Ko tu pārstāvi?

Elders Lins G. Robins

no Septiņdesmito prezidija

Attēls

Cenšoties izpatikt citiem vairāk nekā Dievam, pirmais no augstākajiem baušļiem tiek samainīts vietām ar otro.

„Ko tu pārstāvi?” Prezidents Boids K. Pekers pārsteidza mani ar šo mīklaino jautājumu, kad es, būdams jauns Septiņdesmitais, kopā ar viņu devos savā pirmajā norīkojumā. Nesaņēmis paskaidrojumu, kas ļautu uztvert kontekstu, jutos apmulsis. „Septiņdesmitais,” viņš turpināja, „nepārstāv cilvēkus pravieša priekšā, bet gan pravieti cilvēku priekšā. Nekad neaizmirsti, ko tu pārstāvi!” Tā bija iespaidīga mācība.

Cenšoties izpatikt citiem vairāk nekā Dievam, pirmais no augstākajiem baušļiem tiek samainīts vietām ar otro. (Skat. Mateja 22:37–39.) Mēs aizmirstam, ko mēs pārstāvam. Tomēr mēs visi esam pieļāvuši šo kļūdu aiz bailēm no cilvēkiem. Jesajas grāmatā Tas Kungs mūs brīdina: „Nebīstieties no cilvēku nievāšanām.” (Jesajas 51:7; skat. arī 2. Nefija 8:7.) Lehija sapnī minētās bailes izsauca izsmiekls, kas nāca no lielās un plašās ēkas un kura dēļ daudzi aizmirsa, ko viņi pārstāv, un „nokaunējušies” atstāja koku (skat. 1. Nefija 8:25–28).

Līdzcilvēki izdara šādu spiedienu nolūkā mainīt cilvēka attieksmi vai uzvedību, iedvešot vainas sajūtu par kāda aizvainošanu. Mēs tiecamies uz cieņpilnu līdzāspastāvēšanu ar tiem, kuri rāda uz mums ar pirkstiem, bet, ja bailes no cilvēkiem mudina mūs attaisnot grēku, tās, saskaņā ar Salamana pamācību grāmatu, kļūst par „lamatām” (skat. Sal. pam. 29:25). Šīs lamatas var būt gudri nomaskētas, rosinot mūsos līdzjūtību un toleranci vai pat mudinot atzīt to, ko Dievs ir nosodījis. Ticībā vājajiem tas var kļūt par milzīgu klupšanas akmeni. Piemēram, baidoties no cilvēkiem, daži no jaunajiem misionāriem neinformē savu misijas prezidentu par sava pārinieka „kliedzošo” nepaklausību, jo nevēlas aizvainot savu nepaklausīgo pārinieku. Stingra rakstura lēmumus var pieņemt, atceroties pareizo secību, kādā dots pirmais un otrais no augstākajiem baušļiem (skat. Mateja 22:37–39). Ja apmulsušie misionāri saprastu, ka nes atbildību Dieva, nevis sava pārinieka priekšā, tam vajadzētu iedvest viņos drosmi rīkoties pareizi.

Jauneklīgajā 22 gadu vecumā pat Džozefs Smits aizmirsa, ko pārstāv, turpinot neatlaidīgi prasīt, lai Tas Kungs atļautu Martinam Herisam aizņemties 116 manuskripta lappuses. Iespējams, tādējādi Džozefs gribēja izrādīt Martinam pateicību par sniegto atbalstu. Mēs zinām, ka Džozefs ļoti vēlējās, lai citi aculiecinieki atbalstītu viņu, iebilstot pret nepatiesajām apsūdzībām un sāpinošajiem meliem, kas par viņu tika izplatīti.

Lai arī kādi bija Džozefa rīcības iemesli, lai cik attaisnojami tie varētu šķist, Tas Kungs viņa rīcību neattaisnoja un asi norāja: „Cik bieži tu esi pārkāpis Dieva pavēles … un ļāvies cilvēku pierunāšanai. Jo lūk, tev nav jābīstas cilvēka vairāk kā Dieva” (M&D 3:6–7; uzsvērums pievienots). Šī rūgtā pieredze palīdzēja Džozefam uz visiem laikiem atcerēties, ko viņš pārstāv.

Kad cilvēki cenšas izpatikt citiem, viņi var negribot zaudēt Dieva uzticību. Uzskatīt, ka cilvēks var izpatikt Dievam, vienlaikus attaisnojot citu nepaklausību, nenozīmē būt neitrālam; tā ir divkosība jeb cenšanās „kalpot diviem kungiem” (Mateja 6:24; 3. Nefija 13:24).

