Esiet viens ar Kristu
Mēs kļūstam vienoti mūsu mīlestībā un ticībā Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai. Īstenas piederības pamatbūtība ir vienotība ar Kristu.
Mani jau kopš agrīnas bērnības ir dziļi aizkustinājusi Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana, taču Glābēja Izpirkšanas īstenumu es personīgi izjutu 25 gadu vecumā. Es tikko biju absolvējis Stenfordas Juridisko skolu un gatavojos Kalifornijas advokātu eksāmenam. Mana māte piezvanīja un pateica man, ka mans vectēvs Krozjērs Kimbals, kurš dzīvoja Jūtas štatā, ir uz nāves gultas. Viņa teica — ja es vēlos viņu vēl satikt, man būtu labāk braukt mājās. Manam vectēvam bija 86 gadi, un viņš bija ļoti slims. Mums bija brīnišķīga tikšanās. Viņš tik ļoti priecājās mani redzēt un dalīties ar mani savā liecībā.
Kad Krozjēram bija tikai trīs gadi, viņa tēvs Deivids Patens Kimbals 44 gadu vecumā nomira.1 Krozjērs cerēja, ka viņa tēvs un vectēvs Hībers Č. Kimbals atzinīgi novērtēs viņa dzīvi un redzēs, ka viņš ir bijis uzticīgs viņu atstātajam mantojumam.
Galvenais, ko mans vectēvs man ieteica, bija izvairīties no jebkādām iedomām par kādu sevišķu izredzētību vai privilēģijām savu uzticīgo priekšteču dēļ. Viņš man teica, ka man ir pastiprināti jāpievēršas Glābējam un Glābēja īstenotajai Izpirkšanai. Viņš teica, ka mēs visi esam mīlošā Debesu Tēva bērni. Lai vai kas būtu mūsu laicīgie priekšteči, katram no mums būs jāatskaitās Glābējam par to, cik lielā mērā mums ir izdevies ievērot Viņa baušļus.
Vectēvs runāja par Glābēju kā par „vārtu sargu”, atsaucoties uz 2. Nefija 9:41. Viņš man izteica cerību, ka ir pietiekami lielā mērā nožēlojis savus grēkus, lai būtu Glābēja žēlastības cienīgs.2
Tas mani dziļi aizkustināja. Es zināju, ka viņš ir bijis taisnīgs vīrs. Viņš bija patriarhs un bija kalpojis vairākās misijās. Viņš man mācīja, ka neviens nevar atgriezties pie Dieva vienīgi savu labo darbu dēļ, negūstot labumu no Glābēja īstenotās Izpirkšanas. Es līdz pat šai dienai atceros vectēva lielo mīlestību un atzinīgo attieksmi pret Glābēju un Viņa īstenoto Izpirkšanu.
2019. gadā, pildot norīkojumu Jeruzalemē,3 es apmeklēju augšistabu, kas varētu atrasties netālu no tās vietas, kur Glābējs pirms krustā sišanas mazgāja Savu apustuļu kājas. Es izjutu garīgu aizkustinājumu un domāju par to, kā Viņš pavēlēja Saviem apustuļiem mīlēt citam citu.
Es atsaucu atmiņā Glābēja dedzīgo aizlūgšanu mūsu labā. Šī lūgšana tika izteikta burtiski Viņa laicīgās dzīves noslēdzošajās stundās, kā tas rakstīts Jāņa evaņģēlijā.
Šajā lūgšanā Kristus pievērsās Saviem sekotājiem, tostarp arī visiem mums.4 Savā aizlūgšanā Glābējs dedzīgi lūdza Tēvam: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.” Pēc tam Glābējs turpināja, sakot: „Un to [godību], ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.”5 Vienotība ir tas, par ko Kristus lūdza, pirms tika nodots un sists krustā. Vienotību ar Kristu un mūsu Debesu Tēvu ir iespējams panākt caur Glābēja īstenoto Izpirkšanu.
