Brīvi uz mūžiem, lai rīkotos paši

Elders D. Tods Kristofersons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Dievs vēlas, lai mēs būtu brīvi cilvēki, kas visā pilnībā spēj īstenot savu potenciālu — gan laicīgi, gan garīgi.

Viljama Šekspīra lugā Ķēniņa Henrija V dzīve ietverts kādas nakts ainas apraksts angļu karavīru nometnē Eiginkortā, kas norisinās tieši pirms viņu kaujas ar Francijas armiju. Blāvajā gaismā, daļēji maskējies, ķēniņš Henrijs neatpazīts klejo starp saviem kareivjiem. Viņš sarunājas ar viņiem, cenšoties noskaidrot, kāds noskaņojums valda viņa pulkos skaitliski pārākā pretinieka priekšā, un, tā kā karavīri viņu neatpazīst, viņi savos komentāros ir ļoti vaļsirdīgi. Kādā no šīm sarunām viņi filozofē, kurš nes atbildību par to, kas ar vīriem notiek kaujā, — ķēniņš vai katrs kareivis pats.

Vienubrīd ķēniņš Henrijs paziņo: „Man šķiet, ka es nekur citur nevarētu nomirt tik apmierināts kā ķēniņa armijā, jo viņa nodoms ir taisnīgs.”

Maikls Viljams atcērt: „Mēs par to neko nezinām.”

Viņa cīņubiedrs piekrīt: „Jā, un mums tas nemaz nav jāzina; jo mums ir pietiekami zināt, ka esam ķēniņa pakļautībā: ja viņa nodomi nav taisnīgi, tad paklausība ķēniņam dzēš mūsu noziegumu.”

Viljams piebilst: „Ja nodoms nav taisnīgs, ķēniņam pašam par to nāksies dārgi samaksāt.”

Nav nekāds pārsteigums, ka ķēniņš Henrijs viņiem nepiekrīt: „Katram ķēniņa pavalstniekam ir pienākums pret viņu, taču par savu dvēseli katrs atbild pats.”¹

Šekspīrs nemēģina atrisināt šo diskusiju savā lugā, un vienā vai otrā veidā šis jautājums turpina būt aktuāls līdz pat šai dienai, — kurš nes atbildību par to, kas notiek mūsu dzīvē?

Kad notiek kaut kas slikts, mums ir tendence vainot tajā citus vai pat Dievu. Dažkārt indivīdiem vai kādai cilvēku grupai sāk šķist, ka viņiem ir tiesības uz palīdzību, un viņi cenšas pārlikt atbildību par savu labklājību uz citiem cilvēkiem vai valdību. Attiecībā uz garīgiem jautājumiem daži domā, ka cilvēkiem nav nepieciešams censties būt taisnīgiem, jo Dievs mīl un glābj mūs „tādus, kādi esam”.

Taču Dievs ir iecerējis, lai Viņa bērni rīkotos atbilstoši tai tikumiskajai rīcības brīvībai, ko Viņš tiem dāvājis, „lai katrs cilvēks varētu būt atbildīgs par saviem paša grēkiem tiesas dienā”². Saskaņā ar Viņa ieceri un gribu, mums ir dota galvenā lēmumpieņēmēju loma savas dzīves drāmā. Dievs nedzīvos mūsu dzīvi mūsu vietā, ne arī kontrolēs mūs kā Savas marionetes, kā to reiz ierosināja Lucifers. Arī Viņa pravieši neuzņemsies leļļu meistara lomu Dieva vietā. Brigams Jangs paziņoja: „Es nevēlos, lai kāds pēdējo dienu svētais šajā pasaulē vai debesīs justos apmierināts ar to, ko es daru, ja vien Tā Kunga, Jēzus Kristus, Gars, atklāsmes gars, nedara viņu apmierinātu. Es vēlos, lai viņi zinātu paši un saprastu paši.”³

Tātad Dievs neglābj mūs „tādus, kādi esam”, pirmkārt, tāpēc, ka, esot „tādi, kādi esam”, mēs esam netīri, un „nekas netīrs nevar … dzīvot Viņa klātbūtnē; jo Ādama valodā Svētuma Cilvēks ir Viņa Vārds, un Viņa Vienpiedzimušā Vārds ir [Svētuma] Cilvēka Dēls.”⁴ Un, otrkārt, Dievs necentīsies padarīt mūs par tādiem, kādi neesam izvēlējušies kļūt caur savu rīcību. Viņš tik tiešām mīl mūs, un tādēļ, ka Viņš mūs mīl, Viņš mūs nepiespiež un nepamet. Tā vietā Viņš palīdz un vada mūs. Patiesi, Dieva mīlestības īstenā izpausme ir Viņa baušļi.

