Svētību pārpilnība
Lai iemantotu vairumu no tām svētībām, ko Dievs vēlas mums dāvāt, ir nepieciešama rīcība no mūsu puses — rīcība, kas balstās uz mūsu ticību Jēzum Kristum.
Mani dārgie brāļi un māsas, mūsu Debesu Tēvs un Jēzus Kristus vēlas svētīt ikvienu no mums.1 Jautājums par to, kā piekļūt šīm svētībām un kā tās iemantot, jau gadsimtiem ilgi ir ticis apspriests teoloģiskās debatēs un diskusijās.2 Daži pastāv uz to, ka svētības var vienīgi izpelnīties — mēs tās iemantojam tikai caur saviem darbiem. Citi apgalvo, ka Dievs jau ir izraudzījies, kurus un kā Viņš svētīs, un ka šie lēmumi ir nemainīgi. Abas šīs nostājas savā būtībā ir kļūdainas. Debesu svētības nevar izpelnīties, izmisīgi krājot „kuponus” par labajiem darbiem vai bezpalīdzīgi gaidot, lai redzētu, vai mēs būsim laimējuši svētību loterijā. Nē, patiesība ir daudz niansētāka un daudz lielākā mērā atspoguļo tās attiecības, kas valda starp mīlošo Debesu Tēvu un Viņa potenciālajiem mantiniekiem — mums. Caur atjaunoto patiesību ir atklāts — kaut arī svētības nekādā ziņā nav iespējams izpelnīties, mūsu ticības motivētajai rīcībai (gan pirmreizējai, gan pastāvīgai) ir izšķiroša nozīme.3
Domājot par to, kā mēs varam iemantot svētības no Dieva, salīdzināsim debesu svētības ar lielu malkas krāvumu. Iztēlojieties, ka tā centrā atrodas neliela iekuru čupiņa, pārklāta ar šķeldas slāni. Pēc tam nāk koksnes šķilas, tad mazas pagales un visbeidzot — lieli bluķi. Šajā malkas krāvumā ir milzīgs daudzums kurināmā, kas var ražot gaismu un siltumu dienām ilgi. Iztēlojieties, ka līdzās šim koksnes krāvumam atrodas viens sērkociņš — tāds, kura galiņā ir fosfors.4
Lai šī malkas krāvuma enerģija tiktu atbrīvota, ir jāuzšķiļ sērkociņš un jāaizdedzina iekuri. Iekuri strauji iedegsies, aizdedzinot lielākos koksnes gabalus. Kad šī degšanas reakcija būs sākusies, tā turpināsies līdz brīdim, kad visa koksne būs sadegusi vai ugunij vairs nepieplūdīs skābeklis.
Sērkociņa uzšķilšana un iekuru aizdedzināšana ir nelieli darbiņi, kas ļauj atbrīvot koksnes potenciālo enerģiju.5 Kamēr sērkociņš nebūs piešķilts, nekas nenotiks, lai arī kādi būtu koksnes krāvuma apmēri. Ja sērkociņš tiks piešķilts, bet ar to netiks aizdedzināti iekuri, šis sērkociņš atbrīvos pavisam nelielu gaismas un siltuma enerģiju un koksnes degšanas enerģija netiks atbrīvota. Ja kādā mirklī netiks nodrošināta skābekļa pieplūde, degšanas reakcija apstāsies.