Lai gan stāšanās pretī briesmām pavisam noteikti prasa drosmi, patiesā drosmes mēraukla ir spēja pārvarēt bailes no cilvēkiem. Piemēram, Daniēla lūgšanas palīdzēja viņam stāties pretī lauvām, taču lauvas sirdi viņš ieguva, nepakļaujoties ķēniņa Dārija pavēlēm (skat. Daniēla 6. nod.). Šāda drosme ir Gara dāvana dievbijīgajiem, kas nododas lūgšanām. Arī ķēniņienes Esteres lūgšanas deva viņai šādu drosmi — stāties pretī savam vīram, ķēniņam Ahasveram, apzinoties, ka tādējādi riskē ar savu dzīvību (skat. Esteres 4:8–16).

Drosme nav tikai viens no svarīgākajiem tikumiem, bet, kā secinājis K. S. Luiss: „Drosme ir … katra tikuma mēraukla izšķirošā brīdī. … Pilāts bija žēlastīgs līdz brīdim, kad tas kļuva riskanti.”¹ Ķēniņš Hērods noskuma, kad viņam lūdza nocirst Jāņa Kristītāja galvu, taču vēlējās izpatikt tiem, „kas līdz ar viņu pie galda sēdēja” (Mateja 14:9). Ķēniņš Noa bija gatavs atbrīvot Abinadiju, līdz viņa ļaunie priesteri izdarīja uz viņu spiedienu un viņš sāka šaubīties (skat. Mosijas 17:11–12). Ķēniņš Sauls nepaklausīja Tā Kunga vārdam, paturot kara trofejas, jo „vairāk bijās karavīru un paklausīja viņu balsij” (1. Samuēla 15:24). Lai nomierinātu dumpīgo Israēla tautu Sinajas kalna pakājē, Ārons, aizmirstot, ko pārstāv, izveidoja zelta teļu (skat.2. Mozus 32. nod.). Daudzi no Jaunajā Derībā minētajiem valdības vīriem „bija sākuši [Tam Kungam] ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes, „jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā” (Jāņa 12:42–43). Svētajos Rakstos ir pa pilnam šādu piemēru.

Tagad uzklausīsim dažus iedvesmojošus piemērus:

Pirmkārt, Mormons: „Lūk, es saku skaidri, būdams pilnvarots no Dieva; un es nebaidos no tā, ko cilvēks var darīt; jo pilnīga mīlestība aizdzen visas bailes” (Moronija 8:16; uzsvērums pievienots).
Nefijs: „Tādēļ lietas, kas ir patīkamas pasaulei, es nerakstu, bet gan lietas, kas ir patīkamas Dievam un tiem, kuri nav no pasaules.” (1. Nefija 6:5.)
Virsnieks Moronijs: „Lūk, es esmu Moronijs, jūsu augstākais pavēlnieks. Es netiecos pēc varas, bet gan to iznīcināt. Es nemeklēju pēc pasaules cieņas, bet pēc sava Dieva godības un savas valsts brīvības un labuma.” (Almas 60:36.)

Moronijs bija tik drosmīgs, atceroties, ko pārstāv, ka par viņu tika teikts: „Jā, patiesi, patiesi es saku jums, ja visi cilvēki būtu bijuši, būtu tagad un vienmēr būtu tādi kā Moronijs, lūk, paši elles spēki būtu satricināti uz mūžiem; jā, velnam nekad nebūtu varas pār cilvēku bērnu sirdīm.” (Almas 48:17.)

Uz visiem praviešiem cauri laiku laikiem cilvēki ir izsmieklā rādījuši ar pirkstiem. Kādēļ? Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tas notiek tādēļ, ka „vainīgie uzskata patiesību par smagu, jo tā iecērtas viņos līdz pašai sirdij” (1. Nefija 16:2), vai, kā teicis prezidents Harolds B. Lī: „Aizšauts putns satraukti vēcinās!”² Viņu nicinājuma pilnā reakcija patiesībā izriet no vainas apziņas un centieniem to gaisināt, līdzīgi kā tas bija ar Korihoru, kurš galu galā tomēr atzina: „Es vienmēr zināju, ka Dievs ir.” (Almas 30:52.) Korihors prata tik pārliecinoši maldināt, ka pats noticēja saviem meliem (skat. Almas 30:53).

Izsmējēji bieži apsūdz praviešus, sakot, ka tie nedzīvo 21. gadsimtā vai ir fanātiķi. Viņi mēģina pārliecināt un pat izdarīt spiedienu uz Baznīcu, lai tā pazeminātu Dieva standartus līdz viņu pašu nepieņemamās uzvedības līmenim, kas, runājot eldera Nīla A. Maksvela vārdiem, „vedina uz pašapmierinātību, bet neveicina pilnveidošanos un grēku nožēlu”.³ Tā Kunga standartu pazemināšana līdz sabiedrības nepieņemamās uzvedības līmenim nozīmē atkrišanu. Divus gadsimtus pēc Glābēja apmeklējuma daudzas nefijiešu baznīcas sāka, kā teicis elders Holands, vienkāršot doktrīnu.⁴

Klausoties šajā rakstvietā no 4. Nefija grāmatas, centieties saskatīt paralēles ar mūsdienām: „Un notika, kad divi simti un desmit gadu bija pagājuši, tur bija daudz baznīcu tai zemē; jā, tur bija daudz baznīcu, kas uzdevās pazīstam Kristu, un tomēr viņi noliedza lielāko daļu no Viņa evaņģēlija, tā ka tie pieņēma visādas bezdievības, un deva to, kas svēts, tam, kam tas bija aizliegts necienības dēļ.” (4. Nefija 1:27.)

