2010.–2019. gads
Līdzība par sējēju
Zemteksta piezīmes
Tēma

Līdzība par sējēju

No katra ir atkarīgs, vai mēs noteiksim prioritātes un darīsim to, kas padarīs mūsu augsni — labu un mūsu ražu — bagātīgu.

Tēmas vispārējās konferences runām nozīmē nevis kāds pilnvarots mirstīgais, bet tās tiek izvēlētas, vadoties no Gara iespaidiem. Daudzas tēmas ir saistītas ar mirstīgo cilvēku bažām, kuras mums visiem piemīt. Taču, tāpat kā Jēzus nemācīja to, kā pārvarēt mirstīgās dzīves izaicinājumus vai politisko apspiešanu Savā laikā, Viņš parasti iedvesmo Savus mūsdienu kalpus runāt par to, kas mums ir jādara, lai pārveidotu savu personīgo dzīvi un sagatavotos atgriezties savās debesu mājās. Šajā Lieldienu nedēļas nogalē es sajutu iedvesmu runāt par dārgajām un mūžīgajām mācībām vienā no Jēzus līdzībām.

Līdzība par sējēju ir viena no nedaudzajām līdzībām, kas atrodama katrā no trim sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Tā ir arī starp pavisam nedaudzajām līdzībām, ko Jēzus izskaidroja Saviem mācekļiem. Sēkla, kas tika sēta, bija „vārds par Valstību” (Mateja 13:19), „vārds” (Marka 4:14) vai „Dieva vārds” (Lūkas 8:11) — Skolotāja un Viņa kalpu mācības.

Atšķirīgās augsnes, kurās sēkla krita, attēlo dažādus veidus, kā mirstīgie pieņem šīs mācības un rīkojas saskaņā ar tām. Tādējādi sēklas, kas „krita ceļmalā” (Marka 4:4), nesasniedza mirstīgās dzīves augsni, kur tās varētu augt. Tās ir kā mācības, kas krīt uz nocietinātas vai nesagatavotas sirds. Par tām es vairs neko neteikšu. Mans vēstījums attiecas uz tiem, kas ir apņēmušies būt par Kristus sekotājiem. Ko mēs darām ar Glābēja mācībām savā dzīvē?

Līdzība par sējēju brīdina mūs par apstākļiem un attieksmēm, kas var atturēt jebkuru, kurš ir pieņēmis evaņģēlija vēsts sēklu, no labu augļu nešanas.

I Akmenājs, nav sakņu

Cita sēkla „krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes” (Marka 4:5–6).

Jēzus paskaidroja, ka tas raksturo cilvēkus, „kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku”, taču tāpēc, ka viņiem „nav saknes sevī, … kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas” (Marka 4:16–17).

Kāda iemesla dēļ tiem, kas vārdu dzird, „nav saknes sevī”? Šādā situācijā ir jaunie Baznīcas locekļi, kas ir pievērsušies tikai misionāriem vai daudzajām jaukajām Baznīcas pazīmēm, vai daudzajiem lieliskajiem augļiem, kas nāk no piederības Baznīcai. Tā kā šo cilvēku ticība nesakņojas Dieva vārdā, kad nāk vajāšanas, viņi var savīst un nokalst. Taču pat tie, kas kopš agras bērnības apmeklē Baznīcu, — ilglaicīgie Baznīcas locekļi — nepietiekamu pūļu dēļ var nokļūt stāvoklī, kad viņos nav saknes sevī. Es pazinu dažus šādus Baznīcas locekļus, kuri nebija stingri un ilgstoši pievērsušies Jēzus Kristus evaņģēlijam. Ja mūsu saknes nav dzītas evaņģēlija mācībās un mēs regulāri neievērojam tā paradumus, jebkuram no mums var izveidoties akmens sirds, kas ir kā akmeņaina augsne garīgajām sēklām.

Garīgā barība ir nepieciešama, lai uzturētu garīgo dzīvību, — it īpaši tādā pasaulē, kas attālinās no ticības Dievam un pareizā un nepareizā absolūtās patiesības. Laikmetā, kurā dominē internets, kurā savukārt tiek slavināti vēstījumi, kas apdraud ticību, mums ir biežāk jāsaskaras ar garīgo patiesību, lai stiprinātu savu ticību un paliktu stingri evaņģēlijā.

Jaunieši, ja šī mācība jums šķiet pārāk vispārēja, lūk, konkrēts piemērs. Ja tad, kad tiek pasniegts Svētais Vakarēdiens, jūs rakstāt īsziņu vai sačukstaties, vai spēlējat video spēles, vai nodarbojaties ar jebko citu, liedzot sev nepieciešamo garīgo barību, jūs bojājat savas garīgās saknes un darāt, ka jūsu augsne sāk kļūt akmeņaina. Jūs padarāt sevi vārīgu pret nokalšanu, kad saskaraties ar tādiem pārbaudījumiem kā nošķirtība, iebaidīšana vai izsmiekls. Un tas attiecas arī uz pieaugušajiem.

