2010.–2019. gads
Vecāki — galvenie evaņģēlija skolotāji saviem bērniem
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vecāki — galvenie evaņģēlija skolotāji saviem bērniem

Galu galā mājas ir vislabākā vieta, kur mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju.

Bens Karsons stāsta: „No visiem piektās klases skolēniem es biju pats sliktākais.” Kādudien Bens pildīja matemātikas testu, kurā bija 30 uzdevumi. Aizmugurē sēdošais skolēns to izlaboja un pasniedza atpakaļ. Skolotāja, misis Viljamsone, izsauca katra skolēna vārdu, lai uzzinātu rezultātu. Visbeidzot viņa nonāca pie Bena. Juzdamies apkaunots, viņš kaut ko klusi nomurmināja. Domādama, ka viņš teicis „9”, misis Viljamsone pateica, ka Bena gadījumā 9 no 30 ir brīnišķīgs progress. Taču tad aiz Bena sēdošais skolēns skaļi nobļāvās: „Ne jau deviņas! Viņam nebija nevienas … pareizas atbildes.” Bens sacīja, ka tobrīd vēlējies vienkārši izgaist.

Arī Bena mātei Sonjai šis bija laiks, kad jācīnās ar zināmiem šķēršļiem. Viņa bija viena no 24 bērniem, viņai bija tikai trīs klašu izglītība, un viņa neprata lasīt. Viņa apprecējās 13 gadu vecumā, pēc tam izšķīrās un audzināja abus savus dēlus Detroitas graustu rajonā. Tomēr viņa bija ļoti pašpaļāvīga un viņai bija stipra ticība, ka Dievs palīdzēs viņai ar dēliem, ja vien viņi darīs savu daļu.

Kādudien Sonjas un viņas dēlu dzīvē iestājās pagrieziena punkts. Viņa saprata, ka veiksmīgajiem cilvēkiem, kuru mājas viņa tīra, ir bibliotēkas — viņi lasa. Pēc darba viņa devās mājās un izslēdza televīziju, ko Bens ar brāli skatījās. Būtībā viņa teica tā: „Jūs, zēni, pārāk daudz skatāties televīziju. No šī brīža jūs varat skatīties tikai trīs raidījumus nedēļā. Savā brīvajā laikā jūs dosities uz bibliotēku, izlasīsiet divas grāmatas nedēļā un pēc tam man par to atskaitīsities.”

Zēni bija šokēti. Bens sacīja, ka līdz tam viņš savā dzīvē nebija izlasījis nevienu grāmatu, izņemot skolā prasīto. Viņi iebilda, viņi žēlojās, viņi strīdējās, taču viss velti. Bens atceras: „Viņa izvirzīja prasības. Man tās nepatika, taču viņas apņemšanās — redzēt mūs pilnveidojamies — izmainīja manu dzīvi.”

Un kādas pārmaiņas tas viesa! Septītajā klasē viņš bija viens no labākajiem skolēniem savā klasē. Vēlāk viņš ieguva stipendiju un studēja Jēlas Universitātē un pēc tam — Džona Hopkinsa Medicīnas skolā, un 33 gadu vecumā kļuva par bērnu neiroķirurģijas nodaļas vadītāju un pasaulslavenu ķirurgu. Kā gan tas iespējams? Galvenokārt pateicoties mātei, kura, nebaudījusi daudzas dzīves priekšrocības, no visas sirds pildīja savu mātes aicinājumu.1

Svētie Raksti vēsta par vecāku lomu, proti, ka viņiem ir pienākums mācīt saviem bērniem „grēku nožēlošanas, ticības Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, un kristīšanas un Svētā Gara dāvanas mācību” (M&D 68:25).

Mums — vecākiem — jābūt par galvenajiem evaņģēlija skolotājiem un jārāda piemērs saviem bērniem. Tas nav ne bīskapa, ne Svētdienas skolas, ne Jauno sieviešu vai Jauno vīriešu biedrības, bet gan vecāku pienākums. Būdami galvenie evaņģēlija skolotāji, mēs varam mācīt bērniem par Izpirkšanas spēku un tā īstenumu, par viņu identitāti un dievišķo sūtību, tādējādi nodrošinot stingru pamatu, uz kura celt savu dzīvi. Galu galā mājas ir vislabākā vieta, kur mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju.

