2010.–2019. gads
Nepārtrauktā atklāsme
Zemteksta piezīmes
Tēma

Nepārtrauktā atklāsme

Lai saņemtu atbildes uz vissvarīgākajiem dzīves jautājumiem, nepietiks ar cilvēku spriestspēju un loģisko domāšanu. Mums ir nepieciešama Dieva atklāsme.

Es ceru, ka šodien mēs visi varēsim sajust Dieva mīlestību un gaismu. Daudzi, kas šodien klausās šo konferenci, sajūt īpašu vajadzību saņemt personīgās atklāsmes svētību no mūsu mīlošā Debesu Tēva.

Misiju prezidenti varētu lūgties par to, lai zinātu, kā iedrošināt misionārus, kam ir grūtības ar misionāru kalpošanu. Tēvam vai mātei kara postītā zemē būs izmisīga nepieciešamība zināt, vai pārvākties ar savu ģimeni drošībā vai palikt turpat. Simtiem stabu prezidentu un bīskapu šodien lūdz, lai zinātu, kā palīdzēt Tam Kungam izglābt kādu pazudušu avi. Un pravietis vēlēsies zināt, ko Tas Kungs vēlas, lai viņš teiktu baznīcai un nemieru plosītai pasaulei.

Mēs visi zinām: lai saņemtu atbildes uz vissvarīgākajiem dzīves jautājumiem, nepietiks ar cilvēku spriestspēju un loģisko domāšanu. Mums ir nepieciešama Dieva atklāsme. Un mums būs nepieciešama nevis tikai viena atklāsme grūtā brīdī, bet gan pastāvīgi atjaunota atklāsmju straume. Mums nav vajadzīgs tikai viens gaismas un mierinājuma uzliesmojums, bet mums ir vajadzīga pastāvīga svētība — saziņa ar Dievu.

Pati baznīca ir radusies caur jaunu zēnu, kurš zināja, ka tā ir patiesa. Jaunais Džozefs Smits zināja, ka nevarēja zināt pats no sevis, kurai baznīcai pievienoties. Tādēļ viņš lūdza Dievam, kā viņš to bija izlasījis Jēkaba vēstulē. Dievs Tēvs un Viņa Mīļais Dēls parādījās viņam birztalā. Viņi atbildēja uz jautājumu, uz kuru Džozefs saviem spēkiem nespēja atbildēt.

Tad viņš ne tikai tika Dieva aicināts izveidot patieso Jēzus Kristus baznīcu, bet līdz ar to tika atjaunots spēks piesaukt Svēto Garu, lai atklāsme no Dieva varētu turpināties.

Prezidents Boids K. Pekers raksturoja šo noteicošo patiesās baznīcas iezīmi šādā veidā: „Atklāsmes baznīcā turpinās: pravietis to saņem visai baznīcai; prezidents — savam stabam, savai misijai vai savam kvorumam; bīskaps — savai bīskapijai; tēvs — savai ģimenei; atsevišķs cilvēks — sev.”1

Šis brīnišķīgais atklāsmes process sākas, beidzas un turpinās, mums saņemot personīgo atklāsmi. Ņemsim par piemēru dižo Nefiju, Lehija dēlu. Viņa tēvs redzēja sapni. Citi Nefija ģimenē uzskatīja Lehija sapni par pierādījumu psihiskām novirzēm. Sapnī bija arī Dieva pavēle Lehija dēliem uzņemties šausmīgu risku un atgriezties Jeruzālemē pēc plāksnēm, kurās bija Dieva vārds, lai viņi varētu tās paņemt līdzi ceļojumā uz apsolīto zemi.

Mēs bieži citējam Nefija drosmīgo paziņojumu, kad viņa tēvs lūdza viņiem atgriezties Jeruzālemē. Jūs zināt šos vārdus: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”2

Kad Lehijs izdzirdēja šos Nefija vārdus, Svētajos Rakstos ir teikts, ka „viņš bija ļoti laimīgs”3. Viņš bija laimīgs tāpēc, ka zināja, ka Nefijs bija svētīts, saņemot apstiprinošu atklāsmi, ka viņa tēva sapnis bija patiesa saziņa ar Dievu. Nefijs neteica: „Es iešu un darīšu to, ko mans tēvs man pateica.” Tā vietā viņš teica: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”

No savas pieredzes savā ģimenē jūs arī zināt, kāpēc Lehijs bija „ļoti laimīgs”. Viņa prieks bija rodams zināšanās, ka Nefijs bija saņēmis apstiprinošu atklāsmi.