Cita lieta, kas var sabojāt mūsu garīgās saknes un ko veicina pašreizējā tehnoloģiju attīstība, taču ne tikai, ir šaurs skatījums uz evaņģēliju vai Baznīcu. Šis šaurais skatījums koncentrējas uz kādu doktrīnu vai paradumu, vai nojaustu vadītāja trūkumu un ignorē evaņģēlija ieceres grandiozo ainu un tās personīgos un kopīgos augļus. Prezidents Gordons B. Hinklijs spilgti raksturoja vienu šī šaurā skatījuma aspektu. Viņš pastāstīja BJU auditorijai par politiskajiem komentētājiem, kas bija „kvēlās dusmās” par kādām toreiz svarīgām ziņām. „Veidā, ko viņi bija prasmīgi apguvuši, no viņu mutēm plūda lamas un dusmas. … Noteikti,” viņš nobeidza, „mūsdienās ir ļoti pieņemami un populāri runāt šādā aizvainojošā veidā.”1 Turpretim, lai mēs būtu droši iesakņojušies evaņģēlijā, mums ir jābūt mēreniem un nosvērtiem kritikā un vienmēr jāmeklē plašāks skatījums uz Dieva majestātisko darbu.

II Ērkšķi: šīs pasaules rūpes un bagātības viltība

Jēzus mācīja, ka „cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus” (Marka 4:7). Viņš paskaidroja, ka šie ir „tie, kas vārdu dzird, un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs” (Marka 4:18–19). Šis brīdinājums mums visiem noteikti būtu jāņem vērā.

Vispirms es runāšu par bagātību viltību. Lai kur mēs būtu savā garīgajā ceļojumā — lai kāda būtu mūsu pievēršanās —, mūs visus kārdina bagātības. Kad cilvēka attieksme vai prioritātes ir vērstas uz mantu iegūšanu, lietošanu vai turēšanu īpašumā, mēs to saucam par materiālismu. Tik daudz ir pateikts un uzrakstīts par materiālismu, ka maz te nepieciešams, ko piebilst.2 Tie, kas tic tā sauktajai labklājības teoloģijai, cieš no bagātības viltības. Tas, ka cilvēks ir bagāts vai ka viņam ir ievērojami ienākumi, neliecina par debesu labvēlību, un šo lietu neesamība neliecina par debesu nelabvēlību. Kad Jēzus pateica kādam uzticīgam sekotājam, ka viņš varēja iemantot mūžīgo dzīvi, ja atdotu visu, kas viņam bija, nabagajiem (skat. Marka 10:17–24), Viņš neapgalvoja, ka ļaunums mita bagātību iegūšanā, bet gan šī Sava sekotāja attieksmē pret bagātībām. Mēs visi apzināmies to, ka Jēzus uzslavēja labo samarieti, kurš izmantoja to pašu naudu, lai kalpotu savam tuvākajam, ko Jūda izmantoja, lai nodotu Glābēju. Visa ļaunuma sakne ir nevis nauda, bet gan naudas kārība (skat. 1. Timotejam 6:10).

Mormona Grāmata stāsta par laiku, kad Dieva Baznīcas „attīstība sāka pavājināties” (Almas 4:10), jo „baznīcas ļaudis sāka … pievērst savas sirdis bagātībām un pasaules niecīgajām lietām” (Almas 4:8). Tas, kam ir papilnam materiālo lietu, ir pakļauts „sazāļošanas” briesmām ar bagātībām un citām pasaulīgām lietām.3 Šis ir atbilstošs ievads nākamajai Glābēja mācībai.

Visizsmalcinātākie ērkšķi, kas nomāc evaņģēlija vārda iedarbību mūsu dzīvē, ir pasaulīgie spēki, ko Jēzus sauca par „rūpē[m] un bagātīb[u], un pasaules kārībā[m]” (Lūkas 8:14). To ir pārāk daudz, lai tos visus nosauktu. Pietiks ar dažiem piemēriem.

Reiz Jēzus norāja Savu vecāko apustuli, Pēteri, sakot viņam: „Tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja 16:23; skat. arī M&D 3:6–7; 58:39.) Domāt par to, kas cilvēkam patīk, nozīmē likt pasaulīgās rūpes augstāk par Dieva lietām savā rīcībā, savās prioritātēs un savā domāšanā.

Mēs padodamies „pasaules kārībām”, (1) kad esam atkarīgi, jo tas kaitē Dieva dārgajai rīcības brīvības dāvanai; (2) kad mūs savaldzina nenozīmīgi laika kavēkļi, jo tas mūs atrauj no tā, kam ir mūžīga nozīme; un (3) kad uzskatām, ka mums kaut kas pienākas, jo tas savukārt kaitē personīgajai izaugsmei, kas ir nepieciešama, lai mēs sagatavotos savam mūžīgajam liktenim.

