Celies! Viņš tevi aicina.
Evaņģēlijs nav veids, kā izvairīties no izaicinājumiem un problēmām, bet gan risinājums, kā vairot mūsu ticību un mācīties ar tām tikt galā.
Pirms kāda laika es savai sievai jautāju: „Vai tu vari man pateikt, kāpēc, cik es atceros, mums nekad dzīvē nav bijušas lielas problēmas?”
Viņa paskatījās uz mani un teica: „Protams. Es tev pateikšu, kāpēc mums nekad nav bijušas lielas problēmas, — tas ir tāpēc, ka tev ir ļoti īsa atmiņa!”
Viņas ātrā un asprātīgā atbilde man kārtējo reizi lika saprast, ka dzīve saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju nenovērš sāpes un pārbaudījumus, kas ir nepieciešami izaugsmei.
Evaņģēlijs nav veids, kā izvairīties no izaicinājumiem un problēmām, bet gan risinājums, kā vairot mūsu ticību un mācīties ar tām tikt galā.
Šo patiesību es sapratu pirms dažiem mēnešiem, kad, kādu dienu pastaigājoties, mana redze pēkšņi pasliktinājās, kļuva neskaidra un satumsa. Es nobijos. Vēlāk ārsti man teica: „Ja jūs uzreiz nesāksiet ārstēšanu, jūs, iespējams, zaudēsiet redzi dažu nedēļu laikā.” Es nobijos vēl vairāk.
Un tad viņi teica: „Jums būs nepieciešamas intravitreālas injekcijas atvērtā acī ik pēc četrām nedēļām, visu atlikušo mūžu.”
Tas bija nepatīkams modinātājzvans.
Tad man prātā ienāca kāds jautājums. Es sev teicu: „Labi! Mana fiziskā redze nav laba, bet kā ir ar manu garīgo redzi? Vai tai ir vajadzīga kāda ārstēšana? Un ko nozīmē — skaidra garīgā redze?”
Es apdomāju Marka evaņģēlijā atrodamo stāstu par kādu neredzīgu vīru, vārdā Bartimejs. Svētie Raksti vēsta: „Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nācaretes, viņš sāka saukt un sacīt: „Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!””1
Būtībā daudzi Jēzu uzskatīja par Jāzepa dēlu, tad kādēļ Bartimejs Viņu nosauca par „Dāvida dēlu”? Tāpēc, ka viņš atzina, ka Jēzus patiešām ir Mesija, par kuru tika pravietots kā par Dāvida pēcnācēju.2
Interesanti, ka šis aklais vīrs, kurš fiziski neko nespēja saskatīt, atpazina Jēzu. Viņš garīgi redzēja to, ko neredzēja fiziski, kamēr daudzi citi varēja fiziski redzēt Jēzu, taču garīgā ziņā bija pilnīgi akli.
No šī stāsta mēs varam mācīties ko vairāk par skaidru garīgo redzi.
Mēs lasām: „Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani!””3
Visi apkārtējie lika viņam klusēt, taču viņš sauca vēl skaļāk, jo zināja, kas patiesībā ir Jēzus. Viņš ignorēja šīs balsis un sauca vēl skaļāk.
Tā vietā, lai ļautu kādam ar viņu rīkoties, viņš rīkojās pats. Par spīti ierobežojošajiem apstākļiem, viņš izrādīja savu ticību, lai tos pārvarētu.
Pirmais princips, ko mēs varam mācīties, ir šāds: mūsu garīgā redze saglabājas skaidra, ja mēs raugāmies uz Jēzu Kristu un paliekam uzticīgi savām zināšanām par patiesību.
Brāļi un māsas, lai saglabātu veselīgu garīgo redzi, mums ir jānolemj neklausīties apkārtējās pasaules balsīs. Šajā mulsinošajā un apjukuma pilnajā pasaulē mums ir jāpaliek uzticīgiem tam, ko mēs zinām, — mums ir jābūt uzticīgiem savām derībām, uzticīgi jāievēro baušļi un no jauna jāpauž sava pārliecība, — pat vēl spēcīgāk, nekā to darīja šis vīrs. Mums ir vēl skaļāk jāliecina pasaulei par To Kungu. Šis vīrs pazina Jēzu, palika uzticīgs tam, kam viņš tic, un nenobijās no apkārtējām balsīm.
Mūsdienās ir daudz balsu, kas cenšas pieklusināt mūsu — Jēzus Kristus mācekļu — balsis. Pasaulīgās balsis mūs cenšas apklusināt, tieši tāpēc mums ir jāliecina par Glābēju vēl skaļāk un spēcīgāk. Tas Kungs paļaujas uz to, ka mēs ar jums starp visām pasaules balsīm būsim tie, kuri sniegs liecību, pacels balsi un kļūs par Viņa balsi. Kurš gan cits liecinās par Jēzu Kristu, ja ne mēs? Kurš runās Viņa Vārdā un sludinās par Viņa dievišķo misiju?
Mums ir garīgs uzdevums, kas izriet no mūsu zināšanām par Jēzu Kristu.
Bet ko Bartimejs darīja pēc tam?
Pēc Tā Kunga pavēles — piecelties — viņš atkal rīkojās ticībā.
Svētie Raksti vēsta: „Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.”4
Šis pazemīgais un uzticīgais vīrs saprata, ka saskaņā ar Jēzus pavēli var iegūt labāku dzīvi. Viņš zināja, ka ir kas vairāk par viņa apstākļiem, un, izdzirdot Jēzus aicinājumu, tūlīt pat nometa savu ubaga apmetni.
Jau atkal viņš rīkojās pats — tā vietā, lai ļautu kādam rīkoties ar viņu.