Mums vajadzētu priecāties (un mēs priecājamies) par Dieva iedibināto ieceri, kas ļauj mums izdarīt izvēles un rīkoties pašiem, un pieredzēt savu izvēļu sekas jeb, kā teikts Svētajos Rakstos, „[nobaudīt] rūgtumu, lai [mēs] varētu mācēt novērtēt labo”⁵. Mēs mūžam būsim pateicīgi par to, ka, paveicot Izpirkšanu, Glābējs uzveica pirmatnējo grēku, lai mēs varētu nākt šajā pasaulē, netiekot sodīti par Ādama pārkāpumu.⁶ Tādējādi tiekot atpestīti no Krišanas, mēs uzsākam savu dzīvi, būdami nevainīgi Dieva priekšā, un „[kļūstam] brīvi uz mūžiem, atšķirdami labu no ļauna; lai rīkotos paši un nevis lai ar [mums] rīkotos”⁷. Mēs varam izvēlēties kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem gribam, un ar Dieva palīdzību mēs pat varam kļūt tādi kā Viņš.⁸

Jēzus Kristus evaņģēlijs paver ceļu uz to, par ko mēs varam kļūt. Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un Viņa labvēlību mūsu neveiksmīgie centieni pilnīgi un pastāvīgi dzīvot pēc celestiālā likuma šajā laicīgajā dzīvē var tikt dzēsti, un mums tiek dots spēks izkopt tādu raksturu, kāds bija Kristum. Taču, saskaņā ar taisnības prasībām, nekas no iepriekš minētā nevar notikt bez mūsu labprātīgas piekrišanas un līdzdalības. Tā tas ir bijis vienmēr. Arī mūsu eksistence uz Zemes fizisku būtņu veidolā ir sekas mūsu visu izvēlei — piedalīties mūsu Tēva iecerē.⁹ Tādēļ glābšana pavisam noteikti nenotiek saskaņā ar dievišķu iegribu vai tikai saskaņā ar dievišķu gribu.¹⁰

Taisnīgums ir būtiska Dieva rakstura iezīme. Mēs varam ticēt Dievam, jo Viņš ir pilnīgi uzticams. Svētie Raksti māca mums, ka „Dievs nestaigā pa līkumotām takām, nedz arī Viņš nogriežas pa labo roku, nedz pa kreiso, nedz arī Viņš atkāpjas no tā, ko Viņš ir sacījis, tādējādi Viņa takas ir taisnas un Viņa ceļš ir viens mūžīgs aplis”¹¹, un „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu”.¹² Mēs paļaujamies uz dievišķo īpašību — taisnīgumu —, lai varētu ticēt, paļauties un cerēt.

Taču, tā kā Dievs ir pilnīgi taisnīgs, ir dažas lietas, ko Viņš nespēj. Viņš nevar patvaļīgi dažus glābt, bet citus — izraidīt. Viņš „[nevar] raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi”¹³. Viņš nevar pieļaut, ka žēlastība laupa taisnību.¹⁴

Tas, ka Dievs ir iedibinājis žēlastības principu, ir neapšaubāms pierādījums Viņa taisnīgumam. Tā kā Viņš ir taisnīgs, Viņš iedibināja veidu, kā žēlastība var spēlēt savu neaizvietojamo lomu mūsu mūžīgā likteņa noteikšanā. Tādēļ tagad „taisnība izpilda visas savas prasības un arī žēlastība pieprasa visu, kas ir viņas pašas”¹⁵.

Mēs zinām, ka tās ir „Tā, kurš nav darījis grēku, pie kura [Tēvam ir] labs prāts, ciešanas un [nāve; … Viņa] Dēla asinis, kas tika izlietas”¹⁶, kas apmierina taisnības prasības, dāvā žēlastību un atpestī mūs.¹⁷ Tomēr „saskaņā ar taisnību, pestīšanas iecere nevar tikt īstenota savādāk, kā tikai ar nosacījumu, ka cilvēks nožēlo grēkus”¹⁸. Tieši prasība un iespēja nožēlot grēkus ļauj žēlastībai darboties, nenoniecinot taisnību.

