Liecība par Jēzu
Es aicinu jūs rīkoties jau tagad, lai nodrošinātu sev vietu tur, kur atradīsies drosmīgie liecībā par Jēzu.
1832. gadā Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons redzēja apbrīnojamu vīziju par Dieva bērnu mūžīgo likteni. Šajā vīzijā tika runāts par trīs debesu valstībām. Prezidents Dalins H. Oukss par šīm „godības valstībām” runāja pagājušajā oktobrī,1 norādot, ka „caur Jēra triumfu un godību”2 visi, izņemot salīdzinoši nedaudzus cilvēkus, galu galā tiek izpirkti vienā no šīm valstībām „saskaņā ar vēlmēm, kas izpaužas viņu izvēlēs”.3 Dieva pestīšanas iecere ir universāla iespēja visiem Viņa bērniem, lai arī kad un kur uz Zemes viņi dzīvotu.
Lai gan pat viszemākās — telestiālās — valstības godība „ir augstāka par visu saprašanu”4, mūsu Tēvs cer, ka mēs izvēlēsimies un — pateicoties Viņa Dēla žēlastībai — iemantosim augstāko un krāšņāko no tām, kas ir celestiālā valstība, kurā mēs varēsim baudīt mūžīgo dzīvi kā „Kristus līdzmantinieki”.5 Prezidents Rasels M. Nelsons mūs ir mudinājis „domāt celestiāli”, padarīt celestiālo valstību par mūsu mūžīgo mērķi un tad „rūpīgi apsvērt, kādā stāvoklī katrs no [mūsu] lēmumiem, esot šeit, uz Zemes, nostādīs [mūs] nākamajā pasaulē”.6
Tie, kuri iemantos celestiālo valstību, būs „tie, kuri [būs] saņēm[uši] liecību par Jēzu, … taisnie, kas [būs] sasnieguši pilnību caur Jēzu, Jaunās Derības starpnieku”.7 Otrās jeb terestriālās valstības iedzīvotāji tiek raksturoti kā būtībā labi cilvēki, tai skaitā „godājami Zemes cilvēki, kas [ir tikuši] cilvēku viltības apžilbināti”. Viņu galvenā ierobežojošā iezīme ir tā, ka viņi „nav drosmīgi Jēzus liecībā”.8 Turpretī zemākajā — telestiālajā valstībā — būs tie, kuri „[nebūs pieņēmuši] nedz Kristus evaņģēliju, nedz liecību par Jēzu”.9
Pievērsiet uzmanību tam, ka katras valstības iedzīvotājus raksturo tas, kā viņi attiecas pret „liecību par Jēzu”, sākot ar (1) pilnīgu nodošanos tai, (2) nespēju būt drosmīgiem tajā — līdz (3) klajai tās noraidīšanai. No katra cilvēka attieksmes ir atkarīga viņa mūžīgā nākotne.
I
Kas ir liecība par Jēzu?
Tā ir Svētā Gara liecība par to, ka Viņš ir dievišķs Dieva Dēls, Mesija un Pestītājs. Jānis liecināja, ka Jēzus iesākumā bija pie Dieva, ka Viņš ir debesu un zemes Radītājs un ka „viņā bija evaņģēlijs, un evaņģēlijs bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma”.10 Tā ir „apustuļu un praviešu liecība, ka … Viņš nomira, tika apglabāts, trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs”.11 Tās ir zināšanas, ka „nav neviena cita vārda, ar ko glābšana nāktu”.12 Tā ir „liecība, pēdējā no visām”, kas dota pravietim Džozefam Smitam, „ka Viņš dzīvo! … [Ka] Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais, [ka] ar Viņu un caur Viņu, un no Viņa pasaules ir un tika radītas, un to iedzīvotāji ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām”.13
II
Papildus šai liecībai rodas jautājums — ko mums ar to darīt?
