Uguns liesma apslēptā
Dievs uzklausa katru mūsu izteikto lūgšanu un atbild uz katru no tām, balstoties uz to ceļu, ko Viņš ir paredzējis mūsu pilnveidei.
Brāļi un māsas, kopš pēdējo reizi stāvēju pie šīs kanceles 2022. gada oktobrī, esmu guvis kādu sāpinošu mācību. Šī mācība ir šāda: ja jūs neuzstājaties ar pieņemamu uzrunu, jums var tikt liegts uzstāties vairākās nākamajās konferencēs. Kā jau redzat, esmu norīkots runāt agri šīs konferences pirmajā sesijā. Tas, ko jūs neredzat: es stāvu uz lūkas ar ļoti jutīgu aizbīdni. Ja šī uzruna nesekmēsies, es jūs neredzēšu vēl dažas konferences.
Šīs skaistās garīgās dziesmas garā, ko izpildīja šis brīnišķīgais koris, es pēdējā laikā tiešām esmu guvis dažas mācības, kurās ar Tā Kunga palīdzību vēlētos šodien dalīties. Tādēļ šī uzruna būs ļoti personiska.
Vispersonīgākais un sāpinošākais no visa nesen pieredzētā ir manas mīļotās sievas Patas aiziešana mūžībā. Viņa bija pati lieliskākā sieviete, ko jebkad esmu pazinis, — ideāla sieva un māte, nemaz nerunājot par viņas šķīstumu, viņas izteikšanās dāvanu un viņas garīgumu. Savulaik viņa uzstājās ar uzrunu, kuras nosaukums ir „Jūsu radīšanas mērķa piepildīšana”. Man šķiet, ka viņa piepildīja savas radīšanas mērķi daudz veiksmīgāk, nekā kāds varētu sapņot. Viņa bija nevainojama Dieva meita, priekšzīmīga sieviete Kristū. Es esmu veiksmīgākais no vīriešiem, jo varēju pavadīt kopā ar viņu 60 savas dzīves gadus. Ja vien es izrādīšos cienīgs, mūsu saistīšana nozīmē, ka es varēšu pavadīt kopā ar viņu visu mūžību.
Vēl viena pieredze sākās 48 stundas pēc manas sievas apbedīšanas. Tobrīd akūtu veselības problēmu dēļ mani steidzami nogādāja slimnīcā. No sešu nedēļu ilgās uzturēšanās slimnīcā es pirmo četru nedēļu laikā vairākkārt pabiju intensīvās terapijas nodaļā, vairākas reizes atrodoties bezsamaņā.
No visa slimnīcā sākotnēji pavadītā laika man atmiņā nav palicis praktiski nekas. Tomēr man nav zudušas atmiņas par manu ceļojumu ārpus slimnīcas, pietuvojoties tam, ko varētu uzskatīt par robežšķirtni ar mūžību. Es nevaru šeit pilnībā aprakstīt šo pieredzi, tomēr es varu pateikt, ka daļa no tā, ko es saņēmu, bija mudinājums atgriezties pie savas kalpošanas, lai veiktu to ar vēl lielāku neatlaidību, lielāku nodošanos, lielāku pievēršanos Glābējam, lielāku ticību Viņa vārdam.
Es nevaru noliegt, ka sajutu — es saņemu savu personīgo versiju atklāsmei, kas tika dota Divpadsmit apustuļiem teju pirms 200 gadiem:
„Tu liecināsi par Manu Vārdu …; un tu sūtīsi Manu vārdu līdz pat zemes galiem. …
Rītu pēc rīta un dienu pēc dienas lai tava brīdinājuma balss skan; un kad pienāk nakts, lai zemes iedzīvotāji nesnauž tavas runas dēļ. …
Celie[s,] … uzņemie[s] savu krustu [un] sek[o] Man.”1
Manas mīļotās māsas un brāļi, kopš guvu šo pieredzi, es esmu daudz dedzīgāk centies uzņemties savu krustu, lai vēl apņēmīgāk rastu iespējas savā apustuļa balsī izteikt vienlaikus gan uzmundrinošus, gan brīdinošus vārdus — kā no rīta, tā dienā un naktī.
