Grāmata

Elders Alans F. Pekers

no Septiņdesmitajiem

Attēls

Ģimenes vēstures un tempļa darbam vajadzētu kļūt par ikdienas daļu no mūsu personīgās pielūgsmes.

Būdams jauns, 12-gadīgs skauts, dāvanā saņēmu ilgi kāroto papildinājumu savam skautu aprīkojumam. Tas bija neliels cirvītis raupjā ādas ietvarā. Nākamajā pārgājienā mēs ieradāmies nometnē pēc tumsas iestāšanās — izmirkuši un nosaluši pēc gājiena pa piesnigušo taku. Vienīgais, par ko tobrīd domāju, bija tas, kā iekurt lielu ugunskuru. Es nekavējoties ķēros pie darba, lai ar savu jauno cirvīti saskaldītu kādu kritušu koku. Es skaldīju, bet jutos neapmierināts, jo šķita, ka ciršana pārāk raiti vis nesokas. Neapmierinātības dzīts, cirtu vēl cītīgāk. Nometnē atgriezos vīlies, tikai ar dažām malkas pagalēm. Kāda cita sakurtā ugunskura gaismā beidzot sapratu problēmas cēloni. Es nebiju noņēmis cirvīša ietvaru. Varu jums atklāt, ka ietvars bija sacirsts drisku driskās. Mācība: citas lietas novērsa manu uzmanību.

Tiecoties iegūt paaugstināšanu, mums jāpiestrādā pie visām prasībām. Ar pievēršanos vienai vai divām prasībām vai citām nesaistītām lietām nepietiks. Tiekšanās pēc Dieva valstības palīdz iegūt laimi un prieku.¹ Ja nepieciešams, mums jāvēlas mainīties. Biežas, nelielas korekcijas nebūs tik skaudras un nepatīkamas kā būtiskas, ievērojamas korekcijas.

Pirms neilga laiciņa mēs ar māsu Pekeri ceļojām pa vairākām valstīm. Mēs sagatavojām pases un pārējos dokumentus. Mēs veicām potes, medicīniskos izmeklējumus, ieguvām vīzas un spiedogus. Iebraucot katrā valstī, mūsu dokumenti tika pārbaudīti, un, redzot, ka visas prasības izpildītas, mēs tikām ielaisti.

Gatavošanās paaugstināšanai līdzinās braucienam uz ārvalstīm. Katram no mums vajag iegūt savu garīgo pasi. Mēs neesam noteikuši šīs prasības, taču mums jāizpilda tās visas — katram individuāli. Pestīšanas iecere ietver visas tās mācības, likumus, baušļus un priekšrakstus, kas nepieciešami, lai mēs visi varētu tikt paaugstināti.² Tādējādi „caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta”³. Baznīca var palīdzēt, taču tā nevar paveikt šo darbu mūsu vietā. Gatavošanās paaugstināšanai ir mūža veikums.

Kristus izveidoja Savu baznīcu, lai mums palīdzētu. Viņš ir aicinājis 15 vīrus, kurus mēs atbalstām kā praviešus, gaišreģus un atklājējus, lai tie vadītu baznīcu un mācītu ļaudis. Augstākajam prezidijam⁴ un Divpadsmit apustuļu kvorumam⁵ ir vienlīdzīgs spēks un pilnvaras.⁶ Vecākais no apustuļiem tiek iecelts par baznīcas prezidentu. Septiņdesmitie ir aicināti viņiem palīdzēt.⁷ Vadītāji nenosaka paaugstināšanas priekšnoteikumus. Tos ir noteicis Dievs! Mūsu vadītāji ir aicināti mācīt, izskaidrot, skubināt un pat brīdināt, lai mēs ietu pareizā virzienā.⁸

Kā skaidrots instrukciju rokasgrāmatā: „Pildot savu mērķi — palīdzot indivīdiem un ģimenēm sagatavoties paaugstināšanai —, baznīca pievēršas dievišķi noteiktiem pienākumiem. Tā palīdz baznīcas locekļiem dzīvot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, pulcina Israēlu, veicot misionāru darbu, gādā par nabagiem un trūkumcietējiem un palīdz īstenot mirušo pestīšanu, būvējot tempļus un veicot aizstājošos priekšrakstus.”⁹ Šo četru virzienu un visu pārējo likumu, baušļu un priekšrakstu ievērošana nav izvēle, bet gan obligāta prasība. Piemērojot Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un ievērojot visu iepriekšminēto, mēs saņemam savās garīgajās pasēs nepieciešamos spiedogus.