Līdzīgi arī, lai iemantotu vairumu no tām svētībām, ko Dievs vēlas mums dāvāt, ir nepieciešama rīcība no mūsu puses — rīcība, kas balstās uz mūsu ticību Jēzum Kristum. Ticība Glābējam ir rīcības un spēka princips.6 Sākumā mums ir jārīkojas ticībā, un tikai tad mēs iemantojam spēku, saskaņā ar Dieva gribu un Viņa nolikto laiku. Šai secībai ir izšķiroša nozīme.7 Taču nepieciešamā darbība allaž šķiet pavisam neliela, salīdzinājumā ar tām svētībām, ko mēs beigu beigās saņemam.8
Padomājiet par to, kas notika, kad senajiem israēliešiem pa ceļam uz apsolīto zemi uzbruka indīgās, spārnainās čūskas. Indīgās čūskas dzēliens bija nāvējošs. Taču sadzeltais cilvēks varēja tikt dziedināts, uzlūkojot Mozus darināto vara čūsku, ko tas bija pacēlis staba galā.9 Cik liela enerģija ir nepieciešama, lai kaut ko uzlūkotu? Visi, kuri palūkojās, piekļuva debesu spēkiem un tika dziedināti. Citi sadzeltie israēlieši nepalūkojās uz vara čūsku un nomira. Iespējams, viņiem trūka ticības, lai uz to palūkotos.10 Iespējams, viņi neticēja, ka ar tik vienkāršu rīcību var iedarbināt apsolīto dziedināšanu. Vai varbūt viņi apzināti nocietināja savas sirdis un noraidīja Dieva pravieša padomu.11
No Dieva plūstošo svētību aktivācijas princips ir mūžīgs. Lai iemantotu svētības, mums, tāpat kā senajiem israēliešiem, ir jārīkojas ticībā Jēzum Kristum. Dievs ir atklājis, ka pastāv „likums, neatsaucami izdots debesīs pirms šīs pasaules radīšanas, ar ko ir noteiktas visas svētības --- un, kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta”.12 Ņemot vērā iepriekšminēto, mēs nevaram izpelnīties svētības, šis priekšstats ir maldīgs, taču mums ir jābūt to cienīgiem. Mēs tiekam glābti vienīgi caur Jēzus Kristus nopelniem un labvēlību.13 Viņa pienestā Izpirkšanas upura milzīgie apmēri nozīmē to, ka malkas krāvums ir bezgalīgs; mūsu vārgā rīcība, salīdzinājumā ar to, tuvinās nullei. Taču tā nav nulle, un tā nav nesvarīga — tumsā piešķiltu sērkociņu var redzēt kilometriem tālu. Patiesībā to var redzēt pat debesīs, jo, lai iedarbinātu Dieva apsolījumu īstenošanos, tiek prasīti nelieli ticības darbi.14
Lai saņemtu kāroto svētību no Dieva, rīkojieties ticībā — tēlaini izsakoties, piešķiliet sērkociņu, no kura ir atkarīga attiecīgās debesu svētības īstenošanās. Piemēram, viens no lūgšanas mērķiem ir nodrošināt to svētību iemantošanu, kuras Dievs ir gatavs mums dāvāt tikai tad, ja mēs pēc tām lūdzam.15 Alma lūdzās pēc žēlastības un sāpju kliedēšanas, un viņu vairs nenomocīja atmiņas par saviem grēkiem. Viņu pārņēma prieks, kas aizēnoja sāpes, un tas viss notika tikai, pateicoties tam, ka viņš piesauca Dievu ticībā Jēzum Kristum.16 Mums ir vajadzīga aktivācijas enerģija — pietiekama ticība Kristum, lai sirsnīgi lūgtu Dievu un par atbildi pieņemtu Viņa gribu un Viņa nolikto laiku.
Bieži vien svētību iemantošanai nepieciešamā aktivācijas enerģija prasa ko vairāk par lūkošanos vai lūgšanu; no mums tiek prasītas nerimstošas, atkārtotas, ticības pilnas darbības. 19. gadsimta vidū Brigams Jangs lika, lai pulciņš pēdējo dienu svēto izpēta Arizonu un apmetas šajā neauglīgajā Ziemeļamerikas apvidū. Pēc ierašanās Arizonā šai cilvēku grupai izbeidzās ūdens, un tos gaidīja biedējoša bojāeja. Viņi lūdzās Dieva palīdzību. Drīz sāka līt un snigt, un tie varēja piepildīt savas ūdens mucas un padzirdīt savus mājlopus. Pateicīgi un atspirdzinājušies, viņi atgriezās Soltleiksitijā, līksmojot par Dieva labvēlību. Pēc atgriešanās viņi detalizēti informēja Brigamu Jangu par savu ekspedīciju, secinot, ka Arizona ir neapdzīvojama.