Tas mani vedina pie trešās patiesās atziņas, ko esmu guvis tajos zaudējuma, slimību un ciešanu mēnešos. Tā bija atjaunota liecība un nebeidzama pateicība par šīs Baznīcas apņēmības pilnajām lūgšanām — jūsu lūgšanām —, kuru saņēmējs esmu es. Es būšu mūžīgi pateicīgs par aizlūgumiem, ko veica tūkstošiem cilvēku, kuri, līdzīgi kā neatlaidīgā atraitne,2 atkārtoti lūdza pēc debesu iejaukšanās manā labā. Es saņēmu priesterības svētības un uzzināju, ka mani vidusskolas klasesbiedri gavē par mani, tāpat kā dažādas Baznīcas bīskapijas. Un mans vārds noteikti bija iekļauts teju katra Baznīcas tempļa lūgšanu sarakstā.
Dziļā pateicībā par to visu es pievienojos G. K. Čestertona vārdiem, kurš reiz teica: „Pateicība ir cēlākā domāšanas izpausme; un … pateicība ir laime, ko vairo brīnuma apjausma.”3 Pats jūtot to „laimi, ko vairo brīnuma apjausma”, es izsaku pateicību jums visiem un pateicos savam Debesu Tēvam, kurš ir uzklausījis jūsu lūgšanas un svētījis manu dzīvi.
Brāļi un māsas, es liecinu, ka Dievs uzklausa katru mūsu izteikto lūgšanu un atbild uz katru no tām, balstoties uz to ceļu, ko Viņš ir paredzējis mūsu pilnveidei. Es saprotu, ka aptuveni tajā pašā laikā, kad tik daudzi lūdza par to, lai es atgūtu veselību, tikpat daudz cilvēku, ieskaitot mani, lūdza arī par manas sievas atveseļošanos. Es liecinu, ka abas šīs lūgšanas tika uzklausītas un atbildētas no dievišķi iejūtīgā Debesu Tēva puses — pat ja uz lūgšanām par Patu netika atbildēts tā, kā es to prasīju. Vienīgi Dievam zināmu iemeslu dēļ uz lūgšanām var tikt atbildēts citādi, nekā mēs esam cerējuši, taču es jums apsolu, ka tās tiek uzklausītas un uz tām tiek atbildēts, balstoties uz Viņa neizsmeļamo mīlestību un Visumā noteikto laiku.
Ja vien mēs „nelū[dzam] nepatiesi”4, tad nav nekādu ierobežojumu tam, kad, kur vai par ko mums vajadzētu lūgt. Spriežot pēc atklāsmēm, mums ir jālūdz „visu laiku”.5 Mums ir jālūdz, kā teica Amuleks, par to cilvēku „labklājību, kuri ir ap [mums]”6, ar ticību tam, ka „daudz spēj taisna cilvēka [dedzīgā] lūgšana”.7 Savas lūgšanas būtu jāizsaka skaļi, ja vien mums ir iespēja nodoties tām privāti.8 Ja praksē tas nav iespējams, tās vajadzētu klusībā paust savā sirdī.9 Mēs dziedam par to, ka lūgšanas ir kā „uguns liesma apslēpta”,10 kurās mums, saskaņā ar paša Glābēja teikto, vienmēr jāvēršas pie Dieva, Mūžīgā Tēva, darot to Viņa Vienpiedzimušā Dēla vārdā.11
Mani mīļie draugi, mūsu lūgšanas ir mūsu jaukākie brīži,12 mūsu „vēlme kvēlākā”,13 mūsu vienkāršākais, šķīstākais pielūgsmes veids.14 Mums vajadzētu lūgt individuāli, savās ģimenēs un visdažādākā lieluma draudzēs.15 Mums būtu jāizmanto lūgšanas kā vairogu pret kārdinājumiem,16 un, ja gadās tādi brīži, kad nevēlamies lūgt, mēs varam nešaubīties, ka šī vilcināšanās nenāk no Dieva, kurš alkst pēc saziņas ar Saviem bērniem vienmēr un jebkurā laikā. Dažkārt tas, kurš cenšas atturēt mūs no lūgšanām, tik tiešām ir pretinieks.17 Ja mēs nezinām, kā vai par ko tieši lūgt, mums vajadzētu sākt un turpināt, līdz Svētais Gars ievadīs mūs tāda veida lūgšanā, ko mums vajadzētu izteikt.18 Varbūt tieši šāda pieeja būtu jāizmanto, lūdzot par saviem ienaidniekiem un tiem, kuri mūs ļaunprātīgi izmanto.19
