2010.–2019. gads
Vai mēs visi neesam ubagi?
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vai mēs visi neesam ubagi?

Vai mēs būtu bagāti vai nabagi, mums ir jādara viss, ko spējam, lai palīdzētu trūkumcietējiem.

Cik brīnišķīgs, jauns elements, ko ieviest mūsu vispārējās konferences ietvaros! Labi darīts, Edvardo!

Brīdī, kas kļuva par pārsteidzošāko mirkli Jēzus kalpošanas iesākumā, Viņš dzimtās pilsētas, Nācaretes, sinagogā piecēlās un nolasīja pravieša Jesajas vārdus, kas pierakstīti Lūkas evaņģēlijā: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, [dziedināt salauztas sirdis,] pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un … satriektos palaist vaļā.”1

Tādējādi Glābējs pirmoreiz publiski pasludināja, ka sāk kalpot kā Mesija. Ar šo pantu Jēzus paskaidroja arī, ka, ceļā uz Savu bezgalīgo Izpirkšanas upuri un Augšāmcelšanos, Viņa pirmais un svarīgākais pienākums kā Mesijai būs svētīt nabagos, tai skaitā, arī garā nabagos.

Jau kopš paša kalpošanas sākuma Jēzus izrādīja ārkārtīgu mīlestību pret nabagiem un trūkumcietējiem. Viņš bija piedzimis divu trūcīgo ģimenē un uzaudzis starp vairākiem trūcīgajiem. Mums nav detalizētu zināšanu par Viņa laicīgo dzīvi, taču reiz Viņš teica: „Lapsām ir alas, putniem … ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt.”2 Acīmredzot, debesu un zemes, un „[visu lietu], kas tur ir”3, Radītājs, vismaz brieduma gados, bija bezpajumtnieks.

Nabadzība ir bijusi viens no lielākajiem un izplatītākajiem izaicinājumiem visā cilvēces vēsturē. Lai gan parasti mēs uzskatāmi redzam tieši fiziskās ciešanas, nabadzības garīgais un emocionālais kaitējums var izvārdzināt vēl vairāk. Lai vai kā, svarīgākais aicinājums, ko mums uzticējis mūsu dižais Pestītājs, ir pievienoties Viņam, lai atbrīvotu ļaudis no šīs nastas. Būdams Jehova, Viņš teica, ka bargi tiesāšot Israēla namu, jo viņu namos ir nabago manta.

„Kā jūs uzdrošināties,” Viņš sauca, „postīt Manu tautu un satriekt nabagus?”4

Salamana pamācībās šī tēma iztirzāta ārkārtīgi skaidri: „Kas [nabagam] dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju,” un „kas savas ausis aizbāž pret nabago, tas … pats sauks, bet neviens uz viņu neklausīsies.”5

Mūsdienās Jēzus Kristus atjaunotajai baznīcai vēl nebija apritējis pirmais pastāvēšanas gads, kad Tas Kungs pavēlēja baznīcas locekļiem rūpēties „par nabagiem un trūkumcietējiem un [sniegt] tiem palīdzību, lai tie neciestu”6. Pievērsiet uzmanību pavēlošajam tonim, kas izskan šajā pantā — „lai tie neciestu”! Šādu izteiksmi Dievs izmanto, runājot par īpaši svarīgiem darbiem.

Ko gan viens vīrietis vai sieviete var iesākt, lai paveiktu šo neaptveramo uzdevumu — mazināt pasaulē valdošo nevienlīdzību? Pats Skolotājs deva mums atbildi. Kad, pirms nodevības un Jēzus sišanas krustā, Marija iesvaidīja Viņa galvu ar dārgām svaidāmām eļļām, Jūda Iskariots, protestējot pret šādu izšķērdību, „izteica viņai pārmetumus”7.

