Augstāks prieks
Kaut mēs visi meklētu un atrastu šo augstāko prieku, ko nes savas dzīves veltīšana mūsu Debesu Tēvam un Viņa Mīļotajam Dēlam!
Man jau trīs desmitgades ir bijusi tā lielā svētība uzstāties vispārējā konferencē. Šajā periodā daudzi visā pasaulē ir uzdevuši man jautājumus saistībā ar maniem vēstījumiem. Pēdējā laikā arvien biežāk parādās kāds konkrēts jautājums. Parasti tas skan aptuveni šādi: „Elder Uhtdorf, es uzmanīgi klausījos jūsu pēdējo uzrunu, taču … kāpēc es neko nedzirdēju par aviāciju?”
Pēc šīs dienas man, iespējams, vairs kādu laiku nenāksies dzirdēt šo jautājumu.
Par „saules pašķirto mākoņu līksmo kūleņošanu”1
Grūti noticēt, ka ir pagājuši tikai 120 gadi, kopš Vilburs un Orvils Raiti pirmo reizi pacēlās debesīs, lidojot pār smilšaino Kitihoku Ziemeļkarolīnas štatā. Viņu četri īsie lidojumi tanī decembra dienā mainīja pasauli un pavēra durvis vienam no lielākajiem izgudrojumiem pasaules vēsturē.
Tajos agrīnajos laikos lidot bija riskanti. Brāļi to zināja. Un tāpat arī viņu tēvs Miltons. Patiesībā viņu ļoti šausmināja tas, ka lidaparāta avārijas gadījumā viņš varētu zaudēt abus savus dēlus, — tāpēc viņi tam apsolīja nekad nelidot kopā.
Un viņi nekad to nedarīja — ar vienu izņēmumu. Septiņus gadus pēc tās vēsturiskās dienas Kitihokā Miltons Raits beidzot deva savu piekrišanu un noskatījās, kā Vilburs un Orvils pirmo reizi lido abi kopā. Pēc nolaišanās Orvils pārliecināja savu tēvu veikt viņa pirmo un vienīgo lidojumu un pašam pieredzēt to, kā tas ir.
Lidmašīnai paceļoties virs zemes, 82 gadus vecais Miltons tik ļoti aizrāvās ar lidojuma radīto pacilātību, ka pilnībā atbrīvojās no savām bailēm. Orvils priecājās, kad viņa tēvs sajūsmā sauca: „Augstāk, Orvil, augstāk!”2
Šis vīrs tik ļoti līdzinās man!
Varbūt es laiku pa laikam runāju par aviāciju tieši tādēļ, ka man ir vismaz daļēji zināms, kā jutās Raiti. Arī es esmu „pacēlies pāri Zemes nomācošajām važām un dejojis debesīs uz smieklu apsudrabotiem spārniem”.3
Brāļu Raitu pirmais lidojums, kas norisinājās tikai 37 gadus pirms manas piedzimšanas, pavēra man durvis uz piedzīvojumiem, brīnumiem un neviltotu prieku manā dzīvē.
Un tomēr, lai cik apbrīnojams būtu šis prieks, pastāv kāds vēl augstāka līmeņa prieks. Šodien, izsakoties Miltona Raita sajūsminātā sauciena „Augstāk, Orvil, augstāk” garā, es vēlētos runāt par šo augstākā līmeņa prieku: no kurienes tas rodas, kā tas ienāk mūsu sirdīs un kā mēs varam izjust to vēl lielākā mērā.
Cilvēka pastāvēšanas galvenais mērķis
Laikam nav pat vērts pieminēt, ka ikviens cilvēks vēlas būt laimīgs.4 Taču pats par sevi saprotams ir arī tas, ka ne visi ir laimīgi. Diemžēl, šķiet, ka daudziem cilvēkiem ir grūti rast laimi.5
Kādēļ tā? Ja jau laime ir tas, ko mēs, cilvēki, vēlamies visvairāk, kāpēc mums tā neveicas ar tās atrašanu? Pārfrāzējot kādas kantrī dziesmas vārdus: varbūt mēs meklējam prieku pašās nepiemērotākajās vietās.6
Kā mēs varam rast laimi?
Pirms mēs apspriežam, kā rast prieku, ļaujiet man atzīt, ka depresija un citi smagi garīgie un emocionālie sarežģījumi tik tiešām pastāv, un risinājums tādā gadījumā nav vienkārši: „Centieties būt laimīgāki.” Mans mērķis šodien nav mazināt vai noniecināt garīgās veselības problēmas. Ja jūs saskaraties ar šādām grūtībām, es sēroju kopā ar jums un esmu jums līdzās. Dažiem cilvēkiem prieka meklējumos var ietilpt vēršanās pēc palīdzības pie apmācītiem garīgās veselības speciālistiem, kuri savu dzīvi velta tam, lai darbotos šajā ļoti svarīgajā amatā. Mums vajadzētu būt pateicīgiem par šādu palīdzību.