Galu galā mēs varam paraudzīties uz Glābēja piemēru, kurš lūdza ļoti, ļoti bieži. Mani allaž ir intriģējis tas, ka Jēzus vispār juta vajadzību lūgt. Vai tad Viņš nebija nevainojams? Par ko tad Viņam bija jālūdz? Es esmu sapratis, ka arī Viņš, līdz ar mums, gribēja „skatīt [Tēva] vaigu, ticēt Viņa vārdam un paļauties uz Viņa labvēlību”.20 Laiku pa laikam Viņš nošķīrās no apkārtējo sabiedrības, lai vienatnē caurstrāvotu debesis ar Savām lūgšanām.21 Citkārt Viņš lūdza kopā ar dažiem pavadoņiem. Viņš vērsās pie debesīm arī aizlūdzot par ļaužu pūļiem, kuri noklāja veselu kalna nogāzi. Reizēm lūgšanas godība apmirdzēja Viņa drēbes.22 Citkārt tika apskaidrots Viņa vaigs.23 Dažreiz Viņš lūdzot stāvēja, citkārt Viņš nometās ceļos, un vismaz vienu reizi Viņš lūgšanā krita uz Sava vaiga.24
Lūka apraksta Jēzus iedziļināšanos Izpirkšanas īstenošanā, sakot, ka tas prasīja Viņam „pielū[gt] jo karsti”.25 Kā gan Viņš, būdams pilnīgs, varētu lūgt vēl jo karstāk? Mēs pieņemam, ka visas Viņa lūgšanas bija sirsnīgas, tomēr, pienesot Savu Izpirkšanas upuri un izjūtot sāpes, ko radīja tā visaptverošais vēriens, Viņš sajuta, ka Viņam būtu jālūdz vēl dedzīgāk, zem Viņa upura sloga asinīm beigu beigās spiežoties no katras poras.
Raugoties šajā kontekstā un ņemot vērā Kristus uzvaru pār nāvi un Viņa neseno dāvanu man, kas varētu būt vēl dažas laicīgās dzīves nedēļas vai mēneši, es svētsvinīgi liecinu par mūžīgās dzīves pastāvēšanu un nepieciešamību tai nopietni gatavoties.
Es liecinu, ka tad, kad Kristus nāks, Viņam būs jāatpazīst mūs nevis kā oficiālus Baznīcas locekļus, kuri uzskaitīti izbalējušā kristību pierakstā, bet gan kā apņēmības pilnus, uzticīgi ticīgus mācekļus, kuri ievēro savas derības. Tie ir neatliekami centieni mūsu visu gadījumā, lai mums nekad nenāktos izmisīgā nožēlā dzirdēt vārdus: „Es jūs nekad neesmu pazinis”26 vai, kā šo frāzi tulkoja Džozefs Smits, „[jūs] nekad mani neesat pazinuši.”27
Par laimi, mums šajā uzdevumā tiek palīdzēts — daudz palīdzēts. Mums ir jātic eņģeļiem un brīnumiem, un svētās priesterības apsolījumiem. Mums ir jātic Svētā Gara dāvanai, krietnu ģimenes locekļu un draugu ietekmei un Kristus tīrās mīlestības spēkam. Mums ir jātic atklāsmei un praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem, un prezidentam Raselam M. Nelsonam. Mums ir jātic, ka ar savām lūgšanām, dedzīgajiem lūgumiem un personīgo taisnīgumu mēs tik tiešām varam pacelties augstāk, lai nonāktu „pie Ciānas kalna[,] … dzīvā Dieva pilsētas, debesu vietas, vissvētākās no visām”.28
Brāļi un māsas, nožēlojot savus grēkus un droši nākot pie „žēlastības troņa”,29 atstādami Viņa priekšā mūsu veltes un mūsu sirsnīgos lūgumus, mēs iemantosim žēlastību un līdzjūtību, un piedošanu no mūsu Mūžīgā Tēva un Viņa paklausīgā, nevainojami šķīstā Dēla labvēlīgās rokas. Tad mēs, līdz ar Ījabu un visiem šķīstītajiem ticīgajiem, skatīsim to pasauli, kas ir „pārāk brīnišķīg[a]”,30 lai mēs to spētu aptvert. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.