Aptuveni pirms gada es pildīju kādu norīkojumu Beirūtā, Libānā. Esot tur, es uzzināju par 12-gadīgu meiteni, vārdā Sāra. Dzīvojot Rumānijā, viņas vecāki un divi no vecākajiem brāļiem un māsām bija pievienojušies Baznīcai, bet, kad Sārai palika 7 gadi, viņiem bija jāatgriežas savā dzimtenē. Viņu dzimtenē nebija ne baznīcas, ne organizētu baznīcas vienību, ne Svētdienas skolas, ne Jauno sieviešu biedrības ar tās programmu. Pēc pieciem gadiem šī ģimene uzzināja par Beirūtas draudzi un tieši pirms manas ierašanās atsūtīja uz turieni savu 12-gadīgo meitu Sāru, lai viņa vecāko brāļu un māsu pavadībā varētu kristīties. Uzturoties Beirūtā, es vadīju garīgo vakaru par pestīšanas ieceri. Laiku pa laikam Sāra pacēla roku un atbildēja uz jautājumiem.

Pēc sanāksmes, zinot, ka viņa praktiski nekad nav bijusi baznīcā, es piegāju pie viņas un pajautāju: „Sāra, kā tu zināji atbildes uz šiem jautājumiem”? Viņa nekavējoties atbildēja: „Mana māte man iemācīja.” Viņu apkaimē nebija baznīcas, taču viņu mājās bija evaņģēlijs. Viņas māte bija viņas galvenā evaņģēlija skolotāja.

Ēnoss sacīja: „Vārdi, kurus es bieži biju dzirdējis savu tēvu runājam par mūžīgo dzīvi un svēto prieku, iegrima dziļi manā sirdī.” (Ēnosa 1:3.) Nav nekādu šaubu par to, kurš bija Ēnosa galvenais evaņģēlija skolotājs.

Es atceros savu tēvu, kurš, atlaidies pie kamīna, lasa Svētos Rakstus un citas labas grāmatas, kamēr es, ērti iekārtojies, sēžu viņam līdzās. Es atceros kartītes, kuras viņš turēja krekla kabatā — ar citātiem no Svētajiem Rakstiem un Šekspīra darbiem, kā arī jauniem vārdiem, kurus viņš gribēja iegaumēt un apgūt. Es atceros jautājumus par evaņģēliju un pārrunas pie vakariņu galda. Es atceros daudzās reizes, kad kopā ar tēvu devos apciemot gados vecākus cilvēkus, — kā mēs piestājām, lai kādam nopirktu saldējumu, bet citam —vistu vakariņām, kā tēvs paspieda viņiem uz atvadām roku, ieliekot saujā naudu. Es atceros, cik labi jutos un kā vēlējos būt tāds kā viņš.

Es atceros savu māti, aptuveni 90 gadu vecumā gatavojot sava dzīvoklīša virtuvē un tad ar ēdiena paplāti dodoties projām. Es jautāju, kurp viņa dodas. Viņa atbildēja: „Ai, es nesu ēdienu gados vecākiem cilvēkiem.” Es nodomāju: „Māt, tu pati esi gados.” Es nevaru izteikt, cik pateicīgs jūtos par saviem vecākiem, kuri bija mani galvenie evaņģēlija skolotāji!

Viena no visnozīmīgākajām lietām, ko varam paveikt kā vecāki, ir ne vien mācīt saviem bērniem regulāri lūgt, bet mācīt arī par lūgšanas spēku. Kad man bija aptuveni 17 gadi, es, nometies ceļos pie gultas, teicu vakara lūgšanu. Man nezinot, durvīs bija stāvējusi mana māte. Kad biju pabeidzis, viņa sacīja: „Tad, vai tu lūdz, lai Tas Kungs tev palīdzētu atrast labu sievu?”