Pēc šī ziņojuma noklausīšanās Brigams Jangs apvaicājās kādam telpā esošajam vīram par ekspedīciju un pieredzēto brīnumu. Šis vīrs, Daniels V. Džonss, atbildēja pavisam īsi, sakot: „Es būtu piepildījis mucas, devies tālāk un lūdzis atkal.” Brālis Brigams uzlika roku uz brāļa Džonsa pleca un teica: „Šis vīrs uzņemsies vadīt nākamo ceļojumu uz Arizonu.”17
Mēs visi varam atsaukt atmiņā brīžus, kad esam ar grūtībām virzījušies uz priekšu un lūguši atkal, iemantojot svētības. Šos principus ilustrē arī Maikla un Mariannas Holmsu pieredze. Mēs abi ar Maiklu kalpojām par reģiona Septiņdesmitajiem. Es jutos saviļņots ikreiz, kad viņu aicināja lūgt mūsu sanāksmēs, jo viņam piemita uzskatāms garīgums — viņš zināja, kā runāt ar Dievu. Man ļoti patika klausīties, kā viņš lūdz. Taču savas laulības sākumā Maikls un Marianna nelūdza un neapmeklēja baznīcu. Viņi bija aizņemti, audzinot savus trīs bērniņus un vadot veiksmīgu celtniecības uzņēmumu. Maiklam nešķita, ka viņš būtu reliģisks cilvēks. Kādu vakaru viņu ģimeni apciemoja bīskaps, kurš mudināja viņus uzsākt lūgšanas.
Pēc bīskapa aiziešanas Maikls un Marianna nolēma pacensties lūgt. Pirms došanās pie miera viņi nometās ceļos pie gultas un Maikls, juzdamies neērti, sāka lūgt. Pēc dažiem neveikliem lūgšanas vārdiem Maikls pēkšņi apstājās, sakot: „Marianna, es to nespēju.” Kad viņš piecēlās un pagriezās, lai dotos projām, Marianna saņēma viņu aiz rokas un novilka atpakaļ uz ceļiem, sakot: „Maik, tu to vari. Mēģini vēlreiz!” Paklausījis šim pamudinājumam, Maikls pabeidza savu īso lūgšanu.
Holmsi sāka lūgt regulāri. Viņi atsaucās kāda kaimiņa aicinājumam un apmeklēja baznīcu. Kad viņi ienāca lūgšanu zālē un izdzirdēja ievada garīgo dziesmu, Gars viņiem pačukstēja: „Tā ir taisnība.” Vēlāk Maikls, nemanīts un nelūgts, palīdzēja iznest no sanāksmju nama atkritumus. To darot, viņš saņēma skaidru iedvesmu, kas vēstīja: „Šis ir Mans nams.”
Maikls un Marianna pieņēma Baznīcas aicinājumus un kalpoja savā bīskapijā un stabā. Viņi tika saistīti viens ar otru, un viņiem tika piesaistīti arī viņu trīs bērni. Pasaulē nāca vairāk bērnu, līdz viņiem kopumā bija divpadsmit. Holmsi kalpoja kā misijas prezidents un viņa sieva — divas reizes.
Pirmā, neveiklā lūgšana bija neliela, ticības pilna darbība, kas aktivizēja debesu svētību iemantošanu. Holmsi uzkurināja savu ticības uguni, apmeklējot baznīcu un kalpojot. Gadu gaitā, pateicoties viņu uzticīgajai māceklībai, ir iededzies milzīgs ugunskurs, kas liesmo vēl joprojām.