Dzīve nav nebeidzama emocionālu pacēlumu virkne. „Jo ir vajadzīgs, lai būtu pretstats visās lietās.”7 Un, ja jau pats Dievs raud, kā tas ir apliecināts Svētajos Rakstos,8 tad, protams, nāksies raudāt arī ikvienam no mums. Bēdāšanās nav vājuma pazīme. Vismaz šīs dzīves laikā prieks un bēdas ir nešķirami biedri.9 Tāpat kā jūs visi, arī es esmu izjutis savu daļu vilšanās, skumju, nomāktības un nožēlas.
Taču es esmu arī personīgi pieredzējis to krāšņo rītausmu, kas piepilda dvēseli ar tik pārmērīgu prieku, ka to teju nav iespējams paturēt sevī. Es pats personīgi esmu atklājis, ka šī mierpilnā pārliecība ir iegūstama, sekojot Glābējam un mērojot Viņa Ceļu.
Viņa dāvātais prieks nelīdzinās tam, ko sniedz pasaule.10 Tas ir labāks. Tas ir augstāks un svētāks. Jēzus teica: „Es esmu nācis, lai tiem būtu [dzīve un lai tā tiem būtu vēl piepildītāka].”11
Jēzus Kristus evaņģēlijs tik tiešām ir „labas liela prieka vēstis”!12 Tas ir nepārspējamu cerību iedvesošs vēstījums! Vēstījums par jūga uzņemšanos un nastu atvieglināšanu.13 Par gaismas sakopošanu. Par debesu labvēlību, padziļinātāku izpratni, svētākām derībām, mūžīgo drošību un nebeidzamo godību!
Prieks ir pamatmērķis iecerē, ko Dievs ir paredzējis Saviem bērniem. Jūs esat radīti tieši tam — „lai [jūs] gūtu prieku”!14 Jūs esat tā veidoti!
Mūsu Tēvs Debesīs nav apslēpis ceļu uz laimi. Tas nav noslēpums. Tā ir pieejama visiem!15
Tā ir apsolīta tiem, kuri mēro māceklības ceļu, seko Glābēja mācībām un Viņa piemēram, ievēro Viņa baušļus un godā ar Dievu noslēgtās derības. Kas par ievērības cienīgu solījumu!
Dievam ir kaut kas vairāk, ko mums piedāvāt
Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri saka, ka viņiem nav vajadzīgs Dievs, lai viņi būtu laimīgi, ka viņi ir pietiekami laimīgi arī bez reliģijas.
Es atzīstu un cienu viņu uzskatus. Mūsu mīļotais Debesu Tēvs vēlas, lai visi Viņa bērni būtu pēc iespējas laimīgāki, tāpēc Viņš ir piepildījis šo pasauli ar skaistām, veselīgām izpriecām un baudījumu, kas ir radīts „gan lai labpatiktu acij, gan iepriecinātu sirdi”.16 Man lielu prieku ir sniegusi lidošana. Citi to ir raduši mūzikā, mākslā, vaļaspriekos vai esot pie dabas.
Aicinot ikvienu un sludinot Glābēja labo vēsti par lielo prieku, mēs nenoniecinām nevienu no šiem prieka avotiem. Mēs vienkārši sakām, ka Dievam ir kas vairāk, ko mums piedāvāt. Augstāks un pamatīgāks prieks — prieks, kas pārsniedz visu, ko piedāvā šī pasaule. Tas ir prieks, kas iztur sirdssāpes, caurstrāvo bēdas un mazina vientulību.
Turpretim pasaulīgā laime nav ilgstoša. Tā tāda nevar būt. Visām pasaulīgajām lietām ir raksturīgi novecot, sabojāties, nolietoties vai kļūt nelietojamām. Taču dievišķais prieks ir mūžīgs, jo Dievs ir mūžīgs. Jēzus Kristus ieradās, lai paceltu mūs pāri laicīgajam un aizstātu iznīcību ar neiznīcību. Tikai Viņam piemīt šāda vara, un tikai Viņa dāvātais prieks ir nezūdošs.
Ja jūs jūtat, ka jūsu dzīvē varētu būt vēl vairāk šāda prieka, es aicinu jūs doties ceļojumā, sekojot Jēzum Kristum un mērojot Viņa ceļu. Tas ir ceļojums visa mūža garumā un vēl pēc tam. Lūdzu, ļaujiet man ieteikt dažus sākuma soļus šajā cienījamajā ceļojumā — rodot neviltotu prieku.
Tuvojieties Dievam17
Vai jūs atceraties sievieti no Jaunās Derības, kura 12 gadus bija slimojusi ar asiņošanu?18 Viņa bija iztērējusi visus savus līdzekļus, vēršoties pie ārstiem, taču viņas stāvoklis tikai pasliktinājās. Viņa bija dzirdējusi par Jēzu; Viņa dziedināšanas spēks bija labi zināms. Bet vai Viņš spētu dziedināt viņu? Un kā lai viņa vispār Viņam pietuvojas? Savas slimības dēļ, saskaņā ar Mozus likumu, viņa tika uzskatīta par „netīru” un tāpēc viņai bija jāturas tālāk no pārējiem.19
Atklāta tuvošanās Viņam, lūdzot pēc dziedināšanas, šķita neiespējama.
