Neniekojieties ar svētām lietām

Elders Lerijs S. Kečers

no Septiņdesmitajiem

Attēls

Izvērtējiet savas izvēles, pavaicājot sev: „Vai mani lēmumi stingri sakņojas Jēzus Kristus evaņģēlija auglīgajā augsnē?”

Brāļi un māsas, lēmumi, kurus pieņemam šajā dzīvē, atstāj milzīgu iespaidu uz mūsu mūžīgās dzīves gājumu. Šo atziņu es guvu pirms kādiem pieciem gadiem caur pieredzi, kas varēja izmaksāt ļoti dārgi.

Mēs kopā ar ģimeni un draugiem ceļojām pa Dienvidomānu. Mēs nolēmām atpūsties pludmalē pie Indijas okeāna krastiem. Drīz pēc ierašanās mūsu 16–gadīgā meita Nellija pavaicāja, vai varētu aizpeldēt līdz vietai, kas, viņasprāt, bija smilšu sēklis. Redzot nemierīgos ūdeņus, teicu, ka aizpeldēšu turp pirmais, jo man šķita, ka ceļā varētu gadīties bīstamas straumes.

Kādu brīdi papeldējis, es uzsaucu sievai, vaicājot, vai esmu pietuvojies sēklim. Viņa atbildēja: „Tu esi aizpeldējis krietni tālāk.” Man nezinot, es biju ierauts pretvilnī¹ un strauji ienests jūrā.

Es nezināju, ko darīt. Vienīgais, ko varēju izdomāt, bija apgriezties un peldēt atpakaļ uz krastu. Tas bija tieši tas, ko man nevajadzēja darīt. Es jutos bezspēcīgs. Nekontrolējami spēki rāva mani arvien tālāk jūras plašumos. Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka mana sieva, uzticēdamās manam lēmumam, bija man sekojusi.

Brāļi un māsas, tobrīd es domāju: pastāv liela iespēja, ka neizdzīvošu un ka mana lēmuma dēļ ies bojā arī mana sieva. Pēc milzīgiem pūliņiem un, kā es uzskatu, dievišķas iejaukšanās, manas pēdas kaut kādā veidā tomēr skāra smilšaino pamatu un mēs varējām droši atgriezties pie mūsu draugiem un meitas.

Šajā Zemes dzīvē ir daudz straumju, dažas no tām ir drošas, citas — ne. Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja, ka mūsu dzīvi ietekmē vareni spēki, kas līdzinās neredzamām okeāna straumēm.² Šie spēki ir pavisam reāli. Mums ne mirkli nevajadzētu tos ignorēt.

Es vēlos jums pastāstīt par vēl kādu straumi, dievišķu straumi, kas ir izvērtusies par lielu svētību manā dzīvē. Es pievienojos baznīcai kā jaunpievērstais. Pirms pievēršanās mans dzīves mērķis bija slēpot, un, lai piepildītu šo vēlmi, es pēc vidusskolas absolvēšanas pārcēlos uz Eiropu. Pēc vairākiem mēnešiem, kā man šķita, ideālas dzīves es jutu, ka pienācis laiks doties projām. Tolaik es vēl neizpratu, no kurienes rodas šī sajūta, tomēr izvēlējos tai sekot. Beigu beigās es nonācu Provo, Jūtā, kopā ar dažiem labiem draugiem, kuri, tāpat kā es, bija citas ticības pārstāvji.

Uzturoties Provo, es sastapu cilvēkus, kuri dzīvoja daudz citādāk nekā es. Es izjutu vilkmi pie viņiem, lai gan nezināju, kādēļ. Sākotnēji es pretojos šīm izjūtām, taču drīz vien radu iepriekš neiepazītu mieru un mierinājumu. Es sāku peldēt pa citu straumi — pa straumi, kas aiznesa mani pie izpratnes par mīlošu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu.

1972. gadā mēs ar draugiem tikām kristīti. Šī jaunā straume, kurai izvēlējos sekot, — Jēzus Kristus evaņģēlijs — piešķīra manai dzīvei virzību un jēgu. Taču neiztika arī bez grūtībām. Tas viss man bija kas jauns. Laiku pa laikam es jutos nomaldījies un apmulsis. Gan draugi, gan ģimenes locekļi uzdeva jautājumus, tādējādi radot grūtības.