Jēzus teica:

„Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. …

Šī ir darījusi, ko spējusi.”8

„Šī ir darījusi, ko spējusi”! Cik kodolīga atbilde! Kāds žurnālists reiz izvaicāja Māti Terēzi no Kalkutas par viņas bezcerīgo uzdevumu — glābt šīs pilsētas trūkumcietējus. Viņš teica, ka, spriežot pēc statistikas, viņa nav paveikusi pilnīgi neko. Šī apbrīnojamā, mazītiņā sieviete atcirta, ka viņas darbā galvenais ir mīlestība, nevis statistika. Viņa teica, ka, par spīti milzīgajam skaitam cilvēku, kuriem nespēj palīdzēt, viņa var ievērot bausli — mīlēt Dievu un savu tuvāko —, kalpojot tiem, kuriem spēj palīdzēt, izmantodama visus resursus, kas viņai doti. „Tas, ko mēs darām, ir tikai ūdens lāse okeānā,” viņa teica kādā citā reizē. „Taču, ja mēs to nedarītu, okeānā būtu par vienu lāsi mazāk.”9 Žurnālists godbijīgi secināja, ka kristīgā kalpošana, acīmredzot, nav uzskatāma par statistikas centieniem. Viņš prātoja: „Ja debesīs daudz vairāk priecājas par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem, kuriem nav nepieciešams nožēlot grēkus, tad, kā redzams, Dievs nav pārlieku norūpējies par procentuālajiem rādītājiem.”10

Tad kā lai mēs paveicam to, kas ir mūsu spēkos?

Pirmkārt, mēs varam, kā mācīja ķēniņš Benjamīns, neatturēties no palīdzības sniegšanas, uzskatot, ka nabagie paši noveduši sevi postā. Iespējams, daži ir vainojami savās grūtībās, bet vai mēs — pārējie — nerīkojamies tieši tāpat? Vai tas nav iemesls, kādēļ šis līdzjūtīgais valdnieks vaicā: „Vai mēs visi neesam ubagi?”11 Vai mēs visi nesaucam pēc palīdzības, cerības un atbildēm uz savām lūgšanām? Vai mēs visi nelūdzamies pēc piedošanas par pašu pieļautajām kļūdām un pašu izraisītajām likstām? Vai mēs visi nelūdzamies, lai labvēlība kompensētu mūsu vājības, lai žēlastība, vismaz mūsu gadījumā, triumfētu pār taisnīgumu? Nav jābrīnās par ķēniņa Benjamīna teikto, ka mēs iegūstam savu grēku piedošanu, lūdzot Dievu, kurš mums līdzjūtīgi atsaucas, bet saglabājam savu grēku piedošanu, līdzjūtīgi atsaucoties nabagiem, kuri kaut ko lūdz no mums.12

Papildus žēlastīgas palīdzības sniegšanai trūkumcietējiem, mums būtu arī jālūdz par viņiem. Kāds zoramiešu bariņš, kurus viņu draudzes locekļi uzskatīja par „netīrību” un „sārņiem” (kā minēts Rakstos), tika izdzīti no saviem lūgšanu namiem viņu „rupjo, [novalkāto] drānu dēļ”. Viņi, kā saka Mormons, bija „nabagi attiecībā uz pasaules lietām; un viņi bija nabagi arī sirdīs”13, — šie apstākļi gandrīz vienmēr iet roku rokā. Misijas pārinieki Alma un Amuleks nopēla šo noskrandušo cilvēku izraidīšanu, sakot, ka, lai arī kādas privilēģijas citi viņiem liegtu, viņi vienmēr var lūgt savos laukos un savās mājās, savās ģimenēs un savās sirdīs.14

Bet pēc tam Amuleks tam pašam ļaužu bariņam, kurus citi bija padzinuši, teica: „Kad [jūs būsit lūguši], ja jūs novērsīsities no trūcīgā un kailā, un neapmeklēsit slimo un nomocīto, un ja jūs nedosit no savas mantas, kas jums būs, tam, kam trūkst, — es saku jums,… jūsu lūgšanas ir veltas un nedod jums neko, un jūs esat kā liekuļi, kas noliedz ticību.”15 Cik šokējošs atgādinājums, — vai mēs būtu bagāti vai nabagi, mums ir jādara viss, ko spējam, lai palīdzētu trūkumcietējiem.

Lai mani te neapsūdzētu par nereālistisku globālu sociālo programmu ierosināšanu vai ubagošanas kā ienesīgas nozares akceptēšanu, es gribu jūs mierināt, apliecinot, ka godāju čaklumu, taupīgumu, pašpaļāvību un ambīcijas tikpat lielā mērā, kā jebkurš cits. No mums allaž ticis gaidīts, ka, pirms censties palīdzēt citiem, mēs, pirmkārt, palīdzēsim paši sev. Turklāt, es nezinu, kā tieši katram no jums vajadzētu pildīt savu pienākumu, palīdzot tiem, kuri ne vienmēr var vai spēj palīdzēt sev paši. Taču es zinu, ka Dievs to zina un Viņš palīdzēs jums un vadīs jūs šajā līdzjūtības un māceklības darbā, ja vien jūs to apzināti vēlēsities, lūgsit par to un meklēsit iespējas ievērot bausli, ko Viņš mums atkārtoti devis.

