2010.–2019. gads
„Vai tas esmu es, Kungs?”
Zemteksta piezīmes
Tēma

„Vai tas esmu es, Kungs?”

Mums ir jāatmet lepnība, jāskatās tālāk par savu degungalu un pazemīgi jājautā: „Vai tas esmu es, Kungs?”

Tas notika mūsu Glābēja laicīgās dzīves pēdējā vakarā, pirms Viņš ziedoja Sevi kā izpirkuma maksu par visu cilvēci. Laužot maizi kopā ar Saviem mācekļiem, Viņš pateica ko tādu, kas noteikti piepildīja viņu sirdis ar lielu satraukumu un dziļām skumjām. „Viens no jums Mani nodos,” Viņš tiem sacīja.

Apustuļi neapšaubīja Viņa teiktā patiesumu. Nedz arī raudzījās apkārt, lai uz kādu norādītu, vaicājot: „Vai tas būs viņš?”

Tā vietā „tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: „[Kungs,vai tas būšu es]?””1

Es prātoju, kā katrs no mums rīkotos, ja Glābējs uzdotu mums šo jautājumu. Vai mēs skatītos uz apkārtējiem, domājot savās sirdīs: „Viņš laikam runā par brāli Bērziņu. Es allaž esmu par viņu šaubījies,” vai arī: „Man prieks, ka brālis Eglītis ir šeit. Viņam patiešām bija jādzird šis vēstījums”. Vai arī mēs, tāpat kā sendienu apustuļi, ieskatītos sevī un uzdotu šo izjusto jautājumu: „Vai tas būšu es?”

Šie vienkāršie vārdi: „Vai tas esmu es, Kungs?” ir ceļš uz gudrību, personīgu pievēršanos un paliekošām pārmaiņām.

Līdzība par pienenēm

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram patika doties vakara pastaigās savā apkaimē. Īpašu prieku viņam sagādāja gājiens garām kaimiņa mājai. Šim kaimiņam bija nevainojami nopļauts zāliens, ziedi vienmēr bija plaukumā, koki bija brangi un sniedza pavēni. Bija acīmredzami, ka kaimiņš ir pielicis visas pūles, lai viņam būtu skaists zāliens.

Taču kādudien, kad vīrs gāja gar kaimiņa māju, viņš pamanīja, ka skaistā zāliena vidū aug neparasti liela, dzeltena nezāle — pienene.

Tā tik ļoti tur neiederējās, ka tas viņu pārsteidza. Kāpēc gan viņa kaimiņš to nav izrāvis? Vai tad viņš to nav pamanījis? Vai tad viņš nezina, ka no šīs pienenes var izplatīties sēkliņas, no kurām var izaugt dučiem citu nezāļu?

Šī viena vienīgā pienene viņu ļoti uztrauca, un viņš vēlējās kaut ko darīt lietas labā. Vai viņam vajadzētu to izraut? Varbūt izsmidzināt nezāļu pretlīdzekli? Iespējams, ja viņš atnāktu šurp nakts melnumā, viņš to varētu izraut slepus.

Šīs domas pilnībā pārņēma viņa prātu, kamēr viņš gāja atpakaļ uz savām paša mājām. Viņš iegāja savā mājā, nemaz nepaskatoties pats uz savu pagalmu, kuru klāja simtiem dzeltenu pieneņu.

Baļķi un skabargas

Vai šis stāsts mums neatgādina par šiem Glābēja vārdiem?

„Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? …

izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”2

Šķiet, ka šis stāsts par baļķi un skabargu ir cieši saistīts ar mūsu nespēju pietiekami skaidri paskatīties pašiem uz sevi. Es nezinu, kā tas nākas, ka mēs tik labi protam saskatīt un ieteikt risinājumus citu cilvēku problēmām, ja mums bieži ir grūti apzināties pašiem savējās.

Pirms dažiem gadiem ziņās stāstīja par kādu vīrieti, kurš uzskatīja: ja ieziedīs seju ar citrona sulu, tad kameras viņu neredzēs. Tā nu viņš noklāja savu seju ar citrona sulu un devās aplaupīt divas bankas. Tā kā viņa fotoattēlu parādīja vakara ziņu izlaidumā, nepagāja ilgs laiks līdz viņu arestēja. Kad policija parādīja šim vīrietim video novērošanas kameru ierakstus, viņš nespēja noticēt savām acīm. „Bet man taču uz sejas bija citrona sula!” viņš iebilda.3

Kad kāds Kornela Universitātes zinātnieks dzirdēja par šo atgadījumu, viņš bija pārsteigts par to, ka cilvēks var tik lielā mērā neapzināties savu nekompetenci. Lai noteiktu, vai šī ir vispārēji izplatīta problēma, divi pētnieki uzaicināja koledžas studentus aizpildīt vairākus testus, vērtējot dažādas dzīvē nepieciešamās iemaņas, un tad lūdza viņiem novērtēt savu sniegumu. Studenti, kuriem bija vāji rezultāti, savu sniegumu novērtēja visneprecīzāk, — daži no viņiem domāja, ka viņu rezultāti ir pat piecreiz augstāki, nekā patiesībā.4

