2010.–2019. gads
Nāciet, tad redzēsiet
Zemteksta piezīmes
Tēma

Nāciet, tad redzēsiet

Jēzus Kristus baznīca vienmēr ir bijusi un vienmēr būs baznīca, kura sludina evaņģēliju.

Mans vēstījums ir īpaši domāts tiem cilvēkiem, kuri nav Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Es runāšu par būtisku jautājumu, kas, iespējams, ir daudziem no jums: „Kāpēc pēdējo dienu svētie tik ļoti vēlas man stāstīt par savu ticību un aicināt mani uzzināt par viņu baznīcu?”

Es lūdzu, lai Tā Kunga Gars man palīdz atbilstoši izklāstīt un jums palīdz skaidri izprast manu atbildi uz šo svarīgo jautājumu.

Dievišķs uzdevums

Uzticīgie Jēzus Kristus mācekļi vienmēr ir bijuši un vienmēr būs drosmīgi misionāri. Misionārs ir Kristus sekotājs, kas liecina par Viņu kā Pestītāju un pasludina Viņa evaņģēlija patiesības.

Jēzus Kristus baznīca vienmēr ir bijusi un vienmēr būs baznīca, kura sludina evaņģēliju. Glābēja baznīcas locekļi ir uzņēmušies svētas saistības — palīdzēt veikt šo dievišķo uzdevumu, ko Tas Kungs deva Saviem apustuļiem, kā tas ir pierakstīts Jaunajā Derībā:

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,

tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19–20.)

Pēdējo dienu svētie attiecas nopietni pret šo atbildību — mācīt visus cilvēkus visās tautās par To Kungu, Jēzu Kristu, un Viņa atjaunoto evaņģēliju. Mēs ticam, ka to pašu baznīcu, ko Glābējs nodibināja senatnē, Viņš ir atjaunojis uz Zemes pēdējās dienās. Viņa evaņģēlija doktrīna, principi, priesterības pilnvaras, priekšraksti un derības mūsdienās ir Viņa baznīcā.

Aicinot jūs apmeklēt baznīcu kopā ar mums vai aicinot mācīties ar pilnlaika misionāriem, mēs necenšamies jums „pārdot preci”. Kā baznīcas locekļi, mēs nesaņemam balvas vai „bonusa punktus” par evaņģēlija sludināšanu. Mūsu pašmērķis nav palielināt mūsu baznīcas locekļu skaitu. Un pats svarīgākais — mēs nevēlamies jūs piespiest ticēt, kam mēs ticam. Mēs aicinām jūs uzklausīt Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesības, lai jūs varētu mācīties, apdomāt, lūgt un paši nonākt pie zināšanām par to lietu patiesumu, ar ko mēs dalāmies.

Daži no jums, iespējams, teiks: „Bet es jau ticu Jēzum un sekoju Viņa mācībām”, vai „Es neesmu pārliecināts, ka Dievs eksistē.” Turpinot jūs aicināt, mēs necenšamies mazināt jūsu reliģiskās tradīcijas vai dzīves pieredzes nozīmi. Paturiet visu, kas, jūsuprāt, ir patiess, labs un uzslavas cienīgs, — un pārbaudiet mūsu vēstījumu. Tāpat kā Jēzus sacīja diviem no Saviem mācekļiem „atnākt un paskatīties” (Jāņa 1:39), arī mēs mudinām jūs atnākt un paskatīties, vai Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs nepaplašina un nepilnveido jums jau zināmo patiesību.

Patiesi, nest šo vēsti katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai — mēs jūtam kā svētu pienākumu. Un tas ir tieši tas, ko mēs mūsdienās darām ar vairāk kā 88 000 pilnlaika misionāru, kuri kalpo vairāk nekā 150 neatkarīgās valstīs — visā pasaulē. Šie apbrīnojamie vīrieši un sievietes palīdz mūsu baznīcas locekļiem veikt dievišķi noteikto, mūsu katra atbildību — sludināt Jēzus Kristus mūžīgo evaņģēliju (skat. M&D 68:1).

Vairāk nekā garīgs pienākums

Taču mūsu kvēlās vēlēšanās — dalīties šajā vēstījumā — pamatā nav tikai garīga pienākuma apziņa. Drīzāk, mūsu vēlēšanās dalīties ar jums Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā — tas ir apliecinājums tam, cik šī patiesība ir nozīmīga mūsu dzīvē. Manuprāt, vislabāk es varu paskaidrot mūsu tiešumu, tiecoties skaidrot jums mūsu pārliecību, ja dalīšos pieredzē, kas man ar sievu bija pirms daudziem gadiem saistībā ar diviem mūsu dēliem.

Kādu vakaru mēs ar Sjūzenu stāvējām pie loga mūsu mājās un vērojām savus divus mazos zēnus ārā spēlējamies. Kopā draiskojoties, jaunākais no diviem zēniem tika nedaudz savainots nelielā nelaimes gadījumā. Mēs uzreiz sapratām, ka viņš nav smagi ievainots un nolēmām tūlītēji neiesaistīties ar palīdzības sniegšanu. Mēs vēlējāmies pavērot un paskatīties, vai kāda no mūsu ģimenes pārrunām par brālīgo laipnību ir palikusi atmiņā. Tālākie notikumi bija gan interesanti, gan pamācoši.

