat visas laimes ienaidnieka personīgais mērķis. Ja viņš var sakārdināt jūs grēkot, viņš var mazināt jūsu spējas tikt vadītiem ar Garu un tādējādi mazināt jūsu spēku priesterībā. Tādēļ prezidents Smits teica, ka jums vienmēr būtu jālūdz par to, lai Dievs brīdinātu jūs un pasargātu no ļauna.6

Viņš brīdina mūs daudzos veidos. Brīdinājumi ir daļa no glābšanas ieceres. Pravieši, apustuļi, stabu prezidenti, bīskapi un misionāri — visi paceļ brīdinājuma balsi, lai izbēgtu no posta caur ticību Jēzum Kristum, grēku nožēlošanu un svētu derību noslēgšanu un turēšanu.

Kā priesterības nesējam, jums ir jābūt daļai no Tā Kunga brīdinājuma balss. Taču jums pašiem ir jāņem vērā šis brīdinājums. Jūs neizdzīvosiet garīgi bez aizsardzības, ko dod Svētā Gara klātbūtne ikdienas dzīvē.

Jums ir jālūdz un jāstrādā, lai to iegūtu. Vienīgi ar šādu ceļvedi jūs spēsiet palikt uz taisnās un šaurās takas, kas iet caur ļaunuma radīto miglu. Svētais Gars būs jūsu ceļvedis, atklājot patiesību, kad jūs studēsiet praviešu vārdus.

Šādas vadības saņemšana prasīs vairāk par paviršu klausīšanos un lasīšanu. Jums būs jālūdz un jārīkojas ticībā, lai iedēstītu patiesības vārdus savā sirdī. Jums ir jālūdz, lai Dievs jūs svētītu ar Savu Garu, lai Viņš vadītu jūs visā patiesībā un parādītu jums pareizo ceļu. Šādā veidā Viņš brīdinās jūs un vadīs jūs pa pareizo ceļu jūsu dzīvē un priesterības kalpošanā.

Vispārējā konference sniedz lielisku iespēju ļaut Tam Kungam stiprināt jūsu spēku kalpot Dieva priesterībā. Jūs varat sagatavoties, jo esmu drošs, ka esat sagatavojušies šai konferencei, — ar lūgšanu. Jūs varat apvienoties ticībā ar tiem, kuri lūgs Dievu šajā konferencē. Viņi lūgs par daudzām svētībām daudziem cilvēkiem.

Viņi lūgs, lai Gars nāktu pār pravieti kā Tā Kunga gribas paudēju. Viņi lūgs par apustuļiem un visiem kalpotājiem, ko aicinājis Dievs. Tas ietver gan jaunāko diakonu, gan pieredzējušu augsto priesteri un dažus vecus un jaunus, kuri drīz varētu doties uz garu pasauli, kur viņi dzirdēs vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”7

Šo sveicienu saņems daži, kuri par to būs pārsteigti. Viņiem, iespējams, nekad nebūs bijis augsts amats Dieva valstībā uz Zemes. Daži, iespējams, jutīsies tā, ka būs redzējuši maz savu darbu augļu vai ka dažas kalpošanas iespējas viņiem nekad netika dotas. Citi varbūt jutīsies tā, ka viņu kalpošanas laiks šeit, uz Zemes, nebija tik ilgs, kā viņi bija cerējuši.

Ieņemtie amati vai kalpošanas laika ilgums nebūs tie noteicošie faktori Tam Kungam. Mēs to zinām no Tā Kunga līdzības par strādniekiem vīna dārzā, kur samaksa bija tāda pati, neatkarīgi no kalpošanas ilguma vai vietas. Viņi tiks atalgoti par to, kā viņi kalpoja.8

Es pazīstu kādu vīru, dārgu draugu, kura laicīgā kalpošana vīna dārzā noslēdzās vakar vakarā plkst. vienpadsmitos. Gadiem ilgi viņam tika ārstēts vēzis. Šo gadu laikā, kamēr viņš ārstējās un piedzīvoja šausmīgas sāpes un grūtības, viņš pieņēma aicinājumu — noturēt sapulces, rūpējoties par Baznīcas locekļiem savā bīskapijā, kuru bērni bija aizbraukuši no mājām; dažas no šiem Baznīcas locekļiem bija atraitnes. Viņa aicinājums bija palīdzēt viņiem rast mierinājumu sabiedriskumā un evaņģēlija mācībās.

Kad viņš saņēma pēdējo atskurbinošo prognozi, ka viņam atlicis dzīvot tikai īsu laiku, viņa bīskaps bija devies komandējumā. Pēc divām dienām viņš nosūtīja ziņu savam bīskapam caur savu augsto priesteru grupas vadītāju. Par savu uzdevumu viņš teica tā: „Es saprotu, ka bīskaps ir izbraucis, tādēļ es rīkojos. Es domāju par sapulci mūsu grupai nākamo pirmdien. Divi Baznīcas locekļi var mums izrādīt Konferenču centru. Daži Baznīcas locekļi varētu aizvest viņus automašīnās, un daži skauti varētu stumt ratiņkrēslus. Atkarībā no tā, kas pieteiksies, mums varētu būt pietiekami veco cilvēku, lai to izdarītu saviem spēkiem, taču būtu labi apzināties, ka nepieciešamības gadījumā mums būs papildspēki. Tas arī varētu būt labs ģimeņu vakars, un palīgi varētu aicināt līdzi savas ģimenes. Dodiet man ziņu, pirms es paziņoju par šiem plāniem. … Paldies.”

Un tad viņš pārsteidza bīskapu, piezvanot viņam. Neminot neko par savu stāvokli vai drosmīgajiem pūliņiem savā aicinājumā, viņš pajautāja: „Bīskap, kā es varu jums palīdzēt?” Vienīgi Svētais Gars varēja ļaut viņam sajust bīskapa nastu, kad viņa paša nasta bija tik smaga. Vienīgi Gars padarīja viņam iespējamu izveidot plānu, kā kalpot saviem brāļiem un māsām ar tādu pašu precizitāti, kā viņš to darīja jaunībā, kad plānoja skautu pasākumus.

Dievs var mums dāvāt spēku priesterībā jebkurai situācijai. No mums vienkārši tiek prasīts lūgt pazemībā, lai Gars parādītu mums, ko Dievs vēlas, lai mēs sakām un darām, tad izdarīt to un turpmāk dzīvot šīs dāvanas cienīgu dzīvi.

Es jums liecinu, ka Dievs Tēvs dzīvo, mīl mūs un dzird visas mūsu lūgšanas. Es liecinu, ka Jēzus ir dzīvais Kristus, kura īstenotā Izpirkšana padara iespējamu, ka mēs varam tikt šķīstīti un tādējādi būt Svētā Gara sadraudzības cienīgi. Es liecinu, ka, pateicoties mūsu ticībai un uzcītībai, mēs varēsim kādu dienu dzirdēt šos vārdus, kas dos mums prieku: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”9 Es lūdzu, kaut mēs saņemtu šo brīnišķīgo svētību no Kunga, kuram kalpojam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.