2010.–2019. gads
Paliekoša miera rašana un mūžīgās ģimenes veidošana
Zemteksta piezīmes
Tēma

Paliekoša miera rašana un mūžīgās ģimenes veidošana

Tieši Jēzus Kristus evaņģēlijs sniedz pamatu, uz kura balstoties, mēs varam rast paliekošu mieru un veidot mūžīgās ģimenes vienības.

Mūsu dzīves ceļā gadās gan labi, gan slikti periodi. Katrā no tiem ir savas grūtības. Tas, cik labi mākam piemēroties nepārtrauktajām pārmaiņām, ir atkarīgs no pamata, uz kura esam cēluši. Mūsu Kunga un Glābēja evaņģēlijs sniedz stabilu un drošu pamatu. Mēs liekam šo pamatu kārtu pa kārtai, iegūstot zināšanas par Tā Kunga mūžīgo ieceri attiecībā uz Viņa bērniem. Glābējs ir mūsu lielākais Skolotājs. Mēs sekojam Viņam.

Svētie Raksti liecina par Viņu, parādot nevainojamu taisnīguma piemēru, kam sekot. Iepriekšējā konferencē es stāstīju baznīcas locekļiem, ka man ir vairākas piezīmju grāmatiņas ar pierakstiem, ko mana māte veikusi, gatavojot Palīdzības biedrības stundas. Šīs piezīmes vēl aizvien nav zaudējušas savu aktualitāti. Vienā no ierakstiem minēts tas, ko 1908. gadā par Jēzus Kristus raksturu teicis Čārlzs Edvards Džefersons. Citāts vēsta:

„Būt par kristieti nozīmē apbrīnot Jēzu tik sirsnīgi un dedzīgi, ka veltām visu savu dzīvi centieniem līdzināties Viņam.

… Mēs varam iepazīt Viņu caur Viņa teiktajiem vārdiem, Viņa paveiktajiem darbiem un arī caur Viņa klusēšanu. Vēl mēs varam Viņu iepazīt, izvērtējot to, kādu iespaidu Viņš atstāja, pirmkārt, uz Saviem draugiem, otrkārt, uz Saviem ienaidniekiem un, treškārt, uz visiem Saviem laikabiedriem. …

Viena no divdesmitā gadsimta iezīmēm ir neapmierinātība un [nemiers]. …

… Pasaule izmisīgi tiecas pēc kaut kā, nezinot, kas tas īsti ir. Ir iestājusies labklājība, pasaulē ir papilnam jaunievedumu, kas apliecina cilvēku prasmīgumu un apdāvinātību, taču mēs joprojām esam nemierpilni, neapmierināti un apmulsuši. … Atverot Jauno Derību, mēs tiekam sveikti šādiem vārdiem: „Nāciet šurp pie Manis visi, Es jūs gribu atvieglināt. Es esmu dzīvības maize, Es esmu pasaules gaisma. Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer. Savu mieru Es jums dodu, jūs dabūsit spēku, jūsu sirds priecāsies.” (The Character of Jesus [1908. g.], 7., 11., 15.–16. lpp.)

Vīriešus un sievietes pa daļai ietekmē cilvēki, starp kuriem viņi izvēlas dzīvot. Viņus ietekmē arī tie cilvēki, uz kuriem viņi raugās kā uz piemēru, cenšoties tiem līdzināties. Jēzus ir lielisks Paraugs. Vienīgais veids, kā rast paliekošu mieru, ir raudzīties uz Viņu un dzīvot.

Kādas ir Jēzus rakstura iezīmes, kuras mums vajadzētu studēt?

„Jaunās Derības autori … nelikās ne zinis par [Jēzus] izskatu, Viņa drēbēm vai mājām, kur Viņš dzīvoja. … Viņš piedzima kūtiņā, strādāja galdnieka darbnīcā, mācīja trīs gadu garumā un pēc tam nomira pie krusta. … Jauno Derību uzrakstīja vīri, kuri nešaubījās par to, ka mums … jāvērš savas acis uz [Viņu]” (The Character of Jesus, 21.–22. lpp.) pārliecībā, ka Viņš patiesi bija un ir Dieva Dēls, pasaules Glābējs un Pestītājs.

Es uzskatu, ka starp Glābēja līdzībām ir kāda, kas jo īpaši attiecas uz mūsdienām.

