2010.–2019. gads
Izvēlieties ticēt
Zemteksta piezīmes
Tēma

Izvēlieties ticēt

Glābējs sniedz Savu evaņģēliju kā ceļu rādošu gaismu tiem, kuri izvēlas Viņam ticēt un sekot.

Pagājušā gada janvārī septiņgadīgā Seilora Gutclere kopā ar savu ģimeni lidoja privātā lidmašīnā no Floridas uz Ilinoisas štatu. Lidmašīnu vadīja Seiloras tēvs. Krēslai iestājoties, lidmašīnai radās tehniska kļūme un tā ietriecās piķa melnajos Kentukī kalnos, apgāžoties otrādi ļoti nelīdzenā apvidū. Ikviens, izņemot Seiloru, šajā negadījumā gāja bojā. Avārijā viņa salauza savu plaukstas locītavu. Nobrāzumi un ievainojumi klāja viņas ķermeni, un viņa bija pazaudējusi savas kurpes. Gaisa temperatūra bija 38 grādi pēc Fārenheita (3 grādi pēc Celsija), bija auksta, lietaina Kentuki ziemas nakts, un Seilorai mugurā bija tikai šorti, T–krekls un viena zeķe.

Viņa sauca pēc tēva un mātes, bet neviens neatsaucās. Saņemot visu iespējamo drosmi, viņa devās basām kājām pāri laukiem pēc palīdzības, brienot pāri strautiem, šķērsojot grāvjus un drosmīgi izcīnot ceļu caur kazeņu krūmiem. No kāda neliela pakalna virsotnes Seilora tālumā pamanīja gaismu — aptuveni vienas jūdzes (2 km) attālumā. Brienot cauri tumsai un biezokņiem gaismas virzienā, viņa beidzot bija ieradusies pie kāda laipna vīra, kuru nekad iepriekš nebija satikusi, mājām, un viņš uzreiz steidzās viņu aprūpēt. Seilora bija nonākusi drošībā. Drīz vien viņu aizveda uz slimnīcu un palīdzēja atveseļoties.1

Seilora izdzīvoja, jo viņa tālumā bija pamanījusi gaismu un izcīnīja ceļu līdz tai, par spīti mežonīgajai apkārtnei, traģēdijai, kas viņu dziļi skāra, un ievainojumiem, kurus pacieta. Ir grūti iedomāties, kā Seilorai izdevās paveikt to, ko viņa tajā naktī paveica. Taču mēs zinām, ka tālumā esošās mājas gaismā viņa atpazina iespēju izglābties. Viņai bija cerība. Viņa atrada drosmi ticībā — lai arī cik slikti klātos, viņas glābiņš būtu tajā gaismā.

Tikai daži no mums jebkad pieredzēs tik sirdi plosošus notikumus, kā Seilora pieredzēja. Taču mums visiem kādā reizē nāksies šķērsot savu garīgi mežonīgo apvidu un uzsākt emocionālos ceļojumus pa nelīdzenumiem. Šādos brīžos, lai arī cik tumši un bezcerīgi tie liktos, ja vien mēs meklēsim, tad garīgā gaisma vienmēr spīdēs mums pretī, sniedzot cerību uz izglābšanos un atvieglojumu. Šo gaismu izstaro cilvēces Glābējs, kurš ir Pasaules Gaisma.

Garīgo gaismu mēs uztveram citādāk nekā fizisko. Lai atpazītu Glābēja garīgo gaismu, mums no sākuma ir jābūt gataviem ticēt. Dievs sagaida, ka sākumā mēs vismaz vēlēsimies ticēt. „Ja jūs attapsities un uzmodināsit savas spējas, … un izmantosit kaut kripatiņu ticības,” kā to māca pravietis Alma, „jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit tik daudz, ka varēsit atbrīvot vietu kaut daļai no [Glābēja] vārdiem.”2

Almas aicinājums — ticēt un „atbrīvot vietu” savā sirdī Glābēja vārdiem — atgādina mums: lai iegūtu ticību, mums ir nepieciešama personiskā izvēle un rīcība. Mums vajag „[attapties] un [uzmodināt] savas spējas”. Mums ir jālūdz, pirms tā tiks mums dota; mums ir jāmeklē, pirms mēs to atradīsim; mums ir jāklauvē, pirms mums tiks atvērts. Un tad mums tiek dots šāds solījums: „Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”3

Pats Glābējs, vēršoties pie Saviem neticīgajiem klausītājiem Savas kalpošanas laikā uz Zemes, ir izteicis patiesu lūgumu:

„Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man!

Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā.”4

Katru dienu ikviens no mums saskaras ar kādu pārbaudījumu. Tas ir mūsu dzīves pārbaudījums — vai mēs izvēlēsimies ticēt Viņam un ļausim Viņa evaņģēlija gaismai mūsos augt, vai arī atteiksimies no ticības un uzstāsim uz ceļošanu vienatnē tumsā? Glābējs sniedz Savu evaņģēliju kā ceļu rādošu gaismu tiem, kuri izvēlas Viņam ticēt un sekot.

Pēc avārijas Seilorai bija izvēle. Viņa varēja palikt pie lidmašīnas tumsā, vienatnē un nobijusies. Taču priekšā vēl bija gara nakts, un kļuva aizvien aukstāk. Viņa izvēlējās citu ceļu. Seilora uzkāpa pakalnā un no turienes aiz apvāršņa ieraudzīja gaismu.

Pakāpeniski, brienot cauri naksnīgajai tumsai gaismas virzienā, tā kļuva spilgtāka. Tomēr bija brīži, kad viņa nevarēja to saskatīt. Iespējams, tā pazuda no skata, kad viņa atradās aizā, aiz kokiem vai krūmiem, taču viņa turpināja iet. Ikreiz ieraugot gaismu, Seilora saņēma apstiprinājumu tam, ka viņa ir uz pareizā ceļa. Viņa nezināja, kas tā tieši ir par gaismu, taču viņa turpināja iet tai pretī, balstoties uz to, ko zināja, uzticoties un cerot, ka viņa to atkal ieraudzīs, ja vien turpinās iet pareizajā virzienā. Šādi rīkojoties, viņa, iespējams, izglāba sev dzīvību.

Arī mēs savā dzīvē varam pieredzēt ko līdzīgu. Mēs piedzīvojam brīžus, kad tiekam sāpināti, kad esam noguruši un kad šķiet, ka dzīvē valda tumsa un aukstums. Mēs piedzīvojam brīžus, kad aiz apvāršņa nespējam saskatīt nekādu gaismu, un mēs gribam padoties. Ja mēs esam gatavi ticēt, ja mēs vēlamies ticēt, ja mēs izvēlamies ticēt, tad Glābēja mācības un paraugs rādīs mums ceļu uz priekšu.

Izvēlieties ticēt

Gluži tāpat kā Seilorai bija jānotic tam, ka viņa atradīs drošu patvērumu tālumā esošajā gaismā, arī mums ir jāizvēlas atvērt savas sirdis Glābēja dievišķajai īstenībai — Viņa mūžīgajai gaismai un dziedinošajai žēlsirdībai. Pravieši visos laikos ir mudinājuši un pat sirsnīgi mums lūguši ticēt Kristum. Viņu centieni mūs pārliecināt atspoguļo šādu pamatprincipu: Dievs nespiež mums ticēt. Tā vietā, sūtot mūsdienu praviešus un apustuļus, kuri mūs māca, dāvājot Svētos Rakstus un sniedzoties mums pretī caur Svēto Garu, Viņš mūs aicina ticēt. Mums pašiem ir jāizvēlas, vai mēs pieņemsim šos garīgos aicinājumus, izvēloties ar gara acīm saskatīt garīgo gaismu, ar kuru Viņš mūs aicina. Pieņemot lēmumu ticēt, mēs veiksim pašu svarīgāko izvēli. Tā ietekmēs visus mūsu pārējos lēmumus.