Viņas jautājums mani ļoti pārsteidza. Par to es nebiju pat iedomājies. Es domāju par basketbolu un skolu. Tāpēc es atbildēju: „Nē.” Uz ko viņa atteica: „Nu, tev vajadzētu, dēls; tas būs vissvarīgākais lēmums tavā dzīvē.” Viņas vārdi iegrima dziļi manā sirdī, un tā nu nākamos sešus gadus es lūdzu, lai Dievs man palīdzētu atrast labu sievu. Un, jā, Viņš patiesi atbildēja uz šo lūgšanu.

Kā vecāki, mēs varam mācīt saviem bērniem lūgt par to, kam ir mūžīga nozīme, — lūgt pēc spēka būt morāli tīriem šajā izaicinājumu pilnajā pasaulē, pēc spēka būt paklausīgiem un drosmīgi iestāties par to, kas ir pareizi.

Nav šaubu, ka lielākā daļa mūsu jauniešu saka vakara lūgšanas, bet, iespējams, daudziem no viņiem ir grūtības izveidot ieradumu lūgt no rītiem. Kā vecāki, kā viņu galvenie evaņģēlija skolotāji, mēs varam to ietekmēt. Kurš no vecākiem Mormona Grāmatas laikos ļautu saviem dēliem iziet kaujas laukā bez krūšu bruņām, vairoga un zobena, kas pasargā no ienaidnieka sitieniem, kuri var izrādīties nāvējoši? Tomēr, cik daudzi no mums katru rītu ļauj saviem bērniem iziet no mājām visbīstamākajos kaujas laukos, lai tie stātos pretī Sātanam un viņa neskaitāmajiem kārdinājumiem bez savām garīgajām krūšu bruņām, vairoga un zobena, ko nodrošina sargājošais lūgšanas spēks? Tas Kungs sacīja: „Lūdz vienmēr, … lai tu varētu uzvarēt Sātanu” (M&D 10:5). Kā vecāki, mēs varam palīdzēt saviem bērniem izveidot rīta lūgšanas ieradumu un gūt izpratni par tās spēku.

Mēs varam arī mācīt saviem bērniem izmantot laiku lietderīgi. Dažkārt mums, tāpat kā Sonjai Karsonei, vajadzēs mīloši, bet noteikti izvirzīt prasības, lai ierobežotu laiku, ko bērni pavada pie televizora un citām elektroniskām ierīcēm, kas daudzos gadījumos pilnībā pārņem viņu dzīvi. Tā vietā mums vajadzēs novirzīt viņu laiku uz produktīvākām, ar evaņģēliju saistītām aktivitātēm. Iespējams, iesākumā mēs sastapsimies ar zināmu pretestību un žēlošanos, taču mums, tāpat kā Sonjai Karsonei, ir jābūt vīzijai un apņēmībai palikt pie iecerētā. Kādu dienu mūsu bērni sapratīs un novērtēs to, ko esam darījuši. Ja to nedarīsim mēs, kurš tad?

Mēs visi varētu sev pavaicāt: „Vai mūsu bērniem tiek mūsu labākie garīgie, intelektuālie un radošie pūliņi, vai arī viņiem tiek tikai tas laiks un talanti, kas paliek pāri pēc tam, kad esam pilnībā nodevušies baznīcas aicinājumam vai darbam?” Es nezinu, vai nākamajā dzīvē būs tādi tituli kā bīskaps vai Palīdzības biedrības prezidente, taču es zinu, ka vīra, sievas, tēva un mātes tituls pastāvēs un tiks godāts pasaulēs bez sava gala. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ir tik svarīgi godāt savus vecāku pienākumus šeit, uz Zemes, lai mēs varētu sagatavoties līdzīgiem, bet vēl dižākiem pienākumiem nākamajā dzīvē.

Kā vecāki, mēs varam virzīties uz priekšu ar pārliecību, ka Dievs nekad nepametīs mūs vienus. Dievs nekad neuzticēs mums atbildību, nepiedāvājot dievišķu palīdzību. Par to es varu liecināt. Kaut, pildot savu dievišķo vecāku lomu partnerībā ar Dievu, mēs kļūtu par galvenajiem evaņģēlija skolotājiem un piemēru mūsu bērniem! Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.