2010.–2019. gads
„Tam Kungam tīkama gavēšana”
Zemteksta piezīmes
Tēma

„Tam Kungam tīkama gavēšana”

Jūsu gavēņa ziedojumi noderēs vairāk nekā pārtika un apģērbi, kurus nodrošina dažādas palīdzības organizācijas. Tie izdziedinās un izmainīs sirdis.

Mani mīļie brāļi un māsas! Šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas konferencē es ar prieku un mīlestību vēršos pie jums! Šo prieku es saņemu, kad Gars man liecina, ka Glābēja mīlestība ir pār katru no jums un pār visiem Debesu Tēva bērniem. Mūsu Debesu Tēvs vēlas svētīt Savus bērnus gan garīgi, gan laicīgi. Viņš saprot katra bērna vajadzības, sāpes un cerības.

Kad mēs kādam piedāvājam palīdzību, Glābējs to uztver tā, it kā mēs būtu palīdzējuši Viņam.

Viņš mums atklāja šo patiesību, aprakstot to dienu nākotnē, ko mēs visi piedzīvosim, kad mēs Viņu satiksim pēc mūsu dzīves šajā pasaulē. Mans priekšstats par šo dienu kļuva daudz spilgtāks, kad lūdzu un gavēju, lai uzzinātu, ko jums šajā rītā teikt. Tas Kungs Saviem mācekļiem aprakstīja šo nākotnes notikumu, kuru mēs no visas sirds vēlamies redzēt piepildāmies arī attiecībā uz mums:

„Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.

Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”1

Gan jūs, gan es vēlamies šo laipno Glābēja uzņemšanu. Bet kā mēs to varam nopelnīt? Pasaulē ir daudz vairāk bez pajumtes esošu, izsalkušu un vientuļu Debesu Tēva bērnu, nekā mēs spētu palīdzēt. Un to, kuriem mēs nevaram palīdzēt, kļūst arvien vairāk.

Tādēļ Tas Kungs mums ir devis ko tādu, ko mēs katrs varam darīt. Šis bauslis ir tik vienkāršs, ka tas ir saprotams pat bērnam. Tas ir bauslis ar brīnišķīgu apsolījumu tiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, un arī mums.

Tas ir gavēšanas likums. Jesajas grāmatā ir aprakstīts Tā Kunga bauslis un svētības, kādas ir pieejamas tiem, kuri ir Viņa Baznīcā:

„Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?

Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka?

Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.

Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas,

kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.

Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.”2

Tas Kungs mums ir devis vienkāršu bausli ar brīnumainu apsolījumu. Mūsdienu Baznīcā mums ir iespēja gavēt vienreiz mēnesī un caur bīskapu vai draudzes prezidentu dāvāt dāsnus gavēņa ziedojumus tiem cilvēkiem, kuri ir trūcīgi un nabadzīgi. Daļa no jūsu ziedojumiem tiks izmantoti, lai palīdzētu kādam no jums, iespējams, kādam no jūsu ģimenes. Tā Kunga kalpi lūgs un gavēs, lai saņemtu atklāsmi un zinātu, kuram un kā tieši palīdzēt. Ziedojumu daļa, kas nav nepieciešama, lai palīdzētu cilvēkiem jūsu draudzē, būs pieejama citu Baznīcas locekļu svētīšanai visā pasaulē, kam tas ir nepieciešams.

Bauslis — gavēt nabadzīgo dēļ — ietver daudzas svētības. Prezidents Spensers V. Kimbals teica, ka šī likuma neievērošana ir nolaidība ar smagām sekām. Viņš rakstīja: „Tas Kungs ir devis bagātīgus solījumus tiem, kuri gavē un palīdz trūcīgajiem. … Mēs gūsim iedvesmu un garīgu vadību, ja būsim taisnīgi un tuvi Debesu Tēvam. Ja mēs neievērosim taisnīgo gavēšanas likumu, tad mēs nesaņemsim šīs svētības.”3

Vienu no šīm svētībām es saņēmu tikai pirms dažām nedēļām. Tā kā vispārējā konference iekrīt tajā nedēļas nogalē, kad parasti ir gavēņa un liecību dievkalpojums, es gavēju un lūdzu, lai uzzinātu, kā man vajadzētu paklausīt šim bauslim, rūpējoties par tiem, kuriem tas ir nepieciešams.

Sestdien, joprojām gavējot, es pamodos 6.00 no rīta un atkal lūdzu. Es sajutu pamudinājumu izlasīt pasaules ziņas. Tajās es izlasīju šādu reportāžu:

„Tropiskā vētra Pema ir sagrāvusi daudzas mājas, brāžoties pāri Vanuatu galvaspilsētai Portvillai. Saskaņā ar pirmajiem apstiprinātajiem datiem, vētrā gājuši bojā vismaz seši cilvēki. Tā ir stiprākā vētra, kāda jebkad ir skārusi šo valsti.

Koki tik tikko palikuši savās vietās, kad vētra brāzās pāri Klusā okeāna salai.4

„World Vision” avāriju novērtēšanas komanda plāno izvērtēt nodarītos bojājumus, tiklīdz vētra būs mitējusies. 