Mūs pārņem „šīs pasaules rūpes”, kad mūs paralizē bailes par nākotni, kas kavē mūsu virzību uz priekšu ticībā, paļaujoties uz Dievu un Viņa apsolījumiem. Pirms divdesmit pieciem gadiem mans cienījamais BJU pasniedzējs, Hags V. Niblijs, runāja par briesmām, ko rada padošanās pasaules rūpēm. Kādā intervijā viņam pajautāja, vai pasaulē valdošie apstākļi un mūsu pienākums sludināt evaņģēliju radīja situāciju, kad būtu vēlams meklēt veidu, kā būt „iztapīgiem pasaulei attiecībā par to, ko mēs darām Baznīcā”.4

Viņa atbilde: „Šī ir visas Baznīcas būtība, vai ne? Cilvēkam ir jābūt gatavam aizvainot dažus un gatavam uzņemties risku. Tieši šeit sāk darboties ticība. … Mūsu saistības Dieva priekšā ir domātas kā pārbaude, tām ir jābūt grūtām, tām ir jābūt nepraktiskām no šīs pasaules viedokļa.”5

Tikai pirms dažiem mēnešiem BJU pilsētiņā evaņģēlija prioritāti apstiprināja kāds cienījams katoļu vadītājs, Čārlzs Dž. Čaputs, Filadelfijas arhibīskaps. Runājot par „bažām, kas piemīt gan PDS, gan katoļu kopienām”, tādām kā „laulība un ģimene, mūsu seksualitātes raksturs, cilvēka dzīvības svētums un reliģiskās brīvības neatliekamība”, viņš teica:

„Es vēlreiz vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir patiešām dzīvot saskaņā ar to, kam mēs ticam. Tam ir jābūt prioritātei — ne tikai mūsu personīgajā un ģimenes dzīvē, bet arī mūsu baznīcās, mūsu politiskajās izvēlēs, mūsu darba darīšanās, mūsu attieksmē pret trūcīgajiem — citiem vārdiem, it visā, ko darām.”

„Lūk iemesls, kādēļ tas ir svarīgi,” viņš turpināja. „Mācieties no katoļu pieredzes. Mēs, katoļi, ticam, ka mūsu aicinājums ir būt par raugu sabiedrībā. Taču pastāv skaidra robežšķirtne starp to, ka esam sabiedrības raugs vai ka tiekam sabiedrības sagremoti.”6

Glābēja brīdinājums nepieļaut to, ka pasaules rūpes nomāc Dieva vārdu mūsu dzīvē, noteikti met mums izaicinājumu — noteikt savas prioritātes un vērst savu sirdi uz Dieva baušļiem un Viņa Baznīcas vadību.

Glābēja piemēri var likt mums domāt, ka šī līdzība ir par augsnēm. Augsnes atbilstība ir atkarīga no mūsu katra, kas uzņemam evaņģēlija sēklu, sirds attieksmes. Runājot par garīgo mācību uztveri, dažas sirdis ir nocietinātas un nav sagatavotas, citas sirdis ir „akmeņainas”, jo tās netiek atvērtas, un citas sirdis ir pievērstas pasaulīgajām lietām.

III Krita labā zemē un nesa augļus

Līdzība par sējēju noslēdzas ar Glābēja vārdiem par sēklu, kas krita „labā zemē un nesa augļus” dažādos daudzumos (Mateja 13:8). Kā mēs varam sevi sagatavot, lai būtu šī labā augsne un nestu šo labo ražu?

Jēzus paskaidroja, ka „labā zem[e] ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību” (Lūkas 8:15). Mums ir evaņģēlija vārda sēkla. No katra no mums ir atkarīgs, vai mēs noteiksim prioritātes un darīsim to, kas padarīs mūsu augsni — labu un mūsu ražu — bagātīgu. Mums ir jācenšas stipri iesakņoties Jēzus Kristus evaņģēlijā un pievērsties tam (skat. Kolosiešiem 2:6–7). Mēs sasniedzam šo pievēršanos ar lūgšanu, Svēto Rakstu lasīšanu, kalpošanu un regulāru Svētā Vakarēdiena pieņemšanu, lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar mums. Mums arī ir jātiecas pēc varenajām pārmaiņām sirdī (skat. Almas 5:12–14), kas aizstāj ļaunas vēlmes un savtīgas bažas ar Dieva mīlestību un vēlmi kalpot Viņam un Viņa bērniem.

Es liecinu par šo lietu patiesumu un es liecinu par mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, kura mācības rāda ceļu un kura īstenotā Izpirkšana padara šo visu iespējamu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.