2010.–2019. gads
Gaidot pazudušo atgriežamies
Zemteksta piezīmes
Tēma

Gaidot pazudušo atgriežamies

Kaut jūs un es saņemtu atklāsmi, lai zinātu, kā vislabāk savā dzīvē palīdzēt tiem, kuri ir pazuduši.

Glābējs, Jēzus Kristus, pavadīja Savas laicīgās kalpošanas laiku, mācot par Savu dziedināšanas un piedošanas spēku. Kādā reizē, par ko rakstīts Jaunajā Derībā, Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā, Viņš patiesībā tika kritizēts par to, ka ēda kopā un pavadīja laiku ar grēciniekiem (skat. Lūkas 15:2). Glābējs izmantoja šo kritiku kā iespēju, lai mācītu mums visiem, kā rīkoties ar tiem, kuri ir nomaldījušies no ceļa.

Viņš atbildēja cilvēkiem, kuri Viņu kritizēja, uzdodot viņiem divus svarīgus jautājumus:

„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?” (Lūkas 15:4.)

„Vai arī — kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?” (Lūkas 15:8.)

Tad Glābējs mācīja līdzību par pazudušo dēlu. Šī līdzība nav par 100 avīm vai 10 grašiem — tā ir par vienu vērtīgu dēlu, kurš ir pazudis. Ko Glābējs šajā līdzībā mums māca par to, kā rīkoties, kad kāds ģimenes loceklis nomaldās no sava ceļa?

Pazudušais dēls informē savu tēvu, ka viņš jau tagad vēlas saņemt savu mantojumu. Viņš vēlas atstāt savu māju drošību un ģimeni un dzīvot pasaulīgu dzīvi (skat. Lūkas 15:12–13). Lūdzu, ievērojiet, ka Glābēja līdzībā tēvs mīloši rīkojas, dodot dēlam viņa mantojumu. Tēvs noteikti darīja visu, ko varēja, lai pārliecinātu dēlu palikt. Tomēr, ja reiz pieaudzis dēls izdara savu izvēli, gudrais tēvs ļauj viņam iet. Tad tēvs izrāda patiesu mīlestību, viņš vēro un viņš gaida (skat. Lūkas 15:20).

Manai ģimenei bija līdzīga pieredze. Mani divi ticīgie brāļi, brīnišķīgā māsa un es tikām lielisku vecāku uzaudzināti. Mūsu mājās mums tika mācīts evaņģēlijs, mēs pieaugām, un visi četri no mums templī tika salaulāti ar saviem dzīvesbiedriem. Tomēr 1994. gadā mūsu māsa Sjūzena kļuva neapmierināta ar Baznīcu un ar dažām tās mācībām. Viņu ietekmēja tie, kuri izsmēja un kritizēja Baznīcas agrīnos vadītājus. Viņa ļāva kļūt vājākai savai ticībai dzīvajiem praviešiem un apustuļiem. Laika gaitā viņas šaubas ņēma virsroku pār viņas ticību, un viņa izvēlējās aiziet no Baznīcas. Sjūzena deva man atļauju dalīties viņas stāstā ar cerību, ka tas varētu palīdzēt citiem.

Mani brāļi un es, un mūsu par atraitni kļuvusī māte bijām dziļi apbēdināti. Mēs nevarējām iedomāties, kas varēja viņu novest pie atteikšanās no savas ticības. Šķita, ka manas māsas izvēles salauza mūsu mātes sirdi.

Mani brāļi un es bijām kalpojuši kā bīskapi un kvorumu prezidenti, un mēs bijām pieredzējuši prieku par panākumiem savās bīskapijās un starp saviem kvoruma locekļiem, kad atstājām deviņdesmit deviņas un devāmies meklēt vienu pazudušo avi. Tomēr ar savu māsu mūsu neatlaidīgie centieni glābt viņu un aicināt viņu atpakaļ tikai atgrūda viņu tālāk un tālāk prom.

Kamēr mēs meklējām debesu vadību attiecībā par to, kā mums pareizi rīkoties pret viņu, kļuva acīmredzams, ka mums vajadzēja sekot tēva piemēram līdzībā par pazudušo dēlu. Sjūzena izdarīja savu izvēli, un mums vajadzēja „ļaut viņai iet”, taču mums vajadzēja likt viņai apzināties un sajust mūsu patieso mīlestību pret viņu. Un tad ar jaunu mīlestību un laipnību mēs vērojām un gaidījām.