Tā Kunga glābjošā žēlastība nav atkarīga no mūsu izcelsmes, izglītības, ekonomiskā stāvokļa vai rases. Tā balstās uz vienotību ar Kristu un Viņa baušļu ievērošanu.
1830. gadā, drīz pēc Baznīcas organizēšanas, pravietis Džozefs Smits un Olivers Kauderijs saņēma atklāsmi par Baznīcas organizēšanu un pārvaldīšanu. Pravietis Džozefs nolasīja šo atklāsmi, kas tagad ir ietverta 20. nodaļā, Baznīcas pirmajā konferencē, un tā bija pirmā atklāsme, kas tika apstiprināta ar vispārēju piekrišanu.6
Spriežot pēc tās satura, tā ir patiesi ievērības cienīga atklāsme. Tā mums māca par Glābēja nozīmīgo lomu un to, kā piekļūt Viņa spēkam un svētībām caur Viņa izpērkošo labvēlību. Pravietim Džozefam tolaik bija 24 gadi, un viņš jau bija saņēmis daudz atklāsmju, kā arī pabeidzis Mormona Grāmatas tulkošanu ar Dieva dāvanu un spēku. Šeit ir norādīts, ka gan Džozefs, gan Olivers ir ordinēti apustuļi, un līdz ar to viņiem ir pilnvaras vadīt Baznīcu.
17. līdz 36. pantā ir ietverts Baznīcas pamatmācības kopsavilkums, ieskaitot Dieva pastāvēšanu, cilvēces Radīšanu, Krišanu un Debesu Tēva pestīšanas ieceri caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu. 37. pantā ir minētas galvenās prasības tiem, kuri vēlas tikt kristīti Tā Kunga Baznīcā. 75. līdz 79. pantā ir izklāstītas Svētā Vakarēdiena lūgšanas, ko mēs izmantojam katru sabatu.
Mācībai, principiem, sakramentiem un paražām, ko Tas Kungs iedibināja caur Džozefu Smitu — Atjaunošanas pravieti — ir tik tiešām tālejoša nozīme.7
Lai gan kristību prasībām ir padziļināta nozīme, tās ir vienreizēji vienkāršas. Tajās galvenokārt ietilpst pazemība Dieva priekšā, salauzta sirds un nožēlas pilns gars,8 visu savu grēku nožēlošana, Jēzus Kristus vārda uzņemšanās un pastāvēšana līdz galam, ar saviem darbiem apliecinot to, ka esam saņēmuši no Kristus Gara.9
Zīmīgi, ka visas prasības kristību kandidātiem ir garīgas. Nav nepieciešami nekādi ekonomiskie vai sociālie sasniegumi. Gan trūcīgajiem, gan bagātajiem tiek izvirzītas vienādas garīgās prasības.
Nav rases, dzimuma vai etniskās piederības prasību. Mormona Grāmatā ir paskaidrots, ka visi ir aicināti baudīt Tā Kunga labestību, kas netiek liegta „nedz baltam nedz melnam, nedz vergam nedz brīvam, nedz vīram nedz sievai; … visi ir vienādi Dieva priekšā”.10 „Visiem cilvēkiem ir vienādas priekšrocības, un nevienam netiek liegts.”11
Ņemot vērā mūsu „vienlīdzību” Dieva priekšā, nebūtu īpaši prātīgi uzsvērt mūsu atšķirības. Daži ir nepareizi mudinājuši mūs „iztēloties, ka citi cilvēki atšķiras no mums un savā starpā daudz lielākā mērā, nekā tas ir patiesībā. [Daži] uzsvērti pievēršas pastāvošām, taču nelielām atšķirībām, padarot tās par aizu.”12
Turklāt, dažiem ir aplams pieņēmums, ka, tā kā visi cilvēki ir aicināti iemantot Dieva labestību un mūžīgo dzīvību, netiek izvirzītas nekādas prasības attiecībā uz mūsu uzvedību.13
Taču Svētie Raksti apliecina, ka visām atbildības vecumu sasniegušām personām tiek prasīts nožēlot grēkus un ievērot Viņa baušļus.14 Tas Kungs skaidri norāda, ka visiem ir tikumiskā rīcības brīvība un visi „var brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku … un klausī[ties] Viņa svarīgajās pavēlēs; un bū[t] uzticīgi Viņa vārdiem, un izvēlē[ties] mūžīgo dzīvi”.15 Lai mēs iegūtu Glābēja īstenotās Izpirkšanas svētības, mums ir pārliecinoši jāīsteno sava tikumiskā rīcības brīvība, izvēloties Kristu un paklausot Viņa baušļiem.
