2010.–2019. gads
Palieciet laivā un turieties!
Zemteksta piezīmes
Tēma

Palieciet laivā un turieties!

Ja mēs turpinām pievērsties Tam Kungam, mums ir apsolītas ne ar ko nesalīdzināmas svētības.

Nesen kāds mans draugs kopā ar dēlu devās izbraukumā pa Kolorādo upi, caur Katarakta kanjonam Jūtas dienvidaustrumos. Šis kanjons ir slavens ar mutuļojošām krācēm, kas stiepjas 23 km garumā un var izrādīties sevišķi bīstamas.

Gatavojoties šim piedzīvojumam, viņi bija rūpīgi izskatījuši Nacionālā parka dienesta mājaslapu, kur ietverta svarīga informācija par individuālo sagatavotību un bieži sastopamiem, slēptiem riskiem.

Izbraukuma sākumā kāds pieredzējis upes gids izklāstīja svarīgas drošības instrukcijas, uzsverot trīs likumus, kas nodrošina drošu grupas ceļojumu cauri krācēm. „Pirmais likums: palieciet laivā! Otrais likums: lai vienmēr ir uzvilkta glābšanas veste! Trešais likums: vienmēr turieties ar abām rokām!” Pēc tam viņš piebilda, ar vēl lielāku uzsvaru: „Pats svarīgākais ir atcerēties pirmo likumu — palikt laivā!”

Šis piedzīvojums atgādina man par mūsu laicīgo ceļojumu. Vairums no mums piedzīvo periodus, kad var baudīt dzīves mierīgos ūdeņus. Bet citkārt mēs sastopamies ar mutuļojošām krācēm, ko simboliski var pielīdzināt Katarakta kanjona krācēm, kas stiepjas 23 km garumā — ar grūtībām, kuru skaitā var būt fiziskas vai mentālas veselības problēmas, tuvinieka nāve, sagrauti sapņi un cerības un, dažkārt, pat ticības krīze, kas rodas, sastopoties ar dzīves problēmām, jautājumiem un šaubām.

Tas Kungs Savā labvēlībā ir nodrošinājis mums palīdzību, kur ietverta gan laiva, gan tāds būtisks aprīkojums kā, piemēram, glābšanas vestes, gan pieredzējuši upes gidi, kuri vada un sniedz drošības instrukcijas, lai palīdzētu mums nokļūt līdz mūsu galamērķim ceļā pa šo dzīves upi.

Padomāsim par pirmo likumu:„Palieciet laivā!”

Prezidents Brigams Jangs bieži izmantoja terminu „vecais Ciānas kuģis”, pielīdzinot to Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai.

Reiz viņš teica: „Mēs esam okeāna vidū. Uznāk vētra, un, kā saka matroži, kuģim iet ļoti grūti. „Es te nepalikšu,” kāds saka, „es neticu, ka šis ir „Ciānas kuģis”.” „Bet mēs esam okeāna vidū.” „Man vienalga, es šeit nepalikšu.” Mētelis tiek nomests, un viņš pārlec pār bortu. Vai gan viņš nenoslīks? Noslīks. Tāpat notiks ar tiem, kuri pamet šo baznīcu. Tas ir „vecais Ciānas kuģis”, paliksim uz tā!”1

Kādā citā reizē prezidents Jangs teica, ka uztraucas arī par tiem, kuri nogājuši no ceļa, kad tikuši svētīti un viņiem dzīvē gājis labi: „Mierīgā laikā, kad vecais Ciānas kuģis burā maigā vēsmiņā [un] uz klāja viss ir kluss, daži no brāļiem grib izbraukt glābšanas laivās, lai … nopeldētos, un daži noslīkst, citi tiek aiznesti pa straumei, bet citi atkal atgriežas uz kuģa. Paliksim uz vecā kuģa, un tas mūs [droši] ievedīs ostā. Jums par to nav jāsatraucas.”2

Un visbeidzot prezidents Jangs atgādināja svētajiem: „Mēs esam uz vecā Ciānas kuģa. … To vada [Dievs], un Viņš paliks pie stūres. … Viss ir pareizi, dziediet Aleluja, jo Tas Kungs ir šeit! Viņš pavēl, vada un virza. Ja ļaudis nešaubīgi paļausies uz savu Dievu un nekad neatmetīs savas derības ar savu Dievu, Viņš vadīs mūs pareizajā virzienā.”3

Runājot par grūtībām, ar ko mēs visi šobrīd sastopamies, — kā lai paliekam uz vecā Ciānas kuģa?

