Jēzus Kristus mūsu dzīves centrā
Dziļi dvēseles jautājumi — tie, kas atklājas mūsu tumšākajās stundās un grūtākajos pārbaudījumos, — tiek risināti ar Jēzus Kristus nelokāmo mīlestību.
Ceļojot cauri laicīgajai dzīvei, mēs reizēm tiekam pārbaudījumu ielenkti, kuru skaitā ir: skaudras sāpes par tuvinieku zaudējumu; smagas cīņas ar slimībām; netaisnības dzēlīgie ievainojumi; mokoša pieredze ar uzmākšanos vai vardarbību; nomāktība bezdarba dēļ; ģimenes likstas; klusi vientulības pārdzīvojumi un bruņotu konfliktu sirdi plosošās sekas.1 Šādos brīžos mūsu dvēsele ilgojas pēc patvēruma.2 Mēs dedzīgi cenšamies saprast: „Kur mēs varam rast sāpes remdējošo mieru?”3 Kam mēs varam uzticēties, vēršoties pēc palīdzības, lai ar pārliecību un spēku pārvarētu šos izaicinājumus?4 Kam piemīt tā pacietība, visaptverošā mīlestība un visvarenā roka, lai mūs paceltu un atbalstītu?
Dziļi dvēseles jautājumi — tie, kas atklājas mūsu tumšākajās stundās un grūtākajos pārbaudījumos, — tiek risināti ar Jēzus Kristus nelokāmo mīlestību.5 Viņā un caur Viņa atjaunotā evaņģēlija apsolītajām svētībām6 mēs varam rast meklētās atbildes. Pateicoties Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai, mums tiek dāvāta neizmērojama dāvana: cerība, dziedināšana un pārliecība par Viņa pastāvīgo, nezūdošo klātbūtni mūsu dzīvē.7 Šī dāvana ir pieejama visiem, kuri izrāda ticību, pieņemot mieru un pestīšanu, ko Viņš tik brīvi piedāvā.
Tas Kungs pastiepj Savu roku katram no mums, izrādot žestu, kas ir Viņa dievišķās mīlestības un laipnības būtība. Tas, uz ko Viņš mūs aicina, pārsniedz vienkārša piedāvājuma apmērus — tas ir dievišķs galvojums, ko pastiprina Viņa labvēlības nezūdošais spēks. Svētajos Rakstos Viņš mums mīļi apliecina:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”8
Viņa aicinājuma „Nāciet pie Manis” un „Ņemiet Manu jūgu” skaidrība apliecina Viņa apsolījuma dziļumu — apsolījuma, kas ir tik vērienīgs un pilnīgs, ka iemieso Viņa mīlestību, dāvājot mums svinīgu apstiprinājumu: „Jūs atradīsit mieru”.
Uzcītīgi tiecoties pēc garīgās vadības,9 mēs uzsākam dziļi pārveidojošu „odiseju”, kas stiprina mūsu liecības. Izprotot mūsu Debesu Tēva un Jēzus Kristus pilnīgās mīlestības vērienu,10 mūsu sirdis piepilda pateicība, pazemība11 un atdzimusī vēlme — mērot māceklības ceļu.12
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē. Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam.”13
Alma uzrunāja savu dēlu Helamanu, paziņojot: „Un tad, ak mans dēls Helaman, lūk, tu esi jauns, un tādēļ es lūdzos tevi, lai tu uzklausītu manus vārdus un mācītos no manis; jo es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās, un tiks paaugstināts pēdējā dienā.”14
Helamans uzrunāja savus dēlus, mācot tiem šo mūžīgo principu par Glābēja izvirzīšanu savas dzīves centrā: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums ir jāceļ savs pamats.”15
Mateja 14. nodaļā mēs uzzinām, ka, izdzirdējis par Jāņa Kristītāja nāvi, Jēzus vēlējās palikt vienatnē. Taču Viņam sekoja liels ļaužu pulks. Būdams līdzjūtības un mīlestības aizkustināts un neļaujot Savām sērām novērst uzmanību no Savas misijas, Jēzus viņus pieņēma, dziedinot slimos viņu vidū. Tuvojoties vakaram, mācekļi saskārās ar nomācošu izaicinājumu — ļaužu pulkam bija maz pārtikas. Viņi ierosināja, lai Jēzus sūta ļaužu pulku projām un lai tie tādējādi sagādātu sev pārtiku paši, taču Jēzus ar milzīgu mīlestību un lielām cerībām lūdza mācekļus tos paēdināt.
Kamēr mācekļi bija norūpējušies par šo neatliekamo izaicinājumu, Jēzus izrādīja Savu paļāvību un mīlestību pret Savu Tēvu, līdz ar Savu nelokāmo mīlestību pret cilvēkiem. Viņš lika ļaudīm apsēsties zālē un, paņēmis tikai piecus maizes klaipus un divas zivis, izvēlējās pateikties Savam Tēvam, atzīstot, ka Dieva spēja nodrošināt ļaudis ir pārāka par Viņa paša pilnvarām un varu.