Daudzi vecāki ir izveidojuši ģimenes noteikumus par to, cikos pusaudzim vakarā ir jāpārnāk mājās. Taču padomājiet par prieku, kas rodas, kad vecāks uzzina, kā tas ar vienu ģimeni notika tikai pirms dažām nedēļām, ka bērns, kurš nesen pameta mājas, ne tikai pati sev noteica komandanta stundu, bet arī ievēroja Sabatu tieši tā, kā tas viņai mājās bija mācīts. Vecāka atklāsmei ir paliekoša ietekme personīgajā atklāsmē, kas turpinās bērnā.

Mana māte noteikti saprata šo atklāsmes principu. Būdams jauns vīrietis, es parasti ļoti klusi aizvēru sētas durvis, kad pārnācu mājās vēlu vakarā. Pa ceļam uz savu guļamistabu man vajadzēja iet garām mātes guļamistabai. Lai cik klusi es ietu uz pirkstgaliem, tiklīdz nonācu līdz viņas pusatvērtajām durvīm, tā ļoti klusi izdzirdēju savu vārdu: „Hel. Ienāc uz brīdi.”

Es parasti iegāju un apsēdos uz gultas malas. Istaba parasti bija tumša. Ja jūs būtu noklausījušies, jūs droši vien padomātu, ka tās bija tikai draudzīgas sarunas par dzīvi. Taču līdz šai dienai tas, ko viņa teica, atgriežas manā prātā ar tādu pašu spēku, ko sajūtu, kad lasu savu patriarhālo svētību.

Es nezinu, par ko viņa lūdza, kad vakaros gaidīja mani. Es pieņemu, ka viņas lūgšanas bija par manu drošību. Taču es esmu pārliecināts, ka viņa lūdza tā, kā patriarhs pirms svētības došanas. Viņš lūdz, lai viņa vārdi nonāktu līdz saņēmējam kā Dieva vārdi, nevis viņa vārdi. Manas mātes lūgšanas par to, lai viņa varētu runāt Dieva vārdus, tika atbildētas, kad viņa sarunājās ar mani. Viņa tagad ir garu pasaulē jau 40 gadus. Es esmu pārliecināts, ka viņa ir bijusi ļoti laimīga, ka es tiku svētīts, kā viņa lūdza, lai viņas padomā sadzirdētu Dieva pavēles. Un es esmu centies iet un darīt, kā viņa cerēja.

Es esmu redzējis šo pašu nepārtrauktās atklāsmes brīnumu baznīcas stabu prezidentos un bīskapos. Un, tāpat kā tas ir patiesi atklāsmēs ģimenes vadītājiem, atklāsmes vērtība ir atkarīga no tā, vai tie, kuri ar šo atklāsmi tiek vadīti, saņem apstiprinošu atklāsmi.

Es redzēju šo atklāsmes brīnumu, kad 1976. gadā Aidaho štatā bija pārrauts Tetona dambis. Daudzi no jums zina šo stāstu par notikušo. Taču nepārtrauktā atklāsme, kas tika saņemta caur staba prezidentu, var svētīt mūs visus nākamajās dienās.

Tūkstošiem cilvēku tika evakuēti, jo viņu mājas bija sagrautas. Atbildība par palīdzības darbu vadīšanu gūlās uz vietējo staba prezidentu, lauksaimnieku. Tikai dažas dienas pēc katastrofas es biju kādā Riksa koledžas klasē. Bija ieradies federālās negadījumu aģentūras vadītājs. Viņš un viņa galvenie palīgi ieradās lielā zālē, kur staba prezidents bija sapulcinājis bīskapus un pat dažus garīdzniekus no citām vietējām reliģijām. Es tur biju, jo daudzi izdzīvojušie tika aprūpēti un izmitināti universitātes pilsētiņā, kur es biju prezidents.

Kad sapulce sākās, federālās negadījumu aģentūras pārstāvis piecēlās un autoritatīvā balsī sāka stāstīt, kas jādara. Pēc tam, kad viņš bija nosaucis katrus piecus vai sešus darāmos darbus, kas pēc viņa teiktā bija būtiski, staba prezidents klusi atbildēja: „Mēs to jau esam izdarījuši.”