Te būs atbilde! Mums nepieciešama pastāvīga pievēršanās, kas panākama, pieaugot ticībā Jēzum Kristum un uzticībā Viņa evaņģēlijam visas dzīves garumā — ne tikai reizi dzīvē, bet regulāri. Alma vaicāja: „Un tad lūk, es saku jums, mani brāļi [un māsas], ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”4

Pieredzējušos upes gidus mūsdienās var pielīdzināt baznīcas apustuļiem, praviešiem un iedvesmotiem vietējiem priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem. Viņi palīdz mums droši nokļūt līdz mūsu galamērķim.

Nesen es uzstājos jauno misijas prezidentu seminārā un devu šiem vadītājiem padomu:

„Palīdziet saviem misionāriem pievērst skatu baznīcas vadītājiem. … Mēs nenovedīsim, … mēs nevaram novest [jūs] no ceļa.

Un, mācot saviem misionāriem pievērst skatu mums, māciet viņiem nekad nesekot tiem, kuri, viņuprāt, daudz labāk zina, kā vadīt baznīcas lietas nekā … Debesu Tēvs un Tas Kungs, Jēzus Kristus, kuri dara to „caur priesterības vadītājiem, kam dotas atslēgas prezidēt”.

Savas kalpošanas laikā esmu atklājis, ka maldu ceļos un apmulsumā nonākušie parasti visbiežāk ir … aizmirsuši, ka tad, kad Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums runā vienotā balsī, tā ir Tā Kunga balss šim brīdim. Tas Kungs mums atgādina: „Vai ar manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.” [M&D 1:38].”5

Citiem vārdiem, šie cilvēki pamet veco Ciānas kuģi, viņi atkrīt, viņi nonāk atkrišanā. Traģiski, ka līdz ar to viņiem bieži vien nākas pieredzēt negribētas īstermiņa un beigu beigās arī ilgtermiņa sekas, kas skar ne vien viņus pašus, bet arī viņu ģimenes.

Mūsu vietējie baznīcas vadītāji, līdzīgi kā pieredzējuši upes gidi, ir mācījušies no dzīves pieredzes, apustuļi, pravieši un citas baznīcas amatpersonas ir bijuši viņu skolotāji un mentori, un, pats svarīgākais, — viņus ir skolojis Tas Kungs.

Šogad es uzrunāju arī jaunos pieaugušos baznīcas locekļus, piedaloties BIS (Baznīcas izglītības sistēmas) rīkotajā maija svētbrīža pārraidē. Es teicu:

„Esmu dzirdējis — daži uzskata, ka baznīcas vadītāji dzīvo savā izolētajā pasaulītē. Viņi aizmirst, ka mēs esam pieredzējuši vīrieši un sievietes, kas dzīves laikā dzīvojuši daudzviet un strādājuši kopā ar daudziem cilvēkiem, kuriem bijusi dažāda izcelsme. Kalpojot tagadējos norīkojumos, mēs pavisam burtiski apceļojam visu pasauli, tiekoties ar pasaules mēroga politiķiem, uzņēmējiem, reliģiskā un humānā darba vadītājiem. Kaut arī esam tikušies ar [vadītājiem] Vašingtonas Baltajā namā, kā arī dažādu valstu [un reliģiju] vadītājiem visā pasaulē, mēs esam apciemojuši arī pašas trūcīgākās [ģimenes un ļaudis] uz šīs Zemes …

Rūpīgi padomājot par mūsu dzīvi un kalpošanu, jūs noteikti piekritīsit, ka mēs redzam un pieredzam pasauli veidos, kuri tikai dažiem ir iespējami. Jūs secināsit, ka mēs redzam reālo dzīvi daudz skaidrāk nekā vairums cilvēku. …

… [Baznīcas vadītāju] personīgajā un vienotajā gudrībā ir kas tāds, kam vajadzētu kalpot par mierinājumu. Mēs esam pieredzējuši visu, ieskaitot to, kādas sekas ir dažādu valstu likumiem un politikai, kā arī vilšanos, traģēdijas un ģimenes locekļu nāvi. Mēs neesam atrauti no tā, kas notiek jūsu dzīvē.”6

Līdztekus pirmajam likumam, kā jums to izskaidroju, paturiet prātā arī otro un trešo likumu: lai vienmēr ir uzvilkta glābšanas veste un nepieciešams turēties ar abām rokām! Tā Kunga vārdi ir rodami Svētajos Rakstos un apustuļu un praviešu mācībās. Tie sniedz padomu un virzienu, kas, ja vien tam sekosim, kalpos par glābšanas vesti un palīdzēs saprast, kā turēties ar abām rokām.

