2010.–2019. gads
Mūsu personiskā kalpošana
Zemteksta piezīmes
Tēma

Mūsu personiskā kalpošana

Mums par savu ceļvedi jāizvēlas Jēzus Kristus mīlestība, ja vēlamies apzināties to cilvēku vajadzības, kuriem mēs kādā veidā varam palīdzēt.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā mums ir dota iespēja un personīga svētība — kalpot. Kopš esmu bijis baznīcas loceklis, es esmu kalpojis daudzos veidos. Kā mēdza teikt brālis Udīns Falabella, eldera Enrikes R. Falabellas tēvs: „Tas, kurš kalpo kādā lietā, ir kam derīgs; tas, kurš nekalpo, nav derīgs nekam.” Šos vārdus mums vajadzētu paturēt savā prātā un savā sirdī.

Meklējot vadību savā kalpošanā, esmu radis mierinājumu, atceroties, ka Glābējs pievērš vērību atsevišķiem cilvēkiem un ģimenēm. Viņa mīlestība un maigā uzmanība ir man mācījusi, ka Viņš atzīst katra Debesu Tēva bērna lielo vērtību un ka mums ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai ikvienam cilvēkam tiktu kalpots un Jēzus Kristus evaņģēlijs stiprinātu ikvienu.

Svētajos Rakstos mēs lasām:

„Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs; …

Un, ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, … un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!”1

Ikviena dvēsele ir ļoti vērtīga Dievam, jo mēs esam Viņa bērni un mums piemīt potenciāls kļūt tādiem kā Viņš.2

Mums par savu ceļvedi jāizvēlas Jēzus Kristus mīlestība, ja vēlamies apzināties to cilvēku vajadzības, kuriem mēs kādā veidā varam palīdzēt. Mūsu Kunga, Jēzus Kristus, mācības rāda mums ceļu. Mūsu personiskā kalpošana sākas šādi: vajadzību noskaidrošana un pēc tam — to apmierināšana. Kā teica māsa Linda K. Bērtone, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente: „Vispirms esiet vērīgi un tad kalpojiet!”3

Prezidents Tomass S. Monsons ir lielisks šī principa paraugs. 2005. gada janvārī viņš prezidēja priesterības vadītāju konferencē Puertoriko un parādīja, kā Glābējs un Viņa kalpi personiski kalpo. Šīs brīnišķīgās sanāksmes noslēgumā prezidents Monsons sāka sasveicināties ar visiem klātesošajiem priesterības vadītājiem. Pēkšņi viņš pamanīja, ka viens no viņiem visu vēroja no tālienes, būdams vienatnē.

Prezidents Monsons devās pie šī brāļa un uzrunāja viņu. Hosē R. Zajass saviļņojumā teica viņam, ka tas bija brīnums, ka viņš pienāca pie viņa un tā bija atbilde uz lūgšanām, ko viņš ar savu sievu Jolandu bija pauduši pirms sanāksmes. Viņš pastāstīja prezidentam Monsonam, ka viņa meita ir ļoti slima un ka viņam līdzi ir vēstule no savas sievas, ko viņa vēlējās nodot prezidentam Monsonam. Brālis Zajass bija teicis savai sievai, ka tas nebūs iespējams, jo prezidents Monsons būs ļoti aizņemts. Prezidents Monsons uzklausīja stāstu un palūdza vēstuli, ko viņš klusi izlasīja. Pēc tam viņš ielika to savā kabatā un pateica brālim Zajasam, ka viņš parūpēsies par viņu lūgumu.

Tādējādi šo ģimeni ietekmēja mūsu Kungs, Jēzus Kristus, caur Savu kalpu. Es ticu, ka Glābēja vārdi līdzībā par labo samarieti attiecas uz mums: „Ej un dari tu arī tāpat.”4

1998. gada 21. septembrī Puertoriko skāra viesuļvētra Džordžs, nodarot plašus postījumus. Māsai Martinesai, mūsu pieciem bērniem un man izdevās izglābties no šīs lielās vētras un plosošajiem vējiem, paliekot mūsu mājās. Tomēr divas nedēļas mums nebija ūdens un elektrības.