Šajā konferencē mums ir ticis mācīts par izmaiņām, kas palīdzēs mums visiem būt sagatavotākiem.

Ģimenei ir centrālā loma pestīšanas iecerē; iespējams, tieši tāpēc šī iecere tiek dēvēta par „diženo laimes ieceri”¹⁰. Prezidents Boids K. Pekers ir teicis: „Visa mūsu aktivitāte baznīcā ir vērsta uz to, lai vīrs, sieva un viņu bērni varētu dzīvot kā laimīga ģimene.”¹¹

Prezidents Spensers V. Kimbals ir teicis: „Mūsu panākumus — gan individuālos, gan visas baznīcas — galvenokārt noteiks tas, cik uzticīgi pievērsīsimies dzīvei pēc evaņģēlija savās mājās.”¹² Tempļa un ģimenes vēstures darbs ir daļa no dzīvošanas pēc evaņģēlija savās mājās. Tai būtu jābūt ne tik daudz baznīcas, cik ģimenes nodarbei.

Augstākais prezidijs un Divpadsmito kvorums no jauna uzsver ģimenes vēstures un tempļa darba nozīmi.¹³ Atsaukšanās šim pamudinājumam ienesīs vairāk prieka un laimes jūsu personīgajā un jūsu ģimenes dzīvē.

Mācībā un Derībās mēs lasām: „Tā Kunga lielā diena ir tuvu. … Upurēsim tādēļ mēs, kā baznīca un kā ļaudis, un kā pēdējo dienu svētie, upuri Tam Kungam taisnīgumā; un stādīsim priekšā Viņa svētajā templī … grāmatu, kas satur pierakstus par mūsu mirušajiem, kura būtu visādā mērā cienīga atzīšanai.”¹⁴

Šī „grāmata” tiks sagatavota, izmantojot baznīcas FamilyTree (Ģimenes koka) datu bāzē ietvertos vārdus un priekšrakstus.

Es pārbaudu un pievienoju ierakstus šajā datu bāzē, jo vēlos, lai šajā grāmatā būtu visu manu mīļo vārdi. Kā ir ar jums?

Mācības un Derību 128. nodaļa vēsta: „Jo mēs bez viņiem [mūsu priekštečiem] nevaram tikt darīti pilnīgi, nedz arī viņi var bez mums tikt darīti pilnīgi.”¹⁵

Ģimenes vēsture ir kas vairāk par ģenealoģiju, noteikumiem, vārdiem un vietām. Tas ir kas vairāk par pievēršanos vēsturei. Ģimenes vēsture ietver arī tagadni, jo mēs veidojam paši savu vēsturi. Tā ietver nākotni, jo mēs veidojam nākotnes vēsturi caur saviem pēctečiem. Piemēram, jaunā māmiņa, kura dalās savos ģimenes stāstos un rāda fotogrāfijas saviem bērniem, dara ģimenes vēstures darbu.

Ģimenes vēstures un tempļa darba veikšanai vajadzētu kļūt par regulāru daļu no mūsu personīgās pielūgsmes, tāpat kā Svētā Vakarēdiena pieņemšanai, sapulču apmeklēšanai, Svēto Rakstu lasīšanai un personīgajām lūgšanām. Mūsu jauniešu un daudzu citu atsaukšanās praviešu aicinājumiem iedvesmo un apliecina, ka šo darbu var veikt un tas būtu jāveic visiem, visu gada gājumu baznīcas locekļiem.