Vecākais brālis mierināja un gādīgi palīdzēja jaunākajam brālim nokļūt atpakaļ mājā. Mēs ar Sjūzenu stāvējām blakus virtuvei, lai varētu redzēt tālāk notiekošo, un, ja brūce būtu akūta vai ja tas izrādītos smags nelaimes gadījums, mēs bijām gatavi nekavējoties iejaukties.

Vecākais brālis piestūma krēslu pie virtuves izlietnes. Viņš uzrāpās uz krēsla, palīdzēja uz tā nokļūt savam brālim, atgrieza ūdenskrānu un sāka liet lielu daudzumu trauku mazgājamo līdzekļa uz sava mazā brāļa nobrāztās rokas. Viņš centās nomazgāt netīrumus pēc iespējas maigāk. Mazā brāļa reakciju uz šo procesu var precīzi aprakstīt, tikai lietojot Svēto Rakstu valodu: „Un viņiem būs pamats kaukt un raudāt, un gaudot, un griezt zobus” (Mosijas 16:2). Ja jūs zinātu, kā šis mazais zēns brēca!

Pēc berzēšanas roka tika rūpīgi nosusināta ar dvieli. Galu galā kliegšana norima. Vecākais brālis uzrāpās uz virtuves galda, atvēra skapīti un atrada nelietotu tūbiņu ar zāļu ziedi. Lai gan viņa mazā brāļa nobrāzumi nebija lieli un izvērsti, vecākais brālis izlietoja gandrīz visu tūbiņas ziedi, noklājot visu savainoto roku. Tam nesekoja kliegšana, jo, nepārprotami, mazajam brālim ziedes remdinošā iedarbība patika daudz vairāk nekā rokas mazgāšana ar trauku mazgājamo līdzekli.

Vecākais brālis vēlreiz atgriezās pie skapīša, no kura bija paņēmis ziedi, un atrada neatvērtu sterilu pārsēju iepakojumu. Pēc tam viņš atvēra iepakojumu un pārsēja sava brāļa roku — no plaukstas locītavas līdz elkonim. Novērsuši ārkārtas situāciju un izmētājuši ziepes, ziedi un pārsējus pa visu virtuvi, abi mazie zēni nolēca no krēsla, plati smaidot un ar laimīgu sejas izteiksmi.

Tālāk notika kaut kas ļoti svarīgs. Ievainotais brālis salasīja atlikušos pārsējus, paņēma gandrīz tukšo tūbiņu ar ziedi un devās atpakaļ laukā. Viņš nekavējoties uzmeklēja savus draugus un sāka klāt ziedi un pārsējus uz viņu rokām. Mēs abi ar Sjūzenu bijām izbrīnīti par šādu viņa sirsnīgu, entuziasma pilnu un ātru reakciju.

Kāpēc šis mazais zēns šādi rīkojās? Lūdzu, ievērojiet, ka viņš tūlītēji un dabiski vēlējās iedot saviem draugiem to, kas palīdzēja viņam, kad viņš bija savainots. Šo mazo zēnu nevajadzēja mudināt, izaicināt, skubināt vai bikstīt, lai viņš rīkotos. Viņa vēlēšanās dalīties bija lietderīgas un labvēlīgas personīgās pieredzes dabiskas sekas.

Daudzi no mums, pieaugušajiem, rīkojas līdzīgi, atrodot līdzekli vai zāles, kas remdē sāpes, kuras ilgi esam cietuši, vai, saņemot padomu, kas mums ļauj stāties pretī izaicinājumiem ar drosmi un apjukumam — ar pacietību. Dalīties ar citiem cilvēkiem tajā, kas mums ir visnozīmīgākais, vai tajā, kas mums ir palīdzējis, nemaz nav neparasti.

Šāds rīcības modelis ir īpaši acīmredzams jautājumos, kas saistīti ar lielu garīgu nozīmību un sekām. Piemēram, Svēto Rakstu sējumā, kas zināms kā Mormona Grāmata, ir stāsts par sapni, kuru redzēja senatnes pravietis un vadītājs, vārdā Lehijs. Lehija sapņa centrālais tēls ir dzīvības koks, kas ir „Dieva mīlestības” attēlojums, tā ir „pati kārojamākā no visām lietām” un „pats lielākais prieks dvēselei” (1. Nefija 11:22–23; skat. arī 1. Nefija 8:12, 15).

Lehijs paskaidroja:

„Un notika, ka es piegāju un nobaudīju tā augli; un es atklāju, ka tas bija vissaldākais no visiem, kādus es jebkad pirms tam biju baudījis. Jā, un es ieraudzīju, ka tā auglis bija balts un tā baltums pārsniedza visu, ko es jebkad biju redzējis.