Debesu valstības mantinieki „saņem” Jēzus liecību vispilnīgākajā nozīmē, kad tiek kristīti, saņem Svēto Garu un uzvar ar ticību.14 Jēzus Kristus evaņģēlija principi un patiesās mācības nosaka viņu prioritātes un izvēles. Jēzus liecība izpaužas viņu būtībā un tajā, par ko viņi kļūst. Viņu vadmotīvs ir žēlsirdība — „tīrā Kristus mīlestība”.15 Viņi cenšas sasniegt „Kristus diženuma pilnības mēru”.16
Vismaz daži no tiem, kuri būs sastopami terestriālajā valstībā, būs saņēmuši liecību par Jēzu, taču atšķirība būs tajā, ko viņi ar to nebūs darījuši. Tas, ka viņi nebūs bijuši drosmīgi Glābēja liecinieki, norādīs uz zināmu apātiju vai vieglprātību jeb to, ka viņi bija „remdeni”17 pretstatā, piemēram, Mormona Grāmatā aprakstītajiem Amona ļaudīm, kuri „atšķīrās … ar savu dedzību uz Dievu”.18
Telestiālās valstības iedzīvotāji būs tie, kuri būs noraidījuši liecību par Jēzu, Viņa evaņģēliju, Viņa derības un Viņa praviešus. Abinadijs par tādiem teica: „Jo tie gājuši pēc savas miesīgās gribas un vēlmēm; nekad nesaukuši To Kungu, kad žēlastības rokas bija pastieptas tiem pretim; jo žēlastības rokas bija pastieptas tiem pretim, un viņi to nepieņēma.”19
III
Ko nozīmē — būt drosmīgiem liecībā par Jēzu?
Atbildot uz šo jautājumu, būtu jāapdomā vairākas iespējas. Es minēšu dažas no tām. Būt drosmīgam liecībā par Jēzu noteikti nozīmē to, ka mēs šo liecību lolojam un stiprinām. Īsti mācekļi neatstāj novārtā šķietami mazas lietas, kas uztur un stiprina viņu liecību par Jēzu, piemēram, lūgšanas, Svēto Rakstu studēšanu, sabata ievērošanu, Svētā Vakarēdiena pieņemšanu, grēku nožēlošanu, kalpošanu un pielūgsmi Tā Kunga namā. Prezidents Nelsons mums atgādina, ka „liecība, kas netiek ik dienas spēcināta „ar labo Dieva vārdu” [Moronija 6:4], var sairt. Tādējādi … mums ir nepieciešama ikdienas pieredze Tā Kunga pielūgšanā un Viņa evaņģēlija studēšanā”. Pēc tam viņš piebilst: „Es dedzīgi lūdzu, lai jūs ļautu Dievam savā dzīvē gūt virsroku. Veltiet Viņam pienācīgu daļu sava laika. To darot, pievērsiet uzmanību tam, kā tas iespaido jūsu pozitīvo, garīgo inerci.”20
Būt drosmīgam nozīmē arī atklāti un publiski paust savu liecību. Kristībās mēs apliecinām, ka vēlamies „stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai [mēs] tādi varētu palikt līdz pat nāvei”.21 Īpaši šajā Lieldienu laikā mums ar prieku, publiski un atklāti ir jāpauž sava liecība par augšāmcelto, dzīvo Kristu.
Viens no veidiem, kā būt drosmīgiem liecībā par Jēzu, ir ieklausīties Viņa vēstnešos. Dievs mūs nespiež izvēlēties labāko derības ceļu, bet Viņš dod norādījumus Saviem praviešiem, lai mēs pilnībā apzinātos savu izvēļu sekas. Un Viņš tos nedod tikai Savas Baznīcas locekļiem. Ar praviešu un apustuļu starpniecību Viņš mīloši lūdz visu pasauli uzklausīt patiesību, kas cilvēkus padarīs brīvus,22 pasargās no nevajadzīgām ciešanām un sniegs mūžīgu prieku.
