2010–2017
    Mierinātājs
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Mierinātājs

    Es sniedzu savu liecību, ka dzīvais Kristus sūta Svēto Garu — Mierinātāju — tiem, kurus mēs esam apņēmušies mierināt.

    Manas mīļotās māsas, man ir prieks būt kopā ar jums. Esmu domājis par manu māti, manu sievu, manām meitām, manām vedeklām, manām mazmeitām, no kurām daudzas atrodas šeit. Šī brīnišķīgā programma ļauj man vairāk viņas novērtēt. Es atzīstu, ka šāda ģimene un šāda ģimenes dzīve iespējama, pateicoties tam, ka viņu dzīves centrā ir Glābējs. Šovakar mēs esam pieminējuši Viņu mūzikā, lūgšanās un iedvesmotos sprediķos. Viena no Glābēja īpašībām, ko mēs ļoti augstu vērtējam, ir Viņa bezgalīgā līdzjūtība.

    Šovakar jūs esat izjutušas, ka Viņš pazīst jūs un mīl jūs. Jūs esat izjutušas Viņa mīlestību pret māsām, kas pašlaik sēž jums līdzās. Viņas ir jūsu māsas, mūsu Debesu Tēva gara meitas. Viņam rūp viņas — tāpat kā jūs. Viņš saprot visas viņu bēdas. Viņš vēlas palīdzēt viņām.

    Mans šīvakara vēstījums ir par to, ka jūs varat un jums jābūt svarīgai daļai no Viņa sniegtā mierinājuma tiem, kam nepieciešams mierinājums. Vislabāk jūs varat pildīt savu lomu tad, ja jūs zināt vairāk par to, kā Viņš atbild uz šiem lūgumiem pēc palīdzības.

    Daudzi cilvēki lūdz Debesu Tēvam pēc atvieglojuma, pēc palīdzības, nesot savas bēdu, vientulības un baiļu nastas. Debesu Tēvs dzird šīs lūgšanas un izprot viņu vajadzības. Viņš un Viņa mīļotais Dēls, augšāmceltais Jēzus Kristus, ir apsolījuši palīdzību.

    Jēzus Kristus ir devis šo jauko apsolījumu:

    „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

    Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

    Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”1

    Nastas, kas Viņa uzticīgajiem kalpiem ir jānes šajā dzīvē, ir padarītas vieglākas Viņa īstenotās Izpirkšanas dēļ. Grēka nasta var tikt paņemta prom, taču mirstīgās dzīves pārbaudījumi labiem cilvēkiem joprojām var būt kā smagas nastas.

    Jūs esat redzējušas šādus pārbaudījumus labu cilvēku, kurus jūs mīlat, dzīvēs. Jūs esat izjutušas vēlmi palīdzēt viņiem. Tas ir iemesls, kādēļ jūs sajutāt līdzjūtību pret viņiem.

    Jūs esat Jēzus Kristus Baznīcas derības locekles. Lielā izmaiņa sāka notikt jūsu sirdī, kad jūs ienācāt Baznīcā. Jūs noslēdzāt derību, un jūs saņēmāt solījumu, kas sāka izmainīt jūs būtību.

    Alma savos vārdos pie Mormonas ūdeņiem aprakstīja, ko jūs apsolījāt savās kristībās un ko tas nozīmēs jums un ikvienam apkārtējam — īpaši jūsu ģimenēs. Viņš runāja uz tiem, kas gatavojās noslēgt derības, kuras jūs esat noslēgušas, un arī viņi saņēma apsolījumu, ko Tas Kungs ir devis jums:

    „Lūk, šeit ir Mormonas ūdeņi (jo tā tie tika saukti) un tagad, tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

    jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai jūs tādi varētu palikt līdz pat nāvei, lai jūs varētu tikt Dieva pestīti un tikt pieskaitīti tiem, kas ir no pirmās augšāmcelšanās, lai jums varētu būt mūžīgā dzīve.”2

    Tas ir iemesls, kādēļ jūs izjūtat vēlmi palīdzēt kādam, kam ir grūtības virzīties uz priekšu, esot zem bēdu un grūtību nastas. Jūs apsolījāt, ka jūs palīdzēsiet Tam Kungam padarīt viņu nastas vieglas un sniegt mierinājumu. Kad jūs saņēmāt Svētā Gara dāvanu, jums tika dots spēks palīdzēt atvieglot viņu nastas.

    Pirms Savas krustā sišanas Glābējs raksturoja veidu, kā Viņš palīdz atvieglot nastas un dod spēku tās nest. Viņš zināja, ka Viņa mācekļi skums. Viņš zināja, ka viņi varētu baidīties no savas nākotnes. Viņš zināja, ka viņi varētu justies nedroši par savu spēju virzīties uz priekšu.

    Tādēļ Viņš tiem deva solījumu, ko Viņš dod arī mums un visiem Saviem patiesajiem mācekļiem:

    „Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,

    Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”3

    Pēc tam Viņš apsolīja:

    „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.

    Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”4

    Tikai dažu pēdējo nedēļu laikā es esmu redzējis, ka šis apsolījums par Svētā Gara sūtīšanu piepildās to Dieva bērnu dzīvē, kuri lūdzas, lai viņu nastas tiktu atvieglotas. Nastu atvieglošanas brīnums notika Tā Kunga apsolītajā veidā. Viņš un Debesu Tēvs sūtīja Svēto Garu Saviem mācekļiem kā mierinātāju, lai palīdzētu.

    Nesen kādas ģimenes trīs paaudzes sēroja par piecgadīga zēna nāvi. Viņš nomira nelaimes gadījumā, kad ģimene kopā pavadīja atvaļinājumu. Man atkal tika dāvāta iespēja vērot, kā Tas Kungs svēta uzticīgos ar atvieglojumu un spēku izturēt.

    Es vēroju, kā Tas Kungs padarīja viņu lielo nastu vieglāku. Es biju kopā ar viņiem kā Tā Kunga derības kalps — kā jūs bieži būsit savā dzīvē —, lai „sērot[u] ar tiem, kas sēro, … un mierināt[u] tos, kuriem nepieciešams mierinājums.”5

    Pateicoties tam, ka es zināju, ka tā ir patiesība, es biju priecīgs un mierīgs, kad vecvecāki uzaicināja mani tikties ar viņiem un mazā zēna vecākiem pirms bērēm.

    Es lūdzu, lai zinātu, kā es varētu palīdzēt Tam Kungam mierināt viņus. Mēs apsēdāmies mūsu viesistabā. Aukstajā vakarā es biju sasildījis istabu, nedaudz iekurot kamīnu.

    Es izjutu vēlmi pateikt viņiem, ka mīlu viņus. Es pateicu viņiem, ka es esmu izjutis Tā Kunga mīlestību pret viņiem. Tikai dažos vārdos es centos pateikt viņiem, ka es sēroju viņu dēļ, taču vienīgi Tas Kungs pilnībā zina un varēja pieredzēt viņu sāpes un bēdas.

    Pēc šo dažu vārdu pateikšanas es sajutu iedvesmu ar mīlestību klausīties viņus runājām par savām sajūtām.

    Mūsu kopīgi pavadītājā stundā viņi runāja daudz vairāk nekā es. Es varēju sajust viņu balsīs un redzēt viņu acīs, ka Svētais Gars ir aizskāris viņus. Vienkāršos liecības vārdos viņi runāja par notikušo un par savām sajūtām. Svētais Gars jau bija devis viņiem mieru līdz ar cerību uz mūžīgo dzīvi, ka viņu dēls, kurš nomira bez grēka, var būt mūžīgi kopā ar viņiem.

    Kad es katram no viņiem devu priesterības svētību, es pateicos par Svētā Gara ietekmi, kas tur bija. Mierinātājs bija nācis, sniedzot mums visiem cerību, drosmi un lielāku spēku.

    Tajā vakarā es uzskatāmi redzēju, kā Tas Kungs darbojas ar mums, lai atvieglotu Savu ļaužu nastas. Jūs atceraties no Mormona Grāmatas, kad Viņa ļaudis bija ļoti nospiesti slogu dēļ, ko viņiem bija uzlikuši nežēlīgi darba devēji.

    Ļaudis lūdzās pēc atvieglojuma, tāpat kā to dara daudzi, ko mēs mīlam un kam mēs kalpojam. Šeit ir pieraksts, un es zinu, ka tas ir patiess:

    „Un Es arī atvieglošu slogus, kas ir uzlikti jūsu pleciem, lai jūs pat nevarētu just tos uz savām mugurām, kaut arī jūs esat jūgā; un to Es darīšu, lai jūs varētu turpmāk stāvēt kā Mani liecinieki, un lai jūs droši varētu zināt, ka Es, Tas Kungs, apmeklēju Savus ļaudis viņu ciešanās.

    Un tad notika, ka slogi, kas bija uzlikti Almam un viņa brāļiem, tika atviegloti; jā, Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus, un viņi visā priecīgi un ar pacietību pakļāvās Tā Kunga gribai.”6

    Es esmu redzējis šo brīnumu atkal un atkal. Vislabāk mēs palīdzam atvieglot citu nastas, palīdzot Tam Kungam stiprināt viņus. Tādēļ Tas Kungs ir devis mums uzdevumu — mierināt citus, pavēli būt Viņa lieciniekiem visos laikos un visās vietās.

    Šī mazā zēna tēvs un māte tovakar manā viesistabā sniedza liecību par Glābēju. Svētais Gars iemājoja, un visi tika mierināti. Vecāki tika stiprināti. Skumju nasta neizzuda, taču viņi spēja panest šīs bēdas. Viņu ticība pieauga. Un viņu spēks turpinās pieaugt, kad viņi lūgs pēc tā un dzīvos pēc tā.

