2010.–2019. gads
Tempļa svētības
Zemteksta piezīmes
Tēma

Tempļa svētības

Apmeklējot templi, mēs varam iegūt jaunu garīguma pakāpi un miera sajūtu.

Mani mīļie brāļi un māsas, cik pateicīgs es esmu, ka šajā skaistajā Lieldienu rītā, kad mūsu domas vēršas pie pasaules Glābēja, es varu būt kopā ar jums. Es paužu savu mīlestību un sveicienus katram no jums un lūdzu, lai mūsu Debesu Tēvs iedvesmotu manus vārdus.

Šī konference iezīmē septiņus gadus, kopš es tiku atbalstīts par Baznīcas prezidentu. Šie ir bijuši aizņemti gadi, gan pilni ar izaicinājumiem, gan ar neskaitāmām svētībām. Starp patīkamākajām un svētākajām svētībām ir bijusi iespēja iesvētīt un atkārtoti iesvētīt tempļus.

Pavisam nesen, pagājušā gada novembrī, man bija tas gods iesvētīt skaisto un jauno Fīniksas Arizonas templi. Ar mani kopā bija prezidents Dīters F. Uhtdorfs, elders Dalins H. Oukss, elders Ričards Dž. Meinss, elders Lins G. Robinss un elders Kents F. Ričardss. Vakarā, pirms tempļa iesvētīšanas, notika brīnišķīgs kultūras pasākums, kurā vairāk nekā 4000 jauniešu no tempļa apgabala sniedza skaistus priekšnesumus. Nākamajā dienā templis tika iesvētīts trijās svētās un iedvesmojošās sesijās.

Tempļu celtniecība ir ļoti skaidra norāde par Baznīcas izaugsmi. Šobrīd mums pasaulē ir 144 tempļi, kas darbojas, 5 tiek atjaunoti un vēl 13 tiek būvēti. Turklāt 13 tempļi, par kuriem tika paziņots iepriekš, ir dažādās sagatavošanas stadijās pirms būvniecības. Šogad mēs sagaidām divu tempļu atkārtotu iesvētīšanu un piecu jaunu tempļu iesvētīšanu, kurus tiek plānots pabeigt.

Iepriekšējo divu gadu laikā, kad mēs koncentrējām savus pūliņus, lai pabeigtu jau izsludināto tempļu būvniecību, mēs neizziņojām plānus par kādiem citiem jauniem tempļiem. Tomēr šorīt es esmu ļoti priecīgs paziņot par trim jauniem tempļiem, kas tiks uzcelti šādās vietās: Abidžana, Kotdivuārā; Portoprensa, Haiti un Bangkoka, Taizemē. Kādas brīnumainas svētības sagaida mūsu uzticīgos Baznīcas locekļus šajos reģionos un, patiesi, — kur vien ir tempļi visā pasaulē!

Mēs turpinām noteikt, kur ir nepieciešami tempļi, kā arī meklējam tiem vietu, jo vēlamies, lai pēc iespējas vairāk Baznīcas locekļiem būtu iespēja apmeklēt templi, neieguldot lielus laika un naudas resursus. Turpinot darīt tāpat kā iepriekš, mēs jūs informēsim par pieņemtajiem lēmumiem šajos jautājumos.

Kad es domāju par tempļiem, manas domas pievēršas daudzajām svētībām, ko mēs tur saņemam. Ieejot pa tempļa durvīm, mēs aiz tām atstājam pasaules traucēkļus un apjukumu. Šajā svētajā svētnīcā mēs atrodam skaistumu un kārtību. Tur mūsu dvēseles var atpūsties un gūt atelpu no dzīves rūpēm.

Apmeklējot templi, mēs varam iegūt jaunu garīguma pakāpi un miera sajūtu, kas pārspēj jebkuru citu sajūtu, kas var pārņemt cilvēka sirdi. Tur mēs sapratīsim Glābēja vārdu patieso nozīmi, kad Viņš teica: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; … Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”1

Šāds miers var piepildīt katru sirdi — sirdi, kas ir nomākta, sirdi, kas ir skumju pārņemta, sirdi, kas ir apjukusi, un sirdi, kas lūdz pēc palīdzības.

Es nesen mācījos no kāda jaunieša, kurš apmeklēja templi ar palīdzību lūdzošu sirdi. Pirms vairākiem mēnešiem viņš bija saņēmis aicinājumu kalpot misijā Dienvidamerikā. Tomēr viņa vīzas izdošana kavējās tik ilgi, ka viņš tika nosūtīts uz misiju Amerikas Savienotajās Valstīs. Kaut arī viņš bija vīlies, ka nevar kalpot sākotnējā aicinājuma vietā, viņš tomēr cītīgi strādāja savā jaunajā uzdevumā, apņēmies kalpot tik labi, cik vien spēj. Taču viņš zaudēja drosmi, jo viņam bija negatīvas pieredzes ar misionāriem, kuri, viņaprāt, bija vairāk ieinteresēti tajā, lai labi pavadītu laiku, nevis dalītos evaņģēlijā.

Pēc dažiem mēnešiem šis jaunietis saslima ar ļoti nopietnu slimību, kas viņu daļēji paralizēja, tādēļ viņš tika aizsūtīts mājās, lai atveseļotos.