Mums jākļūst kā Mosijas dēliem, kuri „bija kļuvuši stipri patiesības zināšanā”. Mēs varam būt vīrieši un sievietes, kas spriež „ar veselo saprātu”. Tas ir panākams vienīgi tad, ja mēs „cītīgi [pētīsim] Rakstus, lai … varētu zināt Dieva vārdu”7.

Studējot Rakstus un sendienu un mūsdienu apustuļu un praviešu vārdus, mums jāpievēršas tam, lai studētu un iemīļotu Kristus mācības, un dzīvotu pēc tām.

Papildus personīga Svēto Rakstu studēšanas ieraduma izkopšanai, mums jābūt kā Mosijas dēliem un cītīgi jānododas arī „lūgšanām un gavēšanai”8.

Rādās, ka šīm aktivitātēm, kuru ietekmi ir grūti novērtēt, ir ļoti liela nozīme. Pievērsieties šīm vienkāršajām aktivitātēm un vairieties no tā, kas novirza uzmanību.

Tā kā es esmu pazinis gan tādus cilvēkus, kuri nav palikuši laivā un nav turējušies ar abām rokām pārbaudījumu un nedienu laikos, gan tādus, kuri nav palikuši laivā salīdzinoši mierīgā laikā, esmu ievērojis, ka daudzi no viņiem ir novērsuši uzmanību no centrālajām evaņģēlija mācībām, aizmirstot gan to, kādēļ vispār pievienojās baznīcai, gan to, kādēļ turpināja būt pilnīgi uzticīgi un aktīvi dzīvoja pēc evaņģēlija standartiem, svētot citus caur uzticīgu, iesvētītu kalpošanu, gan to, kā baznīca ir kalpojusi viņiem par „garīga stiprinājuma un izaugsmes”9 vietu viņu dzīvē.

Džozefs Smits mācīja šo centrālo patiesību: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu, — ka „Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs”; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, ir tikai papildinājumi.”10

Ja mēs turpinām pievērsties Tam Kungam, mums ir apsolītas ne ar ko nesalīdzināmas svētības: „Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.”11

Dažkārt uzticīgi pēdējo dienu svētie un sirsnīgi klausītāji sāk pievērsties nevis pamatprincipiem, bet „papildinājumiem”. Sātans kārdina viņus, novēršot uzmanību no atjaunotā evaņģēlija vienkāršā un skaidrā vēstījuma. Tie, kas šādi novērsušies, bieži vairs nepieņem Svēto Vakarēdienu, jo sākuši pievērsties mazsvarīgākām nodarbēm un mācībām vai pat kļuvuši pārņemti ar tām.

Citi, savukārt, pievēršas jautājumiem un šaubām, kas viņus nodarbina. Protams, nav tā, ka jautājumi un šaubas būtu nesavietojami ar uzticīgu māceklību. Augstākā prezidija padome un Divpadsmit apustuļu kvorums nesen paziņoja: „Mēs saprotam, ka laiku pa laikam baznīcas locekļiem radīsies jautājumi par baznīcas mācību, vēsturi vai darbību. Baznīcas locekļi allaž var brīvi uzdot jautājumus un dedzīgi tiekties pēc dziļākas sapratnes.”12

Atcerieties, pašam Džozefam Smitam bija kāds jautājums, ar kuru aizsākās Atjaunošana. Viņš meklēja patiesību un, tāpat kā Ābrahāms, atrada atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem cilvēka dzīvē.

Svarīgi jautājumi ir vērsti uz to, kam ir vislielākā nozīme, — Debesu Tēva ieceri un Glābēja īstenoto Izpirkšanu. Savu meklējumu rezultātā mums būtu jākļūst laipniem, maigiem, mīlošiem, piedodošiem, pacietīgiem un uzticīgiem mācekļiem. Mums būtu jāvēlas, kā mācīja Pāvils, nest citam cita nastas, tādējādi piepildot Kristus likumu.13

Nest citu nastas nozīmē palīdzēt, atbalstīt un saprast ikvienu, ieskaitot slimos, vārgos, garā un miesā nabagos, patiesības meklētājus un raižpilnos, kā arī pārējos baznīcas locekļus –mācekļus, tostarp arī baznīcas vadītājus, kurus Tas Kungs aicinājis kalpot ar noteiktu mērķi.

Brāļi un māsas, palieciet laivā, vienmēr uzvelciet glābšanas vesti, turieties ar abām rokām! Nenovērsiet uzmanību! Un, ja kāds no jums ir izkritis no šīs laivas, mēs jūs meklēsim, atradīsim un kalposim jums, un droši uzvilksim atpakaļ uz vecā Ciānas kuģa, ko vada Dievs, mūsu Tēvs, un Tas Kungs, Jēzus Kristus, kuri vedīs mūs pareizajā virzienā. Par to es pazemīgi liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.