Glābēji deva padomu iedzīvotājiem meklēt patvērumu stabilās ēkās, tādās kā universitātes un skolas.

Un pēc tam viņi teica: „Šeit stiprākās ēkas ir cementa baznīcas,” ziņoja Inga Mefama no „CARE International” humānās palīdzības organizācijas. … „Daži cilvēki tām nevar piekļūt. Ir grūti atrast ēku, kas varētu izturēt 5. kategorijas vētru.””5

Kad es izlasīju šo rakstu, es atcerējos, ka biju apmeklējis Vanuatu iedzīvotājus viņu nelielajās mājās. Savā prātā es iztēlojos, kā cilvēki, saspiedušies savās mājās, tiek vētras nonāvēti. Tad es atcerējos, cik laipni Vanuatu ļaudis bija mani uzņēmuši. Es domāju, kā viņi un viņu kaimiņi paglābjas mūsu cementa baznīcā.

Tad es iedomājos, kā bīskaps un Palīdzības biedrības prezidente dodas pie viņiem, sniedzot mierinājumu, segas, ēdienu un ūdeni. Es iztēlojos nobijušos, kopā sanākušos bērnus.

Viņi atradās ļoti tālu no vietas, kur es lasīju šo rakstu, tomēr es zināju, ko Tas Kungs caur Saviem kalpiem vēlējās darīt. Es zināju, ka viņi var palīdzēt Debesu Tēva bērniem gavēņa ziedojumu dēļ, ko labprātīgi bija devuši Tā Kunga mācekļi, kuri atradās tālu no Vanuatu, bet bija tuvu Tam Kungam.

Tāpēc es negaidīju līdz svētdienai. Tajā rītā es aiznesu gavēņa ziedojumu savam bīskapam. Es zinu, ka bīskaps un Palīdzības biedrības prezidente var izmantot manus ziedojumus, lai palīdzētu kādam manā apkaimē. Mani nelielie ziedojumi varbūt nebūs nepieciešami vietā, kurā dzīvoju es ar savu ģimeni, taču atlikums no vietējiem ziedojumiem, iespējams, sasniegs pat tik tālu vietu kā Vanuatu.

Cilvēki, kurus Tas Kungs mīl un jūt viņu bēdas, pasaulē piedzīvos vēl citas vētras un traģēdijas. Daļa no jūsu un maniem gavēņa ziedojumiem šomēnes tiks izlietoti, lai kādam pasaulē palīdzētu, un Tas Kungs sajūt šo palīdzību tā, it kā tā tiktu sniegta Viņam pašam.

Jūsu gavēņa ziedojumi noderēs vairāk nekā pārtika un apģērbi, kurus nodrošina dažādas palīdzības organizācijas. Tie izdziedinās un izmainīs sirdis. Labprātīgo ziedojumu rezultātā tie cilvēki, kuri būs saņēmuši ziedojumus, vēlēsies palīdzēt citiem, kam tas ir nepieciešams. Tā notiek visā pasaulē.

Tā notika māsas Ebijas Turejas, noSjerraleones, dzīvē. 1991. gadā izcēlās pilsoņu karš. Tas valsti postīja gadiem ilgi. Sjerraleone jau pirms kara bija viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. „Kara laikā nebija skaidrs, kurš vada valsti — bankas … un valsts iestādes tika slēgtas, policija strādāja neefektīvi pret nemiernieku spēkiem,… un visā valstī valdīja haoss, nogalināšana un ciešanas. Desmitiem tūkstošu cilvēku zaudēja savas dzīvības, un vairāk nekā divi miljoni cilvēku tika spiesti pamest savas mājas, lai netiktu nogalināti.”6

Tomēr pat šajā laikā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā auga.

Viena no pirmajām draudzēm tika nodibināta pilsētā, kurā dzīvoja māsa Tureja. Viņas vīrs bija pirmais draudzes prezidents. Pilsoņu kara laikā viņš kalpoja par apgabala prezidentu.

„Tagad, kad māsa Tureja uzņem viesus, viņai patīk tiem parādīt divus dārgumus, ko viņa bija ieguvusi kara laikā, — blūzīti ar zilām un baltām svītrām, ko viņa bija saņēmusi no Baznīcas locekļu drēbju ziedojumiem, un nonēsātu un caurumainu segu.”7

Viņa saka: „Šī blūzīte ir pirmais … apģērba gabals, ko es [saņēmu]. Es mēdzu to valkāt, dodoties uz darbu, — tas bija tik labs. [Tā man lika justies ļoti skaistai.] Man nebija citu drēbju.

