Paļaujies uz To Kungu
Mūsu attiecības ar Dievu kļūs labākas tikai tādā mērā, kādā mēs būsim gatavi paļauties uz Viņu.
Mēs ģimenē reizēm spēlējam spēli, ko saucam par „Trako paļāvības testu”. Iespējams, arī jūs to esat spēlējuši. Divi cilvēki stāv dažu soļu attālumā viens no otra, un viens no viņiem stāv ar muguru pret otru. Pēc aizmugurē stāvošā cilvēka signāla — priekšā stāvošais cilvēks gāžas atpakaļ sava drauga gaidošajās rokās.
Paļāvība ir visu attiecību pamats. Jebkuru attiecību pamatjautājums ir: „Vai es varu paļauties uz otru cilvēku?” Attiecības veidojas tikai tad, kad cilvēki ir gatavi paļauties viens uz otru. Attiecības nevar pastāvēt, ja viena persona pilnībā paļaujas, bet otra — ne.
Ikviens no mums „ir Debesu vecāku mīlēts garīgais dēls vai meita”.1 Taču, lai gan garīgie ciltsraksti sniedz pamatu, tie paši par sevi neveido pilnvērtīgas attiecības ar Dievu. Attiecības var izveidoties tikai tad, kad mēs izvēlamies uzticēties Viņam.
Debesu Tēvs vēlas veidot ciešas, personiskas attiecības ar katru no Saviem gara bērniem.2 Jēzus pauda šo vēlmi, kad lūdza: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”3 Attiecības, ko Dievs vēlas izveidot ar katru gara bērnu, ir tik tuvas un personiskas, ka Viņš varēs dalīties ar visu, kas Viņam ir un kas Viņš ir.4 Šādas dziļas, pastāvīgas attiecības var izveidoties tikai tad, ja tās ir balstītas uz pilnīgu un absolūtu paļaušanos.
No savas puses Debesu Tēvs jau no paša sākuma ir strādājis pie tā, lai paustu Savu pilnīgo paļāvību attiecībā uz to, ka katram Viņa bērnam ir dievišķs potenciāls. Šī paļāvība balstās uz ieceri, ko Viņš piedāvāja mūsu izaugsmei un attīstībai vēl pirms mūsu ierašanās uz Zemes. Viņš mums mācīja mūžīgos likumus, radīja Zemi, nodrošināja laicīgu ķermeni, deva dāvanu izvēlēties pašiem un ļāva mācīties un augt, pašiem izdarot izvēles. Viņš vēlas, lai mēs izvēlētos ievērot Viņa likumus un atgrieztos baudīt mūžīgo dzīvi kopā ar Viņu un Viņa Dēlu.
Zinādams, ka mēs ne vienmēr veiksim pareizas izvēles, Viņš mums sagatavoja arī veidu, kā izvairīties no mūsu slikto izvēļu sekām. Viņš deva mums Glābēju — Savu Dēlu, Jēzu Kristu —, lai Viņš izpirktu mūsu grēkus, ja tos nožēlojam, un padarītu mūs atkal tīrus.5 Viņš aicina mūs pastāvīgi izmantot vērtīgo grēku nožēlas dāvanu.6
Ikviens vecāks zina, cik grūti ir pietiekami uzticēties bērnam, lai ļautu viņam pieņemt savus lēmumus, jo īpaši tad, ja vecāks zina, ka bērns, visticamāk, kļūdīsies un tāpēc cietīs. Tomēr Debesu Tēvs ļauj mums izdarīt izvēles, kas palīdzēs mums sasniegt mūsu dievišķo potenciālu! Saskaņā ar eldera Deila G. Renlanda mācīto, „[Viņa] mērķis audzināšanā nav panākt, lai Viņa bērni darītu to, kas ir pareizi; Viņa mērķis ir panākt, lai Viņa bērni izvēlētos darīt to, kas ir pareizi, un galu galā kļūtu tādi kā Viņš”.7
Neatkarīgi no Dieva paļāvības uz mums — mūsu attiecības ar Viņu kļūs labākas tikai tādā mērā, kādā mēs būsim gatavi paļauties uz Viņu. Problēma ir tajā, ka mēs dzīvojam kritušā pasaulē un visi esam piedzīvojuši uzticības laušanu citu negodīguma, manipulāciju, spaidu izmantošanas vai citu apstākļu dēļ. Ja reiz esam tikuši nodoti, mums var būt grūti atkal uzticēties. Šīs negatīvās pieredzes ar paļaušanos uz nepilnīgiem mirstīgajiem var pat ietekmēt mūsu vēlmi uzticēties pilnīgam Debesu Tēvam.
Pirms vairākiem gadiem divi mani draugi, Leonīds un Valentīna, izrādīja interesi kļūt par Baznīcas locekļiem. Kad Leonīds sāka apgūt evaņģēliju, viņam bija grūti lūgt Dievu. Savas dzīves laikā Leonīds bija cietis no priekšniecības manipulācijām un kontroles, tāpēc viņam bija izveidojusies neuzticība autoritātēm. Šo pieredžu dēļ viņam bija grūti atvērt savu sirdi un paust savas jūtas Debesu Tēvam. Ar laiku, turpinot mācīties, Leonīds sāka labāk izprast Dieva raksturu un just, ka Dievs viņu mīl. Galu galā lūgšana kļuva par dabisku veidu, kā izteikt pateicību un izrādīt mīlestību, ko viņš izjuta pret Dievu. Viņa pieaugošā paļāvība uz Dievu galu galā lika viņam un Valentīnai noslēgt svētas derības, lai stiprinātu viņu attiecības ar Dievu un vienam ar otru.
Ja tas, ka jums agrāk ir nācies zaudēt uzticību, jūs attur no paļaušanās uz Dievu, lūdzu, sekojiet Leonīda piemēram. Pacietīgi turpiniet mācīties vairāk par Debesu Tēvu, Viņa raksturu, īpašībām un mērķiem. Meklējiet un pierakstiet pieredzes, kad sajūtat Viņa mīlestību un spēku savā dzīvē. Mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir mācījis: jo vairāk mēs mācīsimies par Dievu, jo vieglāk mums būs uz Viņu paļauties.8
Reizēm labākais veids, kā iemācīties paļauties uz Dievu, ir vienkārši uzticēties Viņam. Tāpat kā „Trakajā paļāvības testā”, dažreiz mums vienkārši ir jābūt gataviem krist atpakaļ un ļaut Viņam mūs noķert. Mūsu mirstīgā dzīve ir pārbaudījums. Mums bieži nākas saskarties ar izaicinājumiem, kas pārsniedz mūsu pašu spējas. Kad mūsu pašu zināšanas un izpratne ir nepietiekamas, mēs dabiski meklējam resursus, kas mums palīdzētu. Informācijas piesātinātajā pasaulē netrūkst avotu, kas reklamē savus risinājumus mūsu izaicinājumiem. Tomēr vienkāršais, laika pārbaudi izturējušais padoms Salamana pamācībās sniedz vislabāko padomu: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds.”9 Mēs apliecinām savu paļāvību uz Dievu, kad, saskaroties ar dzīves izaicinājumiem, vispirms vēršamies pie Viņa.
Pēc tam, kad pabeidzu jurisprudences skolu Jūtā, mūsu ģimenei nācās pieņemt svarīgu lēmumu, kur strādāt un kur apmesties uz dzīvi. Kad bijām apspriedušies cits ar citu un ar To Kungu, mēs sajutām, ka tiekam vadīti, lai pārceltos uz ASV austrumiem, tālu no vecākiem un brāļiem un māsām. Sākotnēji viss gāja labi, un mēs sajutām, ka mūsu lēmums apstiprinās. Taču tad viss mainījās. Advokātu birojā tika samazināts darbinieku skaits, un man draudēja bezdarbs un apdrošināšanas zaudēšana tieši tad, kad piedzima mūsu meita Dora, kurai bija nopietnas veselības problēmas un īpašas ilgtermiņa vajadzības. Saskaroties ar šiem izaicinājumiem, es saņēmu aicinājumu kalpot, kas prasītu daudz laika un lielu apņemšanos.
Es nekad nebiju saskāries ar šādu izaicinājumu un biju nomākts. Es sāku apšaubīt mūsu lēmumu un arī saņemto apstiprinājumu. Mēs bijām paļāvušies uz To Kungu, un visam vajadzēja nokārtoties. Es gāzos atpakaļ, un tagad šķita, ka neviens mani nenoķers.
Kādu dienu manā prātā un sirdī skaidri atskanēja vārdi: „Nejautā, kāpēc, bet jautā, ko Es gribu, lai tu iemācies.” Es jutos vēl vairāk apjucis. Tieši tajā brīdī, kad es cīnījos ar savu iepriekšējo lēmumu, Dievs mani aicināja uzticēties Viņam vēl vairāk. Atskatoties šis bija izšķirošs brīdis manā dzīvē — brīdis, kad es sapratu, ka vislabākais veids, kā iemācīties uzticēties Dievam, bija vienkārši uzticēties Viņam. Turpmākajās nedēļās es ar izbrīnu vēroju, kā Tas Kungs brīnumainā veidā īstenoja Savu plānu, lai svētītu mūsu ģimeni.
Labi skolotāji un treneri zina, ka intelektuālā izaugsme un fiziskā izturība pieaug tikai tad, kad prāts un muskuļi tiek stiepti. Līdzīgi arī Dievs aicina mūs augt, paļaujoties uz Viņa garīgajām pamācībām un gūstot pieredzes, kas paplašina mūsu dvēseli. Tādēļ, lai arī kādu paļāvību uz Dievu mēs būtu izrādījuši pagātnē, mēs varam būt droši, ka mūs sagaida vēl viena uzticību veicinoša pieredze. Dievs pievēršas mūsu izaugsmei un attīstībai. Viņš ir Meistarīgais Skolotājs, pilnīgs treneris, kurš vienmēr mūs uzmundrina, lai palīdzētu mums realizēt savu dievišķo potenciālu. Tas vienmēr sevī ietver aicinājumu — nākotnē paļauties uz Viņu vēl mazliet vairāk.
Mormona Grāmata māca par modeli, ko Dievs izmanto, lai mūs pilnveidotu un veidotu ar mums stipras attiecības. Nesen rokasgrāmatā „Nāciet, sekojiet Man!” mēs mācījāmies par to, kā tika pārbaudīta Nefija paļāvība uz Dievu, kad viņam un viņa brāļiem tika pavēlēts atgriezties Jeruzalemē, lai iegūtu misiņa plāksnes. Pēc pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem brāļi padevās un bija gatavi atgriezties bez plāksnēm. Taču Nefijs izvēlējās pilnībā paļauties uz To Kungu un veiksmīgi tās ieguva.10 Šī pieredze, visticamāk, stiprināja Nefija paļāvību uz Dievu, kad salūza viņa loks un ģimenei tuksnesī draudēja bada nāve. Nefijs atkal izvēlējās paļauties uz Dievu, un ģimene tika glābta.11 Šīs pieredzes, kas sekoja viena otrai, sniedza Nefijam vēl lielāku paļāvību uz Dievu, kad viņam priekšā bija vēl viens milzīgs, uzticību prasošs uzdevums, ar ko viņam drīz vien bija jāsaskaras, — kuģa būvēšana.12
Pateicoties šīm pieredzēm, Nefijs stiprināja savas attiecības ar Dievu, pastāvīgi un nepārtraukti uz Viņu paļaudamies. Dievs izmanto to pašu principu arī attiecībā uz mums. Viņš mūs personīgi aicina vairot un stiprināt mūsu paļāvību uz Viņu.13 Katru reizi, kad mēs pieņemam šo aicinājumu un rīkojamies saskaņā ar to, mūsu paļāvība uz Dievu pieaug. Ja mēs ignorējam vai noraidām šo aicinājumu, mūsu virzība uz priekšu apstājas līdz brīdim, kad esam gatavi rīkoties saskaņā ar jaunu aicinājumu.
Labās ziņas ir tādas, ka neatkarīgi no tā, vai mēs esam vai neesam izvēlējušies uzticēties Dievam pagātnē, mēs varam izvēlēties uzticēties Dievam šodien un katru turpmāko dienu. Es apsolu, ka katru reizi, kad mēs to darīsim, Dievs būs klāt, lai mūs noķertu, un mūsu uzticības attiecības kļūs arvien spēcīgākas un spēcīgākas līdz dienai, kad mēs kļūsim vienoti ar Viņu un Viņa Dēlu. Tad mēs līdzīgi Nefijam varēsim paziņot: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi.”14 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.