Par spīti Viņa absolūtajai vēlmei mūs svētīt, Dievs nespiež mūs ticēt, nedz arī turēt Viņa baušļus. Taču mums dotais aicinājums ticēt Viņam — izmantojot kaut kripatiņu ticības un atbrīvojot vietu Viņa vārdiem — vēl aizvien ir spēkā. Kā Glābējs ir teicis: „Es liecinu, ka Tēvs pavēl visiem cilvēkiem visur nožēlot grēkus un ticēt Man.”5

Ticība un liecība nav pasīvi jēdzieni. Tie nerodas paši no sevis. Ticība ir mūsu izvēle — mēs ceram uz to, mēs strādājam pie tās, un mēs upurējam tās dēļ. Mēs nevaram nejauši noticēt Glābējam un Viņa evaņģēlijam, ne arī mēs varam nejauši lūgt un maksāt desmito tiesu. Mēs apzināti izvēlamies ticēt, tieši tāpat kā turēt citus baušļus.

Izmantojiet ticību darbībā

Sākumā Seilora nevarēja zināt, vai viņas centieni, brienot caur biezoknim, vainagosies panākumiem. Viņa bija apmaldījusies un savainota; laukā bija tumšs un auksts. Taču viņa pameta avārijas vietu un uzdrošinājās cerēt uz izglābšanos, lienot un izcīnot sev ceļu uz priekšu, līdz tālumā ieraudzīja gaismu. Tiklīdz viņa bija to ieraudzījusi, viņa centās no visa spēka virzīties tai pretī, atceroties, ko bija redzējusi.

Tieši tāpat mums ir jāatvēl vieta cerībai, ka mēs atradīsim garīgo gaismu, izvēloties ticēt, nevis šaubīties. Mūsu rīcība ir mūsu ticības pierādījums, tā kļūst par mūsu ticības sastāvdaļu. Mēs izvēlamies ticēt, kad lūdzam un lasām Svētos Rakstus. Mēs izvēlamies ticēt, kad gavējam, kad turam sabata dienu svētu un kad pielūdzam templī. Mēs izvēlamies ticēt, kad tiekam kristīti un pieņemam Vakarēdienu. Mēs izvēlamies ticēt, kad nožēlojam grēkus un meklējam dievišķo piedošanu līdz ar dziedinošo mīlestību.

Nekad nepadodieties

Dažreiz garīgā izaugsme var šķist lēna vai neregulāra. Dažreiz mums var likties, ka esam zaudējuši pamatu, pieļāvuši kļūdas un ka mums neizdodas atrast Glābēju, pat pieliekot vislielākās pūles. Ja jums tā šķiet, lūdzu, nepadodieties — nekad. Turpiniet ticēt Viņam, Viņa evaņģēlijam un Viņa Baznīcai. Pievienojiet šo ticību savai rīcībai. Šādos brīžos, kad jūsu ticības gaisma ir kļuvusi blāva, ļaujiet, lai Glābēja mīlestība un labvēlība, kas rodama Viņa evaņģēlijā un Viņa Baznīcā, pieveic šīs šaubas. Es apsolu, ka Viņš ir gatavs jūs pieņemt. Ar laiku jūs pamanīsiet, ka esat izdarījuši pašu labāko izvēli, kādu vien varējāt veikt. Jūsu drosmīgais lēmums — ticēt Viņam — sniegs jums neizmērojamas un mūžīgas svētības.

Ticības svētības

Esmu izjutis Glābēja žēlsirdības pilno mīlestību savā dzīvē. Esmu meklējis Viņu savas tumsības mirkļos, un Viņš ir sniedzies man pretī ar Savu dziedinošo gaismu. Vienus no savas dzīves lielākajiem prieka brīžiem es esmu piedzīvojis, ceļojot kopā ar savu sievu Keitiju un tiekoties ar Baznīcas locekļiem daudzās pasaules valstīs. Šajās brīnišķīgajās tikšanās reizēs mēs esam daudz mācījušies par Dieva mīlestību pret Saviem bērniem. Tās man ir parādījušas, ka laimei ir neierobežots potenciāls, kas kļūst par svētību tiem, kuri izvēlas sekot Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācībām. Esmu uzzinājis, ka ticība Viņam un Viņa Izpirkšanas spēkam ir patiesais ceļš uz „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”.6

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir gaismas un cerības avots ikvienam no mums. Es lūdzu, kaut mēs visi izvēlētos ticēt Viņam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.