Kara laikā šī sega sildīja mani un manus bērnus. Kad nemiernieki nāca mums uzbrukt, tā bija vienīgā lieta, ko es varēju paņemt rokās, bēgot uz krūmiem, lai paslēptos. Tāpēc segu mēs vienmēr ņēmām līdzi. Tā mūs sildīja un pasargāja no moskītiem.”8

Māsa Tureja runā par savu pateicību misijas prezidentam, kurš devās uz kara skarto valsti ar naudas ziedojumiem. Šie līdzekļi, kas bija savākti no gavēņa ziedojumiem, kurus bija ziedojuši tādi cilvēki kā jūs, deva iespēju svētajiem nopirkt ēdienu, ko lielākā daļa Sjerraleones iedzīvotāju nevarēja atļauties.9

Māsa Tureja, runājot par tiem, kuri bija pietiekami devīgi, lai ziedotu viņu izdzīvošanai, saka: „Kad es domāju par cilvēkiem, kuri to darīja, es sajūtu, ka viņi tika Dieva sūtīti, jo tie bija parasti cilvēki, kuri mums izrādīja šo laipno žestu.”10

Kāds viesis no ASV nesen uzkavējās Abijas mājās. Tur atrodoties, viņš uz galda ieraudzīja Svētos Rakstus. Viņš redzēja, ka tie bija dārgums, jo tie bija daudzkārt pasvītroti un pilni ar piezīmēm. Lappuses bija nobružātas, dažas bija ieplīsušas. Sējums krita ārā no vākiem.

Viņš turēja Svētos Rakstus savās „rokās un maigi pāršķīra lappuses. To darot, viņš uzgāja dzelteno desmitās tiesas ziedojuma lapiņu. Viņš redzēja, ka valstī, kurā viens dolārs bija zelta vērtībā, Ebija Tureja bija maksājusi vienu dolāru kā desmitās tiesas maksājumu, vienu dolāru misionāru fondam un vienu dolāru gavēņa ziedojumiem to labā, kuri, saskaņā ar viņas teikto, bija „patiešām nabadzīgi”.”

Ciemiņš aizvēra māsas Turejas Svētos Rakstus un, stāvot šīs uzticīgās afrikāņu mātes mājā, saprata, ka atrodas svētā vietā.11

Tāpat kā svētību saņemšana no jūsu un maniem ziedojumiem var izmainīt sirdis, tas var notikt arī, gavējot citu labā. To var sajust pat bērns.

Daudziem bērniem un arī dažiem pieaugušajiem 24 stundu gavēnis personīgu iemeslu dēļ ir grūti izturams. Saskaņā ar Jesajas vārdiem var teikt, ka gavēnis „nomoka viņu dvēseli”. Gudri vecāki atpazīst šo stāvokli, tādēļ uzmanīgi seko prezidenta Džozefa F. Smita padomam: „Labāk ir mācīt bērniem šo principu un ļaut viņiem to ievērot tad, kad viņi ir pietiekami veci, lai paši veiktu gudru izvēli.”12

Pateicoties šim padomam, es nesen pieredzēju svētību. Viens no maniem mazdēliem saprata, ka gavēt 24 stundas nav viņa spēkos. Taču viņa gudrie vecāki bija ieaudzinājuši šo principu viņa sirdī. Kāds viņa skolas draugs nesen nelaimes gadījumā bija zaudējis savu gados jauno māsīcu. Gavēņa dienā, brīdī, kad mans mazdēls, kā parasti, vēlējās pārtraukt gavēni, viņš savai mammai prasīja, vai, turpinot gavēt, viņš varētu likt savam sērojošajam draugam justies labāk.

Viņa jautājums bija apstiprinājums prezidenta Džozefa F. Smita padomam. Mans mazdēls bija nonācis situācijā, kurā viņš ne tikai saprata gavēņa principu, bet tas tika iedēstīts viņa sirdī. Viņš sajuta, ka, pateicoties viņa gavēšanai un lūgšanām, kāds, kurš ir nonācis grūtībās, var saņemt svētību no Dieva. Ja viņš pietiekami bieži dzīvos saskaņā ar šo principu, tas sniegs brīnišķīgu ietekmi arī viņa paša dzīvē, kā Tas Kungs ir solījis. Viņš tiks svētīts ar garīgu spēku, lai saņemtu iedvesmu, un ar lielāku spēju pretoties kārdinājumiem.

Mēs nezinām visus iemeslus, kāpēc Jēzus Kristus devās tuksnesī, lai gavētu un lūgtu. Bet mēs zinām vismaz vienu: Glābējs pilnībā spēja pretoties Sātana kārdinājumiem nepareizi izmantot Viņa dievišķo varu.

Īsais laiks, ko mēs katru mēnesi gavējam, un nelielā summa, ko ziedojam nabadzīgajiem, mūsos radīs nelielas izmaiņas, kā rezultātā mums vairs negribēsies darīt ļaunu. Ja mēs ar apdomu darām visu, ko varam, lai lūgtu, gavētu un ziedotu tiem, kuri ir grūtībās, mums tiek dots liels apsolījums:

„Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.

Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu!”13

Es lūdzu, lai mēs varētu saņemt šīs lielās svētības sev un savām ģimenēm.

Es liecinu, ka Jēzus ir Kristus, ka Viņa Baznīcā mēs esam aicināti Viņam palīdzēt rūpēties par nabadzīgajiem Viņa noteiktajā veidā un ka Viņš apsola, ka, pateicoties mūsu palīdzībai Viņam, mēs saņemsim mūžīgas svētības. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.