Kad Jēzus bija pateicies, Viņš pārlauza maizes klaipus, un mācekļi tos izdalīja ļaudīm. Brīnumainā kārtā ēdiena bija ne vien pietiekami, bet pa pilnam — atlika 12 grozi ar druskām. Paēdināto cilvēku pulkā bija 5000 vīriešu, līdz ar sievietēm un bērniem.16
Šis brīnums sniedz būtisku mācību — saskaroties ar izaicinājumiem, ir viegli pārmērīgi pievērsties savām grūtībām. Taču Jēzus Kristus parādīja paraugu tam spēkam, kas ir iegūstams, pievēršoties Savam Tēvam, paužot pateicību un atzīstot, ka risinājumi mūsu pārbaudījumiem ne vienmēr ir rodami mūsos, bet gan vēršoties pie Dieva.17
Sastopoties ar grūtībām, mēs gluži dabiski pievēršamies šķēršļiem, ar kuriem saskaramies. Mūsu izaicinājumi ir taustāmi un prasa mūsu uzmanību, tomēr mūsu uzmanības centrā ir jāliek to pārvarēšanas princips. Savās domās un darbos balstoties uz Kristu, mēs pieskaņojamies Viņa skatījumam un spēkam.18 Šī pielāgošanās nemazina mūsu grūtības; tā vietā tā palīdz mums virzīties cauri grūtībām dievišķā vadībā.19 Tādējādi mēs atklājam risinājumus un gūstam atbalstu, kas izriet no pārlaicīgas gudrības. Šīs uz Kristu vērstās perspektīvas pieņemšana dāvā mums gara spēku un ieskatu, lai pārvērstu savus pārbaudījumus uzvarās,20 kas atgādina mums, ka kopā ar Glābēju pat šķietami lielas problēmas var kļūt par ceļu uz iespaidīgāku garīgo izaugsmi.
Mormona Grāmatas stāsts par Almu, jaunāko, ir saistošs stāstījums par pestīšanu un to, cik ievērojami mūs var iespaidot savas dzīves vēršana uz Kristu. Sākumā Alma bija Tā Kunga Baznīcas pretinieks, kurš daudzus vedināja novirzīties no taisnīguma ceļa. Tomēr ar dievišķu iejaukšanos, ko iezīmēja eņģeļa apmeklējums, viņš tika atmodināts no savām ļaundarībām.
Savā tumšākajā stundā, vainas apziņas mocīts un izmisīgi vēloties rast izeju no savām garīgajām ciešanām, Alma atcerējās sava tēva mācības par Jēzu Kristu un Viņa īstenotās Izpirkšanas spēku. Sirsnīgi ilgodamies pēc pestīšanas, viņš patiesi nožēloja grēkus un dedzīgi lūdza pēc Tā Kunga žēlastības. Šis izšķirošais pilnīgās padevības brīdis, kad Alma savās domās pievērsās Kristum un sirsnīgi tiecās pēc Viņa žēlastības, izraisīja ievērojamas pārmaiņas. Vainas un izmisuma smagās važas pagaisa, un tās aizstāja neizmērojama prieka un miera izjūta.21
Jēzus Kristus ir mūsu cerība un risinājums dzīves skaudrākajās sāpēs. Ar Savu upuri Viņš samaksāja par mūsu grēkiem un uzņēmās visas mūsu ciešanas — sāpes, netaisnību, bēdas un bailes —, un Viņš piedod mums un dziedina mūs, ja vien mēs paļaujamies uz Viņu un cenšamies mainīt savu dzīvi uz labu. Viņš ir mūsu Dziedinātājs,22 kurš mierina un dziedina mūsu sirdis ar Savu mīlestību un spēku, tāpat kā Viņš dziedināja daudzus tolaik, kad dzīvoja uz Zemes.23 Viņš ir dzīvais ūdens, kas apmierina mūsu dvēseles dziļākās slāpes ar Savu pastāvīgo mīlestību un laipnību. Tas līdzinās solījumam, ko Viņš deva samarietei pie akas, piedāvājot ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.24
Es svētsvinīgi liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo, ka Viņš prezidē pār šo Savu Baznīcu, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.25 Es liecinu, ka Viņš ir pasaules Glābējs, Miera valdnieks,26 ķēniņu Ķēniņš, kungu Kungs,27 pasaules Pestītājs. Es ar pilnīgu pārliecību apliecinu, ka mēs vienmēr esam Viņa prātā un sirdī. Kā apliecinājumu tam Viņš ir atjaunojis Savu Baznīcu šajās pēdējās dienās un aicinājis prezidentu Raselu M. Nelsonu par Savu pravieti un Baznīcas prezidentu šajā laikā.28 Es zinu, ka Jēzus Kristus atdeva Savu dzīvību, lai mums varētu būt mūžīgā dzīve.
Ja mēs cenšamies izvirzīt Viņu savas dzīves centrā, mums paveras atklāsmes, mūs ieskauj Viņa dziļais miers, un Viņa bezgalīgā Izpirkšana nodrošina mums piedošanu un dziedināšanu.29 Tieši Viņā mēs rodam spēku, lai pārvarētu grūtības, mēs rodam drosmi būt neatlaidīgiem un mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Kaut mēs katru dienu censtos tuvoties Viņam30 — visa labā avotam, cerības bākai mūsu ceļojumā atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.