2010–2017
    Svētais Vakarēdiens dvēseles atjaunošanai
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Svētais Vakarēdiens dvēseles atjaunošanai

    Svētais Gars dziedina un atjauno mūsu dvēseles. Attiecībā uz Svēto Vakarēdienu mums ir apsolīta svētība, ka „Viņa Gars [varēs] vienmēr būt ar [mums]”.

    Kāds bariņš jauno sieviešu man reiz vaicāja: „Ko jūs gribētu, kaut būtu zinājusi, kad bijāt mūsu vecumā?” Ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu tagad, es izteiktos šādi: „Es vēlētos, kaut jūsu vecumā man būtu bijusi labāka izpratne par Svētā Vakarēdiena nozīmi. Es vēlētos, kaut būtu izpratusi Svētā Vakarēdiena būtību tā, kā to raksturo elders Džefrijs R. Holands. Viņš ir teicis: „Viens no Svētā Vakarēdiena priekšrakstā ietilpstošajiem aicinājumiem mudina padarīt to par īsteni garīgu pieredzi, svētu saziņu, kas atjauno dvēseli.”"1

    Kā gan Svētais Vakarēdiens var kļūt „par īsteni garīgu pieredzi, svētu saziņu, kas atjauno dvēseli” katru nedēļu?

    Svētais Vakarēdiens kļūst par garīgi stiprinošu pieredzi, ja ieklausāmies Vakarēdiena lūgšanās un no jauna apņemamies ievērot savas derības. Lai to paveiktu, mums jābūt ar mieru pieņemt Jēzus Kristus Vārdu.2 Runājot par šo apsolījumu, prezidents Henrijs B. Airings mācīja: „Tas nozīmē, ka mums jāuztver sevi kā Viņam piederošus. Mums jāliek Viņš pirmajā vietā savā dzīvē. Mums jāvēlas tas, ko vēlas Viņš, nevis tas, ko vēlamies mēs paši vai ko pasaule māca mums vēlēties.”3

    Pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs arī solām „vienmēr atcerēties”4 Jēzu Kristu. Naktī, pirms tika sists krustā, Kristus sapulcināja ap Sevi Savus apustuļus un iedibināja Svēto Vakarēdienu. Viņš lauza maizi un svētīja to, teikdams: „Ņemiet, ēdiet, tas ir Mana ķermeņa piemiņai, ko Es dodu kā izpirkumu par jums.”5 Pēc tam Viņš ņēma vīna kausu, pateicās un deva Saviem apustuļiem dzert no tā, sakot: „Tas ir Manu … asiņu piemiņai, kas tiek izlietas par visiem tiem, kas ticēs Manam Vārdam.”6

    Gan būdams starp nefijiešiem, gan atjaunodams Savu baznīcu pēdējās dienās, Viņš atkārtoja, ka mums jāpieņem Svētais Vakarēdiens, pieminot Viņu.7

    Pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs liecinām Dievam, ka atcerēsimies Viņa Dēlu vienmēr, ne tikai īsajā Vakarēdiena priekšraksta laikā. Tas nozīmē, ka mēs apņemamies pastāvīgi raudzīties uz Glābēja piemēru un mācībām, lai tās noteiktu mūsu domu gājienu, mūsu izvēli un mūsu rīcību.8

    Svētā Vakarēdiena lūgšana atgādina arī par to, ka mums jāpilda Viņa baušļi.9

    Jēzus teica: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”10 Svētais Vakarēdiens paver iespēju veikt pašvērtējumu, kā arī iespēju pievērst savu sirdi un gribu Dievam. Paklausība baušļiem ienes mūsu dzīvē evaņģēlija spēku, kā arī vairāk miera un garīguma.

    Svētais Vakarēdiens paver iespēju baudīt īsteni garīgu pieredzi, dodot laiku pārdomām par Glābēja veiktās Izpirkšanas spēku, kas sniedz gan pestīšanu, gan jaunu iespēju. Kāda Jauno sieviešu vadītāja nesen pieredzēja, kādu spēku var saņemt, cenšoties pārdomāti pieņemt Svēto Vakarēdienu. Strādājot pie kāda personības attīstības uzdevuma, viņa bija izvirzījusi mērķi — pievērst uzmanību Svētā Vakarēdiena dziesmām un lūgšanām.

    Katru nedēļu viņa Svētā Vakarēdiena laikā veica pašvērtējumu. Viņa atsauca atmiņā pieļautās kļūdas un apņēmās nākamnedēļ rīkoties labāk. Viņa bija pateicīga, ka var labot savas kļūdas un tikt attīrīta. Atskatoties uz šo pieredzi, viņa teica: „Es izmantoju tikai daļu no Izpirkšanas sniegtajām iespējām — grēku nožēlu.”

    Kādu svētdienu, kad bija izvērtējusi savu veikumu, viņa jutās drūma un nomākta. Viņa redzēja, ka pieļauj vienas un tās pašas kļūdas — atkal un atkal, nedēļu pēc nedēļas. Taču tad viņu pārņēma īpaša iedvesma, un viņa saprata, ka ir ignorējusi lielu daļu no Izpirkšanas spēka — Kristus iespēju dodošo spēku. Viņa bija aizmirsusi par visiem tiem gadījumiem, kad Glābējs palīdzēja viņai būt tādai, kā būtu jābūt, un kalpot vairāk, nekā viņa spētu saviem spēkiem.