Tā ir ietverta Mateja 13. nodaļā, kur mēs lasām:

„Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja.

Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.

Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle?

Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt?

Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus.

Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (25.–30. pants.)

Senais visas cilvēces ienaidnieks ir uzgājis tik daudz metožu, cik vien var iedomāties, lai nezāles izsētos plaši un tālu. Viņš ir radis veidu, kā likt tām iespiesties pat mūsu mājās, apdraudot to svētumu. Ļaunie un pasaulīgie ceļi kļuvuši tik izplatīti, ka, šķiet, — tos „izravēt” nemaz nav iespējams. Tie iespiežas pie mums pa vadiem un pa gaisu caur ierīcēm, ko esam izstrādājuši, lai varētu izglītoties un izklaidēties. Kvieši un nezāles ir saauguši ļoti cieši. Lauka pārvaldniekam vai pārvaldniecei no visa spēka jākultivē tas, kas ir labs, padarot to tik stipru un skaistu, ka nezāles vairs nešķitīs pievilcīgas ne mūsu acīm, ne ausīm. Cik gan svētīti mēs esam kā Tā Kunga baznīcas locekļi, ka mums ir Tā Kunga un Glābēja vērtīgais evaņģēlijs, kas kalpo par pamatu, uz kura balstīt savu dzīvi!

Mormona Grāmatas 2. Nefija grāmatā mēs lasām: „Jo lūk, atkal es saku jums, ka, ja jūs uzsāksit šo ceļu un saņemsit Svēto Garu, tas rādīs jums visu, kas jums jādara.” (2. Nefija 32:5.)

Mēs nedrīkstam ļaut pasaulīgajai kņadai pārspēt vai noslāpēt šo rāmo, kluso balsi.

Mēs pavisam noteikti esam tikuši brīdināti par to, ar ko mūsdienās nāksies saskarties. Mūsu izaicinājums slēpjas tajā, kā sagatavoties tam, kas, pēc Tā Kunga teiktā, nešaubīgi sekos.

Daudzi mūsu raižpilnajā sabiedrībā saprot, ka ģimenes sairšana ienesīs šajā nemierpilnajā pasaulē vienīgi bēdas un bezcerību. Mums kā baznīcas locekļiem ir uzticēta atbildība saglabāt un pasargāt ģimeni kā sabiedrības pamatvienību tagad un mūžībā. Pravieši ir brīdinājuši un vēstījuši par ģimenisko vērtību pagrimuma nenovēršamajām un postošajām sekām.

Zinot, ka pasaule turpina mūs vērot, nešaubīsimies, ka mūsu piemērs stiprinās un kalpos par atbalstu Tā Kunga iecerei attiecībā uz Viņa bērniem šajā laicīgajā dzīvē. Šī dižākā mācība no visām jārāda caur taisnīgu piemēru. Lai mūsu mājas varētu izturēt pasaules spiedienu, tām jākļūst par svētu vietu. Atcerieties, ka lielākās no visām Tā Kunga svētībām tiek dāvātas un īstenotas tieši caur taisnīgām ģimenēm.

Mums kā vecākiem rūpīgi jāturpina izvērtēt savs sniegums. Iespaidīgāko mācību, ko bērni savā mūžā saņems, viņi gūs no gādīgiem un taisnīgiem tēviem un mātēm. Pirmkārt, paskatīsimies uz mātes lomu. Ieklausieties šajā citātā no prezidenta Gordona B. Hinklija uzrunas:

„Sievietes, kuras padara mājas par mājām, sniedz daudz dižāku devumu sabiedrībai nekā cilvēki, kas dod pavēles lielām armijām vai vada ietekmīgas korporācijas. Kurš var izvērtēt, cik lielu ietekmi māte atstāj uz saviem bērniem, vecmāmiņa — uz saviem pēcnācējiem, tantes un māsas — uz saviem radiniekiem?

Mēs nevaram izmērīt un aprēķināt to, kādu ietekmi atstāj sievietes, kuras katra savā veidā izveido stabilu ģimeni un mūžīga labuma vārdā audzina nākamās paaudzes. Lēmumiem, kurus pieņēmušas šīs paaudzes sievietes, būs mūžīgas sekas. Es gribētu apgalvot, ka mūsdienās mātēm nav dižākas iespējas un svarīgāka izaicinājuma, kā darīt visu, kas viņu spēkos, lai stiprinātu savu ģimeni.” (Standing for Something: 10 Neglected Virtues That Will Heal Our Hearts and Homes [2000. g.], 152. lpp.).