Tomēr viņa nodomāja: „Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”20
Visbeidzot, pateicoties ticībai, viņa pārvarēja savas bailes. Viņa drosmīgi stājās pretī apkārtējo nosodījumam un lauzās cauri drūzmai pie Glābēja.
Beidzot viņa bija nokļuvusi sasniedzamā attālumā. Viņa pastiepa roku.
Un viņa tika dziedināta.
Vai gan mēs visi kaut kādā ziņā nelīdzināmies šai sievietei?
Var būt daudz tādu iemeslu, kādēļ mēs vilcināmies tuvoties Glābējam. Mēs varam saskarties ar citu cilvēku izsmieklu vai nosodījumu. Savā lepnībā mēs varam noraidīt iespēju, ka kaut kas tik vienkāršs varētu izrādīties tik vērtīgs. Mēs varam uzskatīt, ka savas situācijas dēļ mums kaut kādā ziņā ir liegtas tiesības uz Viņa sniegto dziedināšanu — ka mēs esam pārlieku attālinājušies vai pārāk daudz grēkojuši.
Es, tāpat kā šī sieviete, esmu mācījies, ka, tuvojoties Dievam un pasniedzoties, lai Viņam pieskartos, mēs tik tiešām varam rast dziedināšanu, mieru un prieku.
Meklējiet to
Jēzus mācīja: „Meklējiet, tad jūs atradīsit.”21
Es uzskatu, ka šī vienkāršā frāze ir ne vien garīgs apsolījums, bet arī fakta konstatācija.
Ja mēs meklējam iemeslus dusmām, šaubām, sarūgtinājumam vai vientulībai, mēs atradīsim arī tos.
Taču, ja mēs meklējam prieku — ja mēs meklējam iemeslus tam, lai līksmotu un priekpilni sekotu Glābējam, mēs tos atradīsim.
Mēs reti kad atrodam kaut ko tādu, ko neesam meklējuši.
Vai jūs meklējat prieku?
Meklējiet, tad jūs atradīsiet.
Nesiet cits cita nastas22
Jēzus mācīja: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”23
Vai varētu būt tā, ka mūsu meklējumos pēc prieka pats labākais veids, kā to rast, ir sagādāt prieku citiem?
Brāļi un māsas, jūs zināt un es zinu, ka tā ir patiesība! Prieks ir kā milti tīnē vai eļļa krūzē, kas nekad neizsīks.24 Patiess prieks vairojas, kad mēs tajā dalāmies.
Mums nav vajadzīgs kaut kas grandiozs vai sarežģīts.
Mēs varam darīt vienkāršas lietas.
Piemēram, lūgt par kādu no visas sirds.
Izteikt sirsnīgu komplimentu.
Palīdzēt kādam justies gaidītam, cienītam, novērtētam un mīlētam.
Dalīties ar savu mīļāko rakstvietu un to, ko tā mums nozīmē.
Vai pat vienkārši uzklausīt kādu.
„Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam”,25 un Dievs bagātīgi atalgos jūs par jūsu laipnību.26 Prieks, ko jūs sagādājat citiem, atgriezīsies pie jums ar „pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru”.27
„Ko tad mums būs darīt?”28
Turpmākajās dienās, nedēļās un mēnešos es aicinu jūs:
-
Veltiet laiku neviltotiem, sirsnīgiem centieniem tuvināties Dievam.
-
Cītīgi meklējiet ikdienišķos cerības, miera un prieka mirkļus.
-
Dāvājiet prieku apkārtējiem.
Mani dārgie brāļi un māsas, dārgie draugi, pētot Dieva vārdus, lai gūtu dziļāku izpratni par Dieva mūžīgo ieceri, atsaucoties šiem aicinājumiem un cenšoties iet Viņa ceļu, jūs pieredzēsiet „Dieva mier[u], kas ir augstāks par visu saprašanu”,29 — pat bēdu brīžos. Jūs sajutīsiet, kā jūsu sirds arvien lielākā mērā piepildās ar Dieva nepārspējamo mīlestību. Celestiālās gaismas rītausma caurstrāvos jūsu pārbaudījumu mestās ēnas, un jūs sāksiet baudīt neredzamās, pilnīgās debesu sfēras neizsakāmo godību un brīnumus. Jūs sajutīsiet, kā jūsu gars atraujas no šīs pasaules gravitācijas.
Un varbūt jūs, tāpat kā krietnais Miltons Raits, pacelsiet savu balsi, gavilējot un saucot: „Augstāk, Tēvs, augstāk!”
Kaut mēs visi meklētu un atrastu šo augstāko prieku, ko nes savas dzīves veltīšana mūsu Debesu Tēvam un Viņa Mīļotajam Dēlam! Šī ir mana sirsnīgā lūgšana un svētība Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.