Pēdējo dienu dežavū! Daži baznīcas locekļi neapzināti iekrīt tajās pašās lamatās, cenšoties aģitēt par to, lai mēs pieņemtu vietējās vai etniskās „tēvu paražas” (M&D 93:39), kas nesaskan ar evaņģēlija kultūru. Vēl citi, maldinot paši sevi, pašaizliedzīgi lūdz vai pieprasa, lai bīskapi pazemina standartus attiecībā uz tempļa rekomendācijām, ieteikumiem uzņemšanai skolā vai pieteikumiem kalpošanai misijā. Nav viegli būt bīskapam, uz kuru tiek izdarīts šāds spiediens. Tomēr, tāpat kā Glābējs, kurš attīrīja templi, iestājoties par tā svētumu (skat. Jāņa 2:15–16), mūsdienu bīskapi ir aicināti drosmīgi iestāties par tempļa apmeklējuma standartiem. Pats Glābējs sacīja: „Es parādīšos Saviem ļaudīm žēlastībā, … ja Mani ļaudis turēs Manas pavēles un neapgānīs šo svēto namu.” (M&D 110:7–8.)

Glābējs, mūsu dižākais Piemērs, vienmēr pārstāvēja Savu Tēvu. Lai gan Viņš mīlēja Savus līdzcilvēkus un kalpoja tiem, tomēr sacīja: „No cilvēkiem es godu nepieņemu.” (Jāņa 5:4.) Viņš vēlējās, lai tie, kurus Viņš māca, sekotu Viņam, taču netiecās pēc viņu labvēlības. Kad Viņš veica kādu žēlsirdības darbu, piemēram, dziedināja slimos, šai dāvanai bieži sekoja lūgums: „Nevienam nesaki.” (Mateja 8:4; Marka 7:36; Lūkas 5:14; 8:56.) Viņš to darīja daļēji tāpēc, lai izvairītos no slavas, kuru, par spīti visiem pūliņiem, tik un tā iemantoja (skat. Mateja 4:24). Viņš nosodīja farizejus, kuri darīja labus darbus tikai tāpēc, lai citi to redzētu (skat. Mateja 6:5).

Glābējs, vienīgā pilnīgā būtne, kas jebkad dzīvojusi, bija pats bezbailīgākais. Savā dzīvē Viņš sastapa pulka apsūdzētāju, taču nekad nepadevās viņu izsmieklam. Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš nekad neaizmirsa, ko pārstāv: „Kas [Tēvam] labpatīk, to Es daru vienmēr” (Jāņa 8:29; uzsvērums pievienots) un „Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis” (Jāņa 5:30).

Sākot ar 3. Nefija 11. nodaļu un beidzot ar 3. Nefija 28. nodaļu, Glābējs vismaz 150 reizes lieto titulu „Tēvs”, liekot nefijiešiem skaidri saprast, ka pārstāv Savu Tēvu. Un no Jāņa 14. līdz 17. nodaļai Glābējs piemin Tēvu vismaz 50 reizes. Viņš bija Sava Tēva nevainojamais māceklis vienmēr un visā. Viņš tik pilnīgi pārstāvēja Savu Tēvu, ka pazīt Glābēju nozīmēja pazīt arī Tēvu. Redzēt Dēlu nozīmēja redzēt Tēvu (skat. Jāņa 14:9). Dzirdēt Dēlu nozīmēja dzirdēt Tēvu (skat. Jāņa 5:36). Būtībā Viņi ar Tēvu bija kļuvuši neatšķirami. Viņa Tēvs un Viņš bija viens (skat. Jāņa 17:21–22). Viņš nešaubīgi zināja, ko Viņš pārstāv.

Kaut Viņa iedvesmojošais piemērs stiprinātu mūs, lai mēs neiekristu līdzcilvēku glaimu vai savas pašu augstprātības lamatās! Lai tas dod mums drosmi neiztrūkties un necensties izpatikt, kad kāds cenšas mūs iebiedēt! Lai tas iedvesmo mūs darīt labu, cik vien iespējams anonīmi, un netiekties „pēc cilvēku goda” (M&D 121:35)! Un lai Viņa nesalīdzināmais piemērs palīdz mums vienmēr atcerēties, kurš ir „augstākais un pirmais bauslis” (Mateja 22:38). Kad citi pieprasīs attaisnot nepakļaušanos Dieva baušļiem, allaž paturēsim prātā, kura mācekļi mēs esam un ko mēs pārstāvam! Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.