Tagad paskatīsimies uz to, kāda loma mūsu dzīvē ir tēviem.

Tēvi dod svētības un veic svētus priekšrakstus savu bērnu labā. Tie kļūst par garīga pacēluma brīžiem bērnu dzīvē.

Tēvi personīgi iesaistās ģimenes lūgšanu, ikdienas Svēto Rakstu studiju un iknedēļas ģimenes mājvakaru vadīšanā.

Tēvi veido ģimenes tradīcijas, iesaistoties un palīdzot plānot brīvdienu izbraukumus un ekskursijas, kurās dodas visi ģimenes locekļi. Bērni nekad neaizmirsīs atmiņas par šo īpašo, kopīgi pavadīto laiku.

Tēvi notur individuālas tikšanās ar saviem bērniem un māca viņiem evaņģēlija principus.

Tēvi māca dēliem un meitām darba vērtību un palīdz izvirzīt cienīgus dzīves mērķus.

Tēvi rāda piemēru, kā taisnīgi kalpot evaņģēlijā.

Brāļi, lūdzu neaizmirstiet, ka jūsu svētais aicinājums — būt par tēviem Israēlā, jūsu svarīgākais aicinājums tagad un mūžībā ir aicinājums, no kura jūs nekad netiksit atbrīvoti.

Pirms daudziem gadiem mēs staba konferencēs rādījām kādu filmiņu, kas ilustrēja mūsu toreizējo vēstījumu. Veselu gadu ceļojot un apmeklējot mums uzticētās staba konferences, mēs ļoti labi iegaumējām šīs filmas saturu. Mēs gandrīz vai varējām to citēt no galvas. Pat pēc tik daudziem gadiem es vēl joprojām atceros šo vēstījumu. Video bija ierunājis prezidents Harolds B. Lī, kurš stāstīja par kādu atgadījumu savas meitas mājās. Stāsts norisinājās aptuveni šādi.

Kādu vakaru mājasmāte izmisīgi centās pabeigt augļu konservēšanu. Visbeidzot bērni bija aprūpēti un gatavi doties gulēt. Tagad bija pienācis laiks ķerties pie augļiem. Kad viņa sāka mizot augļus un izgriezt serdes, virtuvē uzradās divi mazi puikas un paziņoja, ka ir gatavi savām vakara lūgšanām.

Negribot pārtraukt darbu, māte ātri atbildēja: „Kādēļ gan jūs nevarētu šovakar palūgt vienatnē, lai māte varētu pabeigt darboties ar augļiem?”

Vecākais no dēliem ieņēma pozu un pajautāja: „Kas ir svarīgāk — lūgšanas vai augļi?” (Skat. Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee [2000], 143.–144. lpp.)

Dažkārt mēs nonākam situācijā, kur paveras iespēja pasniegt bērniem mācībstundu, kam būs paliekoša ietekme viņu agrīnajā dzīvē. Lūgšanas, protams, ir svarīgākas par augļiem. Veiksmīgiem vecākiem nekad nevajadzētu būt tik aizņemtiem, lai palaistu garām brīdi, kad pasniegt bērnam svarīgu mācībstundu.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekad vēl manā ilgajā mūžā nav bijis tāda brīža, kad mūsu Debesu Tēva bērniem būtu vēl vairāk vajadzīga uzticīgu, ziedošanās pilnu vecāku vadība. Mums ir dižens un cildens mantojums, ko atstājuši vecāki, kas ziedojuši gandrīz visu, kas viņiem piederējis, lai atrastu vietu, kur varētu ticīgi un drosmīgi uzaudzināt savus bērnus, lai nākamajām paaudzēm pavērtos lielākas iespējas nekā viņiem pašiem. Mums jāatrod sevī šis apņēmības pilnais gars un jāpārvar radušās grūtības ar to pašu ziedošanās pilno attieksmi. Mums jāieaudzina nākamajās paaudzēs vēl stiprāka paļaušanās uz Tā Kunga un Glābēja mācībām.

„Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.” (Helamana 5:12.)

Tieši Jēzus Kristus evaņģēlijs sniedz pamatu, uz kura balstoties, mēs varam rast paliekošu mieru un veidot mūžīgās ģimenes vienības. Par to es liecinu mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.