    Gara liecība par Izpirkšanu, kas tika dota tajā vakarā, stiprināja arī Ījabu nest viņa slogu:

    „Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,

    un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.”7

    Tā bija Gara liecība, kas deva viņam spēku izturēt. Viņš varēja panest sēras un mierinājuma trūkumu no apkārtējiem cilvēkiem, lai pieredzētu prieku, ko var gūt uzticīgie, izejot cauri saviem pārbaudījumiem.

    Tā tas notika ar Ījabu. Viņa dzīvē ienāca svētības. Stāsts par Ījabu noslēdzas ar šo brīnumu:

    „Un tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu. …

    Un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū.

    Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus — četrus augumus.

    Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.”8

    Tā bija Gara liecība par Izpirkšanu, ko Ījabs saņēma caur pārbaudījumiem, kas dzīvē ir paredzēti mums visiem. Tā ir daļa no diženās laimes ieceres, ko Tēvs ir devis mums. Viņš ļāva Savam Dēlam nodrošināt Savu Izpirkšanas upuri, cerību, kas mierina mūs, neatkarīgi no tā, cik grūts ir mājupceļš pie Viņa.

    Tēvs un Dēls sūtīja Svēto Garu, lai mierinātu un stiprinātu Skolotāja mācekļus viņu ceļā.

    Es redzēju šo mierinājuma brīnumu, kad es ierados pie lūgšanu nama, kur bija jānotiek mazā zēna bērēm. Mani apturēja kāda jauka, jauna sieviete, kuru es nepazinu. Viņa teica, ka ir ieradusies uz bērēm, lai sērotu un sniegtu mierinājumu.

    Viņa teica, ka ir ieradusies uz bērēm daļēji tāpēc, lai gūtu mierinājumu sev. Viņa pastāstīja man, ka nesen nomiris viņas pirmais dēls. Viņa turēja savās rokās skaistu, mazu meitenīti. Es paliecos pret viņu, lai ieskatītos mazās meitenītes smaidīgajā sejiņā. Es pavaicāju zīdaiņa māmiņai: „Kā viņu sauc?” Viņa ātri un priecīgi atbildēja: „Viņu sauc Džoija (Joy). Pēc bēdām vienmēr nāk prieks.”

    Viņa sniedza man savu liecību. Es varēju redzēt, ka viņa bija guvusi mieru un mierinājumu no vienīgā drošā avota. Vienīgi Dievs pazīst mūsu sirdis, un tādēļ vienīgi Viņš var patiesi teikt: „Es zinu, kā tu jūties.” Tādēļ es varu tikai iztēloties viņas prieku un bēdas, kas bija pirms tam, taču Tas Kungs, kurš mīl viņu, to zina.

    Es varu tikai daļēji zināt, cik lielu prieku Viņš izjūt katru reizi, kad jūs kā Viņa mācekles palīdzat Viņam sniegt miera un prieka brīdi kādam mūsu Debesu Tēva bērnam.

    Es sniedzu savu liecību, ka Tas Kungs ir lūdzis katram no mums, Viņa mācekļiem, palīdzēt nest cits cita nastas. Mēs esam apsolījuši to darīt. Es liecinu, ka Tas Kungs caur Savu Izpirkšanu un Augšāmcelšanos ir pieveicis nāves spēku. Es sniedzu savu liecību, ka dzīvais Kristus sūta Svēto Garu — Mierinātāju — tiem, kurus mēs esam apņēmušies mierināt.

    Jūs visas esat liecinieces tai patiesībai, kas ierakstīta nozīmītē, ko valkāja mana māte vairāk nekā 20 gadus, esot Palīdzības biedrības vispārējās valdes locekle. Tur rakstīts: „Žēlsirdība nekad nebeidzas”.9 Es joprojām nezinu, ko šie vārdi pilnībā nozīmē. Taču es to daļēji apjautu, kad redzēju viņu palīdzam tiem, kam bija grūtības. Rakstos mums vēstīta šī patiesība: „Žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība”.10

    Viņa mīlestība nekad nebeidzas, un mūsu sirdīs nekad neizzudīs vēlme „sērot … un mierināt tos, kam nepieciešams mierinājums.”11 Tāpat mūs nekad nepametīs Viņa apsolītais miers, kalpojot citiem Viņa dēļ.

    Būdams Viņa liecinieks, es paužu pateicību par to, ko jūs tik labi darāt, palīdzot dzīvajam Kungam, Jēzum Kristum, un Svētajam Garam, Mierinātājam, stiprināt nespēcīgos ceļus un pacelt gurdenās rokas.12 Es esmu no visas sirds pateicīgs par tām sievietēm manā dzīvē, kuras palīdzējušas man un svētījušas mani kā patiesas Jēzus Kristus mācekles. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.