Kristus nomira nevis tālab, lai glābtu visus bez izvēles, bet lai dāvātu mums iespēju nožēlot grēkus. Kaut arī grēku nožēlošanas procesā mēs „pilnībā [paļaujamies] uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt”¹⁹, grēku nožēla prasa īstenot apzinātas pārmaiņas. Tādēļ, padarot grēku nožēlošanu par priekšnosacījumu labvēlības dāvanas saņemšanai, Dievs ļauj mums paturēt atbildību par savu dzīvi. Pateicoties grēku nožēlošanai, mūsu tikumiskā rīcības brīvība tiek godāta un atbalstīta: „Un tā žēlastība var apmierināt taisnības prasības un ieskauj tos drošībā savās rokās, kamēr tas, kas neizmanto ticību grēku nožēlošanai, ir pilnībā pakļauts taisnības prasību likumam; tādēļ tikai priekš tā, kam ir ticība grēku nožēlošanai, tiek īstenota lielā un mūžīgā pestīšanas iecere.”²⁰

Pārprast to, kā Dievs īsteno taisnīgumu un žēlastību, ir viens, noliegt Dieva pastāvēšanu vai Viņa autoritāti — kas cits, taču abos gadījumos tas novedīs pie tā, ka īstenosim mazāk — dažkārt pat daudz mazāk — par savu pilno, dievišķo potenciālu. Dievs, kurš neizvirza nekādas prasības, pēc būtības līdzinās Dievam, kura nav. Pasaule bez Dieva, dzīvā Dieva, kurš iedibina tikumiskos likumus, lai pārvaldītu un pilnveidotu Savus bērnus, ir pasaule, kur nav augstākās patiesības un taisnīguma. Tā ir pasaule, kurā nepārspēti valda morālais relatīvisms.

Relatīvisms nozīmē, ka katrs cilvēks pats sev ir lielākā autoritāte. Protams, šai filozofijai tic un seko ne tikai tie, kas noliedz Dievu. Arī daži, kuri tic Dievam, uzskata, ka paši personīgi var noteikt, kas ir pareizi un kas ne. Kāds gados jauns pieaugušais izteicās par to šādi: „Man nešķiet, ka es varētu teikt, ka hinduisms ir nepareizs vai katolicisms ir nepareizs, vai episkopālā baznīca ir nepareiza, — es uzskatu, ka tas ir atkarīgs tikai no tā, kam katrs tic. … Es nedomāju, ka pastāv pareizais un nepareizais.”²¹ Kāds cits, kam tika jautāts, kur pamatojas viņa reliģiskie uzskati, atbildēja: „Es ticu sev — lūk, kas tiem pamatā. Tas ir, kā gan kādam var būt pilnvaras noteikt to, kam tu tici?”²²

Tie, kuri tic, ka patiess var būt jebkas vai pilnīgi viss, uz paziņojumu par objektīvu, noteiktu un vispārēju patiesību raugās kā uz piespiešanu: „Mani nevajadzētu piespiest ticēt tam, ka kaut kas ir patiess, ja man tas nepatīk.” Taču tas nemaina realitāti. Nepatika pret gravitācijas likumu neatturēs cilvēku no kritiena, sperot soli pāri kraujai. Tas pats attiecas uz mūžīgo likumu un taisnīgumu. Mēs gūstam brīvību — nevis pretojoties šiem likumiem, bet gan piemērojot tos. Tas ir pamats, uz kura balstās paša Dieva spēks. Ja nebūtu noteiktu un nemainīgu patiesību, rīcības brīvības dāvanai nebūtu nekādas jēgas, jo mēs nekad nevarētu paredzēt savas rīcības sekas vai rīkoties ar noteiktu nodomu. Lehijs aprakstīja to šādi: „Ja jūs teiksit, ka nav likuma, jūs arī teiksit, ka nav grēka. Un, ja jūs teiksit, ka nav grēka, jūs arī teiksit, ka nav taisnīguma. Un, ja nav taisnīguma, nav laimes. Un, ja nav ne taisnīguma, ne laimes, nav ne soda, ne bēdu. Un, ja visa tā nav, tad nav Dieva. Un, ja nav Dieva, mūsu nav, nav arī zemes; jo šeit nevarētu būt nekādu radītu lietu, ne lai tās darbotos, ne lai uz tām iedarbotos; tāpēc visam vajadzētu izzust.”²³