Mēs dažām minūtēm šis vīrs no federālās negadījumu aģentūras teica: „Es domāju, ka apsēdīšos un kādu brīdi pavērošu notiekošo.” Viņš un viņa vietnieki tad klausījās, kā bīskapi un elderu kvorumu prezidenti noziņoja, ko viņi bija izdarījuši. Viņi pastāstīja, kādu vadību bija saņēmuši, un rīkojās saskaņā ar norādījumiem, ko bija saņēmuši no saviem vadītājiem. Viņi runāja arī par to, kādu iedvesmu bija saņēmuši, pildot norādījumus atrast ģimenes un palīdzēt tām. Bija jau vēls. Viņi visi bija pārāk noguruši, lai izrādītu daudz emociju, izņemot savu mīlestību pret cilvēkiem.

Staba prezidents sniedza dažus pēdējos norādījumus bīskapiem un tad paziņoja nākamās sapulces laiku, kas bija agri nākamajā rītā.

Nākamajā rītā federālās aģentūras vadītājs ieradās 20 minūtes pirms atskaišu un uzdevumu sapulces. Es stāvēju tuvumā. Es dzirdēju, kā viņš klusi teica staba prezidentam: „Prezident, ko jūs vēlētos, lai es un manas komandas locekļi darītu?”

To, ko šis vīrs redzēja, es esmu redzējis posta un pārbaudījumu laikos visā pasaulē. Prezidentam Pekeram bija taisnība. Nepārtrauktā atklāsme nāk pie stabu prezidentiem, lai paceltu viņus pāri pašu gudrībai un spējām. Un vēl vairāk — Tas Kungs dod tiem, kurus prezidents vada, apstiprinošu liecību, ka viņa norādījumi nāk no Dieva caur Svēto Garu nepilnīgam cilvēkam.

Es esmu ticis svētīts ar to, ka lielu savas dzīves daļu esmu bijis aicināts sekot iedvesmotiem vadītājiem. Būdams ļoti jauns vīrietis, es tiku aicināts par padomnieku elderu kvoruma prezidentam. Vēlāk es pēc kārtas biju padomnieks diviem apgabala prezidentiem, baznīcas prezidējošajam bīskapam, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis un padomnieks diviem baznīcas prezidentiem. Es esmu redzējis, kā viņiem ir tikusi dota atklāsme un tad apstiprināta viņu sekotājiem.

Šī apstiprinošā personīgā atklāsme, pēc kuras mēs visi ilgojamies, nenāk viegli, nedz arī tā nāk, kad mēs to vienkārši palūdzam. Tas Kungs ir devis šādu iespēju — saņemt šādu liecību no Dieva. Tas ir ceļvedis katram, kurš meklē personīgu atklāsmi, un mums visiem tas ir jādara.

„Lai tava sirds [arī] ir pilna žēlsirdības pret visiem cilvēkiem, un pret ticības saimi, un lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē; un priesterības mācība pilēs tavā dvēselē kā rasa no debesīm.

Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis.”4

No tā es smeļos padomu mums visiem. Neizturieties vieglprātīgi pret mīlestības sajūtām, ko saņemat pret Dieva pravieti. Lai kur es apmeklētu baznīcas locekļus, lai kas tajā laikā būtu pravietis, baznīcas locekļi lūdz: „Kad tu atgriezīsies Baznīcas galvenajā pārvaldē, vai tu, lūdzu, pateiksi pravietim, cik ļoti mēs viņu mīlam?”

Tas ir daudz vairāk par varoņa pielūgsmi vai sajūtām, kas dažreiz mūs pārņem, kad apbrīnojam varonīgas personības. Tā ir Dieva dāvana. Ar to jūs vieglāk saņemsit apstiprinošās atklāsmes dāvanu, kad viņš savā birojā runā kā Tā Kunga pravietis. Mīlestība, ko jūs sajūtat, ir mīlestība, kas Tam Kungam ir pret Viņa gribas paudēju, lai arī kas viņš būtu.

To nav viegli sajust visu laiku, jo Tas Kungs bieži prasa Saviem praviešiem dot padomu, ko cilvēkiem ir grūti pieņemt. Mūsu dvēseļu ienaidnieks centīsies panākt, lai mēs apvainotos un apšaubītu pravieša dievišķo aicinājumu.

Es esmu redzējis, kā Svētais Gars var aizskart mīkstinātu sirdi, lai aizsargātu pazemīgu Jēzus Kristus mācekli ar apstiprinošu atklāsmi.

Pravietis sūtīja mani piešķirt svēto saistīšanas spēku kādam vīram mazā, attālā pilsētā. Vienīgi Dieva pravietim ir atslēgas, lai izlemtu, kam ir jāsaņem svētais spēks, ko Tas Kungs piešķīra Pēterim, vecākajam apustulim. Es esmu saņēmis to pašu saistīšanas spēku, taču piešķirt to citam es varu vienīgi tad, ja saņemu norādījumu no baznīcas prezidenta.

