2010–2019
Tam Kungam ir iecere mums!
okt. 2014


Tam Kungam ir iecere mums!

Ja mēs turpināsim dzīvot kā līdz šim, vai piepildīsies apsolītās svētības?

Tā tik ir privilēģija — piedzīvot šo vēsturisko mirkli, kad tiem, kas uzstājas vispārējā konferencē, tiek sniegta iespēja runāt savā dzimtajā valodā. Pēdējo reizi, kad runāju no šīs kanceles, es biju satraucies par savu akcentu angļu valodā. Tagad es uztraucos par to, cik ātri runāju portugāļu valodā. Es negribu runāt ātrāk par subtitriem.

Katrs no mums ir pieredzējis vai tikai pieredzēs brīžus, kad jāpieņem nopietni dzīves lēmumi. Kādu profesiju izvēlēties? Vai kalpot misijā? Vai šis ir īstais cilvēks, ko apprecēt?

Tās ir dažādas mūsu dzīves situācijas, kur tikai nelielas virziena izmaiņas var sniegt nopietnas sekas nākotnē. Prezidenta Dītera F. Uhdorfa vārdiem izsakoties: „Gadu gaitā, kalpojot Tam Kungam, es esmu mācījies, ka starpību starp laimi un bēdām personīgajā dzīvē, laulībā un ģimenē bieži var attiecināt uz tikai dažu grādu kļūdu.” („Dažu grādu kļūda”, Ensign vai Liahona, 2008. g. maijs, 58).

Kā mēs varam izvairīties no šīm nelielām kļūdām aprēķinā?

Es dalīšos personīgā piemērā, lai ilustrētu savu vēstījumu.

1980. gadu beigās mūsu jaunā ģimene sastāvēja no manas sievas Monikas, diviem no mūsu četriem bērniem un manis. Mēs dzīvojām Sanpaulu, Brazīlijā, un es strādāju labā uzņēmumā. Biju pabeidzis augstskolas studijas un nesen tiku atbrīvots no mūsu bīskapijas bīskapa amata. Dzīvē klājās labi un likās, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt, līdz kādu dienu pie mums ciemos ieradās kāds sens draugs.

Šīs ciemošanās beigās viņš izteica komentāru un uzdeva jautājumu, kas iedragāja manu pārliecību. Viņš teica: „Karloss, izskatās, ka tev dzīvē klājas labi — ģimenē, karjerā un kalpošanā baznīcā, taču,” un tad sekoja jautājums, „ja tu turpināsi dzīvot kā līdz šim, vai piepildīsies tās svētības, kas ir apsolītas tavā patriarhālajā svētībā?”

Es nekad nebiju uzlūkojis savu patriarhālo svētību no šāda skatu punkta. Es pārlasīju to laiku pa laikam, taču nekad koncentrējoties uz apsolītajām svētībām nākotnē un neizvērtējot savu pašreizējo dzīvi.

Pēc viņa ciemošanās, es pievērsu uzmanību savai patriarhālajai svētībai, pārdomādams: „Ja mēs turpināsim dzīvot kā līdz šim, vai piepildīsies tās svētības, kas ir apsolītas mūsu patriarhālajā svētībā?” Veltījis laiku pārdomām, es atskārtu, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, it īpaši attiecībā uz manu izglītību un karjeru.

Man nebija jāveic izvēle starp kaut ko labu un sliktu, man bija jāpieņem lēmums par to, kas ir labs un kas ir vēl labāks, kā mums to mācīja elders Dalins H. Oukss, kad viņš teica: „Apsverot dažādas iespējas, mums ir jāatceras, ka ar to vien nepietiek, ka kaut kas ir labs. Citas izvēles ir labākas un vēl citas ir vislabākās” („Labs, labāks, vislabākais”, Ensign vai Liahona, 2007. g. nov., 104–105).

Kā tad mēs varam pārliecināties, ka pieņemam vislabāko lēmumu?

Te ir daži principi, kurus esmu apguvis.

Pirmais princips: Mums ir jāapsver savas iespējas, paturot prātā gala mērķi.