Jūs noteikti saprotat, ka es šeit runāju par nopietnām vajadzībām, kas pastāv ne tikai mūsu baznīcā, bet visā sabiedrībā. Par laimi, Tas Kungs ir nācis klajā ar vienkāršāku veidu, kā mēs varam palīdzēt mūsējiem, — visiem, kam nav veselības problēmu, ir jāievēro gavēņa likums. Jesaja rakstīja:

„Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk? …

Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb … ? [Kad tu atraisi] jūga važas … kas tos, kam nodarīts pāri, atlaiž svabadībā … ?”16

Es liecinu par brīnumiem — gan garīgiem, gan laicīgiem —, ko pieredz tie, kas dzīvo saskaņā ar gavēņa likumu. Es liecinu par brīnumiem, kurus esmu pieredzējis savā dzīvē. Patiesi, kā rakstījis Jesaja, es vairākkārt esmu lūdzies savā gavēnī, un Dievs tik tiešām ir atsaucies: „Še Es esmu!”17 Godājiet šo svēto privilēģiju vismaz reizi mēnesī un esiet tik dāsni, cik jūsu apstākļi to ļauj, maksājot gavēņa ziedojumus un sniedzot cita veida palīdzību humānajā, izglītības vai misionāru darba jomā. Es apsolu, ka Dievs būs dāsns pret jums un tie, kuri būs guvuši palīdzību no jūsu rokām, daudzinās jūs par svētlaimīgiem mūžu mūžos. Pagājušajā gadā ar gavēņa ziedojumiem, ko izsniedza uzticīgi bīskapi un Palīdzības biedrības prezidentes, tika palīdzēts vairāk nekā 750 000 baznīcas locekļu. Daudzi pēdējo dienu svētie jūtas pateicīgi.

Brāļi un māsas, sakot šādu sprediķi, man atklāti jāpiemin nepelnītās un nebeidzamās svētības, ko esmu saņēmis pats savā dzīvē, — gan laicīgi, gan garīgi. Arī man, tāpat kā jums, ik pa laikam ir nācies satraukties par savām finansēm, taču es nekad neesmu bijis nabadzīgs un nemaz nezinu, kā nabagie jūtas. Turklāt, es nezinu visus iemeslus tam, kādēļ mūsu dzimšanas apstākļi un veselība, izglītības iespējas un ekonomiskā situācija šajā laicīgajā dzīvē ir tik ļoti atšķirīga, taču, redzot, cik daudzi cieš trūkumu, es zinu, ka esmu svētīts, vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai.18 Es zinu arī to, ka, lai gan varbūt neesmu sava brāļa sargs, es esmu sava brāļa brālis, un Dievs ir mani tik bagātīgi svētījis, ka man ar to ir jādalās.19

Šajā ziņā es personīgi uzteicu prezidentu Tomasu Spenseru Monsonu. Es esmu svētīts, ka pazīstu šo vīru jau 47 gadus, un, atsaucot atmiņā iespaidus, ko lološu līdz pat mirstamai stundai, es redzu, kā viņš ar čībām kājās lido mājup no tobrīd ekonomiski izpostītās Austrumvācijas, atdevis citiem ne vien savu otro uzvalku un papildu kreklus, bet pat uzautās kurpes. „Cik mīlīgi ir kalnos [un caur lidostas termināļiem šļūcošie] prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru.”20 Prezidents Monsons ir „darījis, ko spējis”, palīdzot atraitnēm un bāreņiem, nabagajiem un trūcīgajiem, un tādējādi paveicis vairāk nekā jebkurš cits cilvēks, kuru pazīstu.

1831. gadā, dodot atklāsmi pravietim Džozefam Smitam, Tas Kungs teica, ka kādudien nabagie redzēs Dieva valstību spēkā un lielā godībā nākam viņus glābt.21 Es lūdzu, kaut mēs palīdzētu piepildīt šo pravietojumu, mūsu piederības patiesajai Jēzus Kristus baznīcai spēkā un godībā dodoties glābt visus, kurus spējam, no nabadzības, kas tur viņus savās važās, un no trūkuma, kas grauj tik daudzus sapņus! Jēzus Kristus žēlastīgajā Vārdā, āmen.