Tādēļ kāda sanāksmju nama istabā, tālu no Soltleiksitijas, es uzliku savas rokas uz cilvēka galvas, kuru pravietis bija izvēlējies saistīšanas spēka saņemšanai. Viņa rokas liecināja par to, ka viņš visu mūžu bija strādājis zemes darbus, lai sagādātu savu trūcīgo uzturu. Viņa augumā nelielā sieva sēdēja viņam blakus. Arī viņā varēja redzēt ilggadēja smagā darba pēdas, ko viņa veica kopā ar savu vīru.

Es runāju vārdus, ko bija devis pravietis: „Ar pilnvarām un pienākumiem, kas man deleģēti no,” tad seko pravieša vārds, „kuram ir visas priesterības atslēgas, kas pašlaik ir uz Zemes, es piešķiru saistīšanas spēku,” un tad seko šī vīra vārds un tempļa nosaukums, kurā viņš tika aicināts kalpot par saistītāju.

Asaras ritēja pār viņa vaigiem. Es redzēju, ka viņa sieva arī raudāja. Es pagaidīju, kamēr viņi nomierinājās. Viņa piecēlās un panāca man soli tuvāk. Viņa paskatījās uz augšu un tad bikli teica, ka jūtas laimīga, taču arī skumja. Viņa teica, ka viņai ļoti patika iet uz templi ar savu vīru, taču tagad viņa sajuta, ka viņai nevajadzētu iet ar viņu, jo Dievs bija izraudzījis viņu tik diženam un svētam darbam. Tad viņa teica, ka jūtas neatbilstoša, lai būtu viņa tempļa pavadone, jo neprata nedz lasīt, nedz rakstīt.

Es apliecināju viņai, ka viņas vīrs būtu pagodināts ar viņas klātbūtni templī viņas lielā garīgā spēka dēļ. Cik vien labi spēju ar savām nelielajām viņas valodas zināšanām, es pateicu viņai, ka Dievs bija atklājis viņai to, kas bija pārāks par visām laicīgajām zināšanām.

Ar Gara dāvanu viņa zināja, ka Dievs caur Savu pravieti bija dāvājis dievišķu uzticību viņas vīram, ko viņa mīlēja. Viņa pati zināja, ka atslēgas šī saistīšanas spēka piešķiršanai piederēja vīram, ko viņa nekad nebija redzējusi, un tomēr zināja, ka viņš bija dzīvā Dieva pravietis. Viņa zināja, ka pravietis bija lūdzis par viņas vīra vārdu, un viņai nebija vajadzīga liecība par to ne no viena cilvēka. Viņa pati zināja, ka šis aicinājums nāca no Dieva.

Viņa arī zināja, ka priekšraksti, ko viņas vīrs izpildīs, savienos cilvēkus uz mūžību celestiālajā valstībā. Viņas prātā un sirdī bija apstiprināts, ka solījums, ko Tas Kungs bija devis Pēterim, joprojām bija spēkā baznīcā: „Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs.”5 Viņa to zināja pati caur atklāsmi no Dieva.

Atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām: „Atklāsmes baznīcā turpinās: pravietis to saņem visai baznīcai; prezidents — savam stabam, savai misijai vai savam kvorumam; bīskaps — savai bīskapijai; tēvs — savai ģimenei; atsevišķs cilvēks — sev.”6

Es jums liecinu, ka tā ir patiesība. Debesu Tēvs dzird jūsu lūgšanas. Viņš mīl jūs. Viņš zina jūsu vārdu. Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un mūsu Pestītājs. Viņš mīl jūs vairāk, nekā jūs spējat saprast.

Dievs izlej atklāsmes caur Svēto Garu Saviem bērniem. Viņš runā ar Savu pravieti uz Zemes, kas šodien ir Tomass S. Monsons. Es liecinu, ka viņam ir visas priesterības atslēgas, kas ir uz Zemes, un ka viņš tās pielieto.

Kad jūs klausīsities šajā konferencē to vārdos, kurus Dievs ir aicinājis runāt Savā vietā, es lūdzu, lai jūs saņemtu apstiprinošo atklāsmi, kas jums nepieciešama, lai atrastu savu atpakaļceļu mājup un lai dzīvotu ar Viņu aizzīmogotā ģimenē mūžīgi. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.