Būt drosmīgiem liecībā par Jēzu nozīmē ar vārdiem un piemēru iedrošināt arī citus tādiem būt — jo īpaši mūsu ģimenes locekļus. Elders Nīls A. Maksvels reiz uzrunāja „būtībā „godājamus” [Baznīcas] locekļus, kuri tikai viegli pieskaras māceklības ūdeņiem, nevis tajos dziļi ienirst, un kuri nododas evaņģēlijam pavirši, nevis „dedzīgi” [Mācības un Derību 76:75; 58:27]”.23 Norādot uz to, ka visi var brīvi izvēlēties, elders Maksvels pauda nožēlu: „Diemžēl tad, kad cilvēki izvēlas būt pavirši, šī izvēle ietekmē ne tikai viņus, bet arī nākamās paaudzes. Nelielas šaubas vecākos var radīt pamatīgu negatīvu ietekmi viņu bērnos. Iepriekšējās ģimenes paaudzes var būt nodevušās evaņģēlijam, kamēr pašreizējās ir paviršas. Diemžēl šī iemesla dēļ pastāv iespēja, ka nākamajās paaudzēs būs cilvēki, kuri izvēlēsies sacelties, jo paaudžu „erozija” dara savu.”24
Pirms daudziem gadiem elders Džons H. Grobergs stāstīja par kādu ģimeni, kas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzīvoja Havaju salās, kur apmeklēja nelielu draudzi. Viņi bija bijuši Baznīcas locekļi apmēram divus gadus, kad viena no viņu meitām saslima ar nenosakāmu slimību un nonāca slimnīcā. Nākamajā svētdienā tēvs ar dēlu, kā jau vairumā nedēļu, baznīcā sagatavoja Svēto Vakarēdienu, bet, kad tēvs nometās ceļos, lai svētītu maizi, draudzes prezidents, pēkšņi sapratis, kurš atrodas pie Svētā Vakarēdiena galda, pielēca kājās un sauca: „Apstājies! Tu nedrīksti aiztikt Svēto Vakarēdienu. Tavai meitai ir nezināma slimība. Nekavējoties dodies prom, lai kāds cits varētu sagatavot Svētā Vakarēdiena maizi. Tu šeit nedrīksti atrasties. Ej prom!” Apstulbušais tēvs jautājoši paskatījās uz draudzes prezidentu, pēc tam uz draudzes locekļiem un, jūtot, cik viņi visi ir satraukti un apmulsuši, pamāja savai ģimenei, un viņi klusi devās ārā no dievnama.
Kamēr viņi pa taciņu devās uz savu nelielo māju, viņi neteica nevienu vārdu. Pēc tam viņi sasēdās aplī un tēvs teica: „Lūdzu, paklusējiet, kamēr es būšu gatavs runāt.” Gados jaunais dēls prātoja, ko viņi darīs, lai atriebtos par piedzīvoto kaunu, — vai viņi nogalinās draudzes prezidenta cūkas, vai nodedzinās viņa māju, vai pievienosies citai baznīcai? Šādi klusējot, pagāja piecas, tad desmit, tad piecpadsmit un tad divdesmit piecas minūtes.
Tēva pirksti, kas bija savilkti dūrēs, sāka atslābt, un viņa acīs sariesās asaras. Arī māte sāka raudāt un drīz vien klusi raudāja visi bērni. Tēvs pagriezās pret savu sievu un pateica: „Es tevi mīlu,” pēc tam pasakot tos pašus vārdus katram no saviem bērniem. „Es jūs visus mīlu un vēlos, lai mēs būtu kopā kā ģimene mūžīgi. Un tas notiks tikai tad, ja mēs būsim labi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi un tiksim saistīti caur svēto priesterību templī. Šī nav draudzes prezidenta baznīca. Šī ir Jēzus Kristus Baznīca. Mēs neļausim, lai kāds cilvēks, sāpes, apkaunojums vai lepnība mūs atturētu būt mūžīgi kopā. Nākamajā svētdienā mēs atgriezīsimies baznīcā. Mēs sēdēsim nomaļus, līdz zināsim, kas kait mūsu meitai, bet mēs atgriezīsimies.”