Mana māte nekad nepārstāja mīlēt un rūpēties par Sjūzenu. Katru reizi, kad mana māte apmeklēja templi, viņa ievietoja Sjūzenas vārdu lūgšanu sarakstā un nekad nezaudēja cerību. Mans vecākais brālis un viņa sieva, kuri dzīvoja Kalifornijā, vistuvāk Sjūzenai, ielūdza viņu uz visiem ģimenes pasākumiem. Katru gadu savās mājās viņi gatavoja vakariņas Sjūzenas dzimšanas dienai. Viņi vienmēr uzturēja kontaktus ar viņu, lai viņa zinātu par viņu patieso mīlestību pret viņu.

Mans jaunākais brālis un viņa sieva uzturēja attiecības ar Sjūzenas bērniem Jūtā un rūpējās par viņiem, un mīlēja viņus. Viņi parūpējās, lai viņas bērni vienmēr tiktu ielūgti uz ģimenes pasākumiem, un, kad pienāca laiks Sjūzenas mazmeitai tikt kristītai, mans brālis izpildīja viņai kristību priekšrakstu. Sjūzenai arī bija mīloši mājskolotāji un apmeklējošās māsas, kuras nekad nepadevās.

Kad mūsu bērni devās misijās un precējās, Sjūzena tika ielūgta un apmeklēja šīs ģimenes svinības. Mēs centāmies cītīgi plānot ģimenes pasākumus, lai Sjūzena un viņas bērni varētu būt ar mums un lai viņi zinātu, ka mēs mīlam viņus un ka viņi ir daļa no mūsu ģimenes. Kad Sjūzena ieguva augstāko akadēmisko grādu Kalifornijas Universitātē, mēs visi bijām tur, lai atbalstītu viņu universitātes pabeigšanā. Lai gan mēs nevarējām pieņemt visas viņas izvēles, mēs noteikti pieņēmām viņu. Mēs mīlējām viņu, mēs vērojām un mēs gaidījām.

2006. gadā, kad bija pagājuši 12 gadi, kopš Sjūzena bija aizgājusi no Baznīcas, mūsu meita Keitija ar savu vīru pārcēlās uz Kaliforniju, lai viņš varētu apmeklēt tieslietu skolu. Viņi dzīvoja tajā pašā pilsētā, kurā dzīvoja Sjūzena. Šis jaunais pāris rūpējās par tanti Sjūzenu, sniedzot palīdzību un atbalstu, un viņi mīlēja viņu. Sjūzena palīdzēja rūpēties par mūsu divgadīgo mazmeitu Lūsiju, kā arī Sjūzena sāka palīdzēt Lūsijai skaitīt vakara lūgšanas. Vienu dienu Keitija piezvanīja man un jautāja, vai es domāju, ka Sjūzena jebkad atgriezīsies Baznīcā. Es apgalvoju viņai, ka jutu, ka viņa atgriezīsies un ka mums vajadzētu turpināt būt pacietīgiem. Izrādot nepārtrauktu mīlestību, vērojot un gaidot, pagāja vēl trīs gadi.

Tieši pirms sešiem gadiem mana sieva Mārsija un es sēdējām šī konferenču centra priekšējā rindā. Tanī dienā mani vajadzēja atbalstīt kā jaunu Augstāko pilnvaroto. Mārsija, kura vienmēr ir ciešā saskarsmē ar Garu, uzrakstīja man zīmīti, uz kuras varēja lasīt: „Es domāju, ka ir laiks Sjūzenai atgriezties.” Mana meita Keitija ieteica, lai es atstāju sapulci un piezvanu Sjūzenai, un uzaicinu viņu tanī dienā skatīties vispārējo konferenci.

Šo divu sieviešu pamudināts, es devos uz foajē un piezvanīju savai māsai. Es atstāju viņai ierakstītu ziņu un vienkārši ielūdzu viņu skatīties šo vispārējās konferences sesiju. Viņa saņēma šo ziņu. Mums par prieku, viņa sajuta pamudinājumu noskatīties visas vispārējās konferences sesijas. Viņa dzirdēja runājam praviešus un apustuļus, kurus viņa bija mīlējusi iepriekšējos gados. Viņa dzirdēja jaunus vārdus, kurus pirms tam viņa nebija dzirdējusi, piemēram, prezidentu Uhtdorfu un elderus Bednāru, Kuku, Kristofersonu un Andersenu. Caur šo un citām unikālām debesu sūtītām pieredzēm mana māsa — gluži kā pazudušais dēls — nāca pie atziņas (skat. Lūkas 15:17). Praviešu un apustuļu vārdi un mūsu ģimenes mīlestība pamudināja viņu atgriezties un uzsākt atpakaļceļu mājup. Pēc 15 gadiem mūsu meita un māsa, kura bija pazudusi, tika atrasta. Vērošanas un gaidīšanas laiks bija beidzies.