Šis pētījums ir atkārtots daudzkārt, atkal un atkal nonākot pie viena un tā paša secinājuma: daudziem no mums ir grūti saredzēt sevi tādus, kādi patiesībā esam, un pat veiksmīgi cilvēki pārvērtē savu ieguldījumu, pietiekami nenovērtējot citu cilvēku veikumu.5

Ja mēs pārvērtējam savu auto vadīšanas prasmi vai to, cik tālu varam aizsist golfa bumbiņu, tas varbūt arī nav tik būtiski. Taču, ja mēs sākam uzskatīt, ka mūsu devums mājās, darbā un baznīcā ir lielāks, nekā patiesībā, mēs akli palaižam garām būtiskas svētības un vispusīgas iespējas pilnveidoties.

Garīgs aklums

Kāds mans paziņa reiz dzīvoja bīskapijā, kur bija vieni no augstākajiem statistikas rādītājiem baznīcā: augsta baznīcas apmeklētība un mājskološanas rādītāji; Sākumskolas bērni vienmēr uzvedās, kā pieklājas; bīskapijas vakariņās pasniedza lielisku ēdienu, ko baznīcas locekļi reti kad izšļakstīja uz sanāksmju nama grīdas; un, manuprāt, tur nekad nebija strīdu baznīcas sporta spēļu laikā.

Vēlāk manu draugu un viņa sievu aicināja misijā. Pēc trim gadiem atgriežoties, pāris bija pārsteigts, uzzinot, ka viņu kalpošanas laikā tikušas šķirtas 11 laulības.

Lai gan ārēji bīskapijā pilnīgi viss liecināja par baznīcas locekļu uzticību un spēku, viņu sirdīs un dzīvē notika kaut kas nelāgs. Un pats satraucošākais ir tas, ka šis notikums nebūt nav unikāls. Šādi nelāgi un bieži vien lieki pavērsieni rodas tad, kad baznīcas locekļi sāk zaudēt sasaisti ar evaņģēlija principiem. Ārēji viņi, iespējams, izskatās pēc Jēzus Kristus mācekļiem, taču savās sirdīs viņi ir nošķīrušies no Glābēja un Viņa mācībām. Viņi ir pakāpeniski novērsušies no tā, kas nāk no Gara, un pievērsušies pasaulīgajām lietām.

Priesterības nesēji, kuri reiz bijuši cienīgi, iestāsta sev, ka baznīca ir laba vieta sievietēm un bērniem, taču ne viņiem. Daži ir pārliecināti, ka viņu aizņemtība vai neierastie apstākļi atbrīvo viņus no ikdienas ziedošanās un kalpošanas, kas ļautu saglabāt tuvību ar Svēto Garu. Šajā pašattaisnošanās un narcisma laikmetā ir viegli kļūt diezgan radošam attiecībā uz attaisnojumiem, kādēļ regulāri nelūgt Dievu, atlikt Svēto Rakstu studēšanu, izvairīties no baznīcas sanāksmēm un ģimenes mājvakariem vai nemaksāt godīgu desmito tiesu un ziedojumus.

Mani mīļie brāļi, lūdzu, ieskatieties savās sirdīs un uzdodiet sev šo vienkāršo jautājumu: „Vai tas esmu es, Kungs?”

Vai jūs esat kaut mazākā mērā zaudējuši saikni ar „svētā Dieva godības evaņģēlij[u], kas [jums] uzticēts”?6 Vai jūs esat ļāvuši „šīs pasaules dievam” aptumšot savus prātus, liedzot atpazīt „Kristus godības evaņģēlija gaišum[u]”?7

Mani mīļotie draugi, mani dārgie brāļi, pavaicājiet sev: „Kas man ir visdārgākais?”

Vai jūsu sirdis ir pievērstas šīs pasaules ērtībām, vai arī tās ir pievērstas uzcītīgā Jēzus Kristus mācībām? „Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”8

Vai jūsu sirdīs mājo Dieva Gars? Vai jūsos ir iesakņojusies un iemājojusi mīlestība pret Dievu un līdzcilvēkiem? Vai jūs veltāt pietiekami daudz laika tam, lai radoši gādātu par savu laulību un ģimenes laimi? Vai jūs veltāt savu enerģiju diženajam mērķim — izprast Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija „platumu, garumu, augstumu un dziļumu”9 un dzīvot saskaņā ar to?