Gan attiecībā uz laicīgo, gan garīgo jomu spēja uzņemties personīgo atbildību ir Dieva dota dāvana, bez kuras mēs nevaram visā pilnībā īstenot savu potenciālu kā Dieva meitas un dēli. Personīgā atbildība ir kļuvusi gan par tiesībām, gan pienākumu, kas mums pastāvīgi jāaizstāv; tai tiek uzbrukts jau kopš Radīšanas pirmslaikiem. Mums ir jāaizstāv atbildība, saskaroties ar cilvēkiem un programmām, kas var (dažkārt pat vislabāko nolūku vadīti) padarīt mūs atkarīgus. Un mums tā jāaizstāv arī no mūsu pašu tieksmes vairīties no darba, kas nepieciešams, lai izkoptu savus talantus, spējas un Kristum piemītošo raksturu.

Ir kāds stāsts par vīru, kurš vienkārši nevēlējās strādāt. Viņš gribēja, lai par visām viņa vajadzībām parūpētos kāds cits. Pēc viņa saprašanas, baznīcai vai valdībai, vai arī tām abām pienācās nodrošināt viņam iztiku, jo viņš bija maksājis nodokļus un desmito tiesu. Viņam nebija, ko ēst, taču viņš atteicās strādāt, lai parūpētos par sevi. Izmisuma un nepatikas dzīti, cilvēki, kuri bija centušies viņam palīdzēt, nolēma — tā kā viņš pats negrib pakustināt ne pirkstiņu, lai uzturētu sevi, viņi tikpat labi var aizvest viņu uz kapsētu un ļaut tur nomirt. Pa ceļam uz kapsētu viens no viņiem teica: „Mēs nevaram tā rīkoties. Man ir nedaudz kukurūzas, ko es varu viņam iedot.”

Viņi pateica to šim vīram, bet viņš pajautāja: „Vai tā ir nomizota?”

Viņi atbildēja: „Nē.”

„Nu tad,” viņš teica, „turpiniet ceļu.”

Dievs vēlas, lai mēs būtu brīvi cilvēki, kas visā pilnībā spēj īstenot savu potenciālu — gan laicīgi, gan garīgi —, lai mēs būtu brīvi no nabadzības ar tās pazemojošajiem ierobežojumiem un grēka jūga, lai mēs izjustu pašcieņu un baudītu neatkarību un lai mēs būtu pilnībā sagatavoti pievienoties Viņam Viņa celestiālajā valstībā.

Man nav nekādu ilūziju, ka to varētu sasniegt tikai ar mūsu pašu pūliņiem vien, negaidot Viņa ievērojamo un pastāvīgo palīdzību. „Mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti, pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam.”²⁴ Un mums nav jāsasniedz kāds noteikts minimālais spēju vai labestības līmenis, pirms Dievs mums palīdzēs. Mēs varam baudīt dievišķu palīdzību katru dienu, katru stundu, neatkarīgi no tā, cik tālu esam uz paklausības takas. Taču es zinu, ka papildus vēlmei pēc Viņa palīdzības, mums ir jāpieliek pūles, jānožēlo grēki un jāizvēlas būt ar Dievu, lai Viņš varētu rīkoties mūsu dzīvē saskaņā ar taisnību un tikumisko rīcības brīvību. Mans lūgums ir vienkāršs — uzņemsimies atbildību un sāksim strādāt, lai būtu kāda joma, kur Dievs var mums palīdzēt!

Es liecinu, ka Dievs Tēvs dzīvo, ka Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir mūsu Pestītājs un ka Svētais Gars ir klātesošs. Viņi pavisam noteikti vēlas mums palīdzēt, un Viņu spējas palīdzēt ir bezgalīgas. „[Modīsimies] un [celsimies] no pīšļiem, … lai Mūžīgā Tēva derības, kuras Viņš ir slēdzis ar [mums], … varētu tikt piepildītas.”²⁵ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.