Un, kad es nobaudīju tā augli, tas piepildīja manu dvēseli ar ļoti lielu prieku; tādēļ es sāku vēlēties, lai mana ģimene arī nobaudītu no tā” (1. Nefija 8:11–12; uzsvērums pievienots).

Jēzus Kristus laicīgā kalpošana, Izpirkšanas upuris un Augšāmcelšanās ir Dieva mīlestības lielākā izpausme pret Saviem bērniem. Koka augli var uzskatīt par Glābēja Izpirkšanas svētību simbolu.

Lehija tūlītējā reakcija, pēc koka augļa nobaudīšanas un lielā prieka izjušanas, izpaudās lielā vēlmē dalīties un kalpot savai ģimenei. Pievērsies Kristum, viņš pievērsās arī citiem, mīlot un kalpojot viņiem.

Vēl kādā svarīgā Mormona Grāmatas epizodē ir aprakstīts, kas notika ar vīru, vārdā Ēnoss, kad Dievs uzklausīja un atbildēja uz viņa dedzīgo lūgšanu.

Viņš sacīja:

„Un mana dvēsele bija izsalkusi; un es nometos ceļos sava Radītāja priekšā, un es piesaucu Viņu varenā lūgšanā un aizlūgšanā par savu dvēseli; un visu dienu es piesaucu Viņu; jā, un, kad pienāca nakts, es vēl aizvien raidīju savu balsi augšup, lai tā sasniegtu debesis.

Un tur nāca balss pie manis, sakot: Ēnoss, tavi grēki ir tev piedoti un tu būsi svētīts.

Un es, Ēnoss, zināju, ka Dievs nevar melot; tāpēc mana vaina bija aizslaucīta prom.

Un es sacīju: Kungs, kā tas ir paveikts?

Un Viņš man sacīja: Dēļ tavas ticības Kristum, kuru tu nekad iepriekš neesi nedz dzirdējis, nedz redzējis … tāpēc ej, tava ticība darījusi tevi veselu.

Tad notika, kad es biju dzirdējis šos vārdus, es sāku just vēlmi pēc savu brāļu nefijiešu labklājības, tāpēc es izlēju visu savu dvēseli Dieva priekšā par viņiem” (Ēnosa 1:4–9; uzsvērums pievienots).

Ēnosam vēršoties pie Tā Kunga „ar visu sirds nodomu” (2. Nefija 31:13), vienlaicīgi pieauga arī viņa rūpes par viņa ģimenes, draugu un līdzcilvēku labklājību.

No šiem diviem notikumiem mēs mācāmies nezūdošu mācību — ir svarīgi mūsu dzīvē personīgi pieredzēt Jēzus Kristus Izpirkšanas svētības, jo tad tas kļūst par priekšnoteikumu, lai varētu kalpot izjusti un patiesi — daudz vairāk, nekā tikai veikt mehāniskas darbības. Līdzīgi kā Lehijs, Ēnoss un mūsu mazais zēns, par kuru stāstīju, arī mēs — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi — esam izjutuši ciešanas, kas saistītas ar garīgu nenoteiktību un grēku. Arī mēs esam pieredzējuši attīrīšanu, sirdsmieru, garīgu dziedināšanu, atjaunošanu un vadību, ko var iegūt, tikai iemācoties un dzīvojot pēc Glābēja evaņģēlija principiem.

Jēzus Kristus Izpirkšana nodrošina ar nepieciešamo attīrošo spēku, lai padarītu šķīstu un tīru, — remdinošo ziedi, lai dziedinātu garīgās brūces un atbrīvotu no vainas apziņas, un aizsardzību, kas mums ļauj būt uzticīgiem vieglos un grūtos laikos.

Absolūta patiesība pastāv

Ģimenes locekļi un draugi, kas neesat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, es esmu centies jums izskaidrot galvenos iemeslus, kāpēc mēs esam misionāri.

Pasaulē, kur aizvien vairāk tiek nicināti un noraidīti patiesie principi, tomēr pastāv absolūta patiesība. Reiz „visi ceļi lieksies” un „visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu” (Filipiešiem 2:10–11). Jēzus Kristus neapšaubāmi ir Mūžīgā Tēva Vienpiedzimušais Dēls. Kā Viņa baznīcas locekļi, mēs liecinām, ka Viņš dzīvo un ka Viņa baznīca ir atjaunota savā pilnībā šajās pēdējās dienās.

Mēs aicinām jūs iepazīt un pārbaudīt mūsu vēstījumu, jo Jēzus Kristus evaņģēlijs ir pozitīvi ietekmējis mūsu dzīvi. Dažkārt, savos centienos to darīt, mēs esam neveikli, pārāk tieši un pat nelokāmi. Mēs vienkārši vēlamies dalīties ar jums patiesībās, kas mums ir visvērtīgākās.

Kā viens no Tā Kunga apustuļiem un ar visu savas dvēseles spēku, es liecinu par Viņa dievišķumu un realitāti. Un es aicinu jūs atnākt un redzēt (skat. Jāņa 1:39), Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.