Manas dzīves laikā ir analizēts un spriests par „rīcības brīvības” un „brīvās gribas” nozīmi. Par šīm tēmām ir izskanējis un joprojām turpina izskanēt daudz intelektuālu argumentu.
Nesen uz kādas lielas universitātes absolventu žurnāla vāka tika publicēts kāda ievērojama bioloģijas profesora apgalvojums: „Brīvai gribai te nav vietas.”16 Nav nekas pārsteidzošs, ka šajā rakstā tiek citēts arī šī profesora izteikums: „Nekā tāda kā Dievs nemaz nav, … un brīvā griba nepastāv, … un šis Visums ir plašs, neitrāls un tukšs.”17 Es tam ne mazākajā mērā nepiekrītu.
Mūsu ticības pamatmācība ir tas, ka mums ir dota tikumiskā rīcības brīvība,18 kurā ietilpst brīvā griba.19 Rīcības brīvība ir spēja izvēlēties un rīkoties pašiem. Tai ir izšķiroša loma pestīšanas iecerē. Bez tikumiskās rīcības brīvības mēs nespētu mācīties, pilnveidoties un izvēlēties būt vienoti ar Kristu. Pateicoties tikumiskajai rīcības brīvībai, mēs varam „brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi”.20 Pirmslaicīgajā Debesu padomē rīcības brīvība bija iekļauta Tēva iecerē kā tās izšķirošā sastāvdaļa. Lucifers sacēlās un „mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību”.21 Līdz ar to Sātanam un viņa sekotājiem tika liegta privilēģija iegūt laicīgo ķermeni.
Citi pirmslaicīgie gari īstenoja savu rīcības brīvību, sekojot Debesu Tēva iecerei. Gariem, kuri ir tikuši svētīti ar piedzimšanu šajā laicīgajā pasaulē, vēl arvien ir dota rīcības brīvība. Kaut arī mums ir dota brīvība izvēlēties un rīkoties pašiem, mēs nevaram noteikt savas rīcības sekas. „Labas un taisnīgas izvēles vedina pie laimes, miera un mūžīgās dzīves iemantošanas, kamēr grēcīgas un ļaunas izvēles beigu beigās noved pie sirdssāpēm un posta.”22 Kā jau Alma teica: „Bezdievība nekad nav bijusi laime.”23
Šajā pasaulē, kur valda ārkārtīgi liela konkurence, cilvēki pastāvīgi mēģina izcelties. Tiekšanās kļūt tik labiem, cik vien tas iespējams, ir taisnīgi un vērtīgi centieni. Tie atbilst Tā Kunga mācībai. Centieni noniecināt vai nopelt citus vai likt šķēršļus viņu panākumiem ir pretrunā Tā Kunga mācībai. Mēs nevaram vainot apstākļus vai citus pie tā, ka esam nolēmuši rīkoties pretēji Dieva baušļiem.