Pēc dažiem mēnešiem jaunietis pilnībā izveseļojās un paralīze izzuda. Viņš tika informēts, ka atkal varēs kalpot misijā, un tā bija svētība, kuru viņš katru dienu bija lūdzis. Vienīgi sliktās ziņas bija tās, ka viņam vajadzēja atgriezties tajā pašā misijā, kuru viņš bija atstājis, kur bija jutis, ka dažu misionāru uzvedība un attieksme nebija tik pienācīga, kādai tai vajadzēja būt.

Viņš bija ieradies templiī, meklējot mierinājumu un apstiprinājumu, ka viņam, kā misionāram, būs laba pieredze. Arī viņa vecāki lūdza, lai šis tempļa apmeklējums sniegtu viņu dēlam nepieciešamo palīdzību.

Kad jaunietis pēc sesijas ienāca celestiālajā istabā, viņš apsēdās uz krēsla un sāka lūgt Debesu Tēva vadību.

Neilgi pēc tam celestiālajā istabā ienāca vēl kāds jaunietis, kuru sauca Lendons. Ienākot istabā, viņa skatiens uzreiz pievērsās jaunietim, kurš sēdēja uz krēsla ar aizvērtām acīm un acīmredzami lūdza. Lendons saņēma nepārprotamu pamudinājumu, ka viņam vajadzētu parunāt ar šo jaunieti. Nespējot izlemt, vai viņu pārtraukt, viņš tomēr nolēma pagaidīt. Kad bija pagājušas jau vairākas minūtes, jaunietis joprojām lūdza. Lendons saprata, ka vairs nevar gaidīt. Viņš piegāja pie jaunā vīrieša un maigi aizskāra viņa plecu. Jaunietis atvēra acis, pārsteigts par to, ka tika iztraucēts. Lendons klusi teica: „Es jutu iedvesmu, ka man vajag ar tevi parunāt, lai gan es īsti nezinu — kāpēc.”

Kad viņi sāka sarunāties, jaunietis Lendonam izkratīja savu sirdi, izskaidrojot savus apstākļus un beigās pasakot, ka viņš vēlas saņemt mierinājumu un iedrošinājumu attiecībā par savu misiju. Lendons, kurš tikai pirms gada bija atgriezies no veiksmīgas misijas, pastāstīja par savām misijas pieredzēm, pārbaudījumiem un problēmām, ar ko saskārās, kā arī par to, kā viņš vērsās pie Tā Kunga pēc palīdzības, un par svētībām, ko saņēma. Viņa vārdi sniedza mierinājumu un pārliecību, un viņa entuziasms par misiju bija patiesi „lipīgs”. Galu galā jaunā vīrieša bailes mazinājās un viņu pārņēma miers. Viņš izjuta dziļu pateicību, jo saprata, ka ir saņēmis atbildi uz savu lūgšanu.

Abi jaunieši kopā palūdza, un pēc tam Lendons taisījās doties projām, esot laimīgs, ka bija ieklausījies saņemtajā pamudinājumā. Kad Lendons cēlās kājās, lai dotos projām, jaunietis viņam pajautāja: „Kurā misijā tu kalpoji?” Līdz šim neviens no viņiem nebija pieminējis misijas vietu, kur abi bija kalpojuši. Kad Lendons atklāja misijas nosaukumu, jaunieša acīs sariesās asaras. Lendons bija kalpojis tajā pašā misijā, kurā vajadzēja atgriezties jaunietim!

Es nesen no Lendona saņēmu vēstuli, kurā viņš dalījās ar jaunieša atvadu vārdiem: „Es ticēju, ka Debesu Tēvs mani svētīs, taču es nekad nebūtu iedomājies, ka Viņš atsūtīs man palīdzēt kādu, kurš ir kalpojis manā misijā. Es tagad zinu, ka viss būs labi.”2 Patiesas sirds pazemīgā lūgšana tika sadzirdēta un atbildēta.

Mani brāļi un māsas, mūsu dzīvē būs kārdinājumi, pārdzīvojumi un pārbaudījumi. Dodoties uz templi un atceroties tur noslēgtās derības, mēs labāk spēsim uzveikt šos kārdinājumus un panest savus pārbaudījumus. Templī mēs varam iegūt mieru.

Tempļa svētības ir nenovērtējamas. Viena no svētībām, par kuru esmu pateicīgs katru savas dzīves dienu, ir tā, ko es ar savu mīļoto sievu Frensisu saņēmu, kad mēs nometāmies ceļos pie svētā altāra un noslēdzām derību, kas mūs savienoja kopā uz mūžību. Man nav dārgākas svētības par šo mieru un mierinājumu, ko es saņēmu, zinot, ka mēs ar viņu atkal būsim kopā.

Es lūdzu, lai mūsu Debesu Tēvs mūs svēta ar tempļa pielūgsmes garu, lai mēs varētu būt paklausīgi Viņa baušļiem un lai mēs rūpīgi varētu sekot mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, pēdās. Es liecinu, ka Viņš ir mūsu Pestītājs. Viņš ir Dieva Dēls. Viņš ir tas, kurš piecēlās no kapa pirmajā Lieldienu rītā, nesot mūžīgas dzīves dāvanu visiem Dieva bērniem. Šajā skaistajā dienā, svinot šo svarīgo notikumu, es ceru, ka savās lūgšanās mēs pateiksimies par Viņa lielajām un brīnišķīgajām dāvanām mums. Lai tas tā notiktu, es pazemīgi lūdzu Viņa svētajā Vārdā, āmen.