Elders Kventins L. Kuks skaidro: „[Šobrīd] mums ir gan mācība, gan tempļi, gan tehnoloģijas.”¹⁶ Tagad šis darbs ir daudz vieglāks nekā agrāk un tā veikšana ir atkarīga vienīgi no tā, cik daudz baznīcas locekļu izvirzīs to kā prioritāti. Šis darbs joprojām prasa laiku un upurus, taču to var veikt pilnīgi visi un, salīdzinot ar to, kā bija pirms dažiem gadiem, tas ir viegli.

Lai palīdzētu baznīcas locekļiem, baznīca ir apkopojusi vēsturiskos pierakstus un nodrošinājusi nepieciešamos rīkus, lai liela daļa šī darba varētu tikt veikta mūsu pašu mājās vai bīskapijas telpās un templī. Vairums šķēršļu ir novērsti. Lai vai kāds būtu jūsu līdzšinējais priekšstats par šo darbu, tagad tas ir mainījies!

Taču ir kāds šķērslis, ko baznīca nevar novērst. Tā ir cilvēku vilcināšanās veikt šo darbu. Tas prasa vienīgi apņemšanos un nelielas pūles. Tas neprasa milzum daudz laika. Regulāri atvēlot neilgu brītiņu šim darbam, jūs varēsiet izbaudīt prieku, ko tas sniedz. Pieņemiet lēmumu spert šo soli, mācīties un lūgt citu palīdzību. Viņi palīdzēs! Vārdi, kurus atradīsit un paņemsiet līdzi uz templi, kļūs par ierakstiem „grāmatā”¹⁷.

Par spīti milzīgajam baznīcas locekļu aktivitātes pieaugumam, mēs redzam, ka salīdzinoši tikai nedaudzi regulāri iesaistās vēstures izpētē un tempļa priekšrakstu veikšanā par saviem ģimenes locekļiem.¹⁸ Tas liecina, ka mums nepieciešams mainīt savas prioritātes. Nepretojieties pārmaiņām, pieņemiet tās! Pārmaiņas ir daļa no diženās laimes ieceres.

Šis darbs jāpaveic nevis baznīcas, bet gan mūsu mirušo un mūsu pašu labā. Mums un mūsu mirušajiem priekštečiem vajadzīgi spiedogi mūsu garīgajās pasēs.

„Vienojošo saikni”¹⁹ starp mūsu ģimenēm paaudžu paaudzēs var izveidot vienīgi templī, caur saistīšanas priekšrakstiem. Tas ir vienkārši: vienkārši atrodiet vārdu un paņemiet to uz templi. Pēc kāda laika jūs varēsiet palīdzēt šajā darbā arī citiem.

Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, to var ikviens — ikviens!

Veicot šo darbu, mēs varam saņemt arī taustāmas svētības. Daudzus vecākus un vadītājus uztrauc tas, kas šobrīd notiek pasaulē un kādu iespaidu tas atstās uz ģimenes dzīvi un jaunatni.

Elders Deivids A. Bednārs ir apsolījis: „Es aicinu baznīcas jaunos cilvēkus mācīties par Elijas garu un sajust to. … Es apsolu, [ka] jūs tiksit pasargāti no pretinieka pieaugošās ietekmes. Ja jūs piedalīsieties šajā svētajā darbā un iemīļosiet to, jūs tiksit pasargāti gan savās jaunības dienās, gan visa mūža garumā.”²⁰

Brāļi un māsas, ir pienācis laiks noņemt ietvarus saviem cirvīšiem un stāties pie darba. Mēs nedrīkstam upurēt savu un savas ģimenes paaugstināšanu mazsvarīgāku interešu dēļ.

Šis ir Dieva darbs, kas jāpaveic gan baznīcas locekļiem, gan tiem, kas nav no mūsu baznīcas, —gan jauniem, gan veciem, gan vīriešiem, gan sievietēm.

Nobeigumā es dalīšos ar pantu no 324. garīgās dziesmas, izmainot vienu vārdu:

„Dieva [svētie], celieties,
Mazsvarīgo atmetiet,
Lai ar visu sirdi, prātu, spēku
Kalpot ķēniņu Ķēniņam spētu!”21

Jēzus Kristus ir Ķēniņš! Es liecinu par Viņu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.