2010.–2019. gads
Droši vadīti mājup
Zemteksta piezīmes
Tēma

Droši vadīti mājup

Mēs raugāmies uz debesīm pēc drošas vadības, lai nospraustu gudru un pareizu kursu un sekotu tam.

Brāļi, mēs esam sapulcējušies kā varena priesterības nesēju grupa gan šeit, Konferenču centrā, gan citās vietās visā pasaulē. Es jūtos pagodināts un pazemīgi pieņemu šo pienākumu, kas man dots, — neilgi uzrunāt jūs. Es lūdzu, lai Tā Kunga Gars būtu ar mani šīs uzrunas laikā.

Pirms 75 gadiem, 1939. gada 14. februārī, Hamburgā, Vācijā, tika svinēti valsts svētki. Skanot dedzīgām uzrunām, pūļiem skandinot un skanot patriotiskām himnām, jaunais karakuģis „Bismarks” devās jūrā pa Elbas upi. Noskatoties uz šī visspēcīgākā kuģa pasaulē bruņojumu un mehānismiem, aizrāvās elpa. Lai uzbūvētu divus bruņu torņus ar 380 milimetru radaru kontrolētiem lielgabaliem, tika izveidoti 57 000 rasējumu. Kuģa elektrisko ķēžu garums bija 45 000 kilometru. Tas svēra vairāk nekā 35 000 tonnu, un bruņu plāksne nodrošināja maksimālu drošību. Majestātisks savā izskatā, gigantisks savos izmēros un satriecošs savā ugunsspēkā, varenais koloss tika uzskatīts par nenogremdējamu kuģi.

„Bismarka” tikšanās ar likteni notika vairāk nekā pēc diviem gadiem, kad 1941. gada 24. maijā divi spēcīgākie Britu jūras kara flotes karakuģi, „Prince of Wales” un „Hood”, atklāja uguni pret „Bismarku” un vācu kreiseri „Prinz Eugen”. Piecu minūšu laikā „Bismarks” nosūtīja Atlantijas okeāna dzīlēs karakuģi „Hood” un visu 1400 cilvēku lielo kuģa apkalpi, izņemot tikai trīs vīrus. Otrs britu karakuģis, „Prince of Wales”, tika smagi bojāts un dreifēja prom.

Nākamo trīs dienu laikā britu karakuģi un lidmašīnas atkal un atkal devās kaujā pret „Bismarku”. Kopumā briti izmantoja piecus karakuģus, divus lidmašīnu bāzes kuģus, 11 kreiserus un 21 mīnu kuģi, lai atrastu un nogremdētu vareno „Bismarku”.

Šo kauju laikā raidītie šāviņi radīja „Bismarkam” tikai virspusējus bojājumus. Vai tas tiešām bija nenogremdējams? Tad kādai torpēdai izdevās veiksmīgs trāpījums, kas nosprostoja „Bismarka” stūri. Bojājumus neizdevās novērst. Ar lielgabaliem un komandu esam kaujas gatavībā, „Bismarks” varēja tikai lēni peldēt pa apli. Kuģis bija tikai nedaudz par tālu no krasta, lai tam varētu palīdzēt spēcīgie vācu gaisa spēki.  „Bismarks” nespēja nonākt drošībā — savā ostā. Ne gaisa spēki, ne osta nespēja nodrošināt patvērumu, jo „Bismarks” bija zaudējis spēju peldēt pa nosprausto kursu. Kuģis bija palicis bez stūres, bez palīdzības un bez ostas. Beigas bija tuvu klāt. Briti nepārtraukti apšaudīja kuģi, kamēr tā apkalpe izsita caurumus kuģa sānos un dibenā un nogremdēja reiz šķietami neiznīcināmo kuģi. Kārie Atlantijas okeāna viļņi vispirms apņēma kuģa sānus un tad aprija vācu jūras kara flotes lepnumu. „Bismarka” vairs nebija.1

Līdzīgi „Bismarkam”, katrs no mums ir inženierijas brīnums. Taču mūsu radīšana nebija aprobežota ar cilvēka ģenialitāti. Cilvēks var izgudrot vissarežģītākos mehānismus, taču nespēj tiem dot dzīvību, saprātu vai spriestspēju. Šīs dievišķās dāvanas dod vienīgi Dievs.