Sjūzena šo pieredzi apraksta tāpat kā Lehijs Mormona Grāmatā. Viņa palaida vaļā dzelzs margu un apmaldījās tumsības miglā (skat. 1. Nefija 8:23). Viņa paziņoja, ka nezināja, ka bija pazudusi, līdz viņas ticību atmodināja Kristus gaisma, kas spoži izgaismoja pretstatu starp to, ko viņa pieredzēja pasaulē, un to, ko Tas Kungs un viņas ģimene viņai dāvāja.

Pēdējo sešu gadu laikā ir noticis brīnums. Sjūzena atjaunoja liecību par Mormona Grāmatu. Viņa saņēma tempļa rekomendāciju. Viņa templī kalpoja par tempļa darbinieci un tagad savā bīskapijā māca evaņģēlija principu klasi. Debess logi ir atvērti viņas bērniem un mazbērniem, un, lai gan ir pieredzētas smagas sekas, ir tāda sajūta, it kā viņa nekad nebūtu aizgājusi.

Dažiem no jums, tāpat kā Nīlsonu ģimenei, ir ģimenes locekļi, kuri īslaicīgi nomaldījušies no ceļa. Glābējs norāda visiem, kam ir 100 avis, atstāt deviņdesmit deviņas un iet pakaļ, un izglābt vienu pazudušo. Viņa norādījumi tiem, kam ir 10 graši un kas vienu ir pazaudējuši, ir meklēt, līdz kamēr viņi to atrod. Kad pazudušais ir jūsu dēls vai meita, jūsu brālis vai māsa, un, kad viņš vai viņa ir izvēlējies aiziet, mēs savā ģimenē esam mācījušies, ka pēc tam, kad bijām izdarījuši visu, ko varējām, mēs mīlējām šo cilvēku no visas sirds un mēs vērojām, mēs lūdzām un mēs gaidījām, kad Tā Kunga roka tiks atsegta.

Iespējams, vissvarīgākā mācība, ko Tas Kungs ir mācījis man caur šo notikumu gaitu, bija mūsu ģimenes Svēto Rakstu studēšanas laikā, pēc manas māsas aiziešanas no Baznīcas. Mūsu dēls Dāvids lasīja Svēto Rakstu pantus, kad mēs kopā studējām Lūkas evaņģēlija 15. nodaļu. Kad viņš lasīja līdzību par pazudušo dēlu tanī dienā, es to dzirdēju citādāk, nekā jebkad agrāk to biju dzirdējis. Kaut kādu iemeslu dēļ es to vienmēr saistīju ar dēlu, kurš palika mājās. Kad Dāvids tajā rītā lasīja, es sapratu, ka savā ziņā arī esmu pazudušais dēls. Mums visiem trūkst dievišķās godības (skat. Romiešiem 3:23). Mums visiem ir vajadzīga Glābēja Izpirkšana, lai mēs tiktu dziedināti. Mēs visi esam pazuduši, un mūs ir jāatrod. Šī atklāsme tanī dienā man palīdzēja saprast, ka manai māsai un man — mums abiem — vajadzēja Glābēja mīlestību un Izpirkšanu. Sjūzena un es patiesībā bijām uz viena un tā paša ceļa atpakaļ uz mājām.

Glābēja vārdi līdzībā, ar kādiem Viņš apraksta tēvu, kurš sagaida savu pazudušo dēlu, ir spēcīgi, un es ticu, ka šādiem vārdiem varēs aprakstīt tavu un manu pieredzi, kura mums būs ar Tēvu, kad mēs atgriezīsimies savās debesu mājās. Tie māca mums par tēvu, kurš mīl, gaida un vēro. Šādi ir Glābēja vārdi: „Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:20.)

Kaut jūs un es saņemtu atklāsmi, lai zinātu, kā vislabāk savā dzīvē palīdzēt tiem, kuri ir pazuduši un, kad nepieciešams, saņemtu pacietību un mīlestību no Debesu Tēva un Viņa Dēla, kamēr mēs mīlam, vērojam un gaidām pazudušo. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.