Viņi atgriezās, viņu meita izveseļojās, un ģimene tika saistīta Lāie Havaju templī, kad tas tika pabeigts. Šodien vairāk nekā 100 dvēseles sauc savu tēvu, vectēvu un vecvectēvu par svētīgu cilvēku, jo viņš izvēlējās raudzīties mūžībā.25
Pēdējais aspekts, ko es pieminēšu attiecībā uz to, kā būt drosmīgiem liecībā par Jēzu, ir mūsu individuālā tiekšanās pēc personīgā svētuma. Jēzus ir mums nepieciešamais Glābējs,26 un Viņš lūdz: „Nožēlojiet grēkus, jūs visi zemes gali, un nāciet pie Manis, un topiet kristīti Manā Vārdā, lai jūs varētu tikt iesvētīti, pieņemot Svēto Garu, lai jūs varētu stāvēt neaptraipīti Manā priekšā pēdējā dienā.”27
Pravietis Mormons rakstīja par kādu svēto grupu, kas šādi dzīvoja, par spīti tam, ka viņiem nācās „izbrist cauri daudzām ciešanām”:28
„Tomēr viņi bieži gavēja un lūdza, un kļuva stiprāki un stiprāki savā pazemībā un stingrāki un stingrāki ticībā Kristum, līdz pat viņu dvēseļu piepildīšanai ar prieku un mierinājumu, jā, līdz pat viņu siržu šķīstīšanai un iesvētīšanai, šī iesvētīšana nāca dēļ viņu siržu atdošanas Dievam.”29 Mēs tiecamies pēc šīm varenajām sirds pārmaiņām, pakļaujot mūsu sirdis Dievam un garīgi atdzimstot caur Glābēja žēlastību.30
Es aicinu jūs rīkoties jau tagad, lai nodrošinātu sev vietu tur, kur atradīsies drosmīgie liecībā par Jēzu. Tā kā tam var būt nepieciešama grēku nožēlošana, „neatli[eciet] savu grēku nožēlošanas dienu”31, jo „tanī stundā, ko jūs nedomājat, vasara būs pagājusi un pļaujamais laiks beidzies, un jūsu dvēseles nebūs izglābtas”.32 Esiet dedzīgi, ievērojot savas derības ar Dievu. Neapvainojieties „vārda bardzības dēļ”.33 „Atcer[ieties] saglabāt [Kristus] Vārdu vienmēr ierakstītu savās sirdīs, lai … jūs dzirdētu un zinātu balsi, ar kuru jūs tiksit saukti, un arī Vārdu, ar kuru Viņš sauks jūs.”34 Un visbeidzot „apņemieties savās sirdīs, ka jūs darīsit to, ko [Jēzus] mācī[s] un pavēlē[s] jums”.35
Mūsu Tēvs vēlas, lai visi Viņa bērni, kuri to vēlas, baudītu mūžīgo dzīvi kopā ar Viņu Viņa Debesu valstībā. Jēzus cieta, nomira un augšāmcēlās, lai tas būtu iespējams. Viņš „ir uzkāpis debesīs un ir sēdies pie Dieva labās rokas, lai prasītu Tēvam Savas tiesības uz žēlastību, kas Viņam ir pār cilvēku bērniem”.36 Es lūdzos par to, lai mēs visi tiktu svētīti ar dedzīgu liecību par To Kungu Jēzu Kristu, lai mēs priecātos un būtu drosmīgi šajā liecībā un pastāvīgi baudītu Viņa žēlastības augļus savā dzīvē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.