Brāļi, ja jūs dedzīgi vēlaties attīstīt tādas Kristum piemītošas īpašības kā „ticība, tikumība, atziņa, atturība, pacietība, brālīga laipnība, dievbijība, žēlsirdība, pazemība [un kalpošana]”,10 Debesu Tēvs padarīs jūs par darbarīku Savās rokās daudzu dvēseļu glābšanai.11

Dzīves izvērtēšana

Brāļi, neviens no mums nevēlas atzīt, ka sācis novirzīties no pareizā ceļa. Bieži vien mēs cenšamies izvairīties no tā, lai padziļināti ieskatītos savā dvēselē un stātos pretim savām vājībām, ierobežojumiem un bailēm. Un tādēļ, izvērtējot savu dzīvi, mēs lūkojamies caur aizspriedumu, aizbildinājumu un pasaciņu prizmu, ko paši sev stāstām, lai tikai attaisnotu savas necienīgās domas un rīcību.

Taču spējai skaidri paskatīties pašiem uz sevi ir izšķiroša loma mūsu garīgajā izaugsmē un labklājības nodrošināšanā. Ja mūsu vājības un trūkumi netiek izgaismoti, Glābēja pestīšanas spēks nevar tos dziedināt un padarīt par spēku.12 Ironiski, ka, neredzot savas cilvēciskās vājības, mēs nesaskatīsim arī savu dievišķo potenciālu, kura īstenošanu tik ļoti vēlas pieredzēt mūsu Tēvs.

Tad kā mēs varam izgaismot savu dvēseli ar tīro Dieva patiesības gaismu, lai redzētu sevi tā, kā Viņš mūs redz?

Es vēlos teikt, ka Svētie Raksti un vispārējo konferenču uzrunas var kalpot par lietderīgu spoguli, kurā ielūkoties, lai veiktu pašnovērtējumu.

Uzklausot vai lasot seno un mūsdienu praviešu vārdus, nedomājiet par to, kā šie vārdi attiecināmi uz kādu citu, bet uzdodiet sev šo vienkāršo jautājumu: „Vai tas esmu es, Kungs?”

Mums ir jāvēršas pie mūsu Mūžīgā Tēva ar salauztām sirdīm un gatavību mācīties. Mums ir jābūt gataviem mācīties un mainīties. Ak, cik daudz mēs iegūstam, apņemoties dzīvot tā, kā to iecerējis mūsu Debesu Tēvs!

Tie, kas nevēlas mācīties un mainīties, droši vien to arī nedarīs un, ļoti iespējams, sāks domāt, vai baznīca vispār var viņiem ko piedāvāt.

Taču tie, kuri vēlas pilnveidoties un attīstīties, tie, kas mācās par Glābēju un vēlas būt tādi kā Viņš, tie, kuri cenšas būt pazemīgi kā mazi bērni un saskaņot savas domas un rīcību ar mūsu Debesu Tēva gribu, pieredzēs Glābēja īstenotās Izpirkšanas brīnumu. Viņi noteikti jutīs Dieva brīnišķīgo Garu. Viņi baudīs neaprakstāmo prieku, kas ir lēnprātīgas un pazemīgas sirds auglis. Viņi tiks svētīti ar vēlmi un disciplinētību, kas nepieciešama, lai kļūtu par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem.

Dieva spēks

Dzīves laikā man ir bijusi iespēja biedroties ar dažiem no viskompetentākajiem un inteliģentākajiem vīriešiem un sievietēm šajā pasaulē. Kad biju jaunāks, uz mani lielu iespaidu atstāja izglītoti, kvalificēti, veiksmīgi un pasaulē novērtēti cilvēki. Taču laika gaitā esmu sācis saprast, ka vēl daudz lielāku iespaidu uz mani atstāj tie brīnišķīgie un svētītie cilvēki, kurus var raksturot kā īsteni krietnus un bez viltus.

Vai tad tieši tāda nav evaņģēlija būtība un ietekme? Evaņģēlijs ir labās ziņas, un tas palīdz mums kļūt labākiem.

Mūsdienās uz mums var attiecināt apustuļa Jēkaba vārdus:

„Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. …

Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.”13

Brāļi, mums ir jāatmet lepnība, jāskatās tālāk par savu degungalu un pazemīgi jājautā: „Vai tas esmu es, Kungs?”

Un, ja Tas Kungs atbildēs: „Jā, mans dēls, ir dažas lietas, kas tev jāpilnveido, problēmas, kuras Es varu tev palīdzēt pārvarēt,” es lūdzu, lai mēs pieņemtu šo atbildi, pazemīgi atzītu savus grēkus un trūkumus un tad izmainītu savu dzīvi, kļūstot par labākiem vīriem, tēviem un dēliem. Kaut šobrīd un turpmāk mēs censtos no visa spēka nelokāmi iet Glābēja svētīto ceļu, jo skaidrs skats uz sevi ir ceļš uz gudrību!

Ja mēs to darīsim, mūsu dāsnais Dievs vedīs mūs pie rokas, mēs tiksim „darīti stipri un svētīti no augstumiem”.14

Mani mīļotie draugi, pirmais solis šajā brīnišķīgajā un piepildījumu sniedzošajā māceklības ceļā sākas ar vienkāršu jautājumu:

„Vai tas esmu es,Kungs?”

Par to es liecinu, atstājot jums savu svētību, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.