    Paturot prātā šo domu, viņa no jauna pārcilāja atmiņā iepriekšējo nedēļu. Viņa teica: „Manu melanholiju gaisināja prieka uzplūdi, redzot, ka Viņš bija dāvājis man daudz iespēju un vairojis manas spējas. Es ar pateicību atcerējos brīdi, kad spēju pamanīt sava bērna vajadzības, kaut tobrīd tās nebija uzskatāmas. Es atcerējos, ka todien, kad šķita, ka jau tā esmu pārāk aizņemta, es spēju sniegt atbalstu kādai draudzenei. Es biju izrādījusi pacietību tādās situācijās, kad parasti reaģēju gluži pretēji.”

    Beigās viņa piebilda: „Kad pateicos Dievam par to, kā manā dzīvē darbojies Glābēja iespēju dodošais spēks, es izjutu daudz lielāku optimismu par savu tābrīža grēku nožēlas procesu un es raudzījos uz nākamo nedēļu ar jaunu cerību.”

    Elders Melvins Dž. Balards mācīja, kā Svētais Vakarēdiens var kļūt par dziedinošu un attīrošu pieredzi. Viņš sacīja:

    „Vai starp mums ir kāds, kas neievaino savu garu ar vārdiem, domām vai darbiem — no sabata līdz sabatam? Mēs darām to, ko pēcāk nožēlojam, un vēlamies, lai mums piedod. … Metode, kā gūt piedošanu, … ir nožēlot savus grēkus, doties pie tiem, pret kuriem esam grēkojuši vai izdarījuši pārkāpumu, saņemt viņu piedošanu un tad atgriezties pie Svētā Vakarēdiena galda, kur, ja vien esam patiesi nožēlojuši un attiecīgi sagatavojušies, mums tiks piedots un mūsu dvēseles tiks garīgi dziedinātas. …

    „Es liecinu,” teica elders Balards, „ka Svētā Vakarēdiena pienešanu pavada gars, kas sasilda dvēseli no galvas līdz pat papēžiem. Jūs varat sajust, kā garīgās brūces tiek dziedinātas un jūsu nasta — pacelta. Dvēsele, kas ir tā cienīga un patiesi vēlas pieņemt šo garīgo ēdienu, gūst mierinājumu un laimi.””11

    Mūsu ievainotās dvēseles var tik dziedinātas un atjaunotas ne vien tādēļ, ka maize un ūdens atgādina mums par Glābēja upurēto miesu un asinīm, bet arī tādēļ, ka šie simboli atgādina, ka Viņš allaž būs mūsu „dzīvības maize”12 un „dzīvais ūdens”13.

    Pēc Svētā Vakarēdiena pienešanas nefijiešiem Jēzus teica:

    „Tas, kas ēd šo maizi, ēd no Manas miesas savai dvēselei; un tas, kas dzer no šī vīna, dzer no Manām asinīm savai dvēselei; un viņa dvēsele nekad nebūs nedz izsalkusi, nedz izslāpusi, bet būs sāta.

    Tad, kad viss pūlis bija ēdis un dzēris, lūk, viņi tika piepildīti ar Garu.”14

    Ar šiem vārdiem Kristus māca mums, ka Svētais Gars dziedina un atjauno mūsu dvēseles. Attiecībā uz Svēto Vakarēdienu mums ir apsolīta svētība, ka „Viņa Gars [varēs] vienmēr būt ar [mums]”.15

    Pieņemot Svēto Vakarēdienu, es dažkārt iztēlojos gleznu, kur augšāmceltais Glābējs attēlots ar pastieptām rokām, it kā gatavotos iekļaut mūs Savā mīlošajā apskāvienā. Šī glezna man ir ļoti mīļa. Kad domāju par to Vakarēdiena pasniegšanas laikā, dvēseles pacilājuma brīdī šķiet, ka tikpat kā varu saklausīt Glābēja vārdus: „Lūk, Mana žēlastības roka ir izstiepta pret jums, un katru, kas nāks, to Es pieņemšu; un svētīti ir tie, kas nāk pie Manis.”16

    Ārona priesterības nesēji pārstāv Glābēju, sagatavojot, svētot un pienesot Svēto Vakarēdienu. Kad priesterības nesējs pastiepj roku, piedāvājot mums svētos simbolus, tas ir tā, it kā Pats Glābējs pastieptu Savu žēlastības roku, aicinot ikvienu no mums pieņemt dārgās mīlestības dāvanas, kas dotas caur Viņa dižo Izpirkšanas upuri, — grēku nožēlošanas, piedošanas, mierinājuma un cerības dāvanas.17

    Jo vairāk mēs domājam par Svētā Vakarēdiena nozīmi, jo svētāks un jēgpilnāks tas mums kļūst. Es pieminēšu to, ko teica 96 gadus vecs tēvs, kad viņa dēls vaicāja: „Tēt, kādēļ tu apmeklē baznīcu? Tu ne redzi, ne dzirdi, un tev ir grūti pārvietoties. Kādēļ tu ej uz baznīcu?” Tēvs atbildēja: „Svētā Vakarēdiena dēļ. Es eju pieņemt Svēto Vakarēdienu.”

    Kaut katrs no mums nāktu uz dievkalpojumu gatavībā piedzīvot „īsteni garīgu pieredzi, svētu saziņu, kas atjauno dvēseli”18!

    Es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs un Glābējs dzīvo. Es esmu pateicīga, ka Svētais Vakarēdiens paver iespēju sajust Viņu mīlestību un saņemt Svēto Garu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.