Līdzīgi vitāli svarīgajai kuģa stūrei, mums, brāļi, ir dots veids, kā noteikt virzienu, kurā dodamies. Tā Kunga bāka rāda ceļu visiem, kas burā pa dzīves jūrām. Mūsu uzdevums ir virzīties pa nemainīgu kursu pretī mūsu vēlamajam mērķim, kas ir Dieva celestiālā valstība. Cilvēks bez mērķa ir kā kuģis bez stūres, kas, visticamāk, nekad nenonāks māju ostā. Mūsu virzienā atskan signāls: „Nospraudiet kursu, uzvelciet buru, pagrieziet stūri un dodieties ceļā.”

Tāpat, kā tas ir ar vareno „Bismarku”, tā tas ir arī ar cilvēku. Turbīnu dzinējspēks un propelleru vilcējspēks ir nekam nederīgi bez vadības spējām, enerģijas izmantošanas, spēka novirzīšanas, ko dod stūre, kas nav acij redzama, ir nosacīti maza izmēra, taču pilnīgi nepieciešama funkcionēšanai.

Mūsu Tēvs nodrošināja Sauli, Mēnesi un zvaigznes — debesu galaktikas, lai vadītu jūrniekus jūrā. Mums, kad mēs staigājam pa dzīves ceļiem, Viņš dod skaidri saprotamu karti un norāda ceļu uz mūsu vēlamo galamērķi. Viņš brīdina: „Uzmanieties no apkārtceļiem, lamatām un slazdiem.” Mēs nevaram pieļaut, lai mūs apmāna tie, kas vēlas mūs novest no ceļa, tie viltīgie grēka stabulnieki, kas māj mums šur un tur. Tā vietā mēs apstājamies, lai noskaitītu lūgšanu; mēs klausāmies tajā klusajā, mierīgajā balsī, kas izsaka mūsu dvēseles dziļumos Skolotāja maigo aicinājumu: „Nāc Man līdzi.”2

Tomēr ir arī tādi cilvēki, kas to nedzird, kas nepaklausīs, kam labāk patīk iet savu ceļu. Pārāk bieži viņi padodas kārdinājumiem, kas ielenc mūs visus un kas var šķist tik vilinoši.

Kā priesterības nesēji, mēs esam sūtīti uz Zemes nemierīgos laikos. Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē ar plaša mēroga konfliktiem it visur. Politiskās shēmas grauj tautu stabilitāti, despoti tiecas pēc varas, un daži sabiedrības segmenti šķiet ir apspiesti uz visiem laikiem, tiem ir laupītas iespējas, un tie ir pamesti savās neveiksmēs. Cilvēku viltība skan mūsu ausīs, un grēks mūs ieskauj.

Mūsu pienākums ir būt visu diženo svētību cienīgiem, ko mūsu Tēvs Debesīs glabā mums. Lai kur mēs ietu, mūsu priesterība ir ar mums. Vai mēs stāvam svētās vietās? Lūdzu, pirms jūs pakļaujat briesmām sevi un savu priesterību, ejot tādās vietās vai piedaloties aktivitātēs, kas nav jūsu vai šīs priesterības cienīgas, apstājieties, lai apdomātu sekas.

Mēs, kas esam ordinēti Dieva priesterībā, varam vērst lietas par labu. Kad mēs saglabājam savu personīgo šķīstību un godājam savu priesterību, mēs kļūstam par taisnīguma paraugiem, kam citi var sekot. Apustulis Pāvils aizrādīja: „Topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā.”3 Viņš arī rakstīja, ka Kristus sekotājiem vajadzētu „[mirdzēt] kā spīdekļi[em] pasaulē”4. Taisnīga parauga sniegšana var palīdzēt izgaismot arvien tumstošo pasauli.

Daudzi no jums atceras prezidentu N. Eldonu Teneru, kurš kalpoja par padomnieku četriem baznīcas prezidentiem. Viņš bija nemainīgs taisnīguma paraugs visas savas karjeras laikā rūpniecībā, darba laikā Kanādas valdībā un kā Jēzus Kristus apustulis. Viņš deva mums šo iedvesmoto padomu: „Nekas nesniegs lielāku prieku un panākumus, kā dzīvošana saskaņā ar evaņģēlija mācībām. Esiet paraugs; veiciniet pasaulē labo.”