Kad izbeidzās mūsu ūdens rezerves, bija grūti iegūt papildu ūdeni. Es nekad neaizmirsīšu brāļus, kuri mums kalpoja, sagādājot šo vērtīgo šķidrumu, kā arī es neaizmirsīšu māsu mīlošo un iedvesmoto kalpošanu.

Germans Kolons piebrauca pie mūsu mājas, un mašīnas bagāžniekā bija liels plastmasas bundulis ar ūdeni. Viņš mums pateica, kādēļ viņš to dara: „Es zinu, ka jums ir mazi bērni, kuriem vajadzīgs ūdens.” Pēc dažām dienām brāļi Noels Muņozs un Herminio Gomezs iekrāva trīs lielas ūdens tvertnes kravas automašīnā. Viņi negaidot ieradās pie mūsu mājas un piepildīja katru tukšo ūdens pudeli ar dzeramo ūdeni, un arī aicināja mūsu kaimiņus piepildīt savas tvertnes.

Uz mūsu lūgšanām tika atbildēts caur viņu personisko kalpošanu. Šo trīs brāļu sejās atblāzmojās mīlestība, kas Jēzum Kristum ir pret mums, un viņu kalpošana — citiem vārdiem, viņu personiskā kalpošana — sniedza mums daudz vairāk nekā dzeramo ūdeni. Ikvienam Dieva dēlam vai meitai ir būtiski zināt, ka cilvēki interesējas un rūpējas par viņa vai viņas labklājību.

Es jums liecinu, ka Debesu Tēvs un mūsu Kungs, Jēzus Kristus, pazīst mūs individuāli un personiski. Tādēļ Viņi nodrošina to, kas mums vajadzīgs, lai mums būtu iespēja sasniegt savu dievišķo potenciālu. Mūsu visu dzīves ceļā Viņi sūta cilvēkus, kas mums palīdzēs. Tad, kļūstot par darbarīkiem Viņu rokās, mēs spējam kalpot un palīdzēt tiem, par kuriem saņemam atklāsmes.

Tādējādi Tas Kungs, Jēzus Kristus, sniedzas pēc visiem mūsu Debesu Tēva bērniem. Labais gans sapulcinās visas Savas avis. Viņš to darīs pa vienai avij, kad tās pareizi pielietos savu tikumisko rīcības brīvību — uzklausījušas Viņa kalpu balsi un saņēmušas viņu kalpošanu. Tad tās atpazīs Viņa balsi un sekos Viņam. Šāda personiska kalpošana ir mūsu kristību derības neatņemama daļa.

Labs Jēzus Kristus mācekļa piemērs ir mūsu vislabākā iepazīšanās vēstule tiem, ar kuriem mēs varam dalīties Viņa evaņģēlijā. Atverot savas mutes un daloties Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā, mēs kļūstam par „Viņa apakšganiem, kuriem dots uzdevums barot Viņa ganību avis un Viņa ganāmpulka jērus”5; mēs kļūstam par „vājajiem un vienkāršajiem”6 „cilvēku zvejniekiem”.7

Mūsu kalpošana un personiskā kalpošana nav ierobežota tikai to labā, kas dzīvo uz šīs Zemes. Mēs varam strādāt arī mirušo labā — to labā, kuri dzīvo garu pasaulē un kuriem savas mirstīgās dzīves laikā nebija iespējas saņemt Jēzus Kristus evaņģēlija glābšanas priekšrakstus. Mēs varam arī rakstīt dienasgrāmatu un pierakstīt savas ģimenes vēsturi, lai dzīvo sirdis pievērstu saviem līdzcilvēkiem, kā arī dzīvo sirdis pievērstu saviem priekštečiem. Tā mūsu ģimene, paaudze pēc paaudzes, tiek savienota mūžīgās saitēs. Tā darot, mēs kļūstam par „[atsvabinātājiem] … Ciānas kalnā”.8

Mums ir dota īpaša iespēja būt par darbarīkiem Viņa rokās. Mēs tādi varam būt savā laulībā, savā ģimenē, ar saviem draugiem un saviem līdzcilvēkiem. Tā ir mūsu kā īstenu Jēzus Kristus mācekļu personiskā kalpošana.

„Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem,

un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.

Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.

Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”9

Es lūdzu, lai mēs tā darītu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.