Tomēr, lai koksnes enerģija varētu tikt atbrīvota pilnībā, ugunij ir nepieciešama pastāvīga skābekļa pieplūde. Maikla un Mariannas Holmsu piemērs rāda — lai ticība Kristum varētu turpināt liesmot, ir nepieciešama nerimstoša rīcība. Nelielas darbības uzkurina mūsu spēju mērot derību ceļu un vedina pie pašām dižākajām svētībām, ko Dievs var mums sniegt. Taču skābeklis turpina pieplūst tikai tad, ja mēs, tēlaini runājot, turpinām kustināt kājas. Dažkārt mums ir jāizgatavo loks un bulta, pirms mēs saņemam atklāsmi par to, kur mums vajadzētu meklēt medījumu.18 Dažkārt mums ir jāizgatavo darba rīki, pirms mēs saņemam atklāsmes par to, kā uzbūvēt kuģi.19 Dažkārt, sekojot Tā Kunga pravieša norādījumiem, mums ir jāizcep maziņš plācenītis no sava eļļas un miltu pārpalikuma, lai saņemtu neizsmeļamu eļļas krūzi un miltu tīni.20 Un dažkārt mums ir jāsaglabā miers, zinot, ka Dievs ir Dievs, un paļaujoties uz Viņa nolikto laiku.21
Iegūstot jebkuru svētību no Dieva, jūs varat secināt, ka esat paklausījuši mūžīgajam likumam, no kura ir atkarīga šīs svētības iemantošana.22 Taču neaizmirstiet, ka šim „neatsaucami izdotajam” likumam ir beztermiņa noilgums, kas nozīmē, ka svētības tiek dotas Dieva noliktajā laikā. Pat senie pravieši, tiecoties pēc savas debesu tēvijas,23 „ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami”, būdami pārliecināti par tām un tās pieņemdami.24 Ja kārotā svētība no Dieva nav saņemta (pagaidām), jums nav jājūk prātā, prātojot par to, ko vēl jums vajadzētu darīt. Tā vietā uzklausiet Džozefa Smita padomu: dariet priecīgi visu, kas ir jūsu spēkos; un tad saglabājiet mieru un ar pilnīgu pārliecību skatiet Dieva rokas atklāšanos.25 Dažas svētības tiek pataupītas vēlākam laikam — pat pašu varonīgāko Dieva bērnu dzīvē.26
Pirms sešiem mēnešiem mums tika paziņots par ģimenē balstītu, Baznīcas atbalstītu ieceri doktrīnas apgūšanai, ticības stiprināšanai un indivīdu un ģimeņu spēcināšanai. Prezidents Rasels M. Nelsons apsolīja, ka šīs izmaiņas var palīdzēt mums garīgi izdzīvot, vairot mūsu prieku par evaņģēliju un padziļināt mūsu pievēršanos Debesu Tēvam un Jēzum Kristum.27 Taču šo svētību iemantošana ir atkarīga no mums pašiem. Mēs katrs esam atbildīgs par to, lai atvērtu un studētu rokasgrāmatu „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm, līdztekus Svētajiem Rakstiem un citiem „Nāciet, sekojiet Man!” materiāliem.28 Mums ir jāapspriež lasītais ar saviem ģimenes locekļiem un draugiem un jāizkārto sava sabata diena tā, lai, tēlaini runājot, aizkurtu ticības uguni. Citādi mūsu mājās esošās materiālu kaudzītes potenciālā enerģija paliks neizmantota.
Es aicinu jūs uzticīgi aktivizēt debesu spēkus, lai saņemtu no Dieva konkrētas svētības. Lieciet lietā savu ticību, lai uzšķiltu sērkociņu un iedegtu uguni. Nodrošiniet vajadzīgo skābekļa pieplūdi, pacietīgi gaidot uz To Kungu. Izsakot šos aicinājumus, es lūdzu, kaut Svētais Gars jūs vadītu un dotu jums norādījumus, lai jūs, tāpat kā Salamana pamācībās minētie, uzticīgie ļaudis, iemantotu svētību pārpilnību.29 Es liecinu, ka jūsu Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, dzīvo, ka Viņiem rūp jūsu labklājība un ka Viņus iepriecina jūsu svētīšana. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.