Mūsdienu pasaulē ir viegli pievērsties materiālajiem un profesionālajiem sasniegumiem. Daži izlaiž no redzesloka mūžīgos principus un izvēles, kurām ir mūžīga nozīme. Mēs rīkotos gudri, ja sekotu prezidenta Rasela M. Nelsona padomam un „domātu celestiāli”.24
Pašas būtiskākās izvēles savā dzīvē var pieņemt teju ikviens — lai vai kādi būtu viņa talanti, spējas, iespējas vai ekonomiskie apstākļi. Būtiski ir tas, lai mēs liktu uzsvaru uz ģimenes izvēļu izvirzīšanu pirmajā vietā. Tas skaidri parādās daudzviet Svētajos Rakstos. Padomājiet par 1. Nefija grāmatas stāstu, kur Lehijs „aizgāja tuksnesī. Un viņš pameta savu māju un savu mantojuma zemi, un savu zeltu, un savu sudrabu, un savas dārglietas un neko nepaņēma līdzi, izņemot savu ģimeni.”25
Saskaroties ar dzīves peripetijām, notiek daudz kas tāds, ko mēs tikpat kā nespējam vai nepavisam nespējam kontrolēt. Šajā kategorijā acīmredzami ietilpst veselības problēmas un nelaimes gadījumi. Nesenā Covid-19 pandēmija ir smagi iespaidojusi cilvēkus, kuri visu darīja pareizi. Taču attiecībā uz pašām svarīgākajām izvēlēm mums ir kontrole. Atgriežoties pie manām misionāru dienām, mūsu misijas prezidents, elders Merions D. Henkss, lika mums visiem iegaumēt fragmentu no Ellas Vīleres Vilkoksas dzejoļa:
Nav nejaušības, sūtības vai liktens pavērsienu,
Kas spētu aizliegt, kontrolēt vai apiet,
Ko dvēsele ir cieši apņēmusies sasniegt.26
Mēs varam kontrolēt to, kas saistās ar principiem, uzvedību, reliģisko paražu ievērošanu un taisnīgu dzīvesveidu. Mūsu ticība Dievam Tēvam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kā arī Viņu pielūgšana ir mūsu izvēle.27
Lūdzu, saprotiet, es neiestājos par mazāku ieinteresētību izglītības iegūšanas vai profesionālajā jomā! Tas, ko es saku, ir: ja centieni izglītošanās vai profesionālajā jomā tiek izvirzīti augstāk par ģimeni vai vienotību ar Kristu, tam var būt neparedzētas un ārkārtīgi nelabvēlīgas sekas.
Skaidrā un vienkāršā doktrīna, kas izklāstīta Mācības un Derību 20. nodaļā, ir tik aizkustinoša un pārliecinoša tādēļ, ka tajā tiek izvērsti un precizēti svētie, garīgie jēdzieni. Tā māca, ka pestīšana tiek īstenota, kad Jēzus Kristus caur Savu Glābēja labvēlību attaisno un iesvētī nožēlas pilnās dvēseles.28 Tādējādi tiek likti pamati Viņa īstenotās Izpirkšanas neaizstājamajai lomai.
Mums ir jācenšas iekļaut apkārtējos savā vienotības lokā. Ja mēs vēlamies sekot prezidenta Rasela M. Nelsona pamudinājumam par izklīdinātā Israēla sapulcināšanu abpus priekškaram, mums ir jāiekļauj apkārtējie savā vienotības lokā. Prezidents Nelsons ir sniedzis šo skaisto mācību: „Katrā kontinentā un uz katras jūras salas dzīvo uzticīgi cilvēki, kuri tiek sapulcināti Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Kultūras, valodas, dzimuma, rases vai tautības atšķirības kļūst mazsvarīgas, kad uzticīgie uzsāk derību ceļu un tuvinās mūsu mīļotajam Pestītājam.”29
Mēs kļūstam vienoti savā mīlestībā un ticībā Jēzum Kristum, būdami mīlošā Debesu Tēva bērni. Īstenas piederības pamatbūtība ir vienotība ar Kristu. Kristību un Svētā Vakarēdiena priekšraksti, kas izklāstīti Mācības un Derību 20. nodaļā, līdz ar mūsu tempļa derībām, vieno mūs ar īpašu saikni un ļauj mums būt vienotiem it visos aspektos, kam ir nozīme mūžībā, ļaujot dzīvot mierā un saskaņā.
Es dalos savā nešaubīgajā un pārliecinošajā liecībā, ka Jēzus Kristus dzīvo un ka, pateicoties Viņa īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam būt viens ar Kristu. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.