Ja mēs pieņemam lēmumus, kas var ietekmēt mūsu un to cilvēku dzīves, kurus mēs mīlam, bez plašāka skatījuma uz šo lēmumu sekām, tas var būt riskanti. Taču, ja mēs cenšamies paredzēt šo lēmumu iespējamās sekas nākotnē, mēs daudz skaidrāk varam saredzēt, kuru ceļu vislabāk izvēlēties tagadnē.

Izpratne par to, kas mēs esam, kāpēc mēs šeit esam un ko Tas Kungs no mums sagaida šajā dzīvē, sniegs mums plašāku perspektīvu, kas mums vajadzīga.

Svētajos Rakstos mēs varam atrast piemērus, kad plašāka perspektīva sniedza skaidrību attiecībā uz to, kuru ceļu iet.

Mozus runāja vaigā ar To Kungu, viņš uzzināja par glābšanas ieceri un tādējādi labāk izprata savu, kā pravieša, lomu, sapulcinot Israēlu.

„Un Dievs runāja uz Mozu, sacīdams: Lūk, Es esmu Dievs Tas Kungs Visuvarenais …

un Es parādīšu tev Savu roku darbu …

Un Man ir darbs priekš Tevis, Mozu, Mans dēls” (Mozus 1:3–4, 6).

Pateicoties šai izpratnei, Mozus varēja paciest likstas tuksnesī daudzu gadu garumā un aizvest Israēlu atpakaļ uz mājām.

Lehijs, Mormona Grāmatas diženais pravietis, redzēja sapni un vīzijā uzzināja savu misiju — aizvest savu ģimeni uz apsolīto zemi.

„Un notika, ka Tas Kungs pavēlēja manam tēvam tieši sapnī, ka viņam ir jāņem sava ģimene un jāaiziet tuksnesī.

… Un viņš pameta savu māju un savu mantojuma zemi, un savu zeltu, un savu sudrabu, un savas dārglietas” (1. Nefija 2:2, 4).

Lehijs palika uzticīgs šai vīzijai, par spīti ceļošanas grūtībām un tam, ka nācās atstāt ērtos dzīves apstākļus Jeruzālemē.

Pravietis Džozefs Smits ir vēl viens lielisks piemērs. Caur daudzām atklāsmēm, sākot ar Pirmo vīziju, viņš spēja piepildīt savu misiju visu lietu atjaunošanā (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:1–26).

Un kā ir ar mums? Ko Tas Kungs sagaida no katra no mums?

Mums nav vajadzības redzēt eņģeli, lai gūtu izpratni. Mums ir Svētie Raksti, templis, mūsdienu pravieši, mūsu patriarhālās svētības, iedvesmas pilnie vadītāji un, pats svarīgākais, — tiesības saņemt personisko atklāsmi, kas vadīs mūsu lēmumus.

Otrais princips: Mums ir jābūt sagatavotiem nākotnes pārbaudījumiem

Vislabākie ceļi dzīvē reti kad ir vieglākie. Bieži ir tieši pretēji. Mēs varam atskatīties uz manis minēto praviešu piemēriem.

Mozus, Lehija un Džozefa Smita ceļš nebija viegls, par spīti tam, ka viņu lēmumi bija pareizi.

Vai mēs esam gatavi maksāt cenu par saviem lēmumiem? Vai mēs esam gatavi atstāt mūsu ierasto vidi, lai atrastu labāku vietu?

Atgriežoties pie pieredzes ar manu patriarhālo svētību, toreiz es nonācu pie secinājuma, ka man ir jāmeklē iespējas papildus izglītoties un jāpretendē uz stipendiju kādā Amerikas universitātē. Ja es tiktu uzņemts, man nāktos pamest darbu, pārdot visu, kas mums pieder, un doties divus gadus dzīvot uz ASV kā stipendiāts.

TOEFL un GMAT eksāmenu nokārtošana kļuva par manu pirmo pārbaudījumu. Pagāja trīs gari sagatavošanās gadi, saņemti daudzi atteikumi un dažas tādas atbildes kā „iespējams”, līdz mani pieņēma universitātē. Es joprojām atceros telefona zvanu, ko saņēmu trešā gada nogalē no atbildīgās personas par stipendijām.