Iespējams, viņš domāja: „Tagad, kad Jēzus ir ienācis manā dzīvē, man tas vairs nav vajadzīgs. Ir uzaususi jauna diena. Es vairs nevēlos dzīvot tik nožēlojami. Ar Jēzu, Jēzū un caur Jēzu es varu sākt jaunu laimes un prieka pilnu dzīvi. Un man nerūp, ko par mani domā pasaule. Jēzus mani aicina, un Viņš man palīdzēs sākt jaunu dzīvi.”
Cik ievērojamas pārmaiņas!
Nometis ubaga apmetni, viņš atmeta visus attaisnojumus.
Otrais princips ir šāds: mūsu garīgā redze saglabājas skaidra, kad mēs atmetam miesīgo cilvēku, nožēlojam grēkus un sākam jaunu dzīvi Kristū.
Mēs to varam izdarīt, noslēdzot un turot derības, lai caur Jēzu Kristu uzsāktu labāku dzīvi.
Kamēr vien mēs meklējam attaisnojumus, lai sevi žēlotu, sūkstītos par saviem apstākļiem un problēmām, par visu slikto, kas notiek mūsu dzīvē, un pat par visiem sliktajiem cilvēkiem, kuri, mūsuprāt, padara mūs nelaimīgus, ubaga apmetnis joprojām turas uz mūsu pleciem. Tā ir tiesa, ka dažkārt cilvēki — apzināti vai ne — nodara mums pāri. Taču mums ir jāizlemj, vai mēs rīkosimies, izrādot ticību Kristum, un novilksim savu prātuļojumu un emociju apmetni, ko mēs, iespējams, vēl aizvien valkājam, lai slēptu attaisnojumus vai grēku, un to nometīsim, zinot, ka Viņš var mūs dziedināt un to arī darīs.
Tas nekad nav labs attaisnojums — teikt: „Es esmu tāds, kāds esmu, jo manā ceļā bija neveiksmes un slikti apstākļi. Un es nevaru mainīties, tāpēc esmu attaisnots.”
Šādi domājot, mēs ļaujam ar mums rīkoties.
Mēs paturam ubaga apmetni.
Rīkošanās ticībā nozīmē — paļauties uz mūsu Glābēju, ticot, ka caur Viņa īstenoto Izpirkšanu mēs varam pacelties pāri visam pēc Viņa pavēles.
Trešais princips ir ietverts pēdējos četros vārdos: „[Viņš] nāca pie Jēzus.”
Kā viņš varēja iet pie Jēzus, būdams neredzīgs? Vienīgā iespēja bija iet tajā virzienā, kur bija dzirdama Jēzus balss.
Trešais princips ir šāds: mūsu garīgā redze saglabājas skaidra, ja mēs, izdzirdot Tā Kunga balsi, ļaujam Viņam mūs vadīt.
Tāpat kā šis vīrs pārkliedza apkārtējo cilvēku balsis, tāpat viņš spēja sadzirdēt Tā Kunga balsi visu pārējo balsu vidū.
Šī pati ticība ļāva Pēterim staigāt pa ūdens virsu, kamēr vien viņš turpināja gara acīm raudzīties uz To Kungu un nenovērsās apkārtējo vēju dēļ.
Stāsts par šo neredzīgo vīru noslēdzas ar vārdiem: „Tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja”.5
Viena no svarīgākajām mācībām šajā stāstā ir tāda, ka šis vīrs izrādīja patiesu ticību Jēzum Kristum un piedzīvoja brīnumu, jo viņš jautāja ar patiesu nolūku — patiesu nolūku Viņam sekot.
Un sekošana Jēzum Kristum ir galvenais iemesls, kāpēc mēs savā dzīvē saņemam svētības. Sekot nozīmē — Viņu atpazīt, Viņa dēļ noslēgt un ievērot derības ar Dievu, mainīt savu būtību caur Viņu un pastāvēt līdz galam, Viņam sekojot.
Lai saglabātu skaidru garīgo redzējumu, man galvenais ir koncentrēties uz Jēzu Kristu.
Tātad, vai mana garīgā redze ir skaidra, jo es saņemu acu injekcijas? Kas gan es esmu, lai to zinātu? Taču es esmu pateicīgs par to, ko redzu.
Es skaidri redzu Tā Kunga roku šajā svētajā darbā un savā dzīvē.
Lai kur es dotos, es redzu daudzu cilvēku ticību, kas stiprina manējo.
Es redzu sev apkārt eņģeļus.
Es redzu daudzu cilvēku ticību, kuri neredz To Kungu fiziski, bet atpazīst Viņu garīgi, jo pazīst Viņu personīgi.
Es liecinu, ka šis evaņģēlijs ir atbilde uz visu, jo Jēzus Kristus ir ikviena cilvēka atbilde. Es esmu pateicīgs par to, ko redzu, sekojot savam Glābējam.
Es apsolu — ja mēs dzirdēsim Tā Kunga balsi un ļausim Viņam vadīt mūs pa Glābēja derību ceļu, mēs tiksim svētīti ar skaidru redzējumu, garīgu sapratni un sirds un prāta mieru visas mūsu dzīves garumā.
Kaut mēs varētu pacelt balsi, lai par Viņu liecinātu, pacelt to skaļāk par pārējām balsīm pasaulē, kurā par Jēzu Kristu ir jādzird vairāk, nevis mazāk. Kaut mēs novilktu ubaga apmetni, ko mēs, iespējams, aizvien valkājam, un paceltos pāri pasaulei, sākot labāku dzīvi Kristū un caur Viņu. Kaut mēs atmestu visus attaisnojumus nesekot Jēzum Kristum un atrastu visus labos iemeslus, lai Viņam sekotu, izdzirdot Viņa balsi. Šī ir mana lūgšana Jēzus Kristus Vārdā, āmen.