Viņš turpināja: „Katrs no mums ir iepriekš ordinēts kādam darbam kā [Dieva] izredzētais kalps, kuram Viņš ir uzskatījis par labu piešķirt priesterību un spēku darboties Viņa vārdā. Vienmēr atcerieties, ka cilvēki skatās uz jums pēc vadības, un jūs ietekmējat cilvēkus vai nu uz labu, vai sliktu, un šī ietekme izpaudīsies nākamajās paaudzēs.”5

Mūs stiprina patiesība, ka lielākais spēks pasaulē mūsdienās ir Dieva spēks, kad tas izpaužas cilvēkā. Lai droši kuģotu pa mirstīgās dzīves jūrām, mums ir nepieciešama Mūžīgā Jūrnieka vadība — tieši diženā Jehovas vadība. Mēs lūdzam palīdzību un sniedzamies uz debesīm, lai saņemtu debesu palīdzību.

Labi pazīstams tāda cilvēka piemērs, kurš netiecās uz debesīm, ir Kaina, Ādama un Ievas dēla, piemērs. Būdams ar lielu potenciālu, taču vāju gribu, Kains ļāva alkatībai, skaudībai, nepaklausībai un pat slepkavībai nosprostot to „personīgo stūri”, kas būtu varējusi vadīt viņu uz drošību un paaugstināšanu. Lejupvērstais skats aizstāja augšupvērsto skatu; Kains krita.

Kādā citā laikā kāds ļauns ķēniņš sagādāja pārbaudījumu Dieva kalpam. Ar debesu iedvesmas palīdzību Daniēls izskaidroja ķēniņam rakstu uz mūra. Par piedāvāto atalgojumu — purpura apmetni, zelta kaklarotu un politisko varu — Daniēls teica: „Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam.”6 Daniēlam tika solītas lielas bagātības un vara, dāvanas, kas attēloja pasaulīgās, nevis Dieva lietas. Daniēls nepadevās un palika uzticīgs.

Vēlāk, kad Daniēls pielūdza Dievu par spīti spriedumam, kas to aizliedza, viņš tika iemests lauvu bedrē. Bībelē ir teikts, ka nākamajā rītā „Daniēlu [izvilka] no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies … Dievam”.7 Kritiskas vajadzības brīdī Daniēla apņēmība — ieturēt nemainīgu kursu —sniedza dievišķu aizsardzību un nodrošināja patvērumu. Šāda aizsardzība un drošība var būt mūsu, kad arī mēs ieturam nemainīgu kursu uz mūsu mūžīgajām mājām.

Vēstures pulkstenis, līdzīgi smilšu pulkstenim, fiksē laika tecējumu. Jauni tēlotāji darbojas uz dzīves skatuves. Mūsdienu problēmas draudoši vīd mums priekšā. Visas pasaules vēstures laikā Sātans ir nenogurstoši pūlējies iznīcināt Glābēja sekotājus. Ja mēs padosimies viņa kārdinājumiem, tad, līdzīgi varenajam „Bismarkam”, zaudēsim stūri, kas var vadīt mūs uz drošību. Tā vietā mēs, modernā dzīvesveida izsmalcinātības ieskauti, skatāmies uz debesīm pēc drošas vadības, lai nospraustu gudru un pareizu kursu un sekotu tam. Mūsu Debesu Tēvs neatstās mūsu sirsnīgās lūgšanas neatbildētas. Meklējot debesu palīdzību, mūsu stūre, atšķirībā no „Bismarka” stūres, nepārstās darboties.

Kaut mēs varētu droši kuģot pa dzīves jūrām, turpinot savu ceļojumu. Kaut mums būtu Daniēla drosme, lai mēs varētu palikt patiesi un uzticīgi, par spīti grēkam un kārdinājumiem, kas ieskauj mūs. Kaut mūsu liecības būtu tik dziļas un spēcīgas kā Jēkabam, Nefija brālim, kurš, saskāries ar kādu, kas visos iespējamos veidos centās satricināt viņa ticību, paziņoja: „Es nevarēju tikt satricināts.”8

Ticības stūrei vadot mūs mūsu ceļojumā, brāļi, arī mēs atradīsim savu drošo ceļu mājup — mājup pie Dieva, lai dzīvotu ar Viņu mūžīgi. Lai tā varētu notikt ar katru no mums, es lūdzu Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un Pestītāja, svētajā Vārdā, āmen.