Viņš sacīja: „Karloss, man tev ir labas un sliktas ziņas. Labās ziņas ir tās, ka tu esi starp šī gada trim finālistiem.” Stipendiju tolaik varēja saņemt tikai viens cilvēks. „Sliktās ziņas ir tās, ka viens no kandidātiem ir kādas ietekmīgas personas dēls, otrs kandidāts ir kādas citas ietekmīgas personas dēls, un tad esi tu.”

Es nevilcinoties atbildēju: „Un es … es esmu Dieva dēls.”

Par laimi, pasaulīgā izcelsme nebija izšķirošais faktors, un 1992. gadā es tiku uzņemts universitātē.

Mēs esam Visuvarenā Dieva bērni. Viņš ir mūsu Tēvs, Viņš mūs mīl, un Viņam ir iecere mums. Mēs neesam šeit tikai tādēļ, lai izniekotu savu dzīves laiku, novecotu un nomirtu. Dievs vēlas, lai mēs augtu un sasniegtu savu potenciālu.

Prezidenta Tomasa S. Monsona vārdiem izsakoties: „Ikvienam no jums, neatkarīgi no vecuma, no tā vai esat precējies vai ne, ir iespēja mācīties un augt. Paplašiniet savas zināšanas, kā intelektuālās, tā arī garīgās līdz jūsu dievišķā potenciāla pilnībai” („The Mighty Strength of the Relief Society”, Ensign, 1997. g. nov., 95).

Trešais princips: Mums ir jādalās savā vīzijā ar cilvēkiem, kurus mēs mīlam

Lehijs vairākkārt centās palīdzēt Lamanam un Lemuēlam izprast veikto pārmaiņu nozīmīgumu. Tas, ka viņu izpratne atšķīrās no tēva izpratnes, lika viņiem ceļojuma laikā kurnēt. Turpretī Nefijs lūdza To Kungu, lai varētu redzēt to, ko bija redzējis viņa tēvs.

„Un notika, kad es, Nefijs, noklausījies visus sava tēva vārdus par lietām, ko viņš redzēja vīzijā, … es … vēlējos kaut arī es varētu redzēt un dzirdēt, un zināt šīs lietas ar Svētā Gara spēku” (1. Nefija 10:17).

Pateicoties šai vīzijai, Nefijs varēja ne tikai pārvarēt ceļošanas grūtības, bet arī vadīt savu ģimeni, kad tas bija nepieciešams.

Pastāv liela iespējamība, ka, izvēloties konkrētu ceļu, tiks ietekmēti cilvēki, kurus mēs mīlam, un daži kopā ar mums piedzīvos šīs izvēles sekas. Ideālā gadījumā viņi redzēs to pašu ko mēs, un gūs tādu pašu pārliecību. Tas nav vienmēr iespējams, taču, ja tā notiek, ceļojums ir daudz vieglāks.

Savā personīgajā piemērā, kuru izklāstīju, nešaubīgi, man bija nepieciešams sievas atbalsts. Mūsu bērni vēl bija mazi, lai sniegtu savu viedokli, taču manas sievas atbalsts bija ļoti būtisks. Es atceros, ka sākumā mums ar Moniku vajadzēja rūpīgi pārrunāt plānu izmaiņas, līdz viņa aprada ar ideju un to pilnībā atbalstīja. Šī kopīgā vīzija lika viņai ne tikai atbalstīt pārmaiņas, bet arī kļūt par nozīmīgu to panākumu sastāvdaļu.

Es zinu, ka Tam Kungam ir iecere mums šajā dzīvē. Viņš mūs pazīst. Viņš zina, kas mums ir pats labākais. Tāpēc vien, ka mums klājas labi, nenozīmē, ka laiku pa laikam mums nevajadzētu apdomāt, vai mums nav paredzēts kaut kas labāks. Ja mēs turpināsim dzīvot kā līdz šim, vai piepildīsies apsolītās svētības?

Dievs ir dzīvs. Viņš ir mūsu Tēvs. Glābējs, Jēzus Kristus, ir dzīvs, un es zinu, ka, pateicoties Viņa Izpirkšanas upurim, mēs varam rast spēku, lai pārvarētu savus ikdienas pārbaudījumus. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.