Man bija jāizdara izvēle. Daži no viņu jautājumiem viesa šaubas un nedrošību. Tā bija svarīga izvēle. Pie kā man vērsties, meklējot atbildes? Daudzi gribēja pārliecināt mani par to, ka eju maldu ceļus. Viņi radīja „pretvilni”, cenšoties aizraut mani projām no mierīgās straumes, kura bija kļuvusi par brīnišķu laimes avotu. Tolaik es ļoti skaidri apguvu principu, kas vēsta, ka visās lietās pastāv pretstats un ka man ir svarīgi rīkoties pašam un neatstāt savu rīcības brīvību citu ziņā.³

Es sev vaicāju: „Kādēļ man būtu jānovēršas no tā, kas man sniedzis tik lielu mierinājumu?” Tas Kungs reiz atgādināja Oliveram Kauderijam: „Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu?”⁴ Mana pieredze bija līdzīga. Tādēļ es vēl lielākā apņēmībā vērsos pie mīlošā Debesu Tēva, Svētajiem Rakstiem un uzticamiem draugiem.

Tomēr man vēl joprojām bija daudz jautājumu, uz kuriem nespēju atbildēt. Kā es varēju tikt galā ar šaubām, ko tie viesa? Tā vietā, lai ļautu tiem izpostīt mieru un laimi, kas bija ienākusi manā dzīvē, es izvēlējos uz kādu laiku atlikt šos jautājumus, paļaujoties, ka Tā Kunga noliktajā laikā Viņš man visu atklās. Es radu mierinājumu, lasot Viņa paziņojumu pravietim Džozefam: „Lūk, jūs esat mazi bērni un jūs nespējat tagad visu panest; jums ir jāaug labvēlībā un patiesības atziņā.”⁵ Es izvēlējos neatmest to, kas saskaņā ar manām zināšanām bija patiess, sekojot nezināmai un apšaubāmai plūsmai — potenciālajam „pretvilnim”. Kā teicis N. Eldons Taners, es sapratu, „cik daudz gudrāk un labāk ir pieņemt vienkāršās evaņģēlija patiesības … un ar ticību pieņemt tās lietas, ko … cilvēks nespēj saprast”⁶.

Vai tas nozīmē, ka mums nav ļauts nodoties patiesiem meklējumiem? Pavaicājiet jaunietim, kurš meklēja patvērumu Svētajā birzī, vēloties uzzināt, kurai no visām baznīcām viņam vajadzētu pievienoties. Paņemiet rokās Mācību un Derības un ziniet, ka liela daļa no tā, kas ticis atklāts šajā iedvesmotajā pierakstā, ir dots, pateicoties pazemīgiem patiesības meklējumiem. „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi …, un viņam taps dots.”⁷ Uzdodot sirsnīgus jautājumus un tiecoties pēc dievišķām atbildēm, mēs mācāmies „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta”⁸, pieaugot savās zināšanās un gudrībā.

Jautājums nav vis: „Vai man nav ļauts nodoties patiesiem, sirsnīgiem meklējumiem?”, bet gan: „Kur man vērsties pēc patiesības, kad uzrodas jautājumi? Vai es būšu pietiekami gudrs, lai cieši turētos pie tā, kas, saskaņā ar manām zināšanām, ir patiess, par spīti dažiem jautājumiem, kas varētu rasties?” Es liecinu, ka pastāv dievišķs avots — Kāds, kurš zina visu no sākuma līdz galam. Visas lietas ir Viņa priekšā.⁹ Svētie Raksti liecina, ka Viņš „nestaigā pa līkumotām takām, … nedz arī Viņš atkāpjas no tā, ko Viņš ir sacījis”.¹⁰

Šajā laicīgajā ceļojumā mēs ne brīdi nedrīkstam uzskatīt, ka mūsu izvēle ietekmē tikai mūs pašus. Nesen mani apmeklēja kāds jauns vīrietis. Viņš atstāja labu iespaidu, taču es jutu, ka viņš nav pilnīgi aktīvs baznīcā. Viņš pastāstīja, ka ir ticis audzināts uz evaņģēliju vērstā ģimenē līdz brīdim, kad viņa tēvs kļuva neuzticīgs viņa mātei, kas noveda pie šķiršanās un pie tā, ka visi viņa brāļi un māsas sāka apšaubīt baznīcas patiesumu un atkrita. Man ap sirdi bija smagi, runājot ar šo jauno tēvu, kurš sava tēva izvēļu iespaidā audzināja savus dārgos bērnus ārpus Jēzus Kristus evaņģēlija svētībām.

Es pazīstu vēl kādu vīru, kurš, būdams uzticīgs baznīcas loceklis, sāka uzdot jautājumus par kādu noteiktu mācību. Tā vietā, lai lūgtu atbildes Debesu Tēvam, viņš izvēlējās paļauties tikai uz laicīgiem informācijas avotiem. Viņa sirds pavērsās nepareizā virzienā, kā man šķita, tiecoties pēc cilvēku goda. Viņa lepnums varbūt arī bija apmierināts (vismaz īslaicīgi), taču viņš tika nošķirts no debesu spēkiem.¹¹ Tā vietā, lai rastu patiesību, viņš zaudēja savu liecību, aizraudams līdzi daudzus ģimenes locekļus.

Abi šie vīri tika ierauti neredzamos pretviļņos, aizraujot sev līdzi daudzus citus.

Domājot par pretēju piemēru, prātā nāk Larijs un Luīze Milleri, manas sievas vecāki. Lai gan viņiem nekad nav piederējis daudz pasaulīgo mantu, viņi izvēlējās ne vien mācīt bērniem atjaunotā evaņģēlija tīro mācību, bet arī dzīvot pēc tās katru savas dzīves dienu. Tādējādi viņi ir svētījuši savus pēcnācējus ar evaņģēlija augļiem un cerību uz mūžīgo dzīvi.

Savās mājās viņi iedibināja kārtību, turot cieņā priesterību, baudot mīlestības un saskaņas pārpilnību un sekojot evaņģēlija principiem savā dzīvē. Luīze un Larijs plecu pie pleca parādīja, ko nozīmē dzīvot pēc Jēzus Kristus parauga. Viņu bērni varēja skaidri saskatīt, kura no dzīves straumēm nesīs mieru un laimi. Un viņi izdarīja attiecīgu izvēli. Prezidents Kimbals mācīja: „Ja vien mēs sekosim … spēcīgajai, vienmērīgajai straumei, kas plūst pretim mūsu mūžīgās dzīves mērķim, mēs kopā ar saviem bērniem tiksim nesti uz priekšu, par spīti grūtību, vilšanos [un] kārdinājumu pretvējiem.”¹²

Vai mūsu izvēlēm ir nozīme? Vai tās ietekmē tikai mūs pašus? Vai mēs esam uzņēmuši drošu virzienu, peldot līdzi atjaunotā evaņģēlija mūžīgajai straumei?

Laiku pa laikam man prātā iešaujas aina, kas turpina mani vajāt. Kā būtu, ja tajā septembra dienā, atpūšoties Indijas okeāna krastā, es savai meitai Nellijai būtu teicis: „Uz priekšu! Peldi vien uz to sēkli!” Kā būtu, ja arī viņa būtu sekojusi manam piemēram un nespētu atpeldēt atpakaļ? Kā būtu dzīvot ar apziņu, ka, sekojot manam piemēram, pretvilnis ierāvis viņu jūrā uz neatgriešanos?

Vai straumēm, kurām mēs izvēlamies sekot, ir nozīme? Vai mūsu piemēram ir nozīme?

Debesu Tēvs ir svētījis mūs ar dievišķu dāvanu — Svēto Garu, kas vada mūs mūsu izvēlēs. Viņš ir apsolījis mums iedvesmu un atklāsmi, ja vien mēs dzīvosim tā, lai būtu cienīgi to saņemt. Es aicinu jūs gūt labumu no šīs dievišķās dāvanas un izvērtēt savas izvēles, pavaicājot sev: „Vai mani lēmumi stingri sakņojas Jēzus Kristus evaņģēlija auglīgajā augsnē?” Es aicinu, lai jūs veiktu visas nepieciešamās pārmaiņas — vai tās būtu lielas, vai mazas —, lai nodrošinātu no Debesu Tēva ieceres izrietošās svētības gan sev, gan saviem mīļajiem.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Es liecinu, ka derības, ko mēs ar Viņu slēdzam, ir svētas un svētīgas. Mēs nekad nedrīkstam niekoties ar svētām lietām.¹³ Es lūdzu, kaut mēs vienmēr paliktu uzticīgi! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.