Gaismas stabi un stari
Arī mēs varam iegūt savu gaismas stabu, saņemot pa gaismas stariņam.
Mans vēstījums ir tiem, kuri raizējas par savu liecību tā iemesla dēļ, ka nav saņēmuši iespaidīgu garīgo pieredzi. Es lūdzu, lai varētu sniegt mieru un pārliecību.
Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošana sākās ar gaismas un patiesības eksploziju! Pusaugu zēns, kurš dzīvoja Ņujorkas štata ziemeļu daļā, saukts ļoti ierastā vārdā — Džozefs Smits, iegāja birzī, lai lūgtu Dievu. Viņš raizējās par savu dvēseli un to, vai bija cienīgs Dieva priekšā. Viņš meklēja savu grēku piedošanu. Un Viņš bija apmulsis, jo nezināja, kurai baznīcai pievienoties. Viņam bija nepieciešama skaidrība un miers, — viņam bija nepieciešama gaisma un zināšanas.1
Kad Džozefs nometās ceļos un „sāk[a] paust savas sirds vēlmes Dievam”, viņu ieskāva dziļa tumsa. Kaut kas ļauns, nospiedošs un ļoti īsts mēģināja viņu apstādināt — sasiet viņa mēli, lai viņš nevarētu parunāt. Tik spēcīgi Džozefu pārņēma tumsības spēki, liekot viņam domāt, ka tūlīt mirs. Bet viņš „sakopo[ja] visus savus spēkus, lai piesauktu Dievu, lai Viņš atbrīvotu [viņu] no šī ienaidnieka varas, kurš bija [viņu] sagrābis”. Un tad, „tieši tajā mirklī, kad [viņš] bij[a] gatavs krist izmisumā un ļauties iznīcībai”, kad viņš nezināja, vai var vairs izturēt, spilgts spožums pārņēma birzi, kliedējot tumsu un aizdzenot viņa dvēseles ienaidnieku.2
„Gaismas stabs”, spožāks par sauli, pakāpeniski nolaidās pār viņu. No sākuma parādījās viena persona, tad vēl viena.3 Viņu „spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt”. Sākumā mūsu Debesu Tēvs nosauca viņu vārdā un, „norādot uz otro, sacīja: „[Džozef!] Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”4
Un ar šo gaismas un patiesības uzliesmojumu aizsākās Atjaunošana. Tam sekoja patiesi bagātīga dievišķo atklāsmju un svētību plūsma: jauni Svētie Raksti, atjaunotas priesterības atslēgas, apustuļi un pravieši, priekšraksti un derības, Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas atjaunošana, kas kādu dienu piepildīs Zemi ar Jēzus Kristus un Viņa atjaunotā evaņģēlija gaismu un liecību.
Tas viss un pat vairāk aizsākās ar kāda zēna izmisuma pilno lūgšanu un gaismas stabu.
Arī mums ir izmisīgas vajadzības. Arī mums ir jāatbrīvojas no garīgā apjukuma un pasaulīgās tumsas. Arī mums ir jāuzzina pašiem.5 Šis ir viens no iemesliem, kāpēc prezidents Rasels M. Nelsons mūs ir aicinājis „gremdēties Atjaunošanas brīnišķīgajā gaismā”.6
Viena no Atjaunošanas diženākajām patiesajām mācībām ir tāda, ka debesis ir atvērtas, proti, arī mēs varam saņemt gaismu un zināšanas no debesu augstumiem. Es liecinu, ka tā tas ir.
Taču mums ir jāuzmanās no garīgajiem slazdiem. Dažkārt uzticīgi Baznīcas locekļi zaudē drosmi un pat novēršas no evaņģēlija, jo viņiem nav bijušas iespaidīgas garīgās pieredzes — jo viņi nav pieredzējuši paši savu gaismas stabu. Prezidents Spensers V. Kimbals brīdināja: „Vienmēr gaidot kaut ko iespaidīgu, daudzi var pilnībā palaist garām no debesīm atklātās saziņas pastāvīgo plūsmu.”7
Prezidents Džozefs F. Smits līdzīgi atgādināja, ka „Tas Kungs neizpauda man brīnumus, [kad biju jauns], un atklāja man patiesību rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur”.8
Tas Kungs parasti darbojas pēc šāda parauga, brāļi un māsas. Tā vietā, lai sūtītu mums gaismas stabu, Tas Kungs mums sūta gaismas staru — vienu, tad vēl vienu un vēl vienu.
Mums nepārtraukti tiek dāvāti šie gaismas stari. Svētie Raksti māca, ka Jēzus Kristus ir „pasaules gaisma un dzīvība”9, ka Viņa „Gars dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē”10, un ka Viņa gaisma „piepild[a] izplatījuma bezgalību, … dod[ot] dzīvību visam”.11 Kristus gaisma ir mums visapkārt.
Ja mēs esam saņēmuši Svētā Gara dāvanu un cenšamies ticēt, nožēlot grēkus un godāt mūsu derības, tad mēs esam cienīgi nemitīgi saņemt šos dievišķos starus. Atmiņā paliekošiem vārdiem izteicās elders Deivids A. Bednārs: „Mēs dzīvojam atklāsmē.”12
Un tomēr katrs no mums atšķiras. Nav divu cilvēku, kas pieredzētu Dieva gaismu un patiesību precīzi vienādā veidā. Atvēliet laiku pārdomām par to, kā jūs piedzīvojat Tā Kunga gaismu un Garu.
Iespējams, jūs esat pieredzējuši šīs gaismas izpausmes kā „mieru [jūsu] prātā attiecībā uz [kādu] lietu”, kas jums sagādāja raizes.13
Vai arī kā iespaidu — mierīgu, ļoti maigu balsi, kas iesakņojās „[jūsu] prātā un [jūsu] sirdī”14 un mudināja jūs paveikt kaut ko labu, piemēram, kādam palīdzēt.
Iespējams, jūs atradāties kādā nodarbībā baznīcā vai jauniešu nometnē un sajutāt spēcīgu vēlmi sekot Jēzum Kristum un palikt uzticīgam.15 Varbūt jūs piecēlāties un dalījāties liecībā, cerot, ka tā ir patiesa, un tad sajutāt, ka tā tiešām ir.
Vai, iespējams, jūs lūdzāt Dievu un sajutāt priekpilnu apliecinājumu tam, ka Viņš jūs mīl.16
Varbūt jūs dzirdējāt, kā kāds sniedz savu liecību par Jēzu Kristu, un tā aizskāra jūsu sirdi un piepildīja jūs ar cerību.17
Iespējams, jūs lasījāt Mormona Grāmatu, un kāds pants uzrunāja jūsu dvēseli tā, it kā Dievs to būtu tur ielicis tieši jums — un tad sapratāt, ka Viņš to ir darījis.18
Varbūt jūs sajutāt Dieva mīlestību pret citiem, kad viņiem kalpojāt.19
Vai, iespējams, jums ir grūti kādu brīdi sajust Svēto Garu depresijas vai trauksmes dēļ, bet jums ir šī dārgā dāvana un ticība, ka spējat atskatīties pagātnē un atpazīt „Tā Kunga sirsnīgo žēlastību”.20
Es vēlos pateikt, ka pastāv daudz veidu, kā saņemt debešķīgus liecības starus. Šie, protams, ir tikai daži no piemēriem. Tie, visdrīzāk, nav tik dramatiski, bet tie visi veido daļu no mūsu liecības.
Brāļi un māsas, es neesmu redzējis gaismas stabu, bet gluži kā jūs — es esmu pieredzējis daudzus dievišķos starus. Gadiem ejot, es cenšos aizvien vairāk novērtēt šīs pieredzes. Tā darot, esmu atklājis, ka atpazīstu un atceros aizvien vairāk no šīm pieredzēm. Lūk, daži piemēri no manas dzīves. Iespējams, ka dažiem tie neliksies ļoti iespaidīgi, taču man tie ir nozīmīgi.
Es atceros, ka kādās kristībās biju trokšņains pusaudzis. Sanāksmei sākoties, es sajutu Garu, kas mani mudināja apsēsties un būt godbijīgam. Es apsēdos un biju kluss visu atlikušo sanāksmi.
Pirms savas misijas mani māca šaubas par to, ka mana liecība nav gana spēcīga. Neviens no manas ģimenes locekļiem nekad nav kalpojis misijā, un es nezināju, vai es to spētu. Es atceros, kā izmisīgi studēju un lūdzu, lai saņemtu daudz skaidrāku liecību par Jēzu Kristu. Tad, kādu dienu, lūdzot Debesu Tēvu, es sajutu spēcīgu gaismas un siltuma sajūtu. Un es zināju. Es vienkārši zināju.
Es atceros, kā pēc vairākiem gadiem kādu nakti pamodos, sajuzdams „skaidru saprātu”, kas man teica, ka mani aicinās kalpot elderu kvorumā.21 Pēc trim nedēļām es saņēmu šo aicinājumu.
Es atceros vispārējo konferenci, kad kāds dārgs Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis izteica savu liecību tieši tādiem vārdiem, kā es biju teicis savam draugam un kā biju cerējis to dzirdēt.
Es atceros, kā kopā ar simtiem brāļu nometos ceļos un lūdzu par kādu dārgu draugu, kurš pēc sirds apstāšanās gulēja bezsamaņā, pieslēgts pie ventilatora, kādā nelielā, attālā slimnīcā. Kad mēs vienotām sirdīm lūdzām par viņa dzīvību, viņš pamodās un izvilka ventilatora cauruli no savas rīkles. Šodien viņš kalpo par staba prezidentu.
Un es atceros, kā pamodos ar spēcīgu garīgo sajūtu, spilgti atceroties sapnī draugu un mentoru, kurš bija pāragri devies mūžībā, atstājot manā dzīvē milzīgu tukšumu. Viņš smaidīja un bija līksms. Es zināju, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Šie ir daži no maniem gaismas staru piemēriem. Jums ir bijušas pašiem savas pieredzes — jūsu pašu gaismas piepildīti liecības uzplūdumi. Kad mēs šos gaismas starus atpazīstam, atceramies un apkopojam „zem vienas galvas”22, sāk notikt kaut kas brīnišķīgs un varens. „Gaisma pielīp gaismai” — „patiesība apskauj patiesību”.23 Viens liecības stara īstenums un spēks stiprina un apvienojas ar vēl vienu un vēl vienu, un tad vēl vienu staru. Rindiņa pēc rindiņas, priekšraksts pēc priekšraksta, nedaudz gaismas stara šeit, nedaudz tur — pa vienam mazam, vērtīgam, garīgam brīdim vienā reizē, — šādi mūsos izaug gaismas piepildītu garīgo pieredžu pamats. Visdrīzāk, neviens atsevišķs gaismas stars nav tik spēcīgs vai spožs, lai pilnībā izveidotu liecību, taču kopā tie var kļūt par gaismu, ko šaubu tumsība nevar uzvarēt.
„Ak tad, vai tas nav patiesi?” Alma jautā. „Es saku jums: Jā, jo tā ir gaisma.”24
„Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma,” Tas Kungs mums māca, „un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūst spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena.”25
Tas nozīmē, brāļi un māsas, ka ar laiku un „ar lielu uzcītību”26 arī mēs varam iegūt savu gaismas stabu, saņemot pa gaismas stariņam. Un šī gaismas staba vidū arī mēs atradīsim mīļoto Debesu Tēvu, kas mūs sauks vārdā, norādot uz mūsu Glābēju Jēzu Kristu un mūs aicinot: „Uzklausi Viņu!”
Es liecinu par Jēzu Kristu, ka Viņš ir visas pasaules un jūsu, un manas personīgās pasaules — gaisma un dzīvība.
Es liecinu, ka Viņš ir patiesā un dzīvā Dieva patiesais un dzīvais Dēls un ka Viņš ir šīs patiesās un dzīvās Baznīcas galva, ko vada Viņa patiesie mūsdienu pravieši un apustuļi.
Kaut mēs spētu atpazīt un saņemt Viņa brīnišķo gaismu un tad izvēlēties Viņu pāri šīs